Daugavpils ir pilsēta, kuras esamība Latvijas teritorijā tīri ģeogrāfiski nebūt nenozīmē šīs dīvainās pilsētas un to iedzīvotāju esamību Latvijā kā savādāk. Pilsētas pamatiedzīvotāji ir poļi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, kam seko krievi un latvieši.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.
Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.
Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.
Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).
Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.
Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.
Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).
Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.
Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.
Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.
Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.
Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.
Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.
Un vēl protams mans mīļākais fetišs.
Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.
Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.
Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.
Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.
Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.
Nu es jau teiktu, ka arī Rīgā nebūt netrūkst pussabrukušu vārtu, šīfera un rokenrola.
Tā kā Ļebedevam miskastes un telefonbūdas – Tavs fetišs ir sabtransa saraksti? :)
Kaut kā tā. Jau laikam kādus divus gadus esmu uz šito uzsēdies.
Biju pārsteigts, ka kafejnīcā varēju pasūtīt latviski
Jā un tās divas afišas superīgas – alkoGola lietošanai ir …
Laikam jau iebraucējam Daugavpils liekas pavisam savādāka, nekā tiek, kas tur dzīvo. Jā, daudz ko vajag uzlabot, bet šajā rakstā nav atspoguļota Daugavpils, kāda tā patiesībā ir. Katrā pilsētā var atrast negatīvo.
Kādu laiku jānodzīvo šajā pilsēta, lai to saprastu un pieņemtu, jo tā ir atšķirīga no pārējā Latvijas pilsētam.
Esmu Daugavpilietis, pašlaik dzīvoju Jelgavā. Esmu apceļojis gandrīz visas Latvijas malas. Ir lietas kas patīk un nepatīk… tāpat arī savā pilsētā, bet tā man vienmēr būs vismīļākā! Protams vēl divi-trīs gadi atpakaļ tā bija daudz dzīvākā un ar to arī dzīvespriecīgākā! Kopš tā laika aktīvāka jaunatne aizbrauca prom, bet jauna paaudze pagaidam nespej līmeni atgūt, bet ar laiku, es ticu, kā arī tas nokārtosies… Es mācos universitātē un daudz domāju par nākotni. Bieži jautā par pārceļošanu uz ārzemēm. Un es pieļauju tādu iespēju, bet jā būt iespēja celt ģimeni un stradāt, dzīvot Daugavpilī, es lapbrāt tur paliktu. Ārzemniekiem un iebraucējiem nesaprast pilsētas būtību pa vienu vai divām dienām, vajag vairākas. Obligāti jāapskata baznīcu kalnu, Dinaburga cietoksni un jāpavizinājas ar mūsu tramvājiem! Ideālā variantā apciemot Daugavpili, manuprāt, maijā-augustā un otro reizi decembra sākumā… Laipni lūdzām!
P.S.: ir vērts apskatīt nakts gaismās Dubrovina (pirmā pilsētas mēra) parka strūklaku, saulrietu uz gaisa tilta Jaunajā Forštatē, apskatī peldošo ledu Ruģeļos, ezeru “Svetloje” Mežciemā, nolekt ar izpletni un pavizināties ar paraplānu Grīvas līdostā!