24. — 26. februāris. Baltkrievija.

Pēdējo reizi Baltkrieviju apmeklēju, kad man bija kādi pieci vai seši gadi. Toreiz kopā ar omes klasi bijām Minskā un man mājās kaut kur arhīvos vēl ir fotogrāfija, kur es ar kepku–tabļetku stāvu pareizticīgo baznīcas fonā. Šoreiz maršruts un mērķis bija nedaudz cits.

Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.

Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.

Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.
Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.

Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.

Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.

Klusā daba ar sētnieku Slonimā.
Klusā daba ar sētnieku Slonimā.

Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.

Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.
Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.

Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.

Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.
Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.

Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.

Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.
Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.

Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.

Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.
Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.

Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.
Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.
Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.
Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.

Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.

Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.
Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.

Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.

Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.
Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.
Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.
Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.

Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).

Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.
Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.
Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.
Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.

Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.

Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».

Visas fotogrāfijas no Baltkrievijas piedzīvojumiem skatāmas Flickr galerijā.

3 domas par “24. — 26. februāris. Baltkrievija.”

  1. Par to kļūšanu par miljonāru – es kā grāmatzīmi izmantoju 100 triljonu Zimbabves dolāru banknoti. Bet laikam tāda vairs viņiem nav apgrozībā.

  2. mēs aiz Grodņas mežā izmisīgi mēģinājām apēst iepirktos baltkrievu siera un gaļas krājumus, jo no rīta izlasīju, ka nedrīkstēs ievest. daļu nācās atstāt meža zvēriem. Lietuvas robežsargi ne mazāko uzmanību nepievērsa mūsu iespējamiem gaļas krājumiem. Tikai nozvērināja, ka mums cigarešu neesot, bet neko neskatījās. Laikam jau sistēmā redz, ka vienu reizi mūžā brauc, tād arī neiespringa.

  3. McDonalds cīgas nav. KĀ NAVVV ?

    laaabs.
    Paldies par rakstu!

Komentāri ir slēgti.