avīzes | Mr. Serge

Notikumi, kas pēdējā laikā šķiet svarīgi

Negribās visu šito grūzmēt dažādos ierakstos, tāpēc īsumā gribu pastāstīt, par to, kas tad nu ir dikti svarīgs šābrīža notikumos.

Kafejnīcas Leningrad jubileja norisināsies jau šo sestdien, 21. martā. Ieeja Dzelzceļa muzejā ir no 18:00 un pie ieejas biļetes maksās 10,00Ls, bet vēl ir palikušas nelielā skaitā lētākas biļetes kafejnīcā (tikai 7Ls). Būtu prātīgi apsvērt ideju iegādāties tās iepriekš.

Adobe ir testa režīmā palaiduši user–to–user forumu, kas tagad aizvietos aizvēsturisko Adobe Exchange un tā arī sakarīgu veidolu neieguvušo Adobe Groups. Kaut gan man biku besī, ta tas viss ir balstīts uz Flash tehnoloģijām, cerams, ka pēc pielabojumu veikšanas sāks darboties normāli un beidzot būs sakarīga vieta, kur runāt par Adobe programmu jautājumiem, nelavierējot caur n–tajiem lietotāju forumiem citur internetā. Katrā ziņā tas ir solis uz priekšu.

Mozilla Firefox pēc kaut kādiem kārtējiem Microsoft Vista kritiskajiem atjauninājumiem un restartiem ir sākusi pati no sevis kārties un slēgties ārā, nepastrādājot pat dažas minūtes. Nācās piespiedu kārtā testēt jauno Safari betu un pirmo reizi pāris gadu laikā uz datora uzstādīt Opera (kurā atrodos arī šobrīd, rakstot šo ierakstu). Tagad lejuplādēju Firefox 3.1 beta versiju un mēģināšu ticēt, ka šī man neizdomās kārties. Secinājumi: Safari ir sūds, kas strādā tā, kā viņam ienāk prāta (tipisks Apple produkts), pie Opera ir šausmīgi grūti pierast. Gribu, lai man Firefox atkal normāli strāda.

Juris Kaža raksta par jaunām vēsmām ASV drukāto mediju tirgū, savukārt līdz manīm nonākusi meža rūķīšu informācija, ka savu pēdējo numuru piesaka Dienas Biznesa pielikums Numurs, kas, visticamāk, tā arī nepaguva savu lasītāju sasniegt (vismaz mani noteikti). Raksti jau bija labi bieži vien, bet mani tiešām besī tizlā abonešānas sistēma un ļoti nepragmatiska skatīšanās elektronisko mediju tirdzniecības virzienā.

Sirke ir sākusi lietot vienpusējās komunikācijas čatu. Tagad būs ļoti daudz jaunu īsziņu jālasa. Pats kaut ko mēģināju bakstīties, bet mani tas pasākums nemaz nepiedūra.

Latvijas Radio ziņo, ka man pie mājām būs Coca–Cola ražotne. Žēl, ka es to šļurgu tikai ar rumu dzeru. Būtu labāk Tarhūna vai Baikāla rūpnīcu atvēruši. Pie reizes arī gribēju pastāstīt, ka Latvijas Radio ziņu lente ir vienīgais, ko es šobrīd vispār lasu no ziņām. Ērti, koncentrēti, vispusīgi un bez čakarēšanās.

NYTimes paplašina savas mājaslapas funkcionalitāti

Nekad mūžā nebūtu rakstījis tādu ierakstu, ja tas man nešķistu tik nozīmīgi. Patiesībā tas ir pārdomu turpinājums manam iepriekšējam ierakstam par drukātās preses elektroniskajiem izdevumiem. Lieta tāda, ka Khoi Vinh, viens no NYTimes mājaslapas izstrādātājiem, šodien padalījās jaunumos par mājaslapas jauno funkcionalitāti ar banālo nosaukumu Extra.

Patiesībā tas ir tas princips, par kuru es sajūsminos mūsu pašu Dienas mājaslapā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šajā gadījumā saistīto infomācijas avotu saites ir ieslēdzamas un izslēdzamas, ļaujot lietotājam izvēlēties, vai tas ir nepieciešams. Cik noprotu, tad tagad viss ir tikai testēšanas stadijā, jo iekšlapās vēl šī funkcionalitāte nav parādījusies, kaut gan tieši tur mani tā interesētu visvairāk.

Atbildot uz iepriekšējā raksta komentāriem, gribētu piedāvāt arī šo pētījumu, kurā iztirzāts 2007. gada auditorijas salīdzinājumu ASV esošajiem laikrakstiem, kas ļoti precīzi parāda, cik tad liela ir elektroniskās un drukātās laikrakstu auditorijas attiecība. Biju nedaudz šokēts, jo nešķita, ka attiecība jau ir tāda. Papildus literatūra ir šis ASV laikrakstu satura veidošanas izmaiņu apraksts un Kanādas laikrakstu nākotnes pareģojumi (iesaku palasīt arī saites, uz kurām rakstā atsaucās).

Vēl bonusam piemetīšu Amerikas laikrakstu asociācijas pētījuma rezultātus par reklāmu laikrakstos, kas parāda tendences un pareģojumus, kas un kāpēc reklamējās laikrakstos šobrīd. Turpat arī otrs salīdzinājums par šībrīža situāciju attiecībā pret citiem masu medijiem.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Turpinu runāt par tieši to pašu — ir jābeidz nodarboties ar skaistu piktogrammiņu zīmēšanu un beidzot jāpievēršas daudz nopietnāk tieši saturam. Un saturs ir jāveido tā, lai tas būtu piemērots tieši man, tev, mammai, utt. Izveidot samērā fleksiblu saturu mēs jau esam iemācījušies, droši vien arī reģistrācija mājaslapā tagad nav problēma nevienam, tad nu beidzot varbūt sāksim izmantot šos reģistrācijas datus ne tikai spama sūtīšanai, bet arī tiešsaites satura pielāgotai izvadei? Ļoti labs piemērs šobrīd Latvijā ir sociālie portāli, kas jau sākotnēji tik precīzi nodefinēja katru lietotāju, ka tagad nav problēmas pārdot reklāmas laukumu savā tīklā tā, lai to redz, piemēram, tikai 18 gadus jauns ventspilnieks. Un tieši tādā pašā veidā ir jāveido arī ziņu saturs.

Galu galā, bija taču mēģinājumi veidot lokālos Google News (kam tur, LU fizmatiem bija tā mājaslapa ar savāktajām ziņām no dažādiem nacionālajiem ziņu avotiem?) Bet var takš to visu pagriezt tā, kā to pagrieza NYTimes — veido savu saturu un spēcini to ar papildus saturu no citiem.

P.S. Es apsolos, ka nākamais ieraksts vairs nebūs par laikrakstiem.

2007. gada labākais avīžu dizainā

The Society for News Design ir paziņojusi par 2007. gada rezultātiem, pastāstot, kas tad bija labākais viņu vērtējumā no visas pasaules drukātās preses.

Aкция (Maskava, Krievija; metiens – 200 000)
Expresso (Paco de Arcos, Portugāle; metiens – 140 000)
Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung (Frankfurte, Vācija; metiens – 320,000)
The Guardian (Londona, Lielbritānija; metiens — 355 750)

Suminu krievu večus! Malači!

Vēlreiz par avīzēm

Šodien no rīta izlasīju vakardienas «The Guardian». Pirms kāda laiciņa viņi arī pamainīja savējo dizainu, kļūstot nedaudz šaurāki. Un tas bija ļoti apsveicams solis. Nesen bija sacelta milzu brēka par to, ka to izdarīja «Diena» un ~~«Necīņa» «NRA»~~ «Neatkarīgā». Man, protams, bija daudz lielāks prieks par to, ka tas ir noticis, nevis par to, ka tagad ir kaut kādas problēmas ar ieradumu maiņu pensionāriem. Drīzāk mani uztrauca fakts, par kuru nebiju aizdomājies, jo kādu laiciņu nebiju bijis Lielbritānijā — «Dienas» jaunais saturiskais un arī lielā mērā vizuālais formāts ir ļoti tuva «The Guardian» kopija. Un tas man liek aizdomāties nevis par to, ka, jopcik, atkal lettiņi kaut ko nozaguši, bet gan par foršo tendenci — mēs beidzot atsvešināmies no mums galīgi nepiedienīgā skandināvu avīžu stila un tuvojamies man personīgi daudz mīļākam un, manuprāt, daudz korektākam britu avīžu veidošanas stilam. Ja vēl pēc dažiem gadiem kāds Latvijas drosminieks uztaisīs liela izdevuma dizaina pārbūvi, tuvinot to spāņu variantam, es aiz laimes bikses piečurāšu.

P.S. Viens no ietekmīgākajiem ASV laikrakstiem — «Chicago Tribune» arī ir mainījis savu veidolu ar nelielu kosmētisko remontu. Par to vairāk var lasīt SND Update blogā.

Par laikrakstu abonēšanas datiem

Es iedomājos, kā šajās dienās drāž Latvijas laikrakstu pārdošanas nodaļas. To, kādi ir laikrakstu abonēšanas rezultāti, var apskatīties pie Onkuļa un Gaišās Puses kunga. Es pats arī biju dilemmas priekšā — pagājušajā gadā abonēju Financial Times (tāpēc, ka varēju to izdarīt par mazāku naudu, nekā man piedāvāja Dienas Biznesu un man bija arī bezmaksas pieeja FT elektroniskajiem resursiem).

Biju domājis, ka šogad tomēr abonēšu Dienas Biznesu, bet kaut kā man kuņģis čokurā rāvās atdot par to pārsimts latu. Ar lielāko prieku lasītu Dienas Biznesu elektroniski (pilnās PDF versijas — kas DB redakcijai arī ir ekonomiski daudz izdevīgāk), bet sakarā ar to, ka viņiem vēl joprojām tas strādā ļoti gļukaini (piemēram, vakar tā arī nevarēju caur Hansanet.lv norēķināties par vakardienas laikrakstu), tad arī šī doma pagaidām ir atmesta. Tad jau labāk RSS padevi ik pa laikam palasīt un noskatīties TV24 ziņas reizi pāris dienās.

Vēl viens faktors, kas nāk par labu šim kritumam — blakus tam vajadzētu ievietot datus par to, kā tiek izmantotas laikrakstu elektroniskās versijas. Piemēram, tā pati ~~Lauku~~ Latvijas avīze jau pirms ļoti ilga laika bija realizējusi efektīvu variantu, kā elektroniski publicēt avīzi internetā (es par to jau rakstīju). Faktors par to, cik daudz ir interneta lietotāju avīzes mājaslapām ir arvien aktuālāks un tas ļoti tieši ietekmē avīžu abonentu skaitu. Ja beidzot mārketinga un pārdošanas nodaļas saņemtos un uztaisītu normālu elektronisko abonentu sistēmas (ar adekvātiem izcenojumiem gala lietotājiem), es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākamajā gadā mēs sagaidītu vēl lielāku drukāto versiju abonēšanas kritumu, toties pieaugums elektroniskajām versijām būtu vismaz par 100%.

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, cilvēki arvien vairāk ceļo. Līdz ar to man ir daudz svarīgāk konkrētajā brīdī, atrodoties kaut kādā Kambodžas viesnīcas numuriņā izlasīt aktuālāko, kas notiek Latvijā. Šobrīd es to daru, izmantojot to pašu TV24, TVNET, Delfi, ja vēlos uzzināt par nacionālajām ziņām (politika, sabiedrība, ekonomika) vai arī specifiskos portālus, piemēram, SV.LV, HC.LV, ja runājam par kultūru, vai blogus, ja runājam par ikdienu. Tā to sarakstu vēl varētu paturpināt.

Šāds process man var aizņemt samērā daudz laika un es būtu daudz priecīgāks, ja vairāk laika pavadītu Kambodžas krogā, nevis viesnīcā. Tāpēc avīzes vairāk uztveru kā koncentrētu, analītisku aktuālo ziņu apkopojumu, par kuru ir jārūpējas avīžu redakcijām. Šobrīd Latvijā es jau sāku sliekties atpakaļ no Dienas Biznesa uz Dienu, kaut gan kādu laiku atpakaļ man Diena šķita pārbāzta ar ļoti daudz nevajadzīgas informācijas. Šobrīd man patīk abu laikrakstu analītiskā žurnālistika, tāpēc varbūt pat, ka būtu ar mieru ņemt abus.

Ar to visu es gribētu teikt, ka esmu ar mieru maksāt 150Ls gadā nevis par to, lai man uz mājas vai biroja adresi atnāktu svaigākais Dienas vai Dienas Biznesa papīrs, bet gan, lai uz e-pastu atnāk saite, ka es varu dabūt svaigākā numura PDF. Un 150Ls būtu ļoti piemērota cena, ko būtu ar mieru maksāt par abiem šiem laikrakstiem, nevis, kā tagad sanāktu — pāri 200Ls par papīra variantiem.

Vēl viena nianse — elektroniskām laikrakstu versijām ir viena papildus versija, kas varētu ļoti nepatikt preses monitoringu veicošiem uzņēmumiem (LETA, BNS, u.c.). Es varu jebkurā brīdī pameklēt arhīvā mani interesējošos atslēgvārdus un apskatīties, kāda ir bijusi par to publicitāte. Un ja katrs tāds raksts maksā, piemēram, 10 santīmu, laikrakstiem tas ir vērā ņemams ienākums un tas nonāk tieši redakciju budžetā, nevis preses monitoringa kompānijas budžetā (Aģentūras tāpat strādā ar tādām vai līdzīgām metodēm — taisot laikrakstu publicētās informācijas datubāzes. Tikai šīs datubāzes nav publiski pieejamas).

Lietas, kuras nekad nesakiet fotožurnālistam

Iedomājieties tik, fotogrāfi arī ir žurnālisti. Protams, ne jau visi, bet tomēr lielākā daļa to, kas fotografē notikumus un piedāvā tos skatīt lielām masām, ir žurnālisti.

1. «Jūs esat tikai fotogrāfs vai rakstat arī?»

2. «Un tas ir mans fotogrāfs, Jānis Bērziņš.» (Saka žurnālists, iepazīstinot sevi ar intervējamo personu).

3. «Mums ir jāazpilda lapa, aizej un pasaki fotogrāfiem, lai iet un kaut ko atrod.»

4. «Viss, kas man ir vajadzīgs, ir portrets.»

5. «Vai ir arī kaut kas cits?» vai arī «Tev ir kaut kas labāks par šo?» (Uz ko viena no atbildēm varētu būt «Jā, bet šodien mēs izvēlamies tikai trešo labāko».)

6. «Vai par šo personu kaut kas ir arī rakstā?»

7. «Vai tev ir bilde ar to cilvēku priekšplānā?»

8. Jebkurš izteikums ar mēģinājumu atrast atškirības starp rakstošajiem un fotografējošajiem.

9. «Šīvakara futbola spēlē nofotografē man lūdzu vertikālu bildi, jo es jau esmu salauzis (samaketējis) lapu un nodevis to redaktoram».

10. «Raksts jau ir uzrakstīts un mums tikai vajag aizskriet un noknipsēt to džeku».

11. «Lūk ko mēs vēlētos redzēt kā galveno bildi…»

12. «Nē, tu nevari nākt uz interviju. Tas cilvēks nekad pilnībā man neatvērsies, ja blakus būs fotogrāfs».

13. «Pamēģini uztaisīt labu fotogrāfiju. Mums vajag lapas centrālo bildi».