9.—10. novembris. Daugavpils

Aizbraukt uz Daugavpili vismaz reizi gadā man ir svēts pienākums, kas tiek realizēts kopš agras bērnības. Vienīgi nu jau izpaliek nedēļām ilgas dauzīšanās Stropu ezera dārzu rajonos, štābiņu celšana mežos un vizināšanās ar riteņiem apkārt Daugavpilij. Un tik un tā pilsētā katru reizi var atrast kaut ko jaunu.

Grafitti uz sienām Daugavpils mikrorajonos paliek arvien neinteresantāki.
Grafitti uz sienām Daugavpils mikrorajonos paliek arvien neinteresantāki.

Mani allaž pārsteidz tas, ar kādu rūpību cilvēki Daugavpilī spēj saglabāt lietas. Leģendārais «We don’t throw away things that are broken. We fix them.» šajā pilsētā iegūst materiālu apliecinājumu. Sākot ar ielu norādēm un apgaismes stabiem un beidzot ar tramvajiem, kas, par nožēlu, laikam tā arī netiks nomainīti uz jaunajiem.

Leģendārie kantainie tramvaji vēl joprojām spēj ripot uz priekšu.
Leģendārie kantainie tramvaji vēl joprojām spēj ripot uz priekšu.
Svētku dekorācija uz apgaismes staba.
Svētku dekorācija uz apgaismes staba.
Divu paaudžu signalizācijas sistēmas.
Divu paaudžu signalizācijas sistēmas. Abas strādā.

Pilnībā pabeigts ir jaunais satiksmes mezgls, kas savieno Ķīmiķu ciematu ar pilsētas centru. Par šo megaprojektu es rakstīju 2012. gadā, kad tas vēl bija puspabeigtā stāvoklī. Bez Waze pārvietoties te ir nereāli, jo pat piekto reizi izbraucot cauri, tāpāt kaut kur nepareizi nogriezīsies. Navigācijas plānotāji šeit var braukt rakstīt pētnieciskos darbus, jo norāde uz centru ir tikai vienā vai divos apļos, pārējās vietās ir jāmin, vai tā ir īstā iela. Starp citu, par Waze runājot, tas ir jēgpilni izmantojams arī Daugavpilī.

Tilti Daugavpils jaunajā satiksmes mezglā.
Tilti Daugavpils jaunajā satiksmes mezglā.

Atsevišķs stāsts ir par Daugavpils arhitektūras pērlēm. Izkārtnes un reklāmas šajā pilsētā atgādina Polijas ceļmalas šausmas. Toties dažas ēkas ir pat tīri neko.

Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēku komplekss.
Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēku komplekss.

Tikai Daugavpilī jūs atradīsiet sētas žogu, kas ir uzbūvēts no fibo blokiem. 1:0 Daugavpils labā pret Polijas betona žogiem.

Betona žogs blakus restorāna ēkai.
Betona žogs blakus restorāna ēkai.

Ja trāpat Daugavpilī, iesaku apmeklēt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju. Tur ir divas ekspozīcijas. Vēsturiskajā ir ļoti daudz ar Daugavpili saistītu materiālu, man pašam, protams, interesantākās šķita drukātās lietas (par tām atsevišķi kaut kad vēlāk uzrakstīšu), bet arī sīkajiem bija ko redzēt. Pilnā izmērā restaurēti rati, zobeni, monētas un citi artefakti, kā arī pirmās Daugavpils pils makets (Klāvs tur jau ar savām spēļu mašīnītēm pabraukājās, sorry, muzejnieki). Bet otrā ekspozīcija ir radusies, jo kāds no muzejniekiem ir fanātisks taksodermists. Sīkie bija autā un stundas vazāšanās vēstures ekspozīcijā jau bija aizmirsta. Paldies Jutai Voronei, ka pabrīdināja par izstādes apmeklējuma ilgumu.

Ekspozīcijā ir apskatāmi novadam raksturīgākie floras un faunas pārstāvji, parādīti izplatītākie biotopi: skujkoku un jaukto koku meži, aizaugošs ezers un tā piekraste, Daugavas ieleja. Šeit aplūkojami daudzi reti un aizsargājami augi un dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Bagāti un daudzveidīgi ir pārstāvēta novada kukaiņu fauna. Ekspozīcijā var iepazīties ar dažādiem dabas retumiem, atklāt daudzus dabas noslēpumus un iegūt jaunas zināšanas par Latvijas dabu.

Voblas mākslīgā akvārijā. Taksodermista sapnis.
Voblas mākslīgā akvārijā. Taksodermista sapnis.

Vakarā sagaidīja vēl viens interesants atklājums. Pie Ļeņina pieminekļa pagrabā uz Rīgas ielas ir atvērusies jauna iestāde Artilērijas pagrabi. Patīkama atmosfēra, apmeklētāji pārsvarā studenti. Alus gan te nav, tāpat kā pārējā Daugavpilī (biju cerējis uz kādu vietējā brūža ražojumu), toties vēl joprojām godā tiek turēts Tuļiks. Trāpījām uz Dabasu Durovys koncertu (īsi raksturojot — visu Latvijas populāro grupu b-sides dziesmas latgaļu valodā). Skaņa pat ļoti ok, ar ventilāciju viņi cīnoties. Žēl, ka nav virtuve un nestrādā svētdienās. Cerams, ka iešūposies un būs uz palikšanu.

No rīta uz pohām aizbraucām uz jauno pilsētas lepnumu — Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Daugavpils cietokšņa teritorija drīz būs tik sterili uzpucēta, ka atliks vien nojaukt ofiņiem būvētās hruščovkas, lai parādītu cara laika autentiskumu pilnā dailē. Bet pa kādai dailei ir atrodams.

Lielgabals un autobusu pietura.
Lielgabals un autobusu pietura.

Pats mākslas centrs ir pat ļoti ok. Viss līmenī, darbinieki laipni, apskatīties ir ko, tomēr nešķiet, ka tas varētu pulcēt Daugavpilī tūkstošus. Drīzāk tāds apmeklējums «ķeksīša pēc». Ja mākslas centrs pumpēs iekšā mākslinieku darbnīcas, visu laiku paplašinās ekspozīcijas un liks lietā interesantus paņēmienus, kā to visu parādīt (cepuri nost par to gliemežveidīgo ieeju pie vienas no reprodukcijām un fotografēšanās stendu), būs iemesls atgriezties vēl. Vispār man šķiet, ka šī varētu būt īstā vieta, kur veidot Latvijas laicīgās mākslas muzeju.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Viena no telpām Marka Rotko ekspozīcijā.
Pētera Martinsona keramikas izstāde Rotko centrā.
Pētera Martinsona keramikas izstāde Rotko centrā.

Atsevišķa piezīme par kafejnīcu Arsenāls Daugavpils cietoksnī. Kaut arī sākotnēji apstulbām, ko kafejnīca izskatījās pēc pabieza restorāna, cenas nomierināja. Tomēr arī šeit alus nav un ēdiens ir stipri zem viduvējības.

Daugavpils centrālajā laukumā vīriņi gatavojas 11. novembra militārajai parādei.
Daugavpils centrālajā laukumā vīriņi gatavojas 11. novembra militārajai parādei.

Kamēr pilsēta gatavojās valsts svētkiem, mēs devāmies mājup, arī šoreiz iemēģinot jauno P80 šoseju, kas ir pilnīgs dizāsters, ja jābrauc ar bērniem. 60+ km garumā nav nevienas vietas, kur varētu normāli apstāties (pietura, stāvlaukums, atpūtas vieta, whatever). Vienā galā autobusu pietura ir pie Kokneses, otrā — Tīnūžos. Nobraukšana tumsā, miglas laikā kaut kādā neapgaismotā meža ceļā netika izskatīta kā iespēja.

Polija. 18.—20. aprīlis

Ar draugiem aizlaidām uz Poliju uz Roger Waters koncertu. Polijā gandrīz nekas nav mainījies. Stulbi betona žogi, debīlas reklāmas, briesmīgas ceļazīmes un ļoti daudz fūru un poļu fiatu uz ceļiem. Eiropas savienībai vajadzētu aizliegt Polijā nodarboties ar dizaina produktu radīšanu tāpat, kā Latvijā ir aizliegta cukura ražošana.

Wypadki. Ceļazīme.
Wypadki. Ceļazīme.
Uwaga wyjazd. Ceļazīme.
Uwaga wyjazd. Ceļazīme.
Droga požarov. Ceļazīme.
Droga požarov. Ceļazīme.
Autobusu un tramvaju pieturas ceļazīme.
Autobusu un tramvaju pieturas ceļazīme.
Meitene ar konču. Ceļazīme.
Meitene ar konču. Ceļazīme.
Reklāmu kaudze.
Reklāmu kaudze.

Pilno fotoatskati par ceļojumu uz Poliju var skatīties Flickr galerijās.

Un vēl ir arī nofilmētais materiāls no Roger Waters koncerta: Rodžera Vatera koncerts Polijas Ludzā. 1. daļa, Rodžera Vatera koncerts Polijas Ludzā. 2. daļa.

13. — 15. novembris. Daugavpils

Daugavpils ir pilsēta, kuras esamība Latvijas teritorijā tīri ģeogrāfiski nebūt nenozīmē šīs dīvainās pilsētas un to iedzīvotāju esamību Latvijā kā savādāk. Pilsētas pamatiedzīvotāji ir poļi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, kam seko krievi un latvieši.

Pilsētas ģērbonis uz sienas pie Vienības laukuma.
Pilsētas ģērbonis uz sienas pie Vienības laukuma.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā pilsētā visiem uz visu gribās likt lielu treknu kluci.

Zirgs liek kluci, gaidot saimnieci iznākam no veikala.
Zirgs liek kluci, gaidot saimnieci iznākam no veikala.

Un novest līdz šausmām to, kas kādreiz bijis ārkārtīgi skaists.

Pussabrucis autoostas parka nožogojums.
Pussabrucis autoostas parka nožogojums.

Un pat varētu padomāt, ka vietējiem uzņēmējiem vispār nav nekādas sirdsapziņas, komunicējot ar saviem klientiem.

Plakāti pie ieejas Daugavpils nakstklubā.
Plakāti pie ieejas Daugavpils nakstklubā.

Bet tā nebūt nav. Klientam te vienmēr ir taisnība. Par to liecināja kaut vai fakts, ka smēķēšanas aizliegums publiskās vietās Daugavpilī nav pieņemts (vai, pareizāk būtu teikt — te nevienam par to speciāli nepaziņoja un tāpēc neviens īpaši par to arī nav interesējies). Un naktīs, izņemot trīs eksistējošus (vārda tiešajā nozīmē) naktsklubus un vienu diennakts alus bāru/ieskrietuvi, šajā pilsētā var apmeklēt vienīgi neskaitāmas spēļu zāles vai arī iet gulēt kādā no mīlīgām viesnīcām, lai dienas laikā aizietu uz 10 gadu jubileju nosvinējušo ledushalli paslidot vai arī ievērtētu jauno multifunkcionālo sporta halli (līdz kurai mums tā arī neizdevās nokļūt).

Lolita slido ledushallē.
Lolita slido ledushallē.

Un vēl var papētīt vietējo arhitektūru, kas nu vēl ir palikusi pie kaut kādas samaņas un nav sabojāta līdz nesaprašanai.

Koka arhitektūra Daugavpilī.
Koka arhitektūra Daugavpilī.
Ugunsdzēsēju stacija un vecais novērošanas tornis.
Ugunsdzēsēju stacija un vecais novērošanas tornis.
Daugavpils apbūvei tipisko sarkano ķieģeļu māja ar sadirstu galveno ieeju.
Daugavpils apbūvei tipisko sarkano ķieģeļu māja ar sadirstu galveno ieeju.

Viena no šīs pilsētas burvībām slēpjas ārkārtīgi skaistajos un smalki nostrādātajos māju balkonos. Toties ir praktiski neiespējami atrast kaut vienu tādu, kas nebūtu vai nu dēļ nekopšanas pussabrucis, vai dēļ pārlieku «labas» kopšanas sačakarēts.

Ārkārtīgi skaista balkona paliekas.
Ārkārtīgi skaista balkona paliekas.

Vēl šajā pilsētā ir ļoti pārdomātas ielu nosaukumu zīmes, kas nemaz nav raksturīgas pārējai Latvijai (kaut gan kaut kur es kaut ko līdzīgu esmu manījis).

Jaunā ielas nosaukuma zīme blakus nedaudz vecākai mājas numura zīmei.
Jaunā ielas nosaukuma zīme blakus nedaudz vecākai mājas numura zīmei.

Šāda simbioze starp veco un jauno ir saglabājusies arī ielu apgaismojumā.

Jaunais apgaismojuma lukturis uzstutēts uz vecākas paaudzes staba un vēl vecākas paaudzes pamatnes.
Jaunais apgaismojuma lukturis uzstutēts uz vecākas paaudzes staba un vēl vecākas paaudzes pamatnes.

Un vēl es beidzot uzzināju, ka «Lokanība» ir uzņēmuma nosaukums, nevis vietējā interpretācija par Japāņu brendu.

Sharp. Lokanība.
Sharp. Lokanība.

Brendus te vispār ļoti mīl un dievina un visvisādi mēģina izdaiļot.

Ieeja tirdzniecības centrā.
Ieeja tirdzniecības centrā.

Tieši pretim šim tirdzniecības centram atradās kāda pamesta ēka, uz kuras jumta gan ir saglabājušās liecības par to, ka arī tur bija kāds brends skatāms.

Pamesta tirdzniecības ēka.
Pamesta tirdzniecības ēka.

Ja nu mēs atgriežamies pie vietējās izpratnes par dažādiem sociālpolitiskiem jautājumiem, tad sestdienas diena bija jāpavada viesnīcā, vērojot Latvijas armijas parādi un prezidenta uzrunu, kuru šīs pārsimts tūkstošu iedzīvotāju pilsēta sagaidīja ne pārāk kuplā un ieinteresētā sastāvā.

Ļeņina laukums gatavojas parādei.
Ļeņina laukums gatavojas parādei.
Ļeņina laukums pārtop par Vienības laukumu.
Ļeņina laukums pārtop par Vienības laukumu.
Visi grib pārliecināties, ka Zatlers ir dzīva būtne.
Visi grib pārliecināties, ka Zatlers ir dzīva būtne.

Citādi varētu atzīmēt vienīgi to, ka paliekot viesnīcā Latvija Latgola, būtu vēlams izvēlēties septīto, astoto vai devīto stāvu ar skatu ne uz Vienības laukumu, jo mans sestais stāvs neko interesantu parādīt nespēja.

Skats no viesnīcas Latgola loga.
Skats no viesnīcas Latgola loga.
Skats no viesnīcas Latgola loga.
Skats no viesnīcas Latgola loga.

Un vēl protams mans mīļākais fetišs.

Tramvaja pietura.
Tramvaja pietura.
Tramvaju saraksts.
Tramvaju saraksts.
Autobusu saraksts.
Autobusu saraksts.

Kā arī saldajam ēdienam daži fakti.

Satiskme šajā pilsētā atgādina Neapoli. Ar vienīgo izņēmumu: Daugavpilī satiksmes dalībnieku ir krietni mazāk, toties rokenrols ir gan no šoferu, gan no kājāmgājēju puses.

Tipisks skats uz Daugavpils satiksmes rokenrolu.
Tipisks skats uz Daugavpils satiksmes rokenrolu.

Visā pilsētā notekcaurules mājām ir, kā minimums, ik pēc trīs–četriem metriem un ved tās vai nu tieši uz gājēju ietvi, vai arī uz speciāli ietvē iestrādātām renītēm.

Notekcaurules pie mājas.
Notekcaurules pie mājas.

Daugavpilī vēl joprojām zina, kas ir šīferis un kā izskatās metra un decimetra televīzijas antenas.

Daugavpils mājas tipiskais jumts.
Daugavpils mājas tipiskais jumts.

Noteikti atbraukšu vēl ne reizi vien. Un visticamāk jābrauc ir studentu sezonā, jo tad arī nakts dzīve ir vismaz kaut kāda, savādāk vienīgais, ko varu pastāstīt ir tas, ka cenas gan krogos, gan klubos, gan restorānos ir itin tādas pašas, kādas tās ir Vecrīgā.

8. maijs — 10. maijs. Austrija. Linca. Vīne.

Ir tāda jocīga vieta, kas (vismaz man noteikti) saistās tikai ar jodelēšanu, Mocarta šokolādi, kaut kādu milzīgu baznīcu, šniceli un varbūt vēl arī dažu ietekmīgu organizāciju mītnes vietu. Nedēļas nogalē kā reiz sagadījās tur nokļūt. Pareizāk sakot, ceļojums aizsākās Vīnē, tad paciemojos vienu vakaru Lincā un nākamo diennakti atkal pavadīju Vīnē.

Tā kā Lincā biju tikai uz vienu pasākumu, tad neko no pilsētas neredzēju (ja nu neskaita to, ka no rīta laukumā blakus viesnīcai mūs modināja pūtēju orķestris).

Uz galvenās šopinga ielas Vīnē šobrīd notiek ļoti plaši ielas seguma remontdarbi. Tieši tūrisma sezonas pirmajās nedēļās. Kā izrādījās, vietējās pašvaldības divas pretējo partiju sievieškārtas domnieces sešus mēnešus kasījās par to, kādiem ir jāizskatās jaunajiem lukturiem uz remontējamajām ielām, tāpēc visi remontdarbi ir sākušies tikai tagad. Varu tikai iedomāties, ar ko viņi ikdienā nodarbojas, ja šīs esot bijis grandioza mēroga kašķis vietējā politiskajā dzīvē. Jauno lukturu, starp citu, uz ielām vēl nav.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un takši.

Ja vien jūs galīgi nesajūsmina vietējā arhitektūra, kuru sabiedroto spēki nepaguva II Pasaules kara laikā izdemolēt, tad Vīnes centrā bez iepirkšanās vispār nav ko darīt. Pat krogi ir samērā dārgi. Toties takši gan ir sakarīgās cenās (Baltezers — Centrs man izmaksāja 17 eiro), lai aizmuktu uz nomalē esošajiem vīna lauku krodziņiem. Visu pārējo laiku var pavadīt bezmērķīgi klīstot pa ielām, iegādājoties ķirbju sēklu eļļu (uzlabo potenci, lieliski tiek galā ar cūku gripu un badu Āfrikā).

Šādi klejojot daudz ko interesantu var gan pamanīt, bet labi vien ir, ka tam nav jāvelta vesela diena, bet gan dažas stundas. Ik pa laikam, piemēram, sastopies ar interesantu skatu — blakus luksoforiem izvietotas saules baterijas.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela.

Virs katras gājēju pārejas ar luksoforiem ir video novērošanas kameras. Laikam, lai materiālu Amerikas šokējošajiem video varētu uzfilmēt.

Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.
Austrija. Vīne. Bomzītis uz ielas.

Un kā jau pienākas kārtīgai kapitālisma pilsētai, ir sastopami arī savi bomzīši. Lielākoties gan tie ir daudzreiz vizuāli baudāmāki par Rīgas ielās redzamajiem un, vismaz man, neviens no viņiem neuzbāzās. Pievērsiet uzmanību ceļazīmēm.

Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.
Austrija. Vīne. Gājēju pārejas zīmes.

Visiem cilvēciņiem uz visām ceļazīmēm noteikti būs hūtes. Kā vēlāk vakarā, krogā malkojot viskiju ar svaigu rīzlingu tika secināts — ādas bikses ar lencēm un bumbulīšus pie zeķēm vīriņi pazaudējuši evolūcijas procesā.

Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.
Austrija. Vīne. Gājēju–šopinga iela un panki.

Un uz ielām ir arī sirdij tuvāka dzīvesveida pārstāvji, ar kuriem tieši desmit minūtes vēlāk dzērām aliņu vietējā gadjužņikā. To gan šeit ļoti prātīgi māk nomaskēt un nezinātājs nekad mūžā to neatrastu.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.
Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Vīnes vecpilsētā ir kolosālas autobusu pieturas, kas lieliski iederas lokālajā šauro ielu labirintā un netraucē nedz gājējiem, nedz lielāku gabarītu transporta līdzekļiem. Latvieši šo stabu noteikti būtu ierakuši tieši ietves vidū.

Austrija. Vīne. Autobusu pietura.
Austrija. Vīne. Autobusu pietura.

Katram maršrutam pie staba piekarināta karte, lai varētu saprast, uz kurieni pālī var netīšām nokļūt. Tieši tāpat zemāk maisiņos ir sabāzti katra maršruta atiešanas laiki.

Katrā ziņā samērā garlaicīga pilsēta bez īpašām izklaides iespējām (vietējais Depo naktī arī tika apmeklēts, bet attieksme bija pietiekami nelaipna, lai to īpaši jums nepopularizētu). Ja nu sanāk kādreiz šeit nokļūt, īpaši nedomājot iesaku kāpt taksī un braukt uz ziemeļu rajonu krodziņiem, kas oficiāli strādā tikai līdz pusnaktij, bet neoficiāli — līdz pēdējam klientam, kas vēl ir spējīgs kaut ko iedzert.

Ein Schnitzel von Wien über alles!

Belgorod–Dnestrovskij. Ukraina: 26. maijs

Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.

Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.

Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Nerubaiska. Ukraina: 25. maijs

Nerubaiska, Ukraina

Ir tāda pilsēta, Nerubaiska. Atrodas šī pilsēta aptuveni 30km no Odesas, Ukrainā. Šķiet, ka vietējie iedzīvotāji var pateikties 2. Pasaules karam par to, ka tas notika. Pretējā gadījumā par šo pilsētu neviens nekad neko negribētu zināt. Par to vēstīja arī pirmais, ko ieraudzījām, izkāpjot no pustukšā autobusa — piemineklis karā kritušajiem.

Nerubaiska, Ukraina

Bez šaubām, nevar iztikt arī bez bezgaumīgajiem obeliskiem, kuru jēgu es vispār nekad neesmu sapratis.

Nerubaiska, Ukraina, obelisks

Vietējā kultūras namā norisinājās darbu skate vai kas līdzīgs. Katrā ziņā no otrā stāva balkona bija interesanti pavērot mazos censoņus tai brīdī, kamēr mana sieviete meklēja, kur divu iksu Maksimai pielīdzināmā ēkā atrodas kaut viena tualete.

Nerubaiska, Ukraina

Autobusu pieturas savā dzīvē biju redzējis dažādas, bet šādas kreativitātes paraugs ir apbrīnas vērts — pie savulaik nomestās smagās mašīnas kulbas piebūvēta mūra siena ar jumtu (un nevis otrādāk!), izbūvēts soliņš. Tikai publiskās miskastes gan nav aptuveni 30km rādiusā.

Nerubaiska, Ukraina, autobusa pietura

Tad nu ķeršos pie tā galvenā. Lieta tāda, ka zem visas Odesas un tās apkārtnes atrodas lielākās cilvēku radītās katakombas–tuneļu sistēmas pasaulē. To kopējais garums pārsniedz 3000km. Un viss viena vienkārša iemesla dēļ — šajās vietās ļoti augstu atrodas 2 miljonu vecas jūras nogulsnes, kas izveidojušas porainu, bet ļoti izturīgu materiālu (kaut kas līdzīgs pēc būtības putu betonblokiem). Šī materiāla pamatā ir tai senajā jūrā dzīvojušie gliemjveidīgie, kas atmirstot, ar visām savām gliemežnīcām sagūlušās šai slānī. No šī materiāla ir uzbūvēta lielākā daļa Odesas namu un vēl šobrīd tiek veikti izrakumi, lai materiālu iegūtu.

Visos laikos šīs katakombas bijušas par patvērumu dažādiem bandītiem, iebrucējiem, bēgļiem, utml. Savukārt 2. Pasaules kara laikā ierakumus izmantoja vietējie partizāņi. Visi friču mēģinājumi šamos nopludināt, izkurināt ar indīgām gāzēm vai vienkārši ieņemt tā arī neizdevās, jo katakombas ir ļoti daudz līmeņos, ar daudzām ieejām. Par tām ieejām runājot — kartē bija atzīmēta pavisam cita vieta, kur var te iekļūt, bet, kā izrādījās, visas atklātās katakombu ieejas šobrīd ir vai nu aizraktas ciet drošības dēļ vai arī tiek izmantotas kā noliktavas. Līdz ar to vienīgā vieta, uz kurieni sūta tūristus, ir šis attālais ciemats Nerubaiska, kur pagājušā gadsimta sešdesmitajos izveidoja 2. Pasaules kara piemiņai muzeju, kas atrodas pašās katakombās un ir aptuveni 1000m ilgs ceļojums pazemē.

Katakombas, Nerubaiska, Ukraina

Bez autentiskajiem pribambasiem, te ir arī sava aka, sienu zīmējumi, pirts un vēl visādas štellītes.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Ir arī šis tas, kas pielikts klāt no jauna, bet gids (kas mani visu laiku smīdināja ar «r» burta neizrunāšanu un faktu skaldīšanu kā no mācību grāmatas) visu laiku atgādina, lai mēs nedomājot kaut kur līst paši, jo apmaldīties ir elementāri un atrast pēc tam praktiski nav iespējams.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Partizāņi mani īpaši ne ar ko nepārsteidza, ja nu vienīgi ar pirti un šīm mīnām, kas veidotas no izlietotām konservbundžām. Lūk tas gan ir ko vērts. Sasodīts, laikam vislabākie dizaineri rodas brīžos, kad viņus mēģina nogalināt.

Savukārt vienīgajā šī ciemata kafejnīcā (kas ir atvērta no 15:00 līdz 22:00), bija sasodīti forši aizskariņi un pat ļoti garšīgi pelmeņi.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina

Bet veikalā bija pieejams tas pats, kas pie manis Leningradā, tikai 2,5l iepakojumos un no kāda ļoti aizdomīga ražotāja.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina, tarhūns, baikāls

Visas bildes no šīs dieva pamestās vietas apmeklējuma atrodamas Kultūras portāla SV.LV Sergalerijās.

Par serif un sans serif

KLIM lapā, pētot viņa skices atradu skaistāko vizuālo risinājumu serif un sans serif atšķirību parādīšanai.

serif sans serif difference

Esmu tikko atgriezies no Briseles, kur svinēju 18. novembri. Gāja ļoti jautri, Latvijas vēstnieks Briselē un viņa kundze ir fantastiski cilvēki, arī Latvijas diplomāti ir ārkārtīgi sakarīgi un galīgi pretēji tam, ko esam iedomājušies par politiķiem. Bet par to varbūt kādu citu reizi.