Pēc pēdējās Daugavpils vizītes un vizināšanās ar jaunajiem, lepnajiem tramvajiem tika pamanīts vēl viens jaunums. Pilsētas tramvajos parādījusies kustības shēma, kuru jau sen vajadzēja uzzīmēt un izplatīt. Vismaz par pilsētas viesiem domājot.
Daugavpils tramvaju kustības shēma. 2014. gada rudens.
Izdevās gan šī shēma, maigi izsakoties, ne visai. Netīšām izpļurkstējos, ka pieķeršos un pārzīmēšu.
Sāksim ar to, ka shēma un karte ir divas dažādas lietas. Shēma nav simtprocentīgi jāpiesaista reālajiem ģeogrāfiskajiem punktiem. Svarīgākais ir nokļūt no vienas pieturas līdz otrai. Stāvot pieturā jāsaprot, ka ir atrasta pareizā pietura, uz kurieni dažādu maršrutu tramvaji dodas un vai ir izvēlēts pareizais virziens. Jau esot pašā tramvajā shēma palīdz saprast, cik pieturas vēl būs jāpavada sabiedriskajā transportā.
Pirmais piegājiens gandrīz izgāzās, jo Daugavpils satiksmes mājaslapā un tramvajos esošajā shēmā atšķiras pieturu skaits, nemaz nerunājot par pieturu nosaukumiem.
Sekoja otrais piegājiens, kas bija tikpat bezcerīgs, kā pirmais.
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Daugavpils topogrāfiskās kartes fragments.
Izrādās, ka topogrāfiskajās kartēs tramvaju pieturas neviens nezīmē. Iezīmē sliežu ceļus un ar to pietiek. Tramvaju pieturas nebija atrodamas arī Jāņa Sētas kartē un viņi paši atzinās, ka nekad par pieturu iezīmēšanu kartēs un shēmās pat nav domājuši.
Aprobežojoties ar cūcenes faktoru un to, kas glabājas galvā, tika uzskicēta pirmā shēmas versija. Labi, atzīšos. Bija vēl kādas četras darba versijas pirms tam, bet tās bija vairāk saistītas ar darba stila izvēli. Ja būs interese, varu iemest arī tās.
Tātad, šī ir tikai skice, kurā pagaidām galvenais ir noskaidrot, vai kāda tramvaju pietura nav aizmirsta. Paralēli arī sāk iezīmēties problēmas.
Mrserge.lv Daugavpils tramvaju kustības shēma. Pirmā skice.
Ir vairākas sliktas un dažas ne pārāk sliktas lietas. Sliktākās ir pieturu «Saules veikals» un «Tirgus» krustojumos.
Pie Saules veikala 1. un 2. maršrutam ir vienota pietura virzienā no Butļerova ielas galapunkta. Savukārt no centra visiem trim maršrutiem ir viena pietura. Jautājums, uz kuru pēc atmiņas un ceļu pārbūves nevar atbildēt: vai 3. līnijai ceļā no Stropu ezera uz centru ir pietura «Saules veikals»? Ja tāda ir, tad vēl būs jāizdomā, kā šo mezglu vispār uzzīmēt. Principā līdzīgs stāsts ir pie tirgus, tikai tur ir vienkāršāk, jo maršruti ir tikai divi.
Vēl ir arī Butļerova ielā. Tas nav galapunkts. Pēc manas visskaidrākās apziņas, pēc pieturas «Butļerova iela» seko depo. Vai depo vajag atzīmēt shēmā?
Sīkumi, kuriem pagaidām nepievēršu īpašu uzmanību. 3. līnijas slīpajā posmā aiz Saules veikala un pirms cietokšņa baltie punkti izskatās izsmērēti. Tā kā nav pārliecības, ka tie vispār paliks gala variantā kā pieturu apzīmējumi, pagaidām īpaši var necepties. Maizes kombināta un Stropu ezera galapunkti izskatās krietni labāk par slīpajiem, bet čakarēt un visur galapunktus taisnot arī šķiet neloģiski. Kādā no gala variantiem shēmai vajadzētu pielīmēt klāt arī Daugavu, pāris svarīgākos pilsētas ezerus un dzelzceļu, būs vieglāk orientēties. Arī pilsētas rajoni būs vien jāiezīmē.
—
Bez vietas kārtīgas izpētes neiztikt. Nācās sarīkot nelielu iepirkšanos, materiālu piratizēšanu izglītības nolūkos un tālāku nodošanu kartogrāfiskās ekspedīcijas dalībniekiem.
Jāņa Sētas Daugavpils pilsētas plāns un tās pirātiskā versija palielinājumā.
Sataisīju pāris kopijās palielinājumā Jāņa Sētas Daugavpils pilsētas plānu un šobrīd vietējo meiteņu komanda nodarbojas ar tā papildināšanu. Finālā vajadzētu iegūt visas strādājošās tramvaja pieturas un to piesaisti ielu tīklam. Būtiski ir arī uzzināt, cik ir vienāda nosaukuma pieturas ar atšķirīgām atrašanās vietām (sveiciens Saules veikalam), tāpēc pieturām klāt parādīsies arī virzieni un maršruti, kas šajās pieturās tiek apkalpoti.
Iespēja pabojāt statistiku 12. Saeimas vēlēšanās Latgales reģionā, jaunie tramvaji Daugavpils ielās un kroga Artilērijas Pagrabi gada jubilejas svinības bija pietiekami svarīgi iemesli, lai ar dēliem trijatā iekāptu vilcienā un aizbrauktu uz Daugavpili.
Nedaudz mulsina tas, ka Pasažieru vilciena kasēs uz pieprasījumu «vienu pieaugušo un divas bērnu» kasieres katru reizi iztaujā par bērnu dzimšanas gadiem. Kā jau gādīgam tēvam, nācās nedaudz pasvīst un parēķināt galvā. Katru dienu jau nenākas atcerēties dzimšanas gadus bērnudārzniekiem. Bet misija tika veiksmīgi izpildīta un pie biļetēm tikām.
Ja vien līdzbraucēji nav jūsu lielākās zobusāpes, četras stundas vilcienā no Rīgas līdz Daugavpilij paiet ļoti ātri un produktīvi.Visās mazajās stacijās uz improvizētās pārejas pāri sliežu ceļiem stāv uzraksts «Dienesta pāreja». Parastajiem mirstīgajiem ir jāšķērso sliedes nelegāli ārpus šīs pārejas.Daugavpilī lēnām ienāk zelta rudens. Šī ir paranojiskākā gājēju pārejas ceļazīmju izvietošana, kādu nācies redzēt.Pilsētas centrā kantoris Land-Invest uzturēšanās atļaujas Latvijā tirgo govīm.Pilnīgi nekas netraucē pašā Daugavpils sirdī ielas vidū stāvēt ķerrai, kas atstāta piektdien pēc darba un svētdien nav nozagta.Tikai Daugavpils var lepoties ar tik milzīgu apbedīšanas pakalpojumu biroja izkārtni. Citās Latvijas pilsētās cilvēki ir nedaudz pieticīgāki.
Jaunais tramvajs un tā iemēģināšana izvērtās par sava veida sacensībām. Pēc neilgiem novērojumiem tapa skaidrs, ka tas pārvietojas tikai pa 1. maršrutu. Bet noķert īsto mirkli, kad kursē tieši tas, izdevās tikai iestājoties tumsai.
Daugavpils jaunais tramvajs pieturā pie teātra ēkas.Iekšpusē jaunais Daugavpils tramvajs izskatās kā sūdīgi sakompresēts Rīgas Satiksmes trolejbuss ar papildus bonusiem: dažādu līmeņu grīdu, samērā šaurām durvīm un iespēju nomaskēties dzeltenas krāsas apģērbā.
Pēc peripētijām ar Baltkrievijas uzņēmumu, no kura Daugavpils vagonus nespēja sagaidīt noteiktajā termiņā, ERAF naudu pazaudēt negribējās un tika atrasts Усть–Катавский вагоностроительный завод им. С. М. Кирова Krievijā, kas īsos termiņos spēja piegādāt testēšanai pirmos tramvajus.
Sēžot jaunajā Daugavpils tramvajā, nepamet sajūta, ka viss ir uztaisīts steigā un ar projektēšanu vagona iekšpusē nodarbojās santehniķis kopā ar sagādes daļas vadītāju. Ja jau pamanījāt muļķīgo fontu, tad kreisajā augšējā stūrī var papētīt moderno novērošanas iekārtu.«НЕ ПРИСЛОНЯТЬСЯ» ir uzpūsts ar pulverkrāsu, bet «NEATBALSTĪTIES» pielīmēts ar līmplēvi. Var sākt likt likmes, pēc cik ilga laika paliks tikai pulverkrāsa.
Katrā ziņā sanāca vilšanās. Protams, ir pozitīvi, ka tramvaji ir klusāki, grīda ir nedaudz zemāk un līdz ar to vieglāk ir iekāpt un izkāpt. Bet kopējais izpildījums ir švaks un paviršs. Iespējams, ka Rīgas Satiksme ir izlutinājusi, bet man gan vairāk šķiet, ka izlutinājusi ir nekrieviskā (domājot valsti, nevis tautību) attieksme pret produkta radīšanu.
Salīdzinājumam Daugavpils vecās Tatras tramvaja salons. Šie tramvaji savulaik tika nopirkti no Vācijas pilsētas Šverinas (Schwerin) un es tā arī neprotu no iekšpuses tos uz sitienu atšķirt no Rīgas Vagonbūves rūpnīcas tramvajiem, kas arī kursē Daugavpilī. Un acīgākie arī pamanīs, ka tramvaja pieturzīmes maršrutu numerācijā Rīgas Satiksmes jauno režģi ar cipariem pārspēja Daugavpils zirdzīga lieluma cipari.Gluži nejauši izdevās noķert Daugavpils vidējas paaudzes tramvaju ar zīmīgo numuru 112. Izliets glābšanas dienesta sliežu transportlīdzeklis. Pamanīju, ka biju to paguvis noķert arī pirms gada.Visi vecie, vidēji vecie, jaunie, klibie, slimie un veselie Daugavpils tramvaji atdusas šajā tramvaju depo Ķīmiķu ciematā (Daugavpils rajona nosaukums). Jānis Džimmijs Bižāns ilgi nevarēja saprast, kur tieši atrodas ieeja būvmateriālu veikalā.
Jā, un vēl interesants fakts. 2013. gadā Daugavpils pilsētas dome nolēma apvienot tramvaju un autobusu parkus, izveidojot uzņēmumu Daugavpils satiksme, kas tagad ir viens no lielākajiem pašvaldības uzņēmumiem. Un kāds paguva viņiem uztaisīt totāli debīlu loguci. Varbūt pasūtināja tajā pašā rūpnīcā, kur jaunos Daugavpils tramvajus?
Aizbraukt uz Daugavpili vismaz reizi gadā man ir svēts pienākums, kas tiek realizēts kopš agras bērnības. Vienīgi nu jau izpaliek nedēļām ilgas dauzīšanās Stropu ezera dārzu rajonos, štābiņu celšana mežos un vizināšanās ar riteņiem apkārt Daugavpilij. Un tik un tā pilsētā katru reizi var atrast kaut ko jaunu.
Grafitti uz sienām Daugavpils mikrorajonos paliek arvien neinteresantāki.
Mani allaž pārsteidz tas, ar kādu rūpību cilvēki Daugavpilī spēj saglabāt lietas. Leģendārais «We don’t throw away things that are broken. We fix them.» šajā pilsētā iegūst materiālu apliecinājumu. Sākot ar ielu norādēm un apgaismes stabiem un beidzot ar tramvajiem, kas, par nožēlu, laikam tā arī netiks nomainīti uz jaunajiem.
Leģendārie kantainie tramvaji vēl joprojām spēj ripot uz priekšu.Svētku dekorācija uz apgaismes staba.Divu paaudžu signalizācijas sistēmas. Abas strādā.
Pilnībā pabeigts ir jaunais satiksmes mezgls, kas savieno Ķīmiķu ciematu ar pilsētas centru. Par šo megaprojektu es rakstīju 2012. gadā, kad tas vēl bija puspabeigtā stāvoklī. Bez Waze pārvietoties te ir nereāli, jo pat piekto reizi izbraucot cauri, tāpāt kaut kur nepareizi nogriezīsies. Navigācijas plānotāji šeit var braukt rakstīt pētnieciskos darbus, jo norāde uz centru ir tikai vienā vai divos apļos, pārējās vietās ir jāmin, vai tā ir īstā iela. Starp citu, par Waze runājot, tas ir jēgpilni izmantojams arī Daugavpilī.
Tilti Daugavpils jaunajā satiksmes mezglā.
Atsevišķs stāsts ir par Daugavpils arhitektūras pērlēm. Izkārtnes un reklāmas šajā pilsētā atgādina Polijas ceļmalas šausmas. Toties dažas ēkas ir pat tīri neko.
Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēku komplekss.
Tikai Daugavpilī jūs atradīsiet sētas žogu, kas ir uzbūvēts no fibo blokiem. 1:0 Daugavpils labā pret Polijas betona žogiem.
Betona žogs blakus restorāna ēkai.
Ja trāpat Daugavpilī, iesaku apmeklēt Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeju. Tur ir divas ekspozīcijas. Vēsturiskajā ir ļoti daudz ar Daugavpili saistītu materiālu, man pašam, protams, interesantākās šķita drukātās lietas (par tām atsevišķi kaut kad vēlāk uzrakstīšu), bet arī sīkajiem bija ko redzēt. Pilnā izmērā restaurēti rati, zobeni, monētas un citi artefakti, kā arī pirmās Daugavpils pils makets (Klāvs tur jau ar savām spēļu mašīnītēm pabraukājās, sorry, muzejnieki). Bet otrā ekspozīcija ir radusies, jo kāds no muzejniekiem ir fanātisks taksodermists. Sīkie bija autā un stundas vazāšanās vēstures ekspozīcijā jau bija aizmirsta. Paldies Jutai Voronei, ka pabrīdināja par izstādes apmeklējuma ilgumu.
Ekspozīcijā ir apskatāmi novadam raksturīgākie floras un faunas pārstāvji, parādīti izplatītākie biotopi: skujkoku un jaukto koku meži, aizaugošs ezers un tā piekraste, Daugavas ieleja. Šeit aplūkojami daudzi reti un aizsargājami augi un dzīvnieki, kas iekļauti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Bagāti un daudzveidīgi ir pārstāvēta novada kukaiņu fauna. Ekspozīcijā var iepazīties ar dažādiem dabas retumiem, atklāt daudzus dabas noslēpumus un iegūt jaunas zināšanas par Latvijas dabu.
Voblas mākslīgā akvārijā. Taksodermista sapnis.
Vakarā sagaidīja vēl viens interesants atklājums. Pie Ļeņina pieminekļa pagrabā uz Rīgas ielas ir atvērusies jauna iestāde Artilērijas pagrabi. Patīkama atmosfēra, apmeklētāji pārsvarā studenti. Alus gan te nav, tāpat kā pārējā Daugavpilī (biju cerējis uz kādu vietējā brūža ražojumu), toties vēl joprojām godā tiek turēts Tuļiks. Trāpījām uz Dabasu Durovys koncertu (īsi raksturojot — visu Latvijas populāro grupu b-sides dziesmas latgaļu valodā). Skaņa pat ļoti ok, ar ventilāciju viņi cīnoties. Žēl, ka nav virtuve un nestrādā svētdienās. Cerams, ka iešūposies un būs uz palikšanu.
No rīta uz pohām aizbraucām uz jauno pilsētas lepnumu — Daugavpils Marka Rotko mākslas centru. Daugavpils cietokšņa teritorija drīz būs tik sterili uzpucēta, ka atliks vien nojaukt ofiņiem būvētās hruščovkas, lai parādītu cara laika autentiskumu pilnā dailē. Bet pa kādai dailei ir atrodams.
Lielgabals un autobusu pietura.
Pats mākslas centrs ir pat ļoti ok. Viss līmenī, darbinieki laipni, apskatīties ir ko, tomēr nešķiet, ka tas varētu pulcēt Daugavpilī tūkstošus. Drīzāk tāds apmeklējums «ķeksīša pēc». Ja mākslas centrs pumpēs iekšā mākslinieku darbnīcas, visu laiku paplašinās ekspozīcijas un liks lietā interesantus paņēmienus, kā to visu parādīt (cepuri nost par to gliemežveidīgo ieeju pie vienas no reprodukcijām un fotografēšanās stendu), būs iemesls atgriezties vēl. Vispār man šķiet, ka šī varētu būt īstā vieta, kur veidot Latvijas laicīgās mākslas muzeju.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Viena no telpām Marka Rotko ekspozīcijā.Pētera Martinsona keramikas izstāde Rotko centrā.
Atsevišķa piezīme par kafejnīcu Arsenāls Daugavpils cietoksnī. Kaut arī sākotnēji apstulbām, ko kafejnīca izskatījās pēc pabieza restorāna, cenas nomierināja. Tomēr arī šeit alus nav un ēdiens ir stipri zem viduvējības.
Daugavpils centrālajā laukumā vīriņi gatavojas 11. novembra militārajai parādei.
Kamēr pilsēta gatavojās valsts svētkiem, mēs devāmies mājup, arī šoreiz iemēģinot jauno P80 šoseju, kas ir pilnīgs dizāsters, ja jābrauc ar bērniem. 60+ km garumā nav nevienas vietas, kur varētu normāli apstāties (pietura, stāvlaukums, atpūtas vieta, whatever). Vienā galā autobusu pietura ir pie Kokneses, otrā — Tīnūžos. Nobraukšana tumsā, miglas laikā kaut kādā neapgaismotā meža ceļā netika izskatīta kā iespēja.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».
Līdz ar Juglas tramvaju līnijas pārbūvi, lai tā būtu piemērota zemās grīdas tramvajiem, Rīgas Satiksme ir uzbūvējusi arī pavisam svaiga paskata tramvaja pieturas. Kaut gan pie Alfas pietura vēl nav līdz galam pabeigta, izmēģināt neērto beņķi un izbaudīt skatu pilnībā aizsedzošos nojumes sānus var jau tagad.
Ir pamatotas aizdomas ka cilvēks, kas šīs pieturas projektēja, sabiedrisko transportu nav lietojis. Kustības saraksts atrodams vienīgi pie pieturas ceļazīmes staba, kas ir kādus desmit metrus no nojumes. Lietus vai sniega laikā, pirms paslēpties zem nojumes, nāksies padirnēt pie staba, lai uzzinātu, cikos transports būs pieejams. Atrodoties zem nojumes, no abām pusēm ir vides reklāmas stendi, kas pilnībā aizsedz redzamību. Attiecīgi, par transporta pienākšanu uzzināt var tikai mirklī, kad tas jau ir pieturā. Tas ir īpaši stulbi tad, kad piebrauc garie tramvaji un sānos dublētais numurs nav pretim nojumei. Neskaidra ir arī loģika, kāpēc jumts un sāni nav vienlaidus. Virs reklāmas stenda ir makten liels caurums, kas būs noderīgs, lai varētu salīt/ieputināties vējainā laikā.
Šķiet, ka vienīgā labā lieta, ko var pateikt par jaunajām pieturām, ir tramvaju kustības shēma, kas atrodama nojumē. Kaut gan pati shēma ir sazīmēta līki, toties ir.
Mani izbrīnīja tas, ka nojumes sānā nadziņš, uz kura tiek dublēti sabiedriskā transporta maršrutu numuri ir nokrāsots dzeltenā krāsā. Ir apsveicami, ka maršrutu numuri tiek dublēti. Tas būtu ļoti labs veids kā atrast vajadzīgo pieturu gadījumos, kad tādas ir vairākas pēc kārtas (piemēram, pretim Stockmann uz 13. janvāra ielas), tomēr daudz lielāku jēgu funkcionāli šis nadziņš nestu gadījumā, ja tas tiktu krāsots Rīgas Satiksmes transporta veidu krāsu kodējumos. Attiecīgi, tramvaja pieturai nadziņš būtu sarkans, trolejbusiem — brūns, autobusiem — zils, nakts transportam — tumši pelēks. Un ja pietura pilda vairāku transporta veidu pieturvietas funkciju, tad nadziņam šīs krāsas attiecīgi nāktu blakus/virs/zem klāt. Ejot no tās pašas Alfas uz sabiedrisko transportu centra virzienā, jau pirms Brīvības ielas šķērsošanas varētu pamanīt «nu to sarkano pieturu», pirms kuras būtu «brūnā/zilā» autobusa un trolejbusa pietura.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.
Biju palaidis garām to, ka Nozare.lv ir parādījies «datorgrafiķis», kas piekakā citādā ziņā lielisku saturu ar šausmām. Ir aizdomas, ka kādam draudzene ir tikko pabeigusi kaut kādas grafiskās apstrādes programmas kursus un tagad tikusi pie šprices, lai var izpausties. Manu uzmanību piesaistīja grafika par a/s «Rīgas satiksme» bezbiļetniekiem.
Nozare.lv. Rīgas satiksmes biļešu pārbaužu efektivitāte.
Tā kā šie dati ir publiski pieejami, tad bija viegli ar tiem operēt. Būtiskākais, kas jums būtu jāsaprot, pētot Nozare.lv grafiku — informācijas daudzums. Vienīgais, kas grafikā ir parādīts, ir trīs skaitļi. Viss pārējais ir absolūti nevajadzīga draza, kas tikai sačakarē informācijas uztveri.
a/s «Rīgas satiksme» bezbiļetnieku pārbaudes 2010. gadā.
Pusotru reizi mazākā laukumā (640×723 pret 600×493) man izdevās ievietot būtiski vairāk informācijas. Un tas ir jebkuras grafikas pirmais un galvenais uzdevums — pēc iespējas mazākā laukumā parādīt pēc iespējas vairāk informācijas.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
