Mr. Serge

Es iedomājos, kā šajās dienās drāž Latvijas laikrakstu pārdošanas nodaļas. To, kādi ir laikrakstu abonēšanas rezultāti, var apskatīties pie Onkuļa un Gaišās Puses kunga. Es pats arī biju dilemmas priekšā — pagājušajā gadā abonēju Financial Times (tāpēc, ka varēju to izdarīt par mazāku naudu, nekā man piedāvāja Dienas Biznesu un man bija arī bezmaksas pieeja FT elektroniskajiem resursiem).

Biju domājis, ka šogad tomēr abonēšu Dienas Biznesu, bet kaut kā man kuņģis čokurā rāvās atdot par to pārsimts latu. Ar lielāko prieku lasītu Dienas Biznesu elektroniski (pilnās PDF versijas — kas DB redakcijai arī ir ekonomiski daudz izdevīgāk), bet sakarā ar to, ka viņiem vēl joprojām tas strādā ļoti gļukaini (piemēram, vakar tā arī nevarēju caur Hansanet.lv norēķināties par vakardienas laikrakstu), tad arī šī doma pagaidām ir atmesta. Tad jau labāk RSS padevi ik pa laikam palasīt un noskatīties TV24 ziņas reizi pāris dienās.

Vēl viens faktors, kas nāk par labu šim kritumam — blakus tam vajadzētu ievietot datus par to, kā tiek izmantotas laikrakstu elektroniskās versijas. Piemēram, tā pati Lauku Latvijas avīze jau pirms ļoti ilga laika bija realizējusi efektīvu variantu, kā elektroniski publicēt avīzi internetā (es par to jau rakstīju). Faktors par to, cik daudz ir interneta lietotāju avīzes mājaslapām ir arvien aktuālāks un tas ļoti tieši ietekmē avīžu abonentu skaitu. Ja beidzot mārketinga un pārdošanas nodaļas saņemtos un uztaisītu normālu elektronisko abonentu sistēmas (ar adekvātiem izcenojumiem gala lietotājiem), es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamajā gadā mēs sagaidītu vēl lielāku drukāto versiju abonēšanas kritumu, toties pieaugums elektroniskajām versijām būtu vismaz par 100%.

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, cilvēki arvien vairāk ceļo. Līdz ar to man ir daudz svarīgāk konkrētajā brīdī, atrodoties kaut kādā Kambodžas viesnīcas numuriņā izlasīt aktuālāko, kas notiek Latvijā. Šobrīd es to daru, izmantojot to pašu TV24, TVNET, Delfi, ja vēlos uzzināt par nacionālajām ziņām (politika, sabiedrība, ekonomika) vai arī specifiskos portālus, piemēram, SV.LV, HC.LV, ja runājam par kultūru, vai blogus, ja runājam par ikdienu. Tā to sarakstu vēl varētu paturpināt.

Šāds process man var aizņemt samērā daudz laika un es būtu daudz priecīgāks, ja vairāk laika pavadītu Kambodžas krogā, nevis viesnīcā. Tāpēc avīzes vairāk uztveru kā koncentrētu, analītisku aktuālo ziņu apkopojumu, par kuru ir jārūpējas avīžu redakcijām. Šobrīd Latvijā es jau sāku sliekties atpakaļ no Dienas Biznesa uz Dienu, kaut gan kādu laiku atpakaļ man Diena šķita pārbāzta ar ļoti daudz nevajadzīgas informācijas. Šobrīd man patīk abu laikrakstu analītiskā žurnālistika, tāpēc varbūt pat, ka būtu ar mieru ņemt abus.

Ar to visu es gribētu teikt, ka esmu ar mieru maksāt 150Ls gadā nevis par to, lai man uz mājas vai biroja adresi atnāktu svaigākais Dienas vai Dienas Biznesa papīrs, bet gan, lai uz e-pastu atnāk saite, ka es varu dabūt svaigākā numura PDF. Un 150Ls būtu ļoti piemērota cena, ko būtu ar mieru maksāt par abiem šiem laikrakstiem, nevis, kā tagad sanāktu — pāri 200Ls par papīra variantiem.

Vēl viena nianse — elektroniskām laikrakstu versijām ir viena papildus versija, kas varētu ļoti nepatikt preses monitoringu veicošiem uzņēmumiem (LETA, BNS, u.c.). Es varu jebkurā brīdī pameklēt arhīvā mani interesējošos atslēgvārdus un apskatīties, kāda ir bijusi par to publicitāte. Un ja katrs tāds raksts maksā, piemēram, 10 santīmu, laikrakstiem tas ir vērā ņemams ienākums un tas nonāk tieši redakciju budžetā, nevis preses monitoringa kompānijas budžetā (Aģentūras tāpat strādā ar tādām vai līdzīgām metodēm — taisot laikrakstu publicētās informācijas datubāzes. Tikai šīs datubāzes nav publiski pieejamas).