Rokdarbi. Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs un sveicieni Lienei Rubanei

Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.

LSM.LV ir rubrika Melu detektors, kas analizē dažādu publisku personu izteikumu patiesumu. Žurnāliste Evita Puriņa pieķērās Saeimas deputāta Jāņa Dombrava izteikumiem par tuvredzīgo politiku, slēdzot vairākas dzemdību nodaļas Latvijas reģionos. Lai pētījuma publikācija neizskatītos pārlieku pliekani, to papildināja Liene Rubane, sagatavojot divas visnotaļ interesantas grafikas.

Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.

LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane
LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane

Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.

LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas Dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.
LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.

Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.

Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.

Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.

Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.

OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika.
OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika starp pieturām laikā no 10:00 līdz 12:00.

Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).

Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.

Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.
Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.

Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.

Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.

Sēdies, Jāni. Divi.

Sasāpējušie jautājumi par ceļu satiksmi Latvijā

Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.

Jaunie Ceļu satiksmes noteikumi

2014. gada 10. aprīlī Anrija Matīsa vadītā Satiksmes ministrija solīja, ka 1. janvārī spēkā stāsies jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Nu jau tiek plānots, ka martā CSN projekts varētu no vienu birokrātu kabinetiem izkustēties pie citiem. Tai pat laikā Dreiliņos, Ozolu ielā jau vairākus mēnešus stāv jaunā parauga ceļazīme «Dzīvojamā zona», puse Rīgas piepičkāta ar 808. papildzīmes variācijām, dzīvojamā zona tiek paskaidrota ar absurdām papildzīmēm un Vanšu tilts virzienā no Nacionālā teātra vispār ir gājēju un velosipēdistu ceļš. Un termins «velojosla» mūsu valstī arī likumiski neeksistē, bet uz brauktuvēm ir gan. Un tas viss tikai tāpēc, ka ceļu būvnieki un uzturētāji vieglprātīgi atļaujas izmantot satiksmes noteikumus, kas neeksistē (lasi—ir tikai projekts). Un nevajag stāstīt par Latvijas valsts standartiem, tiem ir rekomendējošs raksturs un tie ir saistoši vien tad, kad tas ir atrunāts likumā vai MK noteikumos (attiecīgi minot aktuālo redakciju).

Valsts policijas jocīgā attieksme

Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.

Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.

Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām

«Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.

Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.

Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.

Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.

Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi

Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.

Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.

Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.

Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.
Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.
Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.
Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.
Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.
Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.
Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.

BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā

Karšu izdevniecības Jāņa Sēta projekts BalticMaps.eu, lai arī cik samocīts un vecmodīgs tas būtu, ir precīzākais, kas Latvijā ir. Turklāt, atšķirībā no Google vai OpenStreetMap, to zīmē profesionāļi, kas sēž tepat Rīgā. Un tas nav mazsvarīgi, jo iespert kaimiņam vienmēr ir vieglāk.

Diemžēl BalticMaps pārāk ilgi bija Jāņa Sētas izklaides lauciņš, kuram netika pievērsta pienācīga uzmanība. Ieciklējoties uz JS Baltija produktiem, palaista garām iespēja lokāli iegūt pietiekamu lietotāju skaitu un tirgot papildus karšu rīkus. Veiksmīgākais rīks no publiski pieejamajiem ir satiksmes sastrēgumu slānis, kuru nesmādē izmantot arī vairāki Latvijas radiokanāli. Bet kaut kur Jāņa Sētas pagrabos vēl ir apslēpti arī tādi brīnumi kā, piemēram, visu Latvijā esošo ēku stāvu skaits.

Marta beigās tviterī @kartes_lv konts man pačukstēja, ka kādreiz pienāks brīdis, kad BalticMaps varēs izmantot mājaslapās bez astronomisko summu maksāšanas.

Mr. Serge sarakste ar Jāņa Sētu tviterī.
Mr. Serge sarakste ar Jāņa Sētu tviterī.

Pavisam iespējams, ka tas šobrīd ir tikai kaut kāds gļuks, kāds norausies pa galvu un tas viss tūliņ pazudīs, bet iespēja ir parādījusies. Vēl joprojām ir nepieciešams reģistrēties, toties vairs nekas vairāk par e-pasta adresi nav jāaizpilda, nav jānorāda konta numuri un, kas pats galvenais, nekas nav jāmaksā (jau dzirdu, kā pajūgā pie manis dodas Jāņa Sētas apokalipses jātnieki juristi).

Lai ievietotu BalticMaps karti savā lapā:
1) pēc reģistrācijas veikšanas, ieliekam karti vajadzīgajā mērogā un vietā.
2) Pieliekam klāt objektus, (vai arī nepieliekam, ja tādi nav vajadzīgi)
3) labajā pusē virs kartes atrodam saiti «Ievietot karti interneta vietnē» un noklikšķinam
4) dziļi ieelpojam, ieraugot summas un prasības, ātri par tām aizmirstam
5) pārliecināmies, ka pirmais ķeksis ir ielikts, tad izlecošā loga apakšā parādīsies iframe kods

BalticMaps.eu embed kods ievietošanai mājaslapā reģistrētam lietotājam.
BalticMaps.eu embed kods ievietošanai mājaslapā reģistrētam lietotājam.

Iegūtais rezultāts no BalticMaps nav peļams.

Objektu izveidi un pārvaldi projektēja un programmēja cilvēks, kas skaidri apzinājās, ka to lietos viņa sievasmāte. Bet, ja iziet pirmos četrus līmeņus un piekauj bosu, tad kaut kādu rezultātu sasniegt var.

Tūliņ mani sarkanačaino cilts pārstāvji nolinčos pie sava totēma. Doma tāda, ka lielākoties gadījumu ir forši karti redzēt maksimālajā iespējamā platumā. Tādu es to uztaisīju otrajā piemērā, izstiepjot karti līdz teksta rindas platumam. Tā kā BalticMaps karte fokusējas pēc centrālā kartes punkta, tad neatkarīgi no platuma, kartes centrs vienmēr būs pareizajā vietā.

Tagad vairs nepietiek ar esošo embed kodu, kuru kopējām no BalticMaps lapas un tas būs nedaudz jāpakoriģē. Pirmkārt iframe parametros jānomaina width=”400″ uz width=”100%” un tad viss kods jāietērpj div blokā.

Sākotnējais variants.

<iframe src="http://balticmaps.eu/map.php?i=89916&amp;h=a27730d86d6ce1b6ef0f769012a3ab53&amp;z=0&amp;x=480956&amp;y=6277051" width="400" height="400" frameborder="0"></iframe>

Uzlabotais variants.

<div style="overflow: hidden;">
<iframe src="http://balticmaps.eu/map.php?i=89916&amp;h=a27730d86d6ce1b6ef0f769012a3ab53&amp;z=0&amp;x=480956&amp;y=6277051" width="100%" height="400" frameborder="0"></iframe>
</div>

Pavisam pareizi būtu šo kodu sapucēt, stilu iznest uz atsevišķu CSS failu, iedot id vai class abiem objektiem, bet tas lai paliek tiem, kas ar to ņemsies nopietni. Arī polyline objektiem ir tīri vienkārši atrodams, lai pārzīmētu objektus tā, kā vēlas, un gan jau arī lielāko daļu no pogām var noslēpt, paspēlējoties ar JavaScript. Par to tad droši arī ziņojiet komentāros.

P.S. Mūsu tvitera sarakste ar Jāņa Sētu bija aizsākusies pēc manas publikācijas par to, ka Latvijā neviens medijs neizmanto kartogrāfisko informāciju operatīvajās publikācijās: «Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos».

Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos

Šodien ap 17:39 Rīgā, Spilves ielā 43 nogranda sprādziens piecstāvu dzīvojamās mājas trešajā stāvā. Evakuēti cilvēki, vismaz astoņi ir cietuši. Pēc pirmajām aplēsēm, pie vainas varētu būt bijusi mājās glabātā pirotehnika.

Pirmais zināmais avots par šo notikumu ir @vampins7 tvīts:

17.39 bija sprādziens, 17.49 bija klāt ugunsdzēsības dienests, bet pagāja vel brīdis kamer mašīnas tika pie dzīvokļa. Dega aptuveni 12min

Pavisam neilgi pēc tam parādījās ziņa nra.lv «Rīgā Spilves ielā 43 noticis sprādziens;deg dzīvoklis un gaitenis», kas bija vienīgie, kas līdz pat šim brīdim ir minējuši precīzu daudzdzīvokļu mājas adresi. Tālāk jau sekoja daudzi un pēdējā interesantā informācija ir LSM.LV «Daudzdzīvokļu mājā sprāgst pirotehnika».

Un tagad pafantazēsim. Sēžam mēs krogā kaut kur Valmierā, dzeram vakara alu. Tā kā alus ir sūds un kompānijas nav, bakstāmies telefonā, lasot jaunākās ziņas. Iļģuciemā dzīvo divdesmit bērnības čomi, divas pustrakas kursabiedrenes un mammas draudzene – invalīde, bet ziņās neviens pat nevar pateikt, kurā vietā sprādziens ir noticies. Zvanām uz 112 un trobelējam vienus no valstī vissliktāk apmaksātajiem darbiniekiem ar stāstu par saviem radurakstiem un kāpēc ir svarīgi zināt adresi. Pierakstām adresi, veram vaļā Google kartes, lai ar Street View palīdzību mēģinātu iztēloties, vai tajā rajonā kādreiz ir būts un vai tā nav tā māja, kurā dzīvoja viena no kursabiedrenēm.

Kāpēc Latvijā žurnālistikā neizmanto kartes, kas ir ļoti ērts un informatīvs veids, kā pastāstīt par notikuma norises vietu? Parastas kartes izveidei ir jāpatērē tikpat laika, cik YouTube video ievietošanai pie ziņas (kas vēl ir jāatrod). Aizpeļķes provinces laikrakstu mājaslapās kartes liek pat pie ziņām par pazudušiem kaķiem, kur nu vēl šāda mēroga notikuma ar cietušajiem.

Spilves iela 43. Rīgā, kur 26. martā notika sprādziens. 10 minūšu veidojums.
Spilves iela 43. Rīgā, kur 26. martā notika sprādziens. 10 minūšu veidojums.

Es ļoti ceru, ka kartogrāfija kādreiz būs jaunais haips Latvijas medijos un vismaz daži to iemācīsies lietot ikdienā, lai nav jālūkojas uz nemākulīgām pseidoinfografikām, kuras taisīt Latvijā praktiski neviens neprot.

Interneta komentāru kultūra Latvijā

Vienīgais Latvijas ziņu portāls, kuru pastāvīgi lasu, ir LSM.LV jeb Latvijas Sabiedriskais Medijs (mēs vēl lietojam lielos sākumburtus mediju nosaukumiem latviešu valodā?). Kaut arī tas pastāv tikai gadu, tas ir ļoti attīstījies, ir izlabotas arī vairākas funkcionālās kļūdas, par kurām redakcijai rakstīju es.

lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.
lsm.lv — Latvijas Sabiedriskais Medijs. Sākumlapa.

Bet LSM.LV slimo ar tieši to pašu problēmu, ar kuru slimoja un slimo Delfi, TVNET un Apollo kopš dzimšanas brīža. Tas ir veids, kā rakstus un komentārus var lietot.

Pašlaik mehānisms ir tāds, ka komentāra publicēšana ir purkšķis okeānā. Tā ir piezīme portāla redakcijai vai raksta autoram. Latvijas Radio, pieņemot zvanus ētera laikā, tas ir ok — uzklausījām viedokli, nolikām klausuli, nokomentējām un ejam tālāk. Bet interneta kultūra prasa arī tālāku atgriezenisko saiti ar komentētāja iesaistīšanu. Tas vienīgi tad, ja komentāra publicētājam ir iespēja nekomplicēti turpināt dialogu (uzreiz nāk prātā pensionāri, kas izsakās par žīdiem tai pašā Latvijas Radio un viena raidījuma mistiskā veidā spēj divas un pat trīs reizes piezvanīt un tikt pārtraukti).

Interneta komentāru kultūras jēga ir diskusijā. Tāpat kā portālu ziņu jēga ir vēsturiskā autentiskumā, kas ļoti bieži netiek ievērots. Ja interneta komentārus atstāj cilvēks, kas pēc tam vēlas atgriezties pie šīs tēmas, viņam ir būtiski zināt, vai diskusija vispār notiek.

Klasisks variants ir jaunu komentāru paziņošanas mehānisms — RSS plūsma, atgādinājums uz e–pastu.

Ir risinājums, ko izmanto portāls Ir.lv — reģistrēti lietotāji, kas savā profilā redz komentāru vēsturi un iespēju savu aktivitāšu plūsmai pievienot rakstus, atzīmējot tos kā iesakāmos. Vēl loģiskāk to atrisināja NYTimes lapā, kur reģistrēts lietotājs var saglabāt rakstus un tad profilā sekot līdzi izmaiņām. Tepat pieminēšu arī Disqus komentāru sistēmu, kas ir ļoti izplatīta un kuru lietoju arī savā blogā.

Trešais risinājums ir lietotājam bliezt to visu sociālajos tīklos un pēc tam pašam mēģināt atfiltrēt un atgriezties pie rakstiem. Bet tas ir aptuveni tikpat loģiski, kā glabāt tos grāmatzīmēs vai visu laiku turēt atvērtu pārlūku un pārlādēt lapu (tipiskais Delfu komentētāja darbības modelis).

Īsāk sakot, komentāru kultūra pastāvēs tad, ja lapas izstrādātājs izveidos loģisku un saprotamu veidu, kā sekot līdzi komunikācijai. Komentāru kultūra vēl vairāk uzlabosies, ja lapas izstrādātājs paredzēs veidu, kā turpat lapā saglabāt interesējošos rakstus (ar domu, ka saglabā saites uz šiem rakstiem).

Ievērojot komentāru kultūras principus, iegūstam lapas apmeklētāju, kas runā ar jēgu, ir gatavs iesaistīties ilgstošā diskusijā, spēj atsaukties uz vēsturiskām publikācijām un gatavs dot pozitīvu pienesumu mājaslapas saturam.

Troļļotāji un āksti pastāvēs vienmēr, bet tāpēc jau var visādos veidos nobanot vai ieviest pirmsmoderāciju, nepubliskojot komentārus bez jēgas (tā nav cenzūra, ja kas).

Reģistrēties Twitter/Facebook/Google var jebkurš jebkurā brīdī ar jebkādiem paņēmieniem, pilnībā noslēpjot savu identitāti, BlackHalt neļaus samelot. Tieši tāpat var reģistrēties arī lapās, par kurām es runāju. Jēga jau nav tajā, ka tiek atklāta kāda identitāte, jēga ir tajā, ka reģistrētam lietotājam tiek sniegta reāla pievienotā vērtība.

Rokdarbi. Studējošo skaita dinamika un sveiciens Sorosa fondam Latvija

Sorosa fonds Latvija Tviterī publicēja aizdomīga paskata grafiku par studējošo skaita dinamiku Latvijā. Ir aizdomas, ka tas nācis no kaut kādas konferences un autors varētu būt  profesors Gatis Bažbauers.

Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.
Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.

Par vienu lietu profesoru Bažbaueru var noteikti paslavēt — šis ir samērā rets piemērs Latvijā grafikai, kurai tiek minēts avots. Avots ir jāmin vienmēr, pretējā gadījumā attēlotajam nav seguma.

Miks Latvis pamatoti aizrādīja, ka man būtu ko teikt par grafikas satura atainošanas kvalitāti (es pats esmu pārsteigts, kā man izdevās šādi noformulēt). Pāris dienas vēlāk, pārvarot slinkumu stundas laikā tapa rezultāts.

Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.
Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.

No datiem var secināt ne tikai to, ka studējošo skaits sarūk, kā to bija izdarījis Sorosa fonds Latvija. No manas grafikas top skaidrs,  ka kopš 1992. gada Latvijā praktiski nav mainījies budžeta vietu skaits augstskolās un koledžās. Un vidusskolu vai profesionālo izglītības iestāžu beidzēju skaits vienmēr ir bijis mazāks par budžeta vietām, izņemot 2003. gadu, kad tie bija praktiski vienādi.

Vēl viena būtiska piezīme par grafikas veidošanu. Gaidījumos, kad galvenais ir parādīt dinamiku un netiek atspoguļoti precīzi skaitļi (šī grafika ir balstītā uz noapaļotiem tūkstošiem studējošo), skaitļus var vispār nevajag rādīt. Pavisam forši būtu tikt vaļā no skalas, bet tas lai paliek citai reizei.

Šajā sakarā izdomāju aicinājumu bloga lasītājiem. Jūs varat bloga komentāros vai tviterī @mrserge sūtīt sūdīgas grafikas piemērus. Es izvēlēšos kādu no tām un centīšos vismaz reizi nedēļā publicēt savu versiju.

Cerams, ka iepriekšējo rindkopu neviens nelasīs un es varēšu vairāk dzert viskiju un mazāk sēdēt pie datora.

Roberts Deiviss, Drošas braukšanas skola. «Mācies braukt droši»

Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».
Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».

Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.

14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.

Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.

Grāmata «Mācies braukt droši». Kļudas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.
Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.

Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.

Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.

Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.
Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.

Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.

Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.
Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.

Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.

Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.
Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.

Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.

Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.

P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.

Bonusā pārpublicēju SKDS 2013. gada vasarā veiktās aptaujas rezultātus par grāmatu lasīšanas paradumiem Latvijā (*.pdf).

Lasāmviela bērnudārzos bērnu vecākiem

Vedot uz bērnudārzu jauno paaudzi vai arī gaidot, kad Klāvs un Jānis Džimmijs būs gatavs doties no izglītības iestādes projām, pietiek laika tam, lai izpētītu visu, kas atrodas apkārt. Virs bērnu skapīšiem, ja vien tie nav bērnu veidotie darbi vai rēķini par kādu no pulciņiem, ik pa laikam parādās dažāda informatīvi–izklaidējošā literatūra bukletu formātā.

Bukleti paligsvecakiem.lv un Ģimene un TV.
Bukleti paligsvecakiem.lv un Ģimene un TV.

Man nav grūti saprast bukleta «TV un ģimene» (*.pdf) dziļāko jēgu pat rēķinoties ar to, ka TV mūsu ģimenē nav. Tomēr rodas sajūta, ka šo «visnotaļ nepieciešamo palīdzību vecākiem» ir veidojuši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar heroīnatkarīgajiem pēdējā stadijā un birojs viņiem atrodas Matīsa ielas policijas iecirknī.

Arī vizuāli daudz gaumīgāk veidotais buklets «paligsvecakiem.lv» (*.pdf) satura ziņā ir tikai kripatu baudāmāks.

Pārējo bērnudārza skapīšaugšu piedāvāto makulatūru par psiholoģisko traumatismu man bija slinkums ņemt uz darbu skenēšanai, bet priekšstatu tas rada. Bērni ir mūžīgā problēma, vecāki neprot ar bērniem apieties, viss ģimenes dzīvē ir pagalam slikti un tā tālāk.

Sāku klusiņām pa vienam tos bukletus stumt aiz skapīšiem spraugās, aizstājot ar paštulkotām publikācijām no Made by Joel lapas un skatos, ka tās ar apskaužamu regularitāti sāk pazust, lai pēc tam kopētā veidā parādītos uz kaimiņu grupiņas skapīšiem. Lai piedod bērnudārza direktore, bet iemācīties taisīt papīra pilsētu kopā ar bērnu man šķiet daudz vērtīgāks ieguvums ģimenei.

GfK Latvijas elektrotehnikas tirgus apskata tabula Kristapa blogā

Ir pagājis nedaudz vairāk kā pusgads un GfK ar Kristapu atkal padalījās ar datiem par to, kas notiek Latvijas elektrotehnikas tirgū. Iepriekšējo reizi par šo apskatu es rakstīju februārī. Toreiz apskatīju iespējas, kā labāk salīdzināt sadzīves elektropreču pārdošanas apgrozījumu Latvijā un apgrozījuma izmaiņas.

Arī šoreiz tirgus nepārzinātājam Kristapa publikācijā tikai nosacīti ir saprotams, par ko ir runa. Labi, ka izvilkts vismaz svarīgākais, lai neapmaldītos procentu negatīvajās un pozitīvajās vērtībās, tomēr arī svarīgāko saprast ir grūti.

Aptuveni saprotams ir tas, ka kopumā vislabākos rezultātus uzrāda informācijas tehnoloģiju produktu grupa. Iedzīvotāji pērk retāk, bet dārgākus produktus. Stipri mazāk pērk mājas kinozāles un videokameras, toties daudz vairāk iegādājas GPS iekārtas. Pēc tam es apmaldījos.

Bet šoreiz man gribējās parādīt, kā pārskatāmāk var parādīt tabulas datus, kas atrodama Kristapa publikācijas beigās.

Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas  dažādos produktu segmentos, miljonos latu.
Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas dažādos produktu segmentos, miljonos latu.

Diemžēl man neizdevās saprast un atrast pusei Latvijas elektrotehnikas tirgus segmentu atšifrētus nosaukumus, tāpēc tos atstāju tieši tādus pašus, kādi tie bija oriģināli. Varbūt zinātāji var padalīties un tad arī to salabošu.