9.—10. novembris. Daugavpils

Aizbraukt uz Daugavpili vismaz reizi gadā man ir svēts pienākums, kas tiek realizēts kopš agras bērnības. Vienīgi nu jau izpaliek nedēļām ilgas dauzīšanās Stropu ezera dārzu rajonos, štābiņu celšana mežos un vizināšanās ar riteņiem apkārt Daugavpilij. Un tik un tā pilsētā katru reizi var atrast kaut ko jaunu.

Mani allaž pārsteidz tas, ar kādu rūpību cilvēki Daugavpilī spēj saglabāt lietas. Leģendārais «We don’t throw away things that are broken. We fix them.» šajā pilsētā iegūst materiālu apliecinājumu. Sākot ar ielu norādēm un apgaismes stabiem un beidzot ar tramvajiem, kas, par nožēlu, laikam tā arī netiks nomainīti uz jaunajiem.

Pilnībā pabeigts ir jaunais satiksmes mezgls, kas savieno Ķīmiķu ciematu ar pilsētas centru. Par šo megaprojektu es rakstīju 2012. gadā, kad tas vēl bija puspabeigtā stāvoklī. Bez Waze pārvietoties te ir nereāli, jo pat piekto reizi izbraucot cauri, tāpāt kaut kur nepareizi nogriezīsies. Navigācijas plānotāji šeit var braukt rakstīt pētnieciskos darbus, jo norāde uz centru ir tikai vienā vai divos apļos, pārējās vietās ir jāmin, vai tā ir īstā iela. Starp citu, par Waze runājot, tas ir jēgpilni izmantojams arī Daugavpilī.

Atsevišķs stāsts ir par Daugavpils arhitektūras pērlēm. Izkārtnes un reklāmas šajā pilsētā atgādina Polijas ceļmalas šausmas. Toties dažas ēkas ir pat tīri neko.

Tikai Daugavpilī jūs atradīsiet sētas žogu, kas ir uzbūvēts no fibo blokiem. 1:0 Daugavpils labā pret Polijas betona žogiem.

Ja trāpat Daugavpilī, iesaku apmeklēt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju. Tur ir divas ekspozīcijas. Vēsturiskajā ir ļoti daudz ar Daugavpili saistītu materiālu, man pašam, protams, interesantākās šķita drukātās lietas (par tām atsevišķi kaut kad vēlāk uzrakstīšu), bet arī sīkajiem bija ko redzēt. Pilnā izmērā restaurēti rati, zobeni, monētas un citi artefakti, kā arī pirmās Daugavpils pils makets (Klāvs tur jau ar savām spēļu mašīnītēm pabraukājās, sorry, muzejnieki). Bet otrā ekspozīcija ir radusies, jo kāds no muzejniekiem ir fanātisks taksodermists. Sīkie bija autā un stundas vazāšanās vēstures ekspozīcijā jau bija aizmirsta. Paldies Jutai Voronei, ka pabrīdināja par izstādes apmeklējuma ilgumu.

Ekspozīcijā ir apskatāmi novadam raksturīgākie floras un faunas pārstāvji, parādīti izplatītākie biotopi: skujkoku un jaukto koku meži, aizaugošs ezers un tā piekraste, Daugavas ieleja. Šeit aplūkojami daudzi reti un aizsargājami augi un dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Bagāti un daudzveidīgi ir pārstāvēta novada kukaiņu fauna. Ekspozīcijā var iepazīties ar dažādiem dabas retumiem, atklāt daudzus dabas noslēpumus un iegūt jaunas zināšanas par Latvijas dabu.

Vakarā sagaidīja vēl viens interesants atklājums. Pie Ļeņina pieminekļa pagrabā uz Rīgas ielas ir atvērusies jauna iestāde Artilērijas pagrabi. Patīkama atmosfēra, apmeklētāji pārsvarā studenti. Alus gan te nav, tāpat kā pārējā Daugavpilī (biju cerējis uz kādu vietējā brūža ražojumu), toties vēl joprojām godā tiek turēts Tuļiks. Trāpījām uz Dabasu Durovys koncertu (īsi raksturojot — visu Latvijas populāro grupu b-sides dziesmas latgaļu valodā). Skaņa pat ļoti ok, ar ventilāciju viņi cīnoties. Žēl, ka nav virtuve un nestrādā svētdienās. Cerams, ka iešūposies un būs uz palikšanu.

No rīta uz pohām aizbraucām uz jauno pilsētas lepnumu — Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Daugavpils cietokšņa teritorija drīz būs tik sterili uzpucēta, ka atliks vien nojaukt ofiņiem būvētās hruščovkas, lai parādītu cara laika autentiskumu pilnā dailē. Bet pa kādai dailei ir atrodams.

Pats mākslas centrs ir pat ļoti ok. Viss līmenī, darbinieki laipni, apskatīties ir ko, tomēr nešķiet, ka tas varētu pulcēt Daugavpilī tūkstošus. Drīzāk tāds apmeklējums «ķeksīša pēc». Ja mākslas centrs pumpēs iekšā mākslinieku darbnīcas, visu laiku paplašinās ekspozīcijas un liks lietā interesantus paņēmienus, kā to visu parādīt (cepuri nost par to gliemežveidīgo ieeju pie vienas no reprodukcijām un fotografēšanās stendu), būs iemesls atgriezties vēl. Vispār man šķiet, ka šī varētu būt īstā vieta, kur veidot Latvijas laicīgās mākslas muzeju.

Atsevišķa piezīme par kafejnīcu Arsenāls Daugavpils cietoksnī. Kaut arī sākotnēji apstulbām, ko kafejnīca izskatījās pēc pabieza restorāna, cenas nomierināja. Tomēr arī šeit alus nav un ēdiens ir stipri zem viduvējības.

Kamēr pilsēta gatavojās valsts svētkiem, mēs devāmies mājup, arī šoreiz iemēģinot jauno P80 šoseju, kas ir pilnīgs dizāsters, ja jābrauc ar bērniem. 60+ km garumā nav nevienas vietas, kur varētu normāli apstāties (pietura, stāvlaukums, atpūtas vieta, whatever). Vienā galā autobusu pietura ir pie Kokneses, otrā — Tīnūžos. Nobraukšana tumsā, miglas laikā kaut kādā neapgaismotā meža ceļā netika izskatīta kā iespēja.