Karstuma pārņemtā Kijeva sagaidīja ar sasodīti lielu mīlestību, par ko šai pilsētai nevar nepateikties.
Ukraina. Kijeva. 9.–11. jūlijs, fotoatskaitē.
Varbūt man tā sagadījās, bet vietējais supersimbols Māte Dzimtene mani sagaidīja no jebkura ceļojuma pilsētā un pat tikai tikko ierodoties no lidostas.
Skats no viesnīcas lodžijas loga paveras uz tādu kā Pļavnieku un Purvciema apvienojumu, kas ir pareizināts ar simts, gan platības, gan arī celtņu augstuma ziņā. Vietējais pilsētas plānotājs savulaik esot pabijis Venēcijā un viņam tik ļoti iepatikusies Itālijas pilsēta, ka šis saracis kanālus apkārt jaunbūvju plānotajiem rajoniem. Izskatās traģiski un ar Venēciju tam nav nekāda sakara.
Toties no otras puses viesnīcai jau pieminētā Māte Dzimtene, bet pa vidu—slavenais katedrāles, vīriešu klostera un smilšu alu apvienojums vienā megakompleksā, kuru ik dienu apmeklē aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik lidostu Rīga.
Kijevas galvenā iezīme—absolūti visur ir reklāma. Absolūti visur.
Debīla.
Raiba.
Kontekstuāla.
Un metro ir gan policisti, gan arī plastmasas ieejas žetoni. Metro maksā 1,7 grivnas jeb aptuveni 10 Latvijas santīmu. Nopērc čupu ar žetoniem un vizinies visu dienu.
Vai es jau teicu, ka reklāma ir absolūti visur? Jā, arī uz bomžiem.
Un metro uz ekrāniem, kas rāda nākamo staciju (nākamās stacijas nosaukumu var redzēt tikai gadījumā, ja tam īpaši sagatavojās, jo to nerāda ilgāk par piecām sekundēm, pēc tam atkal seko reklāma).
Ievērtējiet izcili skaistas lampas. Tā vien niezēja nagi noskrūvēt un aizvest mājās.
Gar upes krastu ir noparkojusies vesela čupa ar dažāda izmēra virs ūdens peldošiem objektiem. Te ir gan naktsklubi, gan viesnīcas, gan kazino uz ūdens.
Vietējās nozīmes ieskrietuve. Neskatoties uz vilinoši skaisto izkārtni, tā bija vienīgā vieta, kurā man negaršoja borščs.
Uz galvenajām ielām stāv norādes uz svarīgiem objektiem, apmaksātiem objektiem un lielākajām vai nozīmīgākajām ielām. Norādes izveidotas kā gaismas kastes, kuras naktī ir gan labi redzamas, gan arī pilda papildus ielas apgaismojuma funkciju (lieti noderēja vienā tumšākā nostūrī, kad vajadzēja nokritušās šķiltavas meklēt).
Ja borščs ar pampoškām ir tā kā tāda pašsaprotama tradīcija, tad otra pašsaprotāmā ir degvīns ar speķi, sīpoliem un ķiplokiem uzkodās. Tika iemēģināts gan dažāds degvīns, gan dažādas uzkodu kombinācijas. Trīs diennaktis iemēģinātas. Ir ok absolūti jebkādās kombinācijās, galvenais atrasties Ukrainā.
Tualetēs urinēšanas stimulēšanai ielika sienu, kurā līdzīgi kā akvārijā ceļas gaisa burbulīši.
Galvenais ierašanās iemesls—festivāls Kraina Mriy. Šādi izskatījās galvenā skatuve, kad festivāls vēl pat nebija īsti pabeidzis būvēties.
Šajā valstī vēl joprojām var atrast iestādes, kurās ceturtdienas ir zivju dienas. Kurš no jums tādas atceras, ko?
Vai es tiešām jau biju pastāstījis par to, ka te reklāma ir absolūti visur? Mākslinieku un sīktirgotāju ielas sākums. No šīs vietas tā turpinās kādu kilometru un jāiet ir kalnā pa ļoti neforšu bruģi. Ātri apnīk un pusceļā izdomā doties atpakaļ.
Mākslinieki pārdod visādu huiņu. Piemēram, plastmasas ikrus.
Uz šīs pašas ielas atrodas arī māja, kurā Bulgakovs sarakstīja «Meistaru un Margaritu». Pie mājas ir izvietots viņa piemineklis. Vienīgā prātīgā, nesovjetiskā skulptūra visā pilsētā. Nav brīnums, ka fotografēties gribētājiem ir jāstāv/jāsēž rindā.
Gadījumā, ja nav reklāmas, ko ielikt stendā, var vienkārši uzpūst krūtis. Bet varbūt tā arī ir kaut kāda reklāmas kampaņa. Nebrīnītos.
Uz mājām, kurām ir vairāk par vienu ieeju un, kas atrodas pilsētas centrā ir norādes par kāpņutelpas numuriem. Ērti.
Jaunais un vecais mājas numurs. Vecajam numuram augšā zem nadziņa ir lampiņa, kas naktī izgaismo.
Baznīcas tiek aprīkotas ar modernu ventilācijas sistēmu, bet kokos ir kaut kādi dīvaini bumbuļi (putnu ligzdas?). Šajā brīdī arī tiek pamanīts, ka garāmbraucošā ielu mazgāšanas mašīna pēc neveiksmīgas tās fotografēšanas mēģinājuma ir aptašķījusi objektīvu.
Tuneli apzīmējošajā zīmē cilvēciņš jau ir gandrīz nokāpis. Latvijā viņš tikai sāk kāpt lejā.
Interesants fakts. Lai izveidotu masīvo marmora apmali, plāksnes sākumā uzmontē uz dzelzbetona konstukcijas un tikai pēc tam atlikušajā caurumā ielej betonu. Vienmēr uzskatīju, ka šīs plāksnes līmē klāt tāpat kā flīzes.
Otra populārākā atrakcija pilsētā ir braukāšana ar kuģīšiem pa Dņepras upi.
Savukārt vietējā municipalitāte veido kārtējo tiltu pār upi (kopsummā tādu ir vairāk kā desmit).
Uzstāšanās pēcpusdienā sākās negaiss ar ārkārtīgi spēcīgu lietu, krusu un vēju. Ūdens daudzums bija tik liels, ka iznīcināja praktiski visu aparatūru, tāpēc iecerētās superskatuves vietā nācās uzstāties uz šīs pašas skatuves, tikai ar minimālu, kafejnīcai Leningrad piemērotu aparatūras daudzumu, kas fiksi tika kaut kur atrasts.
Tas gan netraucēja pārlijušiem skatītājiem izbaudīt skaistu koncertu.
Ievērtējiet ielas nosaukumu.
Bildes prastas, bet ir labs.
Kurš tad nezin zivju dienas skolās un bērnudārzos. :D