Sankt-Pēterburga: 16. – 18. marts

Maziņš ceļojumiņš uz Krievijas Ziemeļu galvaspilsētu. Sakarā ar to, ka darba bija daudz, diez ko jau iepazīt vietējos skatus neizdevās, bet nu neliels ieskats gan ir, tā ka skati vien tālāk »

Galīgi nebija laika iespringt uz pilsētas apskatīšanu, bet šis tas jau saķērās. Dzīvoju es viesnīcā «Крестовский остров». Reku šeku karte, ja kādam tas kaut ko izsaka (atrodas uz tāda paša nosaukuma salas, kas skaitās Pēterburgas klusais centrs):

No mana lukss numuriņa, bez minibāra (kas bija tik ļoti mini, ka es to tā arī neatradu) , agregāta, kurā vēži ziemo un televizora bonusā vēl bija arī skats uz Ņevas upi.

Bet numuriņa iepriekšējie apmeklētāji bija atstājuši sveicienus

tāpēc par sveicieniem parūpējāmies arī mēs pirmajā vakarā klubā Maina

Bet nākamo dienu uzsākām ar braucienu metro (nu labi, pirms tam vēl bija brokst-pusdienas ķīniešu restorānā, bet tas jums nebūs tik interesanti)

un šeit visskaistākais man šķita uzraksts uz metro durvīm (ja vien neskaita to, ka metro pieturas sauc vecā labā balss, kas vēl Maskavas metro atgādina «Осторожно, двери закрываются!». Super, gandrīz apraudājos aiz laimes, bet mūsu ASV draudzene tā arī neko nesaprata).

bet caurskrienot pilsētu no metro stacijas līdz tikšanās vietai es sapratu, ka arī šeit nekas savādāks kā Rīgās kanālā pie Stockmann nav

toties stencilus te izmanto nevis savu uzskatu paušanai, bet reklāmai

un ļoti pārdomāti izvieto pilsētā apgaismotus namu numurus, kas gan tomēr nav diez ko ērti gadījumos, kad kaut kāda gara nosaukuma iela jāsameklē, jo no mašīnas neko nevar salasīt bieži vien.

un uz ielām ir brīnišķīgas sociālās reklāmas, kuras veido komerciālas struktūras

un arī bez komerciāliem mērķiem

bet dažkārt ir pat sastopams Rīgai tik ļoti svarīgais jūgendstils.

un ļoti smieklīgas šiltītes pie ieejām namos

Bet kopsummā jau makten skaisti (ja vēl lietus nelīstu…)

īpaši visas tās figūriņas un ļoti lielas figūras

Tikai nez kāpēc gribējās pēterburgu nosaukt par Copy->Paste pilsētu, jo šitā izskatās 99% gadījumu

Bet šitā ir tā slavenā viesnīca, kurā šoreiz diemžēl nedzīvoju (un tādu slaveno ēku te ir pa pilnam – gan tur, kur Ļeņins savus plānus kala, gan tur, kur Преступление и наказание uzrakstīja, gan arī tur, kur es biju ;), to visu apskatīt diez vai varētu arī tad, ja būtu nedēļa brīva laika)

Un šeit es ēdu garšīgāko soļanku savā mūžā (bet pīlei podiņā arī nebija ne vainas)

Un tikai pa ceļam uz lidostu mēs atcerējāmies par Chrysler Аврора un trīs Ļeņiniem, kas vēl pilsētā ir palikuši. Vienu ar mobilo noķēru, bet laikam jau būs grūti atpazīt.