Kā jātirgo diski. Video atskats no Ukrainas.

Par to, kā man gāja Kijevā, es jau nedaudz stāstīju. Areče rekur beidzot pie manis ir nokļuvis video, ko filmēja kolēģis.

Grupa Smereka (tā arī neatradu internetā info par viņiem) pastaigājās Kijevā vietējas nozīmes tirgū, spēlējot savu mūziku un tirgojot diskus. Par ļoti demokrātiskām cenām. Sākumā domājām, vienkārši ielu muzikanti, bet tad, kad devām 20 grivnas, uz to saņēmām atbildi: «20 grivnas bez bildītes, 30 grivnas ar bildīti». Skaidrs, ņēmām ar bildīti. Ja kādu interesē, varu padalīties ar mūziku arī (starp citu, ir pat Raimonda Paula gabals viens nokaverots).

Tas tā, jaunie talanti, lai būtu skaidrs, kā ir ar mūziku jāpelna nauda un kā ir sava mūzika jāpopularizē.

Ko es darīju 2008. gadā. Pašam kļuva interesanti

Pēc aptuveni 20 dažādu blogu autoru rakstu izlasīšanas par to, ko šamie pagājušajā gadā gudru ir sastrādājuši, sagribējās atcerēties, ko labu esmu sastrādājis pats. Atsaucos tikai uz to, kas publicēts manā blogā, jo neko citu pārskatīt/apmeklēt nav vēlmes.

Janvāris

Dzīvoklī vēl joprojām turpinās iepriekšējā gadā uzsāktais remonts. Sāku pievērsties dokumentālo filmu žanram un arvien aktīvāk tērēt naudu Amazon. Myriad Pro kļuvusi par 2007. gada vispopulārāko garnitūru Krievijā.

Februāris

Visu mēnesi pavadīju pārdomās par dzīvi, apmeklējot dažadas valstis un krogus. Mēnesi vēlāk radīsies rezultāts.

Marts

Iznāk Acrobat devītās versijas beta. 22. martā sevi dzimšanas dienā aplaimoju ar kafejnīcas Leningrad atvēršanu.

Aprīlis

Līdz ar to aprīlī manā blogā vispār nekas cits neparādās. Noorganizēju Iļģu jubilejas lielkoncertu. Gada dārgākais organizētais masu pasākums.

Maijs

Turpinu fanot par dokumentālā kino/video žanru. Sagāju tūtē un noskrēju pusmaratonu (tas ir vairāk kā 21km). Ar sievieti aizlaidu atpūsties uz Ukrainas skaisto ostas pilsētu Odesu. Pirms izbraukšanas uz Odesu vēl paguvu iegādāties Hyundai i30 CW. Lielisks auto un dārgākais aizvadītā gada pirkums.

Jūnijs

Rīgas satiksme nomaina satiksmes transporta pieturzīmju dizainu. Reģionālā prese ir nonākusi atpakaļ līdz akmens laikmetam, man nāk raudiens.

Jūlijs

Vazājos no viena festivāla uz nākamo. Dzīve tiek pavadīta automašīnā un/vai komā.

Augusts

Principā nekas nav mainījies—vēl joprojām vazājos no viena kultūrālā notikuma uz nākamo. Tai skaitā Prāta vētras Latvijas tūre, kas ir gada visvairāk redzētais koncerts. Savukārt lēciens ar gumiju Ungārijā ir viszemākais kritiens gada laikā.

Septembris

Iestājos LU Fizmatos un pamatīgi piedzēros. Vienīgo reizi pagājušā gada laikā redzu, kā Godmanis spēlē bungas. Pārgāju uz Adobe Creative Suite 4.

Oktobris

Sāku domāt par to, ka blogam ir nepieciešama fundamentāla pārbūve. Līdz pat gada beigām nekas nenotiek, bet domas vēl joprojām galvā virmo. Uzdāvināju lasītājiem pirmo Ziemassvētku dāvanu un aizbraucu uz Siguldu zeltu meklēt. Sāku ienīst no visas sirds šaraškinu kantoru ar nosaukumu ServiceNet. Ļoti sacepos par lietojamības problēmām ikdienā. Gada notikums—piedzimst Jānis Džimmijs Bižāns. Es ar Sirki pagūstu iedegties par Latviju.

Novembris

Tiek uzsākts liels process pret spameriem un to darbību LR likumdošanai pakļautajās teritorijās. Pieķeru sevi pie fakta, ka priecājos par sniega snigšanu. Atsāku diskutēt par laikrakstiem un to elektroniskajām versijām, iegādājos jaunu drukas iekārtu mājas vajadzībām.

Decembris

Turpinu diskutēt par laikrakstu elektroniskajām versijām, izveidoju Adobe Latvia interešu grupu. Dažas učenes sāk reāli sūkāt.

Un tagad viss kopā koncentrēti

Gada notikums: Jāņa piedzimšana (28. oktobris)

Gada pirkums: Jauna automašīna (Hyundai i30 CW)

Gada pasākums: Sziget festivāls (Ungārija)

Gada ceļojums: Odesa (Ukraina)

Gada ideja un realizācija: kafejnīca Leningrad

Gada koncerts: Prāta vētras Latvijas tūres noslēguma koncerts Mežaparkā

Gada mudaki: ServiceNet

Uz kaut ko tik traku šogad gan īpaši neceru, bet, iespējams, nedaudz piezemētākās notīs tā arī varētu turpināt.

Belgorod–Dnestrovskij. Ukraina: 26. maijs

Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.

Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.

Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).

Belgorod-Dnestrovskij Ukraina

Nerubaiska. Ukraina: 25. maijs

Nerubaiska, Ukraina

Ir tāda pilsēta, Nerubaiska. Atrodas šī pilsēta aptuveni 30km no Odesas, Ukrainā. Šķiet, ka vietējie iedzīvotāji var pateikties 2. Pasaules karam par to, ka tas notika. Pretējā gadījumā par šo pilsētu neviens nekad neko negribētu zināt. Par to vēstīja arī pirmais, ko ieraudzījām, izkāpjot no pustukšā autobusa — piemineklis karā kritušajiem.

Nerubaiska, Ukraina

Bez šaubām, nevar iztikt arī bez bezgaumīgajiem obeliskiem, kuru jēgu es vispār nekad neesmu sapratis.

Nerubaiska, Ukraina, obelisks

Vietējā kultūras namā norisinājās darbu skate vai kas līdzīgs. Katrā ziņā no otrā stāva balkona bija interesanti pavērot mazos censoņus tai brīdī, kamēr mana sieviete meklēja, kur divu iksu Maksimai pielīdzināmā ēkā atrodas kaut viena tualete.

Nerubaiska, Ukraina

Autobusu pieturas savā dzīvē biju redzējis dažādas, bet šādas kreativitātes paraugs ir apbrīnas vērts — pie savulaik nomestās smagās mašīnas kulbas piebūvēta mūra siena ar jumtu (un nevis otrādāk!), izbūvēts soliņš. Tikai publiskās miskastes gan nav aptuveni 30km rādiusā.

Nerubaiska, Ukraina, autobusa pietura

Tad nu ķeršos pie tā galvenā. Lieta tāda, ka zem visas Odesas un tās apkārtnes atrodas lielākās cilvēku radītās katakombas–tuneļu sistēmas pasaulē. To kopējais garums pārsniedz 3000km. Un viss viena vienkārša iemesla dēļ — šajās vietās ļoti augstu atrodas 2 miljonu vecas jūras nogulsnes, kas izveidojušas porainu, bet ļoti izturīgu materiālu (kaut kas līdzīgs pēc būtības putu betonblokiem). Šī materiāla pamatā ir tai senajā jūrā dzīvojušie gliemjveidīgie, kas atmirstot, ar visām savām gliemežnīcām sagūlušās šai slānī. No šī materiāla ir uzbūvēta lielākā daļa Odesas namu un vēl šobrīd tiek veikti izrakumi, lai materiālu iegūtu.

Visos laikos šīs katakombas bijušas par patvērumu dažādiem bandītiem, iebrucējiem, bēgļiem, utml. Savukārt 2. Pasaules kara laikā ierakumus izmantoja vietējie partizāņi. Visi friču mēģinājumi šamos nopludināt, izkurināt ar indīgām gāzēm vai vienkārši ieņemt tā arī neizdevās, jo katakombas ir ļoti daudz līmeņos, ar daudzām ieejām. Par tām ieejām runājot — kartē bija atzīmēta pavisam cita vieta, kur var te iekļūt, bet, kā izrādījās, visas atklātās katakombu ieejas šobrīd ir vai nu aizraktas ciet drošības dēļ vai arī tiek izmantotas kā noliktavas. Līdz ar to vienīgā vieta, uz kurieni sūta tūristus, ir šis attālais ciemats Nerubaiska, kur pagājušā gadsimta sešdesmitajos izveidoja 2. Pasaules kara piemiņai muzeju, kas atrodas pašās katakombās un ir aptuveni 1000m ilgs ceļojums pazemē.

Katakombas, Nerubaiska, Ukraina

Bez autentiskajiem pribambasiem, te ir arī sava aka, sienu zīmējumi, pirts un vēl visādas štellītes.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Ir arī šis tas, kas pielikts klāt no jauna, bet gids (kas mani visu laiku smīdināja ar «r» burta neizrunāšanu un faktu skaldīšanu kā no mācību grāmatas) visu laiku atgādina, lai mēs nedomājot kaut kur līst paši, jo apmaldīties ir elementāri un atrast pēc tam praktiski nav iespējams.

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Nerubaiska, Katakombas, Ukraina

Partizāņi mani īpaši ne ar ko nepārsteidza, ja nu vienīgi ar pirti un šīm mīnām, kas veidotas no izlietotām konservbundžām. Lūk tas gan ir ko vērts. Sasodīts, laikam vislabākie dizaineri rodas brīžos, kad viņus mēģina nogalināt.

Savukārt vienīgajā šī ciemata kafejnīcā (kas ir atvērta no 15:00 līdz 22:00), bija sasodīti forši aizskariņi un pat ļoti garšīgi pelmeņi.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina

Bet veikalā bija pieejams tas pats, kas pie manis Leningradā, tikai 2,5l iepakojumos un no kāda ļoti aizdomīga ražotāja.

Nerubaiska, kafejnīca, Ukraina, tarhūns, baikāls

Visas bildes no šīs dieva pamestās vietas apmeklējuma atrodamas Kultūras portāla SV.LV Sergalerijās.

Lucka. Ukraina: 19. — 22. oktobris

Iegriezties valstī, kur vidējā alga ir 80 ls vienmēr ir patīkami. piedevām, atšķirībā no galvaspilsētas Kijevas, Lucka, kas atrodas stipri tālu no jebkādas realitātes, ir patiess ceļojuma gardumiņš īstam post-padomju cilvēkam.

Turpināt lasīt “Lucka. Ukraina: 19. — 22. oktobris”

Boršs ar pampočkām un Adobe Share

Žma pasaran!

Esmu atgriezies no Ukrainas un tuvākajā laikā noteikti pastāstīšu, kā man gāja (nē, tas nebija kaut kāds blogeru salidojums, es braucu futbolu spēlēt), bet tai laikā izmēģiniet Adobe Share produktu un pastāstiet, kā jums viņš patīk. Man jau nu tā Flash izrīkošanās uz Firefox ar atmiņas ēšanu ne visai patīk.