Nu jau tikai dīvaiņi nemigrē savu ofisa darba vidi uz mākoni un viens no lieliskākajiem produktiem, ar kuru Microsoft ir nācis jau labu laiku atpakaļ klajā ir Office365. Bet, tā kā mēs esam veci nūģi un mums vajag, lai viss ir pieejams vecajā, labajā GMail, tad rodas jautājums, kā savu Office365 e-pastu ar GMail saslēgt.
Ja migrāciju no lokālā e-pastu servisa uz Office365 sisadmins jau ir veicis, nav iemesla uztraukties par to, ka konts no GMail būs jādzēš ārā, migrācijas laikā konta parametri tiks pārrakstīti un viss strādās uzreiz.
Zem Import mail and contacts uzklikšķinām uz tāda paša nosaukuma saites.
Ierakstām logā What account do you want to import from? savu Office365 pieslēgto e-pasta adresi, nākamajā dialoglogā ierakstām Office365 paroli, POP username ir e-pasta adrese, POP server ir outlook.office365.com, ports jānomaina uz 995 un jāieķeksē Use SSL.
Nākamajā dialoglogā darām, kā pašiem ērtāk, galvenais ieķeksēt Import mail un tad spiežam Start import.
Ja jums pirms tam jau bija nokonfigurēts šis e-pasta konts GMail, tad atliek nomainīt Send mail as sadaļā izejošā e-pasta serveri un pārliecināties, ka Check mail from other accounts stāv Office365 pieejas dati, nevis vecie.
Tiem, kam slinkums iepriekšējos burtus lasīt un paši ir lieli puikas, redz kur visi Office365 e-pastu servisa pieejas dati.
IMAP
Server name: outlook.office365.com
Port: 993
Encryption method: SSL
POP3
Server name: outlook.office365.com
Port: 995
Encryption method: SSL
SMTP
Server name: outlook.office365.com
Port: 587
Encryption method: TLS
Derētu gan atgādināt, ka GMail neatbalsta IMAP pieslēgumu citiem kontiem, toties ļauj citiem pieslēgties caur IMAP pie GMail. Tāpēc, ja ir vēlme sinhronizēt lasītos/nelasītos e-pastus, tad, diemžēl, vienīgā iespēja ir importēt visus e-pastus GMail un tad caur IMAP savienoties atpakaļ uz Office365 jau pie GMail konta. Čerez žo, bet strādā.
Es izdzēsu profilu no Draugiem.lv brīdī, kad klients atsūtīja darba uzdevumu šī sociālā tīkla īsziņu servisā. Es izmetu un aizmirsu Skype tad, kad trijos naktī man sūtīja bildes maketam nepacietīga kliente. Ja sūta man kaut ko LinkedIn, iespēja, ka es to saņemšu palielinās brīdī, kad ziņa pirms nosūtīšanas tiek izdzēsta.
Sūtīt īsziņu SMS vai kādā no saziņas platformām ir visbezjēdzīgākais veids, kā ar mani sarunāt kaut ko svarīgu. Lai tas būtu Twitter, Facebook vai Google Hangouts.
Jebkuras čatošanas vai īsziņu platforma ir radīta tūlītējai atbildes reakcijai. Īsziņa piespiež tevi atrauties no šībrīža nodarbes un pārslēgties uz to, ko prasa ziņas sūtītājs. Ja iespējas uzreiz noreaģēt nav, zūd arī ziņojuma jēga. Kādu mirkli ziņojums vēl karājas, bet vienā brīdī tas sāk traucēt tik ļoti, ka īsziņa tiek atvērta, lai telefons vai sociālā tīkla lapa vairs nekad par to neatgādinātu.
—Sveiks, pie trubas?
—Jā.
—Vari man uztaisīt ekrānšāviņu no sava iPhone www.saite.lv lapai?
—Ķer ciet.
—Paldies.
Ja jums no manis kaut ko vajag, rakstiet e-pastus. Es varu neatbildēt uz e-pastu vairākas dienas, bet tas man vienmēr karāsies kā darāmais darbs. Mans e-pasts ir box@mrserge.lv.
Un tas bieži attiecās arī uz telefonsarunām, kuras vispār varēja nenotikt.
—Labdien. Vai cafe Leningrad?
—Jā.
—Oo. Super-duper! Mēs esam jaunā talantīgā grupa no Rojas. Izpildām post-emo-šitrock, mums ir jau četras dziesmas un mēs…
—Sūti informāciju par grupu, saites, bildes, video, audio uz e-pastu box@leningrad.lv. Jums atbildēs.
Dēls tikko atrakstīja man pirmo e–pasta vēstuli. Kā laiks skrien. Likās jau, tikko tikai piedzima, bet jau pirmais koncerts, tagad — pirmā vēstule (un arī tā — elektroniski). Areče arī saturs.
m m
mc ,. ,. g./ ikdrhsff0pk vn, ; bkhxhc vk;xlm,m
P.S. Nedēļas nogalē manam blogam būs jubilāriums, ko vēlaties sagaidīt dāvanās?
Neticu, ka esmu vienīgais, kam šīs ir sasāpējušās problēmas, bet sakarā ar to, ka negribu jūs nomocīt ar nenormāli daudz un dažādiem sasāpējušiem jautājumiem, uzskaitīšu uz šo brīdi man vissāpīgākos.
1. Kontaktformas un e–pasti uzņēmumu mājaslapās.
Atceros tos laikus, kad katra sevi cienoša mājaslapa obligāti saturēja kontaktformu saziņai. Turpat, ja nebija kontaktforma, noteikti bija e–pasta adrese vai kas līdzīgs. Man arī ir e–pasta adrese minēta, uz kuru varat sūtīt savas pārdomas. Vienīgais, kas man ļoti nepatīk (bet pats savulaik par to sajūsminājos pārpeļķes uzņēmumu mājaslapās) — man nav nekāda uzticības momenta tām. Nav ne mazākās nojausmas, kad tad uz manis uzdoto jautājumu kāds atbildēs.
Pārpeļķes kompānijas vēl joprojām bieži vien raksta, ka uz e–pastiem atbild diennakts palīdzības dienests vai arī ir pieminēts, kādos laikos uz to atbild. It kā elementāra lieta, bet es jau sevi kuro reizi esmu pieķēris pie domas, ka es vispār ignorēju e–pastu un kontaktformas kā saziņas formu ar uzņēmumiem, it īpaši, ja e–pasts ir kaut kāds info@blah…
2. Tehnisku štrumentu apraksti
Šai gadījumā visi noteikti atminās video par to, kas notiktu, ja Microsoft sāktu ražot iepakojumus Apple produkcijai. Pirms kāda laika man bija nepieciešamība iegādāties portatīvajam sakarīgu bezvadu peli (man jau tā vadu pietiek somā). Un liels bija mans izbrīns, ka datorveikala pārdevējs, ar mani kopā pētot peļu iepakojumus, tā arī nespēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc Logitech 34Ls pele ir sliktāka par tās pašas firmas 65Ls peli. Zināja teikt tikai to, ka to dārgo visi datorspēļu fani pērkot. Yeah, right. Tieši šis parametrs man ir noteikti noteicošais.
Piemēram, pusi no kastes aizņēma uzraksts «microgear technology», kas nozīmē neko vairāk, kā maziņu bīdāmo sūdiņu peles apakšā, ar kuru regulē to, cik ļoti man tikšķ vai netikšķ rullītis. Un kā gan man neienāca prātā, ka šāda «megatehnoloģija» varētu maksāt 31Ls vairāk?
Tas pats attiecas arī uz daudziem citiem štrumiem, kuriem pat speciāli ir izveidotas mājaslapas ar salīdzinājumu tabulām. Tikai tāpēc, ka no iepakojuma neko nevar saprast. Varbūt tā ir kaut kāda īpaša tehnika, kā panākt to, lai tavu preci pērk tikai internetā?
Starp citu, Ļebedjevs ar savu tagu mākoni uz iepakojuma nav diez ko labāks par Logitech un Microsoft kopā ņemtajiem.
3. Lielveikali un to kases
Tas, kāpēc lielveikalos ir daudz kases, domāju, nevienam jau sen nav noslēpums — pēc kaut kādas tur regulas noteikumiem, ir jābūt noteiktam skaitam ar kasēm attiecībā pret veikala tirdzniecības zāles platību.
Man nav nekādu iebildumu pret to, ka lielākā daļa no Maximas kasēm ir slēgtas, jo es pēdējā laikā cenšos iepirkties tikai Sky. Tur mani nepamet sajūta, ka kasieres kaut kur malā stāv un gaida zemo startu, lai varētu skriet pie klienta un izsist viņam čeku — vienīgie, kas šajā veikalā mani ieved diskomfortā, ir apsargi un cenas garšīgiem vīniem (nepārprotiet, cenas patiesi ir zemas un tāpēc pārāk bieži gribas tos pirkt).
Bet atgriezīsimies pie tipiskas Maximas vai Rimi. Es atceros, ka savulaik bija kaut kādas lampiņas pie kasēm, lai zini, kura strādā (vēl Padomju Savienības laikos Maskavas GUM‘ā tādas redzēju). Vienā no lielveikaliem tādas redzēju arī tagad. Bet, sakarā ar to, ka mūsdienās elektrību taupa tikai uz Rīgas ielām, lielveikalos pie kasēm viemēr ir ļoti gaišs. Un ja šīs signāllampas tiešām arī tiek iedegtas brīdī, kad kase ir vaļā, to neviens nevar ieraudzīt, jo no baltās gaismaskastes spīdošā dienasgaisma nav pamanāma.
4. BMW, Mecedes Benz un Lexus autovadītāju — manas ģimenes slepkavu tops un citi sīkumi, tai skaitā policijas darbinieki un taksisti
Šodien jau kārtējo reizi divdesmit minūšu laikā uz ielas man gandrīz izdevās iekļūt avārijā.
Tipiskākais variants: es ieturu pietiekamu distanci, lai lietus laikā varētu bez «mēmajiem» noreģēt uz priekšā braucošo, bet man pamanās kāds priekšā ielīst.
Otrs tipiskākais variants ir kreisais pagrieziens ar 50 km/h ātrumu uz pārpildītas ielas, nerādot pagriezienu. Tieši aizmugurē braucošais jūtas ļoti patīkami.
Trešais variants: no ieskriešanās joslas vai mazāk svarīga ceļa uzbraukt uz Krasta ielas, kur es braucu ar 70 km/h. Bez emocijām uzsākt braukt (nevis jau braukt ar tādu pašu ātrumu kā es) un, pat ļoti iespējams, momentāli pārkārtoties uz trešo joslu, jo tur ir pierastāk.
Nemaz nerunāju par to, ka uz Brīvības, Barona, Čaka ielām un Aspazijas bulvāra malā noparkojusies mašīna pirms izbraukšanas neuzskata par nepieciešamu apskatīties, vai aizmugurē kāds nebrauc.
Vēl arī policija Vecrīgā, kas var paziņot kravas automašīnai, ka tā nedrīkst iekraut/izkraut kravu, neuzbraucot uz gājēju ietves. Par tiem man vismaz ir prieks, jo tagad paši varēs izbaudīt, kādas pēc tam paliek ietves (tiem, kas tankā — tagad Vecrīgā būs jaunas kājinieku patruļas.)
Topu noslēdz taksisti, kuri no manis jau ir norāvušies ne reizi vien. Jā, es esmu tas, kurš zvana Ceļu policijai un sūdzas par konkrētu elementu izdarībām, piemēram, gājēju pāreju, dzelzceļa pārbrauktuvju un sarkanās gaismas ignorēšanu no jūsu puses. Mani var atrast Ļeņingradā. Paņemiet līdzi tiesības un automašīnas tehnisko pasi. Arī šoreiz policiju izsaukšu es.
Es uzskatu, ka Rīgas satiksmē valda haoss un man piebalsos jebkurš «laucinieks», kuram braukāšana uz galvaspilsētu ar savu transportu ir vairāk galvassāpes, nekā komforts.
Šodien nopriecājos par to, ka Salīdzini.lv esot uzlabojuši savu dizainu. Tā kā ziņu izlasīju tālrunī kādā no RSS ziņu avotiem, tad tikai tagad uzzināju, kas tad tur izmainījies. Absolūti nekas. Tas vēl joprojām ir ārpus jebkādas salīdzināšanas iespējām briesmīgs.
Tas, ko es jau sen vēlējos šajā projektā, ir patiešām inovācijas dizainā, kas atvieglotu šī projekta lietošanu:
1) meklēšanas rezultātu apskate dažādos griezumos (tikai teksts rindās, tikai veikalu nosaukumi, utml.)
2) alternatīvas vai līdzīgi produkti blakus meklēšanas rezultātiem
3) AJAX ievades formā ar palīgu preces izvēlē
4) lietotāja autorizācija ar saglabātu meklēšanas vēsturi (tai skaitā ar meklētās preces cenu izmaiņām)
5) kvalitatīva informācija par produktiem. Utml.
Tas, kas ir izdarīts tagad — izveidots preču katalogs. Šī dizaina lieta ir vajadzīga veikalu īpašniekiem, lai saprastu, kā veidot automātiski preču klāsta katalogus meklētājiem un nav nekāds kardināls solis pretim ikdienas lietotājiem.
Lūdzu, nē, pieprasu — nomainiet paziņojumu par dizaina maiņu pret paziņojumu, ka beidzot esat saņēmušies un uztaisījuši briesmīgu vēdekli ar visnodrāztāko Web 2.0 teksta noformējumu, izdomājuši saukli un to ielikuši lapā. Bet tam nav nekāda sakara ar dizainu.
Jau pēc publicēšanas uz ātru roku uzmetu variantu, kas BlackHalt, Kirila un citu datubāžu izmantošanas utilizatoru rokām būtu panākams un lietojams (tas ir mājiens).
Salidzini.lv meklēšanas forma
Šai gadījumā īpaši gribu paskaidrot apakšējo daļu — revolucionāri būtu ieviest blokus ar informācijas atlasīšanas iespējām. Funkcionālie bloki, kurus pašrocīgi varam pielikt, noņemt, izveidot (identiski tam, kā īr iGoogle lapā). Un patiesībā šiem blokiem īpaša nozīme ir tieši pēc pirmās meklēšanas rezultātu parādīšanās — atlasot jau tiešām vajadzīgo. Un sev saglabāt tikai to atlases iespēju, kura man tiešām ir vajadzīga. Lūk tas, manuprāt, būtu uzlabots, jauns dizains.
Atvainojos. Gribēju kaut ko par citiem «jaunajiem dizainiem» arī pateikt, bet man šobrīd kaut kā aizmirsās, kas vēl bija svarīgi. Nu re, atcerējos. Jau nedēļu mēģinu saprast, kā var pārdot par vairākiem desmitiem tūkstošu latu kaut ko tādu, ko ir slinkums pat noprezentēt piecdesmit santīmu robežās. Un šis ir tikai viens uzskatāms piemērs, bet tādu ir tūkstošiem.
Nē, man šodien nav ļoti slikts noskaņojums — šo irakstu tapinu jau labu laiku, metot ārā kādu no punktiem un liekot kaut ko citu, aktuālāku vietā.
Es piedāvāju prātvēderiem nopelnīt garšīgo labumiņu par šī uzdevuma veikšanu, tomēr necik tālu neviens netika. T.i. — uz e–pastu man atnāca daži neveikli mēģinājumi, bet nekas vairāk. Līdz ar to es pasludinu, ka Rokdarbu konkursā neviens nav uzvarējis, bet savu stāstu izklāstīšu tālāk.
Vēlreiz apskatīsimies uz attēla oriģinālu.
Adana pirmās drukas iekārtas uzbūves shēma.
Kas ir tas, kas pirmais mums ir acīmredzamais? Pareizi — tiek izmantota divkrāsu druka. Tālāk? Pareizi — tika uztaisīta filma, bet bija aizmirsts uz tās uzlikt drukas iekārtas sastāvdaļas, tāpēc to izdarīja ar roku vēlāk. Protams, sanāca pabriesmīgi, jo līnijas viena ar otru ņirb kopā un katrai no tām ar pirkstu jāvelk līdzi.
Droši vien ka acīgākie pamanīja arī to mazo tekstu zem attēla — patiesībā, tas ir viens no svarīgākajiem tekstiem šajā lapā. Tieši tāpēc man nav skaidrs, kāpēc šis teksts atrodas lapas apakšā ar tik nenozīmīgu novietojumu lapā, ka nemaz negribas tam pievērst uzmanību.
Pieņemsim, ka mums ir nedaudz vairāk iespēju un naudas, nekā tas bija šīs konkrētās lapas veidotājam. Mēs aizejam ar ilustrācijas filmu uz laboratoriju un palielinam to nedaudz lielāku. Tad mēs aizejam pie mākslinieka un liekam viņam uz atsevišķas filmas uzzīmēt mums punktus, kas apzīmētu konkrētas deļas. Tad mēs dodamies pie jaukās meitenes–salicējas, kas mums uzdrukā vajadzīgos tekstus un izdrukā uz filmas.
Pēdējais posms — sākumā uz lapas nodrukājam melno krāsu (mūsu drukas iekārtu), pēc tam nodrukājam otru filmu, uz kuras ir zaļā krāsa, pirms tam palūdzot izbalināt uz melnās filmas vietas, kas pārklājas ar zaļo krāsu, lai varētu kaut ko salasīt.
