Vācietis Lukas Raps (Lukas Rapp) publicējis videointerviju ar četriem latviešu fotožurnālistiem: Ilmāru Znotiņu, Aivaru Liepiņu, Kristapu Kalnu un Ediju Pālenu. Kaut gan viņš pats to vērtē kā dokumentālu filmu, man šķiet, ka tas ir drīzāk četras jaukas intervijas.
Tai pat laikā bērnības draugs Mārtiņš Beitiņš cafe Leningrad telpās ir uzsācis jaunu projektu.
Lai iepazīstinātu plašāku auditoriju ar latviešu mūziķu radošo darbību un dotu iespēju arī pašiem mākslinieku daiļrades cienītājiem uzdot sevi interesējošos jautājumus, kafejnīcā Leningrad notiek publisko interviju vakari. Tos vada mūzikas žurnālists un mākslas projekta «Coffee and TV» radošās komandas pārstāvis Mārtiņš Beitiņš.
Areče arī LETA sagatavotais materiāls par šiem vakariem.
Coffee and TV intervijas (un vēl kaudzi visādu interesantu video par un ap Latvijas mūziku) skatieties Mārtiņa Beitiņa Youtube kanālā kā arī nāciet ciemos uz cafe Leningrad, lai paši uzdotu jautājumus.
Kristaps pirms kāda laiciņa bija uzrakstījis lielisku rakstu par AIESEC prakses iespējām ārvalstīs, kurā ir iespēja pieteikties vēl līdz 27. maijam.
Rakstam bija pievienota arī grafika, kuru man nagi niezēja apbužināt, lai vēlreiz pastāstītu par visizplatītākajām kļūdām, tās veidojot.
Piedāvāto prakšu skaits uzņēmumos pa valstīm. Krizdabz.lv
Uzskaitīsim tās lietas, kas ir absolūti nepieņemamas:
— Y ass aprakstam nav nekādas informatīvas jēgas
— palīglīnijām nav nekādas informatīvas jēgas
— Polijas prakses vietu skaits salīdzinājumā ar Ungāriju liekas līdzīgs, kaut gan ir gandrīz trīs reizes lielāks
— Nav minēts datu avots
— Informācija ir neprecīza, jo kopsummā prakses vietas ir 109 valstīs un grafikā ir pieminētas tikai skaitliski lielākās (par skaitliski lielāko tas ir mans minējums).
Saliekam visu augstāk minēto kopā, pārdomājam saturu un uztaisam grafiku no jauna.
Valstis ar lielāko AIESEC prakses vietu skaitu IT uzņēmumos. mrserge.lv versija.
Ja nu ir vēl kaut kas, ko būšu aizmirsis pieminēt, laipni lūgti.
Uzdūros lieliskam piemēram, kā it kā elementāru sarakstu var sačakarēt, to kretīniski sakārtojot.
Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Foto no tema.livejournal.com
Praksē bieži vien nākas sastapties ar tādiem darbiem, kur pasūtītāja iesūtītais materiāls bez iedziļināšanās saturā ir konvertēts gatavā darbā. Tieši tas ir noticis arī šajā gadījumā. Un vienīgā pasūtītāja vaina pie šī darba ir tā, ka viņš to ir pieņēmis. Viss pārējais gulstas uz dizainera līkajām rokām.
Kā reizi šobrīd vienam klientam kārtojam navigācijas joslu mājaslapā, kur redīsi ir samesti pie jēlas gaļas. Un šis piemērs ir gluži tāds pats.
Lai labotu situāciju, ir jāizprot, ko cilvēkam, kas šo navigāciju reāli vēlēsies izmantot, būtu svarīgi saprast un atpazīt:
1) vai cilvēku interesējošā lieta atrodas šajā stacijā;
2) kur atrodas tas, kas cilvēku interesē.
Sāksim ar grupēšanu pēc virzieniem.
Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Grupējam saturu pēc virzieniem.
Kad objekti ir sagrupēti pēc atrašanās virzieniem, mēs varam papildus vēl izcelt tos objektus, kas ir būtiskākie un noslāpēt sarakstā tos, kas ir mazsvarīgākie.
Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Mr.Serge variants.
Acīgais ievēros, ka pazudis ir uzraksts «Располижение служб на вокзале Пятигорск». Šim uzrakstam nav absolūti nekādas informatīvās vērtības, jo cilvēks jau atrodas stacijā un tas, ka zemāk ir norādes uz vietām, kur atrodas dažādi dienesti, arī ir skaidrs. Šādu uzrakstu likšana ir tikpat dumja, kā likt virsrakstus «Paziņojums» vai mājaslapas sākumlapā tekstu «Esiet sveicināti firmas X mājaslapā!».
Ja mums apkārt būtu vairāk cilvēku, kas ar tādu kaisli spētu pastāstīt par savu mūža nodarbi, iedvesmot cilvēkus un to visu apvīt ar tik kolosālu patriotisma devu, mēs būtu pavisam citi cilvēki.
It keeps you honest. It keeps you honest. Be able to keep two completely contradictory ideas alive and well inside of your heart and head at all times. If it doesn’t drive you crazy, it will make you strong. And stay hard, stay hungry, and stay alive. And when you walk onstage on tonight to bring the noise, treat it like it’s all we have. And then remember, it’s only rock and roll.
Es, nezinu, kurš no visiem viedajiem ir visvairāk vainīgs pie likumprojekta nonākšanai līdz saeimas balsojumam, zinot to, ka tā izstrāde ir vismaz piecus gadus vilkusies, bet tam personāžam no manas puses респект и уважуха maksimālajā pakāpē.
Oficiālo publikāciju likumprojekts (OPL) ir pieņemts un tā ir lieliskākā dāvana, ko man varēja sniegt valdība dzimšanas dienā.
Par pāreju uz oficiālu e-publikāciju 22.martā 2.lasījumā lēma Saeima (sēdes darba kārtība), skatot likumprojektu „Oficiālo publikāciju likums” 2.lasījumā.
Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka tagad pilnīgi viss, ko Latvijas Republikā jebkādā valdības līmenī kāds būs pieņēmis, būs pieejams elektroniski. Paralēli, tas nozīmē arī to, ka valdības darbs būs daudz vienkāršāk caurskatāms — nebūs nepieciešamība staigāt uz bibliotēku un šķirstīt vecās avīzes. Nu un pats būtiskākais — tas ļoti spēcīgi izmainīs avīžu tirgu Latvijā, jo viena no dotācijām presē vienmēr ir nākusi no oficiālajām publikācijām, kas pēc OPL stāšanās spēkā vairs nebūs nepieciešams izvietot vietējās, reģionālās vai nacionālās nozīmes laikrakstos, visu, pēc idejas, varēs publicēt Latvijas Vēstneša mājaslapā.
Protams, tas viss vēl ir priekšā un tas viss vēl ir ļoti mainīgs. Viss atkarīgs ir gan no tā, kādas pakalpojumu maksas izdomās Latvijas Vēstnesis digitālajām publikācijām. Šobrīd, piemēram, lai paziņotu par uzņēmuma dibināšanu vai izmaiņām uzņēmuma sastāvā, ir jāsamaksā 10 latus par publikāciju. Reāli tā ir viena rindiņa teksta.
Tikpat būtiski ir arī tas, cik ātri mainīsies saistošie dokumenti, kam ir sakars ar oficiālajām publikācijām. Tas attiecas ne tikai uz Ministru Kabineta noteikumiem, bet arī uz pašvaldību nolikumiem un citām organizācijām.
Likumdevēja iecerētā novitāte - valstij garantēt lietotājiem brīvi pieejamus sistematizētus tiesību aktus vietnē Likumi.lv, ko arī turpmāk uzturētu tā izveidotājs «Latvijas Vēstnesis». Ilustrācija no vestnesis.lv
Vēl kas. Visai šai jezgai ir pārejas periods un tikai 2013. gada 1. janvārī atpakaļ ceļa vairs nebūs. Tas nozīmē, ka ir viss gads priekšā, lai izdomātu, kā to visu vērst sev par labu (vai par sliktu).
Oficiālās publikācijas vietnes www.vestnesis.lv jaunais projekts faktiski jau ir izstrādāts, kā arī darba versija prezentēta gan ekspertiem, gan valsts sekretāru sanāksmē. 2011.gada septembrī ar Latvijas oficiālās e-publikācijas risinājumu iepazīstinājām arī vairāk nekā 30 valstu oficiālos izdevējus, kas Rīgā bija ieradušies uz Eiropas Oficiālo publikāciju forumu. Oficiālie izdevēji to atzina par progresīvu un ērtu.
2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»
Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.
Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.
«Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)
«Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies).»
«Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)
«Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»
Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)
Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.
Pēdējo reizi Baltkrieviju apmeklēju, kad man bija kādi pieci vai seši gadi. Toreiz kopā ar omes klasi bijām Minskā un man mājās kaut kur arhīvos vēl ir fotogrāfija, kur es ar kepku–tabļetku stāvu pareizticīgo baznīcas fonā. Šoreiz maršruts un mērķis bija nedaudz cits.
Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.
Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.
Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.
Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.
Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.
Klusā daba ar sētnieku Slonimā.
Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.
Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.
Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.
Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.
Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.
Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.
Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.
Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.
Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.
Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.
Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.
Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.
Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.
Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.
Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.
Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).
Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.
Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.
Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».
Klāvs man burtiski izrāva vārdus no mutes, publicējot apstāstu par skaitļiem un referenduma atspoguļošanu. Vienmēr esmu centies tieši šādā veidā arī skatīties uz informāciju par balsotājiem. Tieši tāpēc arī tapa šis rokdarbu ieraksts, lai kaut cik savestu kārtībā vismaz viena novada priekšstatus un patiesību par vēlēšanām.
Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā.
Tad nu labosim šo kļūdu, publicējot to pašu patiesību citā iepakojumā.
Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā. mrserge.lv vizualizācija.
Kā izrādās, tad patiesībā to, kas vēlas šos labojumus, ir tikai 5% no balstiesīgajiem vēlētājiem. Viss ir atkarīgs no tā, kā informāciju pasniedz.
Papildinājums 22. februārī. Portāls NeoGeo.lv, kas līdz šim ir vismaz centies darboties daudz maz loģiskā virzienā, ar apskaužami labiem tehniskiem risinājumiem publicējot kartogrāfisko informāciju, kas papildināta ar aprakstiem. Bet tieši to pašu lažu, ko pielaida CVK un absolūti visi masu mediji Latvijā, pielaida arī NeoGeo rakstā par tautas nobalsošanas rezultātiem. Žēl, ļoti žēl. Iesaku palasīt arī komentārus pie raksta.
Janvāra sākumā bija tas prieks ciemoties Jelgavā. Zviedru Volvo bija kaut kas sabojājies un nācās to atstāt gādīgās autodakteru rokās, dodoties Rīgas virzienā ar vilcienu. Jelgavas stacija ir nedaudz mainījusies kopš brīža, kad esmu tur bijis pēdējo reizi. Izveidots tāds kā muzejs ar dažādām vilciena esamības liecībām un vecām maršrutu shēmām. Virs kasēm ir uzstādīti elektroniskie tablo, kas pilnībā ir aizvedinājuši projām man tik ļoti mīļos flip-dot paneļus.
Tabulas, kā jau tabulas. Īstu datoriķu garadarbs. Jo ja jau tehniski informācija tiek izvadīta kā tabula, tad tas noteikti ir uzskatāmi jāparāda. Vēl, bez šaubām, arī vecais labais triks ar tekstu pasvītrošanu «īpašai» izcelšanai. Vienīgā foršā lieta, kas ir adaptēta no ārpuslatvijas elektroniskajiem tablo un, kas līdz šim Latvijā nekur nav manīta — laiks līdz vilciena aiziešanai.
Atsevišķi noteikti ir jāatzīmē absolūti bezjēdzīgās lietas. Ja ir jādodas kāda braucienā ar vilcienu, tad ir tikai divi varianti: 1) es braucu līdz gala stacijai, 2) es braucu līdz kādai stacijai, kas ir maršrutā uz galastaciju un man ir būtiski ne tikai tas, uz kurieni vilciens dodas, bet arī kas tas ir par vilcienu (ir vilcieni, kas visās pieturās neapstājas). Tātad man nav būtiski, kur tas vilciens savu maršrutu sāk, būtiski ir zināt, uz kurieni tas dodas. Otra lieta ir pienākšanas laiks. Tā kā panelis ir dinamisks, tad attiecīgi mainās arī atiešanas laiks, ja kaut kas notiek (piemēram, avārija uz sliedēm vai laikapstākļi vai aizkavēt vilciena atiešanu). Līdz ar to laiks, kad vilciens pienāks, it īpaši maršrutos, kur tu nenobrauc tikai 5-10 minūtes, ir ļoti relatīvs jēdziens, kas maršruta laikā var mainīties. Teiksim notika kaut kāds negadījums Jelgavas stacijā un vilciens sāka kustību 5 minūtes vēlāk. Vilciena vadītājs, sazinoties ar dispetčeri līdz Rīgai var nokļūt arī laicīgi, neiekavējot šīs piecas minūtes, toties starpstacijās tas laiks, kas rādīsies kā pienākšana galastacijā būs nepareizs, jo maršruta sākumā stacijās rādīsies laiks ar 5 minūšu nobīdi, savukārt tuvojoties galastacijai, tas atkal izlīdzināsies līdz pareizajam. Tieši tāpēc arī šo laiku nekad dinamiski cenšas nerādīt.
Nu un tad vēl arī secība, kādā tas viss notiek. Būtiskākā informācija ir atiešanas laiks. Pēc tā tiek kārtots saraksts un pēc tā arī tiek meklēts vajadzīgais vilciens. Vilciena tips un numurs ir būtisks, ja ir nopirkta biļete uz kādu konkrētu vilcienu vai arī gadījumā, ja nebrauc līdz gala stacijai un tad pēc biļetes var salīdzināt, kurš ir īstais vilciens. Atiešanas ceļš, bez šaubām, ir īpaši būtisks, lai saprastu, cik ilgi līdz vilcienam no vietas, kur šobrīd skatās uz tablo laiku ir jādodas (Latvijas mērogā gan tas ir būtiski vienīgi dažās stacijās). Tikai tad seko virziens, kur vilciens dodas, kam seko gaidīšanas laiks līdz atiešanai.
Daži jautās, kāpēc es nenovietoju virzienu kā primāro meklēšanas elementu. Tas tāpēc, ka uz tablo tiek rādīti vienīgi tuvākie četri vilcieni, līdz ar to noorientēties, pārskrienot pāri četriem vārdiem ir vienkārši, savukārt skaitļus salīdzināt cilvēkam ir daudz grūtāk, tāpēc tos ir būtiskāk grupēt kopā, lai varētu vieglāk salīdzināt.
Pēdējais un būtiskākais, kas ir mainīts, salīdzinot ar šobrīd funkcionējošo tablo — būtiski palielināts burtu lielums un kontrasts, lai arī omes un opīši varētu orientēties laikā un telpā.
Nu un vēl es īsti līdz galam nesapratu iemeslu, kāpēc uz tablo tiek rādīts vilciens, kas jau ir aizgājis. Varbūt kāds var padalīties pieredzē, kad tāds rādījums ir noderējis?
