Pirms nedēļas publicēju uzdevumu par Saratovas stacijas navigācijas tabulas pārstrādāšanu. Diemžēl atsaucība nebija, laikam ekonomiskā krīze ietekmē arī vēlmi strādāt un radoši sevi attīstīt. Atsaucība gan bija no Laumas, tomēr, diemžēl, Lauma nesaprata, par ko vispār ir šis uzdevums, tāpēc tas neskaitās. Atgādināšu, ka svarīgākais noteikums bija ievērot tieši to pašu izmēru un proporcijas, veidojot jaunu navigācijas shēmu, lai to varētu izdrukāt un piestiprināt bez papildus tēriņiem.
Tātad, bija:
Navigacijas zīme Saratovas dzelzceļa stacijā.
Un kļuva:
Saratovas stacijas navigācijas paneļa variants.
Uz abām bildītēm var uzklikšķināt, lai apskatītos pilnā izmērā, savukārt tiem, kuriem gribas pabakstīties, mana piedāvātā izkārtnes varianta izejas fails PDF.
Ar ko būtiski atšķiras mans piedāvātais variants no tā, kas šobrīd izvietots Saratovā, es domāju, īpaši jāskaidro nav. Tomēr, lai būtu interesantāk, publicēju arī to, kā es nonācu līdz rezultātam.
Sākumā tika paņemta tukša papīra lapa un iztēle, lai vispār saprastu, kur kas atrodas:
Saratovas stacijas norāžu shēmas atšķetināšana.
Pēc tam es nodarbojos ar norāžu grupēšanu. Principā stacijās, lidostās, muzejos un citās lielās publiskās vietās ir iespējami divi norāžu grupēšanas veidi:
pēc virziena (vienā virzienā atrodas dažādas nozīmes objekti)
pēc nozīmes (vienādas nozīmes objekti tiek grupēti kopā un tiem atsevišķi tiek norādīts virziens)
Es abus šos variantus saliku pēc loģikas, t.i., sākumā sagrupēju pēc nozīmes, bet pēc tam sagrupēju pēc virzieniem. Tā kā restorāns un stacijas dežurants nav lietas, kas tiek primāri meklētas stacijā, tad tām tika piešķirta zemāka nozīme, savukārt uzglabāšanas kamerām, izejām uz peroniem, biļešu kasēm un uzziņām ir liela un praktiski vienādi svarīga nozīme, tāpēc šie objekti tika ievietoti galvenajā grupā.
Pēc tam es savā shēmā mēģināju saprast, kur kas atrodas. Ja pieņemam, ka stāvam un skatāmies uz shēmu, tad kompleksie virzieni, kas tika norādīti oriģinālā (piemēram, sākumā pa kreisi un tad uz leju) ir absolūti bezjēdzīgi. Atrodoties pie šādas shēmas un zinot, ka man jāiet uz leju pa kreisi, es saprotu, ka man jāapagriežas pa kreisi no šīs norādes un tad es ieraudzīšu nākamo norādi tieši tajā vietā, kur man būs jādodas «uz leju» vadoties no shēmas. Sliktākajā gadījumā es tur ieraudzīšu eju vai, ja tas tomēr atrodas lielā zālē un tā siena aiz muguras tomēr nav, tad būtu loģiski, ka es jau ieraudzītu, kur ir biļešu kases un informācija. Tieši tāpēc arī tos es sagrupēju kopā.
Tas pats attiecās arī uz grupu ar izeju uz peroniem un uzglabāšanas kamerām — no šīs zīmes man jāpagriežas pa labi un intuitīvi jāseko apstākļiem.
Ir būtiski saprast, ka navigācija sabiedriskās vietās vispār tiek organizēta balstoties uz principu, ka jebkuram cilvēkam intuitīvi ir jāsaprot, kur kas atrodas. Tieši tāpēc šādas shēmas nav iedomājamas bez palīgnorādēm, kas atrodas jau ceļā uz kādu no šīm vietām. Piemēram, sekojot norādei izejai uz peroniem, pēc kāda laika tai būtu jāatkārtojas. Gadījumā, ja izeja uz peroniem jau ir tuvumā un cilvēks nekļūdīgi līdz viņai nonāks, noderīga būtu tabula vai shēma, kurā tiktu izskaidrota peronu secībā.
Izņēmu ārā visu to, kas var novērst uzmanību, t.i., apgriezu to līdz darba kārtībai.
Navigacijas zīme Saratovas dzelzceļa stacijā izgriezta.
Un tagad piedāvāju jūsu uzmanībai šo izejas materiālu (nemainot navigācijas zīmes oriģinālās proporcijas) sakārtot tā, lai aizbraucot uz Saratovu un nokļūstot stacijā, tur varētu kaut ko atrast. Saiti uz savu variantu var pievienot komentāros, es savējo variantu ievietošu nākamās nedēļas beigās.
dinamika -as, s.; parasti vsk. 1. Mehānikas nozare, kas pētī ķermeņu kustību tiem pielikto spēku ietekmē. 2. Attīstības gaita, izmaiņa dažādu faktoru ietekmē.
Dinamikas rinda — statistisko rādītāju secīga virkne, kas skaitliski raksturo kādu parādību laikā. 3. Spraigums (norisē, kustībā). 4.mūz. Spēka gradācija (skaņām).
Tieši otrais skaidrojums mani interesē visvairāk, vizualizējot tādu lietu kā Latvijas interneta lietotāja skaita dinamiku — ja dinamika ir acīmredzama, tad kāpēc to tā arī neparādīt?
Interneta lietotāju skaita dinamika Latvijā
Tiem, kurus interesē šo pabeigt līdz galam (jo es tikai mēģinu vizualizēt ideju, ieliekot vairākus grafikas attēlošanas variantus), var parotaļāties ar izejas PDF failu. Lai būtu vieglāk, paskaidrošu: dublējas procenti mērījumu sākumā un beigās ar dinamikas izmaiņām (būtu loģiski atstāt vai nu vienu, vai otru), ir vai nu jāsadala gadi kvartālos, vai atsevišķi jāpaskaidro kritisko vietu (piemēram, ieliekot atzīmi tikai 2008. gada vasarā un 2010. gada ziemā), jo viss periods ir izskaidrots jau virsrakstā un būtiski ir tikai saprast mērogu.
Būtiskākās nianses:
Ja 9 vienību rindā gala izmaiņa ir 10%, to vajadzētu sasodīti labi pamanīt.
2008. gada vasarā bija būtisks lietotāja skaita kritums, vai tas ir redzams no TNS Latvia grafika?
Tieši tikpat būtisks kritums ir 2010. gada sākumā reti internetu izmantojošās auditorijas daļai (un tai pat laikā nav pieaugums internetu bieži izmantojošai auditorijas daļai). Rupji piemetot, mēs runājam par aptuveni 20 000 interneta lietotāju.
Ja gribētos bakstīties vairāk, tad es varētu paskaidrot, ka cilvēks, kas datus izmanto sava vai sava uzņēmuma finansiālā labuma izmaiņai ir pieradis, ka astronomiskos gadus dala kvartālos, bet gadalaikus māca bērniem mājās.
Neko daudz šoreiz nestāstīšu, pameklējiet iepriekšējos ierakstus par grafiku veidošanu. Uzzīmēju pāris minūtēs un iespējams satur kļūdas kā arī varēju piestrādāt pie krāsu kodējuma, bet tas nebija šoreiz galvenais.
Ģenerālās piezīmes:
nevienu, izņemot pētījumu veicējus neinteresē, kādi ir reitingprocenti, interesē attiecība pret pārējiem tirgus spēlētājiem
vienkāršs cilvēks, aplūkojot šo grafiku, var nonākt bez iespringuma līdz apgalvojumam «Oo! Paskat’ tik — RTR Planeta Baltija jau otrajā gadā ir tikusi vienādās reitingu pozīcijās ar 3+. Izskatās, ka dažas galvas Viasat valdē ripos…». Pamēģiniet to pašu izdarīt oriģinālajā grafikā.
Krāsu kodējumam ir jābūt attiecībā pret mērāmajiem objektiem, nevis laika posmiem (it īpaši, ja tās ir vienkārši iterācijas).
Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.
Uzreiz brīdinu visus tos sarkanacaino cilts pārstāvjus, kas šeit meklēs kādu sakaru ar SEO, Google, Yahoo! un tamlīdzīgiem terminiem/servisiem — es neko no tā nesaprotu un mani absolūti tas nekrata. Tas, kas mani krata, ir nevērīga attieksme pret saviem esošajiem un arī topošajiem lasītājiem un apmeklētājiem, zogot viņiem laiku un sapratni par to, kā lietām būtu jāizskatās un jānorisinās.
Saites un pogas
Gribēju atstāt to noslēgumam, bet tomēr tieši ar to arī sākšu. Nez kāpēc mājaslapu izstrādātājiem ļoti bieži (pareizāk sakot — gandrīz katrā otrajā gadījumā) ir klīniska tieksme jaukt pogas un saites, putrojot to funkcionālo nozīmi. Visticamāk tas ir noticis tajā brīdī, kad superpopulārs palika termins Web 2.0. Ja mēs ļoti reducējam spriedelējumus, tad konstruktīvi būtu tā: kad nospiež pogu, kaut kam ir jānotiek (sākas meklēšana, tiek pievienots komentārs, apstiprinās reģistrācijas forma, utml.), savukārt saite vienmēr kaut kur noved (citu lapu vai lapas daļu).
Pogas vai saites lietošana meklēšanas formā.
Varbūt jūs tagad domājiet, ka es te tukšus salmus maļu un to jau visi tāpat zina? Pietiek pabakstīties vien dažos populārākajos resursos, lai atrastu desmitiem piemēru ar kļūdainu pogu un saišu izmantošanu. Tomēr tā kā šis nav raksts par pogām, bet par saitēm, tad tām arī pievēsīsimies.
Saites, to veidi un marķēšana tekstā
Par tehniskām lietām, kas saistītas ar saišu veidošanu, atbild organizācija World Wide Web Consortium (W3C), kas visu laiku atjauno standartus un izsaka savas rekomendācijas uzņēmumiem un organizācijām, kas ir saistītas ar interneta vides tehnoloģijām (ražošanas, nevis patērēšanas līmenī).
Pamatā ir divu veidu saites (mana personīgā interpretācija par šo tēmu):
1. Saites, kas ved uz citu lapu;
2. Saites, kas ved uz jaunu vietu/lapas daļu esošajā (ielādētajā) lapā.
Saišu lietošanas piemērs tekstā.
Teorētiski nepastāv nekādi noteikti veidi, kā atšķirt pirmā un otrā veida saites, tomēr, it īpaši kopš brīža, kad ikdienā ienāca dinamiskā satura ģenerēšana, ir iegājies, ka nepārtrauktu pasvītrojumu izmanto tām saitēm, uz kurām noklikšķinot nokļūst jaunā lapā (tiek ielādēts no jauna viss saturs), savukārt ar punktotu vai raustīti pasvītrotu tiek marķētas saites, kas ved uz vietu esošajā lapā, kā arī gadījumā, kad saturs tiek pieģenerēts klāt, nepārlādējot lapu. Tā nav panaceja, tomēr tas ir ļoti ērts veids, kā atšķirt dažādas funkcionalitātes saites.
Jebkurā gadījumā, būtiskākā lieta, kas būtu vienmēr jāievēro: saitēm tekstā vienmēr ir jābūt marķētām ar pasvītrojumu. Tas nav nedz manis izdomāts, nedz arī kaut kā pieņemts, tā vienkārši ir kopš brīža, kad parādījās pirmais grafiskais interneta pārlūks. Un ir absolūti vienalga, vai tiek mainīta saites pamatkrāsa, vai tiek noteiktas speciālas krāsas saitei gadījumā, ja mainās tās stāvoklis (aktīva, apmeklēta, u.c.). Galvenais, lai tekstā būtu skaidri redzams, ka kaut kāda daļa tiek marķēta ar saiti.
No vienas puses tas varētu šķist ierobežojoši — dizaina lidojumi tagad neļaus izplesties. Tomēr tā nebūt nav. Vēl joprojām jāatceras, ka es runāju tikai un vienīgi par teksta noformējumu. Atstājiet savus dizaina lidojumus bildēm ar saitēm, navigācijas elementiem, utt. Vēl joprojām ir iespēja mainīt saitēm krāsu, garnitūru, burtu lielumu, u.c. Bet tekstā skaidri norādiet, kur ir saite, to pasvītrojot.
Tekstu saitēšanas loģika
Pietiks ievadrunu. Pievērsīsimies svarīgākajam un sāpīgākajam jautājumam, kuru vēlējos apskatīt šajā rakstā — pareizai tekstu saitēšanai.
1. Ar saiti ir jāmarķē teksta daļa, kas saturiski atspoguļo vai norāda uz to saturu, ko redzēsim, sekojot šai saitei. Jeb, vienkāršiem vārdiem runājot, tā vietā, lai lietotu «šeit», «lasīt tālāk» un tamlīdzīgus apzīmējumus, kurus marķē ar saiti, jāmarķē ir teksts, kas norāda uz to, kas patiesībā būs pēc šīs saites atrodams. Būtiskākais, kas tiek iegūts šādā gadījumā — kontekstuāli lasītājam ir absolūta skaidrība par to, kas notiek, nospiežot uz saites. Nav mazsvarīgi arī tas, ka teksts tiek atbrīvots no nevajadzīgas drazas.
Salīdzinājumam. Ir daži lifti, kuros iekāpjot un nospiežot pogu ar stāva numuru, uz kuru gribam nokļūt, ir jānospiež arī durvju aizvēršanas poga. Cilvēki, kas šo liftu ikdienā nelieto, vienmēr patērēs laiku, līdz apzināsies, ka ir nepieciešams kaut ko vēl izdarīt, lai lifts sāktu kustēties. Jo lielākai daļai cilvēku, kas ir pārvietojušies ar liftu, šķiet pašsaprotami, ka pietiek vien norādīt iekārtai ceļu (stāvu), bet pārējo tā veiks pati (aizvērs durvis, ieslēgs motoru, pārbīdīs kabīni uz nepieciešamo augstumu, izslēgs motoru, atvērs durvis).
2. Jāiesaitē ir tikai norādošais teksts. Pieturzīmes, pēdiņas, iekavas, atstarpes, numerācija u.c. ir jāatstāj ārpus saites. Varētu šķist, ka šis punkts nav būtisks. Tomēr paraudzīsimies no citas puses. Ja mēs iesaitējam kādu rakstu, tad bieži vien mēs minam šī raksta nosaukumu. Piemēram, «Nils Ušakovs rupji lamājās Domes sēdē (video)». Pēdiņas, kas parādās šajā piemērā, lai stilistiski pareizi noformētu teikumu, nav bloga Pods.lv raksta daļa, tātad tās tieši neattiecās uz saturu, kas seko, nospiežot uz saites. Līdzīgi ir arī gadījumos, kad veidojam teikumu, un gribam iesaitēt šī teikuma daļu — punkts vai komats, kas ir teikuma daļa, nav saitējamā satura daļa, bet teikuma konstrukcijas daļa.
3. Ir jāmeklē veidi, kā uzbūvēt teikumus tā, lai iesaitēts nav tikai viens vārds, simbolu kopa vai atsevišķs simbols (ar izņēmumiem). Piemērs, kā nedarīt un kā darīt.
Var būt izņēmumi. Piemēram, ja mēs ar saiti norādām uz atsauci rakstā beigās, tekstā minot tikai atsauces numuru, ja mēs norādām uz komentāriem (tad iesaitēts, visticamāk, būs vienkārši skaitlis ar komentāru skaitu), ja mēs norādām uz informācijas avota mājaslapu, nenorādot precīzi informācijas tiešo saiti (piemēram, «Kaut kad sen Klab.lv dziļumos biju uzdūries interesantai informācijai par orangutangiem.»). Šis izņēmums tikpat labi var attiekties arī uz lietotāja vārdu sociālā tīklā (piemēram, grupas nosaukumu, kura nomarķēta ar saiti uz MySpace.com lapu, tvitera lietotāja vārds, utml.).
4. Tekstā nekad nedrīkst atrasties vairākas saites viena blakus otrai, neatstājot pa vidu vismaz dažus nemarķētus simbolus vai vārdus. Ja jums vienā teikumā visi vārdi ir iesaitēti, bet puse teikuma norāda uz vienu saiti, bet otra — uz citu, tad vizuāli to neviens nepamanīs. Vienīgais reālais piemērs, kādā es iedomājos saišu blakusesamību pieļaut, ir gadījumos, ja tās vizuāli kardināli atšķiras (piemēram, raksta virsraksts un blakus esošais komentāru skaits) vai kontekstuāli ir skaidrs, kā tiek būvēta saitēšana (piemēram, atslēgvārdu rinda pēc raksta, tagu mākonis).
Daži kļūdu piemēri no Latvijas lapām ar maniem komentāriem.
Cita Diena, saišu lietošana.
Neatkarīgo No laikraksta Diena aizgājušo žurnālistu portālā Cita Diena Anita Brauna publicēja rakstu «Vai jauni Latvenergo “trīs miljoni”?», kurā bija arī saite uz izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numura elektronisko versiju. Saite, kas norādīta tekstā, ir aplami veidota, jo no teksta, kas marķēts ar saiti var saprast, ka nonāksim izdevuma EnergoForums mājaslapā, nevis atvērsim konkrēto izdevuma numuru.
Šajā gadījumā es piedāvātu divus variantus, kā izlabot kļūdu:
1) Vienkāršākais. Iekavās pēc teikumā esošā vārda «EnergoForums» iekavās ielikt atsauci (kā veidot un noformēt atsauces piemērus var meklēt, piemēram, biznesa augstskolas TurībaDarbu izstrādes un noformēšanas noteikumu 6. punktā).
2) Ievietot tekstā pilnu nosaukumu, ko arī marķēt ar saiti uz doto izdevumu (piemēram, šādi: «(..) kad izdevuma EnergoForums 2009. gada 4. numurā viņš ieraudzīja (..)»).
Valdis Iljuconoks. Saišu lietošana.
Valdis Iljuconoks rakstā «Lietotāju grupai var sekot tvīterī :)» ir pielietojis īpaši Latvijas interneta videi īpaši raksturīgu kļūdu — tā vietā, lai skaidri iesaitētu tekstu, kas norāda uz Latvijas Microsoft .NET tehnoloģiju grupas notikumu un svarīgāko jaunumu sarakstu, viņš ir iesaitējis vārdu «šeit», piedevām vēl saitei nav pasvītrojuma marķējuma. Labi vēl, ka tā ir vismaz kaut kādā veidā izcelta attiecībā pret pārējo tekstu. Domāju, ka nav grūti iedomāties, kā šo saitēšanas kļūdu būtu jālabo.
Ed-kam-po. Saišu lietošana.
Ed-kam-Po blogā stāsta par Kaspara Kambalas traģēdiju un tās atspoguļojumu portālā Apollo.lv. Gadījumā, ja viņš būtu atsaucies uz portālu kā tādu, un saite būtu gramatiski noformēta ar pasvītrojumu, tad problēmu nebūtu. Tomēr šajā rakstā saite ir ielikta uz konkrētu rakstu Apollo.lv, kas nav nekādi saprotams, vizuāli novērtējot sniegto informāciju.
Kaut gan arī es bieži vien slinkoju, nepiedomājot pie veida, kā norādu saites, tomēr pēdējā laikā cenšos to darīt arvien godprātīgāk. Ja es jūs nespēju pārliecināt par saprotamu saišu pielietošanu līdz pat raksta beigām, tad minēšu vēl vienu piemēru. Es savas Nokia E51 es ikdienā diezgan daudz patērēju interneta satura un turu Opera Mini visu laiku ieslēgtu pilna ekrāna režīmā. Līdz ar to, atšķirībā no parastās darbošanās, kad interneta pārlūka statusa joslā, uzbraucot uz kādas saites, ir iespēja ieraudzīt, uz kurieni tā vedīs, man nav ne mazākās nojausmas, kas notiks, ja es uz saites nospiedīšu (atvērsies video, noskanēs mp3, ielādēsies cita lapa, utt.).
Būšu ļoti priecīgs, ja jūs komentāros minēsiet arī vēl kādus citus piemērus vai ieteikumus saišu marķēšanai, lai varam manu rakstu papildināt.
Skatāmais bonuss tiem, kas visu izlasīja (es domāju, ka šīs bildes avotu daudzi zina). Ievērojiet lūdzu to, ka man šajā gadījumā ir absolūti nospļauties uz kopsummā uzjautrinošo teksta krāsu, lielumu, treknumu un fontu lietošanas raibumu. Kas ir būtiski — redzamajā lapas ekrānšāviņā ir tikai trīs vietas, kas ir marķētas ar saitēm. Uzminiet, kuras?
Tekstu saitēšanas piemērs no kāda torrentu trekera.
Informācijas uztveramība un ātra sagremošana ir viens no svarīgākajiem principiem, kas ir jāsaprot dizainerim.Boring.
Lai salīdzinātu informācijas vienības, bieži vien nepietiek ar smadzenēs iezombētiem līdzekļiem. Visbiežāk ar to mēs saskārsimies brīžos, kad saviem teksta blāķiem vēlēsimies pievienot saprātīga apjoma atslodzi. Avīzēs komentāru lapās (kur pārsvarā ir tikai tekstuālā informācija) visbiežāk mēs redzēsim ielauztu citātu no teksta, autora fotogrāfiju vai karikatūru. Elektroniskajā vidē šādi risinājumi tiek veikti divējādi: 1. iemetam reklāmas laukumu; 2. iemetam vairāk vai mazāk sakarīgu grafiskās informācijas apjomu (foto, grafikas, ilustrācijas, video, utt.).
Teorētiski, uz kopējā informācijas apjoma, ko Kristaps rakstā ir devis, šī grafika būtu pat apsveicama, jo slinkajam lasītājam būtu iespēja vismaz virspusēji saprast, par ko rakstā ir runa. Tomēr tas, kas mani pašu pamudināja šo grafiku papētīt vairāk, ir tās bezjēdzība gadījumā, kad es vēlētos precīzāk saprast notikuma būtību — pēc redzamās informācijas varētu saprast, ka Mininova trekerī 2009. gada 26. novembrī vairāk neviena torenta nav.
Iedziļināsimies jautājuma būtībā. Tātad, mums ir jāattēlo vizuāli viegli uztveramā veidā informācijas vienību skaita izmaiņa, par pamatu ņemot datus divos datumos vienā gadā. Dodamies uz Mininova oficiālo statistiku un skatamies, ko varam iegūt no tās uz doto mirkli.
Trekera Mininova statistika uz 8. decembri.
Aha! Tas jau ir kaut kas vērtīgāks — varam ne tikai ieraudzīt straujo torentu skaita kritumu laikaposmā starp 24. novembri un 1. decembri aptuvenos miljonos, bet salīdzināt torentu daudzuma un meklēšanas vaicājumu attiecību, kam seko lejuplādēto torentu skaits šajā laika posmā. Bez šaubām, mēs vēl joprojām netiekam pie precīziem datiem un torentu skaits pēc trekera īpašnieku novembra nogales lēmuma mums ir «kaut kur zem divnieka bet virs nulles». Tātad, jautājums par to, cik tad daudz torentu šobrīd ir trekerī mums paliek neatbildēts (toties citā šķēlumā mums šīs grafikas ir sniegušas atbildes uz daudziem citiem jautājumiem). Vēl ir jāņem vērā arī fakts, ka Kristaps informāciju publicēja 27. novembrī, kas ir dienu pēc pārmaiņām, tāpēc tik daudz analītisku spriedumu uz to brīdi nebija iespējami.
Nāksies atgriezties izejas pozīcijā. Kā salīdzināt un vizuāli vienkārši, uztverami parādīt esošos datus?
Ārkārtīgi kolosālus vizuālos elementus mēs varam iegūt, lapojot praktiski jebkuru ar astronomiju saistītu resursu. Piemēram, šī kolosālā vizualizācija, kas parāda Zemes un Mēness savstarpējās proporcijas un attālumu starp planētu un tās pavadoni.
Wikipedia. Zemes un Mēness savstarpējās proporcijas.
Šajā grafikā vairs nav būtiski saprast, precīzi cik liela ir Zeme un cik mazs Mēness vai arī tas, cik liels attālums precīzi ir starp abiem ķermeņiem — vizuāli mēs to uztveram pietiekami saprotamā veidā. Tomēr precizitātes pēc, grafikas autors ir pierakstījis klāt: «The Earth and the Moon to scale. One pixel equals 100 km». Ko gan vēl varētu vēlēties?
Ja mēs to reducējam uz mūsu problēmu, tad ko līdzīgu varētu parādīt sekojoši.
Mininova pieejamo torrentu izmaiņas 2009. gadā. 1. piemērs.
Šajā brīdī der atcerēties, ka jebkura stabiņu, bumbuļu, utt. grafika reāli reprezentē konkrētas skaitliskās vērtības aizpildīto laukumu divās dimensijās, mērogā vai bez tā. Respektīvi, ja mēs redzam divus šādus bumbuļus, tad lielajā bumbulī teorētiski ir tieši 1316806 pikseļu, bet mazajā — 8859 pikseļu, kas attēloti mērogā. Vizualizācija kļūst prātīgāka, jo atšķirība torentu skaitā 24. un 26. novembrī tiek parādīta. Tomēr proporcijās 26. novembra bumbulis mums izskatās pēc punkta un šajā mērogā neļauj uztvert informāciju precīzi.
Atgriežamies pie astronomijas un izmēģinām jaunu variantu.
Mininova pieejamo torentu izmaiņas 2009. gadā. 2. piemērs.
Esam tikuši daudz tālāk. Tagad mums ir kaut cik skaidra attiecību proporcija un mēs jau varam izdarīt secinājumus vizuāli uztveramā veidā.
Tomēr arī šis vizualizācijas variants nav līdz galam pietiekams. Iemesls ir gaužām vienkāršs — mums ir tikai divi skaitļi, kurus mēs vēlamies salīdzināt un mēs no šiem skaitļiem tagad mēģinām «izpūst burbuli».
Es domāju, ka arī tev ir kļuvis skaidrs, mans mīļais lasītāj, kā es šo rakstu mēģinu noslēgt.
Mininova pieejamo torentu izmaiņas 2009. gadā. 3. piemērs.
Bieži vien (patiesību sakot, pārāk bieži) cilvēki aizmirst, ka arī skaitļu pierakstam pašam par sevi ir dimensijas — jo vairāk simbolu ir skaitlī, jo lielāka ir tā absolūtā vērtība. Līdz ar to pat gadījumā, ja mums ir jāsalīdzina vairāk kā divi skaitļi, šī metode nebūt nav tā sliktākā. Bez šaubām, to var arī nedaudz izkrāšņot (kas gan man ne visai patīk konkrēti šajā gadījumā, bet citkārt var izrādīties kā noderīgs piemērs).
Mininova pieejamo torentu izmaiņas 2009. gadā. 3. piemēra otrā versija.
Kā redzams, mēs esam atstājuši skaitļus kā dimensiju rādītājus, toties tīri dekoratīvi esam pievienojuši laika skalu.
Lūk, vēl viens piemērs par skaitļu izmantošanu dimensiju attēlojumam. Šoreiz ar mājaslapas apmeklējuma statistiku par laikaposmu, kurā būtiski pieauga vidējais apmeklējums.
Vienmēr miniet grafikās savu datu avotus vai vismaz atsaucieties uz kaut ko tekstā (piemēram, ja šajās grafikās informācija nav patiesa, tad mani neviens nenospļaudīs ar sempenēm, toties Kristaps un Google cietīs no sirds).
Šis nav pret tevi naidu un necieņu kurinošs raksts, tikai ļoti veiksmīgs piemērs, kā noformulēt manu domu. Bučas tev, Kristap!
Pavisam netīšām uzdūros Pāvela Amosova portfolio, kur kā pēdējais darbs bija ievietots Parex valūtas kursu termināļa interfeisa dizains. Mani uzreiz samulsināja tas, ka nespēju normāli izsekot līdzi šai tabulai tāpēc, kā attālums starp kolonnām ir lielāks, nekā attālums starp rindām, līdz ar to pirmās kolonnas ierakstu ir grūti vizuāli sasaistīt ar pēdējās kolonnas ierakstu.
Parex rates terminal original
Uztaisīju pavisam nelielu pārbūvi bildei, lai paskatītos, kā tad tā izskatās:
Pērk un pārdod tabula jaunā paskatā
Manā skatījumā šāds izvietojums ir daudz praktiskāks un vienkāršāk uztverams, turklāt izmaiņas dizainā ir samērā niecīgas. Turklāt, lai visu vēl sarežģītu vairāk (bet atvieglotu lietotāja ikdienu), es uzskatu, ka pavisam vienkārši būtu arī daži citi uzlabojumi, piemēram:
1) lietot tikai monospace tipa garnitūras, lai salīdzinājums starp dažādiem skaitļiem būtu praktiskāks
2) pievienot klāt informāciju par izmaiņām, teiksim, pēdējās diennakts laikā (atzīmējot to ar procentuālo izmaiņu un krāsu kodējumu: sarkanais — ja izmaiņas ir negatīvas, zaļais — ja izmaiņas ir pozitīvas).
Vēl dažas bildes for inspiration to tā, kā citur ir redzams vai tiek lietots valūtas kursu attēlojums.
Es netaisos iedziļināties navigācijas tehnoloģijās vai arī vizuālās prezentācijas loģikā un metodēs. Šoreiz man daudz vairāk šķiet aktuāli apskatīt navigācijas izveidi kā tādu un tās atspoguļojumu dažādos variantos tīri no saturiskā viedokļa.
Tā kā informācijas apjomi pieaug ne tikai internetā kopsummā, bet arī katrā atsevišķā resursā, ātrāk vai vēlāk nāksies sadalīt visu informāciju lapās, lai tā būtu vieglāk atrodama un nebūtu jāielādē uzreiz viss saturs.
Tipiskākais variants ir navigācijas slejas izveide, kuras pamatā ir dalīšana kategorijās. Kategorizēšana, savukārt, ir katra resursa īpatnība. Ziņu portāls, piemēram, visticamāk kategorizēs navigāciju balstoties uz ziņu tematiem. Kāds IT speciālists, kas publicē informāciju par dažādiem saviem atklājumiem, varētu izvēlēties kategorizēšanu pēc IT sfēras (programmēšanas valodas, operētājsistēmas, utml.). Kategorizācijas trūkumi ir vairāki:
Brīdī, kad katrā no kategorijām parādās pārāk daudz atsevišķu ierakstu, atkal ir grūti atrast nepieciešamo. Šai gadījumā kā risinājums varētu būt katras kategorijas sadalīšana apakškategorijās, ja tas ir iespējams (piemēram, Latvijas ziņas — Sports), tomēr arī tādā gadījumā noteikti radīsies diskomforts it īpaši ziņu portālos, staigājot pa dažādām kategorijām un zaudējot kontroli pār to, vai apskatāmā informācija vispār ir aktuāla vai arī jau zaudējusi savu nozīmi.
Kategorijas var būt pārāk daudz un tad lietotājam būs grūti tajās orientēties. Šeit pat atzīmēšu arī trešo trūkumu — bieži vien kategorijas var būt ļoti neskaidras gan pēc savas būtības (nav iespējams saprast, kas konkrētajā kategorijā atrodas), gan pēc loģikas (piemēram, ir kategorija Kultūras ziņas un blakus atrodama subkategorija Latvija — Kultūras ziņas), radot diskomfortu lietotājā.
Salīdzinoši jauns priekš IT, bet jau ļoti sen lietots citās sfērās ir dalījums pēc atslēgvārdiem (zināms arī kā tagu lietošana). Piedevām, atslēgvārdi var būt ne tikai reāli vārdi, bet, piemēram, arī krāsu kodējums. Lielākais šāda navigācijas varianta trūkums parādās līdz ar atslēgvārdu mākoņa izaugšanu. Kad jums lapā jau būs tuvu 1000 dažādu atslēgvārdu, tajos būs ļoti grūti orientēties un vispār kaut ko atrast. Kā viens no variantiem, lai samazinātu šādu neskaidrību, ir atslēgvārdu dalījums kategorijās, bet iespējams arī grupēt atslēgvārdus pēc noteiktas loģikas (piemēram, atslēgvārdus Adobe, Microsoft, IBM apvienot un atslēgvārdu mākonī rādīt tikai vienu — IT kompānijas). Patiesībā būtiskākais trūkums šajā gadījumā būs neviennozīmība, jo uz vienu ierakstu var attiekties desmitiem atslēgvārdu, toties parādās daudz praktiskākas iespējas limitēt nepieciešamās informācijas meklēšanas laiku (pie nosacījuma, ja starp atslēgvārdiem ir tāds, kas interesē tieši jūs).
Lai saprastu, kāpēc es teicu, ka dalījums pēc atslēgvārdiem ir ļoti sen lietots citās sfērās. Viszināmākais piemērs ir vārdnīcās, kurās atslēgvārds ir vārda sākumburts. Cits piemērs, ar apgrieztā atslēgvārdu lietošanu ir bībelē. Šai gadījumā ir sākotnējā kategorizācija grāmatās (psalmos, sauciet kā gribiet) un tālāka secīga katras rindkopas numerācija. Tādējādi saīsināts konkrētās bībeles daļas nosaukums kopā ar rindkopas numuru veido atslēgvārdu, pēc kura var atrast konkrēto ierakstu un bībeli var pārdrukāt uz dažādiem formātiem, valodām, bet atslēgvārds paliks vienots visos variantos.
Vēl viens variants ir ievietot visu informāciju vienā vai vairākās dimensijās. Piemēram, iespēja atlasīt visus ierakstus noteiktā laika periodā. Papildus var parādīties vēl viena dimensija, piemēram, atlasīt tikai tos rakstus, kurus ir izlasījuši vairāk par 5000 cilvēku. Arī šai navigācijas metodei ir savi trūkumi, tomēr izmantojot pietiekami atraktīvas vizualizācijas metodes, ir iespējams panākt labu rezultātu.
Šīs nav visas iespējamās metodes, tomēr ceru, ka būs radies priekšstats par vienkāršoto navigācijas izveidi lielākam informācijas daudzumam. Galvenais, ko ir nepieciešams atcerēties — visas šīs navigācijas iespējas ir un bieži vien pat nepieciešams kombinēt, lai atvieglotu informācijas meklēšanu.
Tiktāl mums ir skaidrs, kā informāciju sadalīt mazākos informācijas daudzumos, lai atvieglotu navigāciju lapās. Bet seko nākamā problēma — pat gadījumā, ja mēs esam sadalījuši informāciju mazākos apgabalos, katrs no šiem apgabaliem tik un tā var būt ārkārtīgi liels. Piemēram, ieraksti šajā blogā kategorijā Burti. Līdz ar to rodas nepieciešamība sadalīt arī tos, bet nu jau vairs nav iespēja smalkāk dalīt, teiksim, pēc atslēgvārdiem vai subkategorijām, jo lietotāju interesē apskatīt tieši visus ierakstus, kas attiecās uz kategoriju Burti. Ko darīt šādā gadījumā? Jāizmanto metode, kurai jau ir iesoļojusi otrajā tūkstošgadē — dalīšana lapās.
Tomēr arī te viss nav tik vienkārši, kā tas varētu šķist. Piemēram, manā blogā risinājums, kura autors ir DIY Themes, ir saites «Vecāki ieraksti» un «Jaunāki ieraksti», bet papildus paskaidrojumiem. Teorētiski, tas būtu ļoti labs variants pārskatāmā navigācijā (piemēram, pogas, kas ļauj sarakstā apskatīties vecākus vai jaunākus ierakstus, kā tas ir realizēts praktiski visās e–pasta programmās vai RSS lasītājos), bet ir bezcerīgi nesaprotams, lietojot to šajā kontekstā. Nav skaidrs ne vien tas, cik ieraksti vēl varētu būt, bet, ilgi pārlapojot rezultātus, saprast to, kurā lapā atrodies.
Cits variants ir navigācija, norādot konkrētās lapas, kā tas ir realizēts, piemēram, Google meklētāja rezultātu lapās. Tomēr arī šeit ir ne viss tik vienkārši, kā šķiet. Tagad ir skaidrs, kurā lapā mēs atrodamies, bet nav skaidrs, cik tad tādu lapu kopsummā ir (pamēģiniet, piemēram, pameklēt «hokejs uz lielā ekrāna» un pateikt, cik ir rezultātu lapas).
Tapēc daudz prātīgāka šķiet dalīšana lapās, norādot, kas tad šajās lapās ir atrodams, tādējādi piesaistot šķirkļus katrai lapai. Šis ir ļoti būtisks moments, jo mums ir parādījušies atsevišķas lapas norādoši šķirkļi, kas arī ir šī raksta mērķis.
———
Tālākais teksts ir manas pāris nedēļu pārdomas par navigāciju veidiem, kas lielākajai daļai lasītāju var šķist arī absolūtākie murgi, tāpēc, ja esat pietiekami pabarojušies informatīvi no tā, kas bija rakstīts pirms tam, tālāko varat arī nelasīt.
———
Tātad, paliksim pie «hokeja uz lielā ekrāna». Lai parādītu rezultātus efektīvāk, kā arī, kas ir ļoti ļoti būtiski, rastu iespēju saglabāt tieši konkrēto rezultātu lapu (atcerēsimies, ka visi dati ir dinamiski, tai skaitā arī meklēšanas rezultāti), mums ir nepieciešams izveidot konkrētāku meklēšanas rezultātu attēlojumu. Uzskaitīsim visus šobrīd pielietotos navigācijas dalījumus, pieņemot, ka šie meklēšanas rezultāti mums ir kā navigācija cauri visam tīmeklim:
atslēgvārds («hokejs uz lielā ekrāna»)
rezultātu šķirošana pēc prioritātes (Google Page Rank algoritms)
sašķiroto rezultātu sadalījums lapās (elementāra saskaldīšana lapās, katrā lapā — 10 rezultāti)
Tagad vajadzētu esošajam informācijas dalījumam pievienot šķirkļus. Skaidrs, ka pirmais dalījums, t.i. — no visa interneta atlasīt tikai informāciju ar attiecīgo atslēgvārdu —, mums papildus nav jāapstrādā. Tā kā Google Page Rank ir mainīgs šķirošanas veids, tad rezultāti būtu primāri jāšķiro pēc kāda cita parametra, pretējā gadījumā mums nav iespējas saglabāt konkrētu rezultātu lapu. Konkrētajā gadījumā loģiska šķiet kārtošana pēc datuma augošā secībā. Tādējādi mums pirmie parādīsies vecāki rezultāti un, tikai pēc tam, jaunāki, jo ir diezgan maza iespējamība, ka Google pēc kāda laika atradīs un noindeksēs vēl daudz lapu ar tādiem pašiem atslēgvārdiem, izjaucot mūsu attēloto rezultātu stabilitāti.
Kad kārtojums pēc laika jau ir veikts, mēs katru lapu varam rādīt nevis ar lapas numuru, bet gan ar šķirkli, kas apzīmētu konkrēto laika periodu, proporcionāli sadalot meklēšanas rezultātus lapās nevis piesaistot datumu skaitam, bet gan otrādāk — piesaistot skaitu datumam. Vienkāršoti izsakoties, mums var būt meklēšanas rezultātu lapa, kuras šķirklis būs «1999. gads – 2001. gads», bet var būt lapa, kuras šķirklis būs «2009. gada 10. janvāris – 2009. gada 11. janvāris», tai pat laikā abās lapās būs vienāds skaits ar rezultātiem. Vienkārši periodā no 1999. gada līdz 2001. gadam indeksētajās lapās attiecīgais atslēgvārds ir tikpat bieži sastopams, cik vienas dienas laikā 2009. gada janvārī publicētajās lapās. Vienīgi uztveres komplicētība, kas ir saistīta ar cilvēka īpatnību uztvert laiku kā proporcionālu skalu, radīs mulsumu.
Otrs variants ir tos pašus rezultātus attēlot, bet navigācijas lapu numerācijas vietā rādīt rezultātu skaita numerāciju: 1–10, 11–20, utt. Tomēr arī šajā gadījumā būs problēmas, ja rezultāti ir, piemēram, vairāki tūkstoši. Operējot ar lielu apzīmējumu masīvu var rasties nepārprotama vēlme šos rezultātus reducēt. Viens no variantiem ir virknes diapazona izraušana, piemēram, rādot tikai pirmās desmit lapas, tad ieliekot trīspunkti un tad, pēdējās lapas rezultātus. Ir skaidrs gan tas, cik kopā ir rezultātu, gan tas, ka lapas ir vairāk, nekā tiek parādīts konkrētajā brīdī. Tai pat laikā ir ierobežota navigācija no viena diapazona uz kādu citu, ja tas ir apslēpts. Bet arī šajā gadījumā ir risinājums. Piemēram, izmantojot slīdošo rindu, kā tas ir Paginator 3000 variantā.
Bez tam, var izmantot arī papildus atslēgvārdu navigāciju. Bet tas ir iespējams tikai gadījumā, ja visiem meklēšanas rezultātiem ir vismaz 10 reizes vairāk dažādu atslēgvārdu attiecībā pret kopējo meklēšanas rezultātu skaitu, pretējā gadījumā šai metodei nav funkcionāla jēga. Praktiski šī metode izpaudīsies līdzīgi, kā variantā ar rezultātu skaita numerāciju, tikai numerācijas vietā būs atslēgvārdi, līdzīgi, kā tas ir skaidrojošās vārdnīcās — ir primārā navigācija, izmantojot atslēgvārdus (alfabēta burtus) un papildus navigācija, izmantojot vārdu pirmos burtus.
Kad ap 2000. gadu sāku tā aktīvāk ārpus Latvijas doties, ik reizi siekalojos gad grāmatu stendiem lidostās un stacijās. Un, jo tālāk es devos Eiropā, jo vairāk es laika varēju pavadīt pie šiem stendiem. Dažas noveles, kuras Londonas lidostā tirgoja par vienu mārciņu gabalā, es pat galu galā iegādājos. Es biju absolūti nespējīgs turēties pretim lieliskajiem dizaineru darbiem. Grāmatu vāki tā vien kliedza: «Nopērc mani!» Un pāršķirstot tikai pirmās lapas, ar ieinteresēta bērna acīm vēroju apbrīnojami veiksmīgo teksta salikuma izvēli.
Kaut kad tad arī Globusā pie universālveikala Centrs sāka parādīties kaut cik skatāma ārzemju izdevumu kolekcija, tomēr cenas šķita tik ārprātīgas, ka vairāk par kafijas malkošanu un šķirstīšanu turpat veikalā es nebiju ticis. Toties grāmatu izstādēs gan tās cenas jau tika laistas zemāk, parādījās iespēja šo to arī iegādāties.
Šobrīd 90% grāmatu es pērku Amazon, atstājot pavisam maziņu daļu savu finansiālo resursu tepat Latvijā esošajiem izdevējiem. Un varbūt pat ne tik daudz tāpēc, ka Latvijā būtu gaužām maz labu grāmatu izdots, bet gan vairāk tāpēc, ka bieži vien patiešām vērtīgs materiāls ir ticis sačakarēts kādā no ražošanas posmiem — slikti iztulkots, teksta redaktors bijis neuzmanīgs, pārāk ietaupīts uz ilustrāciju rēķina, neadekvāts grāmatas formāts vai papīra izvēle, utt.
Citkārt nekas cits šā vai tā neatliek un katru gadu jau par tradīciju ir kļuvusi pašmāju grāmatu konkursa Zelta ābele darbu izpēte (bieži vien gan tikai iespēju robežās, jo pie visiem izdevumiem pat nesanāk tikt klāt). Jocīgi tas, ka es tā arī neatradu internetā nekur sakarīgāku aprakstu, kā Delfi.lv publiskajā labāko darbu vērtēšanas lapā. No izdotajām visas īpaši negribu komentēt, jo distancēti izturos pret pāris kategorijām un lielu daļu vēl nemaz neesmu izskatījis, bet noteikti iesaku Frondas izdoto «Plakāts Latvijā», kas, aršķirībā no otras skaistās grāmatas (Jāņa Rozes izdotā «Viena diena Latvijā») ir saturiski daudz vērtīgāka un nebūs no tām, kas pēc pirmās izšķirstīšanas sāks putēt grāmatplauktā vairākus desmitus gadu. Noteikti gribu apskatīties arī Jāņa sētas pārizdoto «Lielo pasaules atlantu», par kuru noteikti pēc tam vēl man būs kas sakāms šī bloga rokdarbu sērijā.
Citkārt silti iesaku ievērtēt šos lieliskos ārzemju grāmatu vāku dizaina arhīvus (jā, tagad, atšķirībā no 2000. gada, nav jāmaksā viena mārciņa, lai varētu mājās pablisināties uz burvīgiem darbiem).
Atkal jau mēģināju iebraukt augstajās tehnoloģijās, bakstoties gar Twitter (vēl joprojām nesaprotu, kas tur jādara, lai gan e–pastu, gan tālruņa numuru tiešām verificētu). Nonācu līdz TomsLV ierakstam par Leta Video kārtējo sižetu par AKKA/LAA. Iegāju Leta Video mājaslapā, lai to noskatītos un nodomāju: «Cik labi, ka ikdienā man šī lapa nav jālieto». Vai pavisam nedaudz, nu tiešām, mazdrusciņ kaut vai nevarēja piestrādāt. Kaut vai lūk šitik (10 minūtes iekš Photoshop, izmantojot lapas ekrānšāviņu un vecās mapēs atrasto logo).
Leta Video mājaslapa - neliels rimeiks
Es nesaku, ka šis ir izcili, bet toties pārskatāmi. Un acis veras uz video, nevis uz galveni. Jo video tik tiešām ar katru dienu kļūst arvien labāki un labāki!
