Mr. Serge

Autors: Sergejs Bižāns

  • Piparkūku laiks

    Jānis Džimmijs Bižāns, ome un Klāvs Bižāns šogad pārstrādāja 3kg piparkūku mīklas.
    Jānis Džimmijs Bižāns, ome un Klāvs Bižāns šogad pārstrādāja 3kg piparkūku mīklas.

    Pēdējo reizi piparkūkas ēdu Jāņos. Neprasiet, kāpēc.

  • Statistikas izdomājumi muldēšanas pēc. Kristapa un Kārļa recepte.

    Šķiet, ka nekad līdz šim neesmu bijis tik ļoti dusmīgs uz kādu Latvijas blogeri par to, ka viņš saraksta muļķības. Bet nu šoreiz «the time has come», jo viņi ir veseli divi.

     

    Ievads

    Lasu Krizdabz rakstu «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un nemaz neesmu ticis līdz burtu lasīšanai, tik ieraudzījis grafiku pie sevis padomāju: «Kristap, es taču vairākas reizes esmu aizrādījis, ka pie grafikām ir jāliek atsauces uz avotiem, lai datiem būtu ticamība un iespēja tos pārbaudīt!»

    Tirgus. Online. Android. iOS.

    Bet ne, Kristaps ir malacis, devis norādi zem bildes uz Kārļa rakstu «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?». Top skaidrs, ka pirmavots šim pasākumam ir Kārlis (grafika ir latviešu valodā), tāpēc sākumā iedziļinos Kārļa rakstā un tam sekojošos komentāros.

     

    Kas tad tur īsti ir avots?

    Atļaušos pilnībā nocitēt visu Kārļa rakstu, jo tādu pērli gribas saglabāt.

    Nē, nē, tas nav mans apgalvojums. Tas ir fakts. Statistika. Šo tendenci pētnieki novēro jau no sākta gala, taču šobrīd, kad Android tirgus daļa ir dramatiski apsteigusi visus pārējos, jautājums sāk bažīt daudzus.
    Ko Android lietotāji dara ar saviem viedtālruņiem? Kāpēc viņi tik maz pārlūko internetu? Viens no minējumiem ir tāds, ka lielai daļai Android vienkārši ir aizstājis “parastos” telefonus un īpašnieki tos tā arī lieto – kā “parastos” telefonus.
    Droši vien nav jēga prasīt bloga lasītājiem, jo minu, ka šeit visi ir aktīvi internetu lietotāji.
    Šeit, iespējams, arī meklējama atbilde kāpēc lielākā daļa aplikāciju un webservisu tiek primāri pielāgoti iOS nevis Android.

    Te nu ir. Kārlis, atšķirībā no Kristapa, atsauci vispār nav devis «jo tas ir fakts». Tālāk komentāros pavīd viena Kārļa atbilde–pērle komentētājam:

    Aizmirsu norādīt, šie ir dati par pasauli kopumā.

    Viss, apocalyptic crash, es vairs nevaru izturēt. Jāsāk meklēt, no kurienes abi jampampiņi jokaiņi ir to visu izdomājuši.

     

    Idiotiskās grafikas avotu meklējumi Latvijā

    Ok. Sākam ar Latvijas tirgu, varbūt tepat kaut kur kāds gudrinieks ko tādu izmetis. Pie mobilajiem operatoriem neko tādu neatrodu. Gemius mobilo iekārtu statistika ir satriecoša — iPhone ir tikai viens, bet Samsungi kādi divdesmit. Ātri sametot kopā, sanāca tāpat +/- vienāds tirgus sadalījums iOS un Android. Un statistika ir tikai no Latvijas mājaslapām, kurās ir Gemius kods. Tātad arī sūds, kam nevar ticēt un kas neko īsti neparāda. Piemēram, SS.LV aplikācijai ir desmiti tūkstošu lejuplāžu, Gemius nemaz nezina, vai es kādreiz esmu bijis skatīties kādu sludinājumu SS.LV.

    No tā secinu, ka Latvijā bez mobilo operatoru informācijas, cita, ticamāka avota par mobilo datu izmantošanu vispār nav. Tīri iespējams, ka es ar savu Nokia N8 savulaik pumpējot sviestu caur wi-fi esmu dienas laikā uztaisījis visu iOS gada trafiku, bet to Latvijā neviens neuzzinās.

    Skaidrs. Meklējam citur.

     

    Idiotiskās grafikas avotu meklējumi ārpus Latvijas

    Pieņemsim, tikai pieņemsim, ka mums ir iespēja izpētīt dažādu valstu tirgus pēc kaut kādām ūberticamām metodēm un no tā secināt, kas notiek pasaulē kopsummā. Lai to izdarītu, mēģināsim atrast visus avotus, ko izmantoja abi palaidņi.

    Kristaps atsaucas uz Gigaom rakstu «Why are Android users less engaged than iOS users?». Savā rakstā Kristaps pat ieliek dažas no tēzēm, kas parādās šajā visnotaļ cienījamā publikācijā (ar atsaucēm uz avotiem). Raksta beigās parādās viena būtiska frāze:

    To be clear, the data we’re looking at is from the U.S. only, and it’s based primarily on shopping traffic.

    Pasaules tendences my ass, Kārli. Tieši tāpat, kā atsauce uz rakstu, ka iPhone 5 internetam lieto vairāk, nekā Samsung Galaxy SIII. Raksts apskatīja uzņēmuma Chitika veidoto statistiku par ASV un Kanādas tirgu un runa arī ir tikai par interneta mājaslapu apmeklējuma trafiku. Tātad, ne par ko īpašu. Šīs Chitika publikācijas «iPhone 5 Usage Surpasses Samsung Galaxy S III After Less than 3 Weeks on Market» noslēgumā ir viens lielisks komentārs, kas labi raksturo salīdzināmos objektus no kvalitatīvā viedokļa:

    I think this is a false statistic, as everyone who bought a new iphone, would be spending days downloading apps, music and other media on to their new device and browsing more using a lot of bandwith. Also if it was their first smartphone they would be using it everyday to excess for the first few weeks as it still holds it novelty value. Comparing two devices on the same launch date would make more sense.

    Tam seko arī atbilde no Chitika, kas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka tiek ņemts vērā tikai interneta mājaslapu apmeklējuma trafiks.

    Our statistics are based on advertising impressions when users browse the Web, rather than in-app activity or downloading items from the iTunes store. Certainly, there may be a slight “honeymoon” phase with a new device, as you mentioned, but as we’ve seen previously, Web traffic volume from individual devices tends to adhere to more gradual increases or decreases following launch, barring an outside event (e.g. a sale on the device itself, which could cause usage to spike). In this way, spikes directly around launch are a good measure of initial consumer fervor around a particular device. (..)  Unless stated otherwise, all of our studies are representative of U.S. and Canadian Web traffic only.

    Nu un tagad pats galvenais. Visas tās jezgas autors ir IBM Digital Analytics Benchmark, kas kā izrādās, arī visus savus datus ņemt tikai un vienīgi no mājaslapu apmeklējuma datiem. Ar pilnu atskaiti «IBM 2012 Holiday Benchmark Reports» arī var iepazīties (*.pdf). Lūk šis arī bija patiesais īstās informācijas avots, kuru pēc tam katrs locīja pa savam.

    Un bija tikai divas lietas, ko par ASV un Kanādas tirgu varēja pateikt:

    Mobile Shopping: Mobile purchases soared with 24 percent of consumers using a mobile device to visit a retailer’s site, up from 14.3 percent in 2011. Mobile sales exceeded 16 percent, up from 9.8 percent in 2011.
    The iPad Factor: The iPad generated more traffic than any other tablet or smart phone, reaching nearly 10 percent of online shopping. This was followed by iPhone at 8.7 percent and Android 5.5 percent. The iPad dominated tablet traffic at 88.3 percent followed by the Barnes and Noble Nook at 3.1 percent, Amazon Kindle at 2.4 percent and the Samsung Galaxy at 1.8 percent.

    Tas arī viss. Tātad debīlā grafika bez atsauces uz avotu bija pieņēmums, kas balstīts uz diviem nesalīdzināmiem datiem:
    — pārdoto iekārtu skaits pasaules mērogā (pieļauju, ka tie ir pašu ražotāju dati, avotu necentos atrast, jo tam nav nozīmes)
    — IBM dati par to, ar kādām mobilajām iekārtām ASV un Kanādas teritorijā Black Friday laikā tika veikti iepirkumi (pirkumi ar mobilajām iekārtām sastādīja tikai 16,26% no visiem veiktajiem).

     

    Noslēgums

    Oficiāli paziņoju, ka Kristapa rakstā «Ko cilvēki dara ar saviem Android telefoniem?» un Kārļa rakstā «Kāpēc Android lietotāji neizmanto internetu?» paustie fakti ir nepārbaudītas muļķības, kas parāda vienīgi to, ka ASV un Kanādā Black Friday iepirkumu laikā iOS lietotāji vairāk iztērēja naudas virtuālu lietu pirkšanai, izmantojot mājaslapas, nevis šīm iekārtām radītajās aplikācijās. Es no tā izsecinu, ka iOS lietotāji daudz mazāk par Android lietotājiem izmanto aplikācijas pirkumiem. Ar interneta lietošanu vispārīgi tam nav nekāda sakara.

    Savukārt tam sekojošais nepārprotamais aicinājums uz «iOS pret Android» polemiku ir tikpat nozīmīgs, kā Maijas Silovas dzejoļu krājums «Stihiya».

     

    Aicinājums Kristapam un Kārlim

    1) Vienmēr norādiet informācijas avotus;
    2) nevispāriniet virsrakstus, ja atsaucieties uz pētījumiem, kas ir lokāli un pēta kādu konkrētu tirgu;
    3) pārbaudiet avotus;
    4) nelieciet stulbas grafikas, kurām pēc tam Sergejs var piekasīties.

  • Latvijā ražotu produktu pirkšanas kults

    Atšķirībā no Krievijas, kur nacionālais produkts lielākoties ir tāds sūds, ka to pirkt ir bīstami veselībai vai pat dzīvībai, bet nanotehnoloģijas sākas no 13. izmēra atslēgas, Latvijā nacionālais produkts praktiski vienmēr ir, kaut arī kvalitatīvs, bet ar milzīgu pārcenojuma devu, un tāpēc ikdienā to spītīgi iegādāties un lietot spēj tikai izredzētie vai ar īpašām galvas traumām apveltītie.

    Šo pārmaksāšanu iepotēja neviens cits kā mēs paši, veidojot «produkta pievienotās vērtības» kultu un popularizējot to. Rezultātā esam ieguvuši ražotājus, kas mājas apstākļos fasētas ķirbju sēklas tirgo veikalos par 60 latiem kilogramā, un mūziķus, kas nepabeigtas mūzikas skolas izglītības kripatas izmanto 100 latu piemaksai pie honorāra kotlešu vakara apskaņošanā.

    Tā mums ir radušies Valsts nodarbinātības dienesta speciālisti, kas spēj modes dizaina maģistriem piedāvāt šuvējas darbu vietējā fabrikā un galdnieki, kas neuzņemas pārāk sarežģītus darbus, jo var nopelnīt uz poļu lamināta mēbeļu salīmēšanas, pieliekot šiltīti «Ražots Latvijā».

    Nemaz nerunājot par īsteni «latviskām» lauksaimniecības ražotnēm, kas Turcijā izaudzētus un Polijā iemarinētus gurķus ar lepnumu tirgo Latvijā kā vietējo produktu.

    Tai pat laikā ārpus «Pērc pašmāju produktu» kulta ir, piemēram, piparu mērces no Ziemeļamerikas, vīni no Francijas un Itālijas, auto un mototehnika no Japānas, un, galu galā, maize no Dānijas. Un visi šie produkti ir lieliski. Par adekvātu cenu.

    Vietējās produkcijas obligātās pirkšanas kultam ir jāmet miers. Tam nav nekāda pamatojuma. Ja ražotājs spēj mellenes ar milzīgu uzcenojumu sūtīt uz Ķīnu un tur atrodas kāds, kas tās vēlas iegādāties — visu cieņu.

    Atbalstīt var omīti, kas tirgo maisiņus tunelī, piedāvājot viņai par adekvātu cenu noadīt tev cimdus ziemai. Atbalstīt var mākslinieku, iegādājoties izstādē viņa gleznu vai mūziķi, apmeklējot viņa koncertu un iegādājoties merčendaizingu. Var arī moderni atbalstīt vietējo programmētāju, kas uztaisījis aplikāciju laika prognozes rādīšanai telefonā. Un arī šajā gadījumā — atbalstīt vienīgi tad, ja par to tiek prasīta adekvāta samaksa.

    Bet RIMI stūri ar «I love you ECO» un visu pārējo sūdprodukciju, kas tur ir sabāzta, vajadzētu, kā minimums, uzspridzināt. Un aizliegt ar likumu tirgot ķiplokus par latu gabalā.

  • DNB bankas klientu serviss — respekts no sirds

    Es principiāli esmu ārkārtīgi piekasīgs lielajām institūcijām, ar kurām man ikdienā ir jāstrādā. Gan bankas, gan mobilo un interneta pakalpojumu sniedzēji, arī valsts un pašvaldību institūcijas. Visi cieš vairāk vai mazāk no manas panikas par šo organizāciju sagādātajām problēmām. 25. oktobrī par mana publiskā sašutuma upuri, ja tā varētu teikt, kļuva DNB banka, kas sačakarēja manu pēcpusdienu ar to, ka bez brīdināšanas darbadienas noslēgumā izdomāja pārtraukt internetbankas darbību. Lieki teikt, ka tas notika brīdī, kad es, visu dienu mēģinot saņemties, beidzot biju piesēdies pie pavadzīmēm, kuras vajadzēja apmaksāt vakar.

    Atradu Facebook DNB bankas lapu un izkliedzu savu sāpi tur.

    Sarakste ar DNB banku Facebook lapā

     

    Un tavu brīnumu! Šodien pienāk ziņa e-pastā, bankas Facebook lapā arī tiek publicēta informācija un pat īsziņu atsūtīja uz telefonu.

    DNB bankas atvainošanās vēstule par pārtraukumiem internetbankas darbībā.

     

    Visdziļākais respekts un uvažuha — tās ir īstas rūpes par saviem klientiem un bankas Facebook konta apkalpotāja sajēga par to, ko viņš/viņa dara un kāpēc. Ļoti vēlētos, lai ar šādu attieksmi Latvijā varētu lepoties arī tādi sociālo tīklu profili kā Samsung, Latvijas Dzelzceļš, Interneta Pasaule un vēl daži, kas problēmas ir spējuši identificēt, atvainoties par sagādātajām neērtībām, bet atstāt visu tieši tāpat, kā tas ir bijis pirms tam — klientam nepieņemamā veidā.

  • Jaunais Adobe Acrobat XI — beidzot komentējam un aizpildam formas bez mokām

    Ir vesela čupa dažādu lietu, kas ir parādījušās jaunajā Adobe Acrobat versijā, par kurām 99% Acrobat lietotāju vispār būs nospļauties (piemēram, it kā priekš touch interfeisiem pielāgots Acrobat XI Pro, kaut gan nevienu atšķirību tieši vizuālajā ziņā nepamanīju). Toties ir dažas lietas, kas tiešām var izmainīt paradumus, kas saistīti ar PDF dokumentiem (tikai žēl, ka tas neparādījās jau pirms desmit gadiem).

    Tagad formas aizpildīšanai un izsūtīšanai klientiem varēs taisīt ar vienkāršu eksportēšanu no InDesign (vajag gan pēdējo, CS6 versiju, bet man šķiet, ka eksporta parametrus varētu pārkopēt arī uz vecākām versijām). Pirms Acrobat XI parādīšanās, vajadzēja formas failu atvērt Acrobat Pro un pārseivot kā Reader-Extended PDF, lai lietotāji ar Acrobat Reader varētu atvērt formas failu, aizpildīt to un saglabāt.

    Bet visforšākais ir tas, ka ja līdz šim, lai Acrobat Reader lietotājiembūtu iespēja komentēt PDF failus bija nepieciešams pēc līdzīga scenārija pārsaglabāt PDF failu, atverot to Acrobat Pro un izvēloties Reader-enable. Tagad Acrobat Reader XI ļauj to darīt bez iepriekšējas PDF dokumenta sagatavošanas. Tātad, tagad varam vienkārši gatavot jebkuru PDF failu eksportam un sūtīt klientam saskaņošanai un komentēšanai bez lieku papildus online un offline servisu lietošanas, garas Skype sarakstes vai telefonsarunām. Un tas viss vēl ir arī ar laika zīmogiem, kas ļauj novērst konfliktus vai domstarpības vēlāk (no sērijas: Piektdiena, 16:35. Klients paprasīja zaļā krāsā burtus, pārējo akceptēja. 16:44 Nosūtījām uz druku. 17:00. Klients pārdomāja, vajag tomēr sarkanus.).

    Acrobat XI Pro versijā ir pilnīgi pārstrādāta teksta iezīmēšanas (tai skaitā arī kopēšanas) iespēja, stipri uzlabota bilžu, teksta bloku rediģēšana, nesabojājot PDF dokumenta struktūru kā arī parādījusies iespēja meklēt un aizvietot tekstā esošos datus (Find and replace). Tas viss mūs tuvina brīdim, kad nebūs vairs nepieciešamības pēc PDF importēšanas iekš Illustrator, lai veiktu, teiksim, divu drukas kļūdu labošanu.

    Ir parādījusies diezgan forša funkcija — dokumenta sadalīšana vairākos (Split document). Līdz šim to biju lietojis vienīgi ar ārējiem spraudņiem un varbūt nemaz nebiju pamanījis, ka tāda iespēja bija līdz šim. Ir iespēja sadalīt dokumentu trīs veidos: 1. vadoties no grāmatzīmju atzīmēm, 2. konkrēts lapu skaits vienā dokumentā, 3. pēc faila lieluma (pagaidām nevarēju izdomāt pielietojumu šim). Vislabākais, ka šādu darbību var tajā pašā dialoglogā veikt uzreiz vairākiem dokumentiem (nospiežam Apply to Multiple).

    Glabā un savāc dokumentus no mākoņservisiem. Man gan pašam izdevās tikai ar Acrobat.com sastrādāties, bet teorētiski vajadzētu būt iespējai arī ar Microsoft mākoņiem draudzēties.

    No Acrobat instalācijas ir izvākts Flash, kas ir saprotams solis Adobe virzībā uz HTML5. Līdz ar to daudziem, kas veidoja animācijas, video, audio iekš Flash failiem, kurus pēc tam ievietoja PDF failos (piemēram, prezentāciju materiāliem, elektroniskajiem bukletiem), tagad ieteiktu no tā izvairīties, jo, ja uz klienta datora stāvēs Acrobat XI, bet nebūs uzinstalēts Flash, tad klients neko no radītā neredzēs.

    Es, bez šaubām, absolūti visiem iesaku pēc iespējas ātrāk nomigrēt uz Acrobat XI Pro, bet tiem, kas parasti tikai skatās PDF, bet paši tādus nedz veido, nedz rediģē, var mierīgi pāriet uz jauno Acrobat Reader XI bez maksas.

  • Pēc lasītāju ieteikumiem: vēlreiz par adekvātu un saprotamu saišu lietošanu

    Pieradumam ir milzīgs spēks un ir grūti lauzt aplamus priekšstatus un paradumus, ja tie pielietoti pārāk ilgi. 2009. gadā es publicēju rakstu «Rokdarbi #18. Adekvāta un saprotama saišu lietošana tekstos». Ja toreiz manis minētās lietas vēl varēja šķist dīvainas vai līdz galam nepieņemamas, tad šo trīs gadu laikā nu gan vajadzētu cilvēkiem prasties. It īpaši rēķinoties ar to, ka mēs dzīvojam skāriennavigācijas laikā — vairs ar peli neuzbrauksi un nepaskatīsies, ko kārtējais «šeit» nozīmēs. Sāksim ar dažiem piemēriem.

    VARAM mājaslapā var just, ka ir vairāki redaktori, kas nodarbojas ar satura veidošanu. Ja sākumlapā un dažās iekšlapās saišu lietošana ir kaut cik izprotamā līmenī, tad, piemēram, lapas daļā, kas ir veltīta fondiem un investīcijām, ar saišu (un, attiecīgi, arī ar satura) loģiku ir pavisam švaki.

    VARAM mājaslapas sadaļā par fondiem ir saite ar nosaukumu «šeit», kas patiesībā norāda e–pasta adresi.
    VARAM mājaslapas sadaļā par fondiem ir saite ar nosaukumu «šeit», kas patiesībā norāda e–pasta adresi.

    Izanalizēsim, kas ir būtiskākie mīnusi šādai saitei:
    — uz skārienjūtīgiem ekrāniem nav skaidrs, kas sagaidāms, noklikšķinot uz saites
    — saturam nav pievienotās vērtības
    — tā kā saite ved uz e–pasta adresi, nav iespējams to nokopēt (liela daļa cilvēku vairs nelieto e–pasta programmas, kas ir uzstādītas uz datoriem, attiecīgi uzklikšķinot uz e–pasta saites, tai zudīs funkcionālā jēga).

    VARAM mājaslapas saites pārrakstīšana un reāla saites mērķa uzrakstīšana izlabo lielāko daļu funkcionālo un saturisko problēmu.
    VARAM mājaslapas saites pārrakstīšana un reāla saites mērķa uzrakstīšana izlabo lielāko daļu funkcionālo un saturisko problēmu.

    Cits piemērs no mājaslapas Dizainaturniri.lv, kas, cik noprotu, ir kārtējās latviešu jauno censoņu kopienas garadarbs. Lielisku ideju sačakarē akurāt nekvalitatīvs risinājums. Ļoti labi var redzēt, ka šīs lapas izstrādes laikā dizainera darbs tika veikts bez reālā satura analizēšanas.

    Dizainaturniri.lv atvērtas ziņas beigās ir bloki ar norādēm uz konkursa detaļām.
    Dizainaturniri.lv atvērtas ziņas beigās ir bloki ar norādēm uz konkursa detaļām.

    Katrs no šiem blokiem paliek tumšāks, ja tam pārbrauc pāri ar peli (ekrānšāviņā ar peli esmu uzbraucis uz bloka par konkursa nolikumu), tomēr nekādas darbības ar šiem blokiem veikt nevar, tā ir tikai nevajadzīga vizuāla fīča. Tai pat laikā gan saites te ir ačgārnas. Tās nav pasvītrotas. Tām nav vizuālu atšķirību, piemēram, no datuma, kaut arī datuma teksts nav saite.

    Elementāra teksta sakārtošana gan pēc loģikas, gan pēc satura, gan pēc funkcionalitātes padara tekstu pārskatāmāku un vienkāršāk lietojamu.

    Man ar šādiem piemēriem vēl ir vilciena sastāvs ar piekabi, bet noslēgumā nocitēšu vēlreiz svarīgākos principus saišu veidošanai.

    1. Ar saiti ir jāmarķē teksta daļa, kas saturiski atspoguļo vai norāda uz to saturu, ko redzēsim, sekojot šai saitei.

    2. Jāiesaitē ir tikai norādošais teksts. Pieturzīmes, pēdiņas, iekavas, atstarpes, numerācija u.c. ir jāatstāj ārpus saites.

    3. Ir jāmeklē veidi, kā uzbūvēt teikumus tā, lai iesaitēts nav tikai viens vārds, simbolu kopa vai atsevišķs simbols (ar izņēmumiem).

    4. Tekstā nekad nedrīkst atrasties vairākas saites viena blakus otrai, neatstājot pa vidu vismaz dažus nemarķētus simbolus vai vārdus.

  • Samsung Galaxy S III — pēc divu mēnešu padarbošanās

    31. jūlijā tika mainīts paradums, pie kura turējos vairāk kā desmit gadus — zaudēju lojalitāti Nokia mobilajiem tālruņiem un iegādājos Samsung Galaxy S III. Domāju, ka uzrakstīšu par visu to ātrāk, bet nebija sanācis laika, turklāt, vēl joprojām nemāku visas tālruņa funkcijas korekti lietot, tāpēc arī gribēju atlikt rakstīšanu uz pēc iespējas vēlāku laiku. Olimpiskās spēles beigušās, fotoradaru līgums tiks lauzts un iShit 5 arī ir iznācis, tāpēc vairāk nav ko gumiju stiept.

    Pirmie iespaidi par Android

    Tālruņa atpakošanas trakuma vietā sagaidīja diezgan vienkārša, bet kretinējoša lietotāja profila veidošana, kas, kā vēlāk izrādījās, notika paralēli divām nesaistītām lietām — Google kontam un kaut kādam mistiskam Samsung kontam, kas nafig nav vajadzīgs. Ja Nokia softs uz datora bija nepieciešams, lai sinhronizētu kontaktus, īsziņas, kalendārus, audio/foto/video failus, tad uz Android šī lieta nešķita būtiska, jo Google tāpat absolūti visu pagūst wi-fi esamības apstākļos samest mākonī. Kam ir vajadzīgs tas Samsung konts un ko dara Samsung desktopa softs, man tā arī netapa skaidrs. Labi, ka stipri vēlāk es atradu veidu, kā no tā tikt vaļā (pareizāk sakot — atradu cilvēku, kas mani no tā atbrīvoja).

    Android 4.x ir atšķirīgs no Symbian Belle, pie parastas zvanīšanas man jau atkal nācās pierast vairākas dienas (tāpat, kā pārejot uz skārienjūtīgā ekrāna tālruni) un pavisam traki šķita, ka viss birst vienā maisā — e-pasti, sms, neatbildētie zvani, Twitter, Facebook, eBay paziņojumi, utt. Bet visgrūtāk bija saprast, kur ko meklēt, lai kaut ko izmainītu. Uz Symbian ir gaužām pierasts, ka 95% no izmaiņām tu veic iekš tālruņa uzstādījumiem un tikai kaut kādus specifiskus aplikācijas uzstādījumus meklē pašā aplikācijā (piemēram, kartēm izvēlies tiešsaites vai bezsaites režīmu). Savukārt Android tu 95% meklē kaut kur citur un dažus sīkumus vari atrast uzstādījumos. Es nevēlētos norādīt, ka tas ir gaužām slikti, vienkārši tas man nedaudz šķiet ačgārni.

    Bez šaubām, lielākais prieks un laime bija par to, ka es varu tikt pie ārkārtīgi efektīvas darbošanās ar Google kontu — e-pasti, kalendāri, dokumenti ir visu laiku pieejami bez aizķeršanās un papildus sinhronizēšanas.

    Tai pat laikā mani samērā ātri izbesīja fakts, ka es nekādi nespēju saprast, kurā brīdī kāda aplikācija man strādā vai ir aizvērta un uz kurieni ved back poga. Es biju piešāvies uz Symbian pie svaidīšanās no vienas aplikācijas uz otru, resursus rijošāko aplikāciju momentālu aizvēršanu un līdzīgām darbībām. Bet tagad īsti nevar saprast, vai softs ir vaļā, vai ciet.

    Nu un kā pēdējo, būtiskāko sviestu man noteikti ir jāmin tas, ka es nekādi nespēju piešauties pie rakstīšanas latviski, pieturot burtu, lai izvēlētos, piemēram, to pašu burtu, bet ar garumzīmi. Man tas šķiet visneefektīvākais veids, kā rakstīt.

    Patiesībā vienīgais fakts, kāpēc es vispār spēju to tālruni uzreiz pabakstīt kaut cik lietojamā veidā bija tas, ka man ziemā uz nedēļu tika viens HTC tālrunis lietošanā.

    Pirmie iespaidi par Samsung dzelzi

    Man īsti nav ar ko salīdzināt ātrdarbību, procesora jaudas un atmiņas daudzumus, jo Nokia viss koncepts ir absolūti cits un, kā jau rakstīju, man tā arī nav skaidrs, cik daudz aplikāciju vienlaicīgi man strādā. Toties zirdzīgā lieluma ekrāns gan lika pasvīst pirmās nedēļas un kaut ko darīt bija iespējams tikai gadījumā, ja ar vienu roku turi tālruni, bet ar otras rokas rādītājpirkstu mēģini kaut kur iebakstīt. Plastmasas korpuss ir absolūts sūds, es tik mīkstu un nepatīkamu plastmasu biju pieradis sastapt vecākā dēla McDonald’s bērnu komplektu rotaļlietās. Un, tā kā Samsung pārstāvniecība Latvijā nav tik forša, kā Nokia pārstāvniecība (lasi — Samsung Latvia uz tevi ir samērā nospļauties), tad sākotnēji tālrunis tika glabāts Nokia kakla maciņā, kamēr no Ķīnas atnāca eBay pasūtītais S III maciņš. Un pa šo laiku es jau dabūju divas buktes tālruņa korpusa sānos.

    Atsevišķas sarunas vērta ir tālruņa kamera. Pēc tam, kad divus gadus esi lutināts ar Nokia N8, Galaxy SIII kamera salīdzinājumā šķiet tieši tāda pati, kāda bija Nokia E51. Pikseļu jau ir nedaudz vairāk, bet kvalitāte ir zem katras kritikas. Šķiet, ka «Cope bez Andžika un Makša» tagad pāries citā kvalitātē. Par to var pārliecināties pēdējā sērijā.

    Bet ir, protams, arī superpozitīvas lietas. Piemēram, GPS. Man nav nekādas sajēgas, kā Android to dara, bet pozīcija tiek atrasta ārkārtīgi ātri. Arī wi-fi darbojas ļoti labi un antena ir jaudīgāka, nekā N8.

    Adaptācijas periods. Mēģinu kļūt produktīvs

    Tas, ka uz šī tālruņa ir iespējams darbināt visu — sākot ar internetbankas aplikāciju un beidzot ar bērnības izcilākās elektroniskās spēļmantiņas emulatoru —, man jau tā kā bija skaidrs līdz šim un tas bija viens no faktoriem, kas ietekmēja manu izvēli, mainot tālruni. Tomēr būtiskākais bija saprast, kā darboties ar vienkāršām lietām. Tāpēc biju publicējis rakstu «Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību.», kur smalki aprakstīju smagākās problēmas, ar kurām sastapos.

    Tad nu finālā parādījās saraksts ar aplikācijām, bet kurām es savu dzīvi vairs iedomāties nespēju. Sāku ar visiem Google produktiem, no kuriem puse jau bija iestrādāti (Search, Gmail, Reader, Translate, Analytics, arī YouTube un Google+, ko gan izmantoju tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā man pārlūks brēc, lai šīs aplikācijas uzstādu). Tad, protams, socializēšanās Twitter, Facebook, Foursquare, LinkedIn kā arī Quora, Flickr un Vimeo (visas ir oriģinālās aplikācijas no viņu pašu mājaslapām).

    Tad nāk produktivitāte. Any.DO priekš sīko darāmo darbu atcerēšanās un Trello lielāku projektu pārraudzīšanai, Dropbox datu pārvaldei un tālruņa rezerves kopijas glabāšanai. Un tā kā līdz ar Samsung Galaxy SIII iegādi tiek dāvināti papildus 50GB vietas iekš Dropbox, ir vienkārši muļķīgi šādu iespēju neizmantot.

    Vēl man darbojas Evernote un Readability, bet šos abus pārsvarā izmantoju tad, kad absolūti nav ko darīt. Evernote man glabājas visu manu tvītu arhīvs, jo es Twitter mājaslapas meklētāju tā arī neesmu atkodis (lasi — tas sūds neko nespēj atrast), savukārt Readability ērti noder garāku lasāmo gabalu saglabāšanai, lai ar tiem iepazītos, piemēram, sēžot vienatnē Tallinas krogā un gaidot maltīti. Kaut kā tomēr Bookmate, kuru esmu abonējis uz gadu, vairāk man netīk. Uz tālruņa uzstādīts ir, bet ērtāk ir lasīt papīru, ja runa ir par pārsimts lapaspusēm.

    Bet saraksta noslēgumā jāpalielās ar SwiftKey 3, kas iemācīja rakstīt Android vidē, Mobilly Rīgas domes budžeta palielināšanai (iesaku CSDD uztaisīt tādu pašu aplikāciju soda kvīšu apmaksai par ātrumu), kā arī Waze, kuras jēgu jūs jau paši ziniet.

    Bonusā nāk visāda Хрень для детей и потери времени.

    Secinājumi

    Pozitīvākā lieta, bez šaubām ir tas, ka ir simtprocentīga sadarbība ar Google un tās produktiem. Tas ir neatsverams plus. Jāatzīmē, ka ja tikpat labi uz Symbian darbotos viņu piedāvātās sinhronizācijas iespējas un rīki, tas tas nemaz nebūtu nekāds plus. Android nav nekas super īpašāks visādā citādā ziņā, tik vien, kā piešauties, kur ko meklēt. Arī šeit pietiek idiotisku risinājumu elementāru problēmu risināšanai (kaut vai čakars ar mp3 kopēšanu īpašā direktorijā, lai varētu uzstādīt sev tīkamu sms saņemšanas signālu).

    Būtiska priekšrocība ir tas, ka bieži parādās sistēmas un aplikāciju uzlabojumi un kļūdu labojumi. Waze un Gravity kļūdu labojumu gaidīšana uz Symbian bija mokas. Pidžiliards aplikāciju, kas ir pieejamas Play Store man neko īpašu nedod, jo 99% no tām ir mēsls vai arī kaut kas, kas jau ir iebūvēts sistēmā, tikai pasniegts ar citu ādiņu (piemēram, modinātājs). Toties tas, ka Symbian vairs neviens īsti negrib, ir skaidrs un, ja jālieto kādi aizpeļķē radīti servisi ikdienā (kaut vai tas pats Trello), tad tomēr gribas ko vairāk par samocītas web versijas skatīšanos. Un tā noteikti ir Android priekšrocība.

    Tomēr tas, ka tik foršam dzelzim ir tik sūdīgs korpuss, tik briesmīga kamera, dumja klaviatūra rakstīšanai latviski un tālruņa pamatfunkciju novietošana otrajā plānā man ik pa reizei liek ar skaudību nolūkoties uz draudzenes Nokia N8.

    P.S. Es apsolos tuvākajā laikā vairs par telefoniem nerakstīt.

  • Pāris vārdos par jaunajiem Nokia Lumia tālruņiem un vecajiem Nokia tālruņiem

    Vakar tika prezentēti divi jauni Nokia tālruņi — Nokia Lumia 920 un Nokia Lumia 820. Abi mobilie tālruņi darbojas uz somu kompānijas jaunā partnera, Microsoft ceptās Windows 8 platformas, kas vēl nav īsti līdz tautām nemaz vēl atnākusi darba stāvoklī.

    Man nagi niez pabakstīt kādu no šiem agregātiem, bet ir skaidrs, ka ātrāk par nākamo gadu tas nenotiks, jo nedz Windows 8 ir gatavs startam un darbībai, nedz Nokia Lumia ir pietiekami pārbaudīta. Visticamāk, uz to brīdi, kad šie modeļi būs pieejami Latvijā, būs jau iznācis pirmais service pack priekš Windows 8 un arī paši dzelži vēl var piedzīvot pārmaiņas (manās rokās, piemēram, ir bijuši trīs dažādu paaudžu Nokia E51 tālruņi).

    Nu un tagad par visu skeptisko. Pirmkārt, kopš Frenks Nuvo (Frank Nuovo) ir pametis Nokia, kompānija vairs nav spējusi normāli runāt ar patērētājiem par saviem produktiem. Frenka laika izcilākais paraugs, kā Nokia uzrunāja sabiedrību, bija Vertu mobilo tālruņu sērija. Cilvēki bija gatavi maksāt milzīgu naudu par parastu tālruni, kas bija iepakots skaistā kastītē. Toties pēdējos gados Nokia runā tipiskā frīku–datoriķu–lodāmuru dialektā, kas ir skaidrs tikai tādiem pašiem frīkiem–datoriķiem–lodāmuriem. Pārējie potenciālie lietotāji vai nu izliekās, ka saprata, vai arī nesaprot un aiziet pie citiem, kas prot uzrunāt sakarīgāk.

    Ar ko Nokia var lepoties?

    Tai pat laikā produkti, kurus Nokia ir prezentējusi pēdējos gados, ir vienkārši ūberizcili un visi pārējie izstrādātāji var vienkārši maliņā nervozi papīpēt, to vērojot. Nosaukšu, manuprāt, būtiskākos Nokia radītos brīnumus mobilajos tālruņos.

    Baterija. Man nav sanācis saskarties ar nevienu tālruni pēdējo 10 gadu laikā, kas atrastos analogā mobilo tālruņu klasē un spētu darboties tikpat ilgi bez uzlādes, kā tas ir Nokia tālruņiem. Ok, ir viens izņēmums, kuru tagad nevarēju uz sitiena atrast. Bija tāds supertālrunis, kuru varēja līdz -50°C saldēt, braukt pāri ar traktoru un nelādēt divus mēnešus, bet tas ir ļoti īpašs nišas produkts un sporta gumijas Nokia nemaz tik sūdīga arī nebija, kamēr tai neparādījās krāsainais ekrāns.

    Fotokamera. Šobrīd esmu Samsung Galaxy SIII īpašnieks un ir pienācis brīdis, kad beidzot publicēju bildes arī Foursquare un Facebook, jo šī sūda kamera nekam labākam neder. Salīdziniet, piemēram, šos divus attēlus (kliko, lai apskatītos pilnā izmērā).

    Skats no Mākoņkalna skatu torņa. Fotografēts ar Nokia N8.
    Skats no Mākoņkalna skatu torņa. Fotografēts ar Nokia N8.
    Galds ar cigaretēm, alu un uzkodām. Fotografēts ar Samsung Galaxy SIII.
    Galds ar cigaretēm, alu un uzkodām. Fotografēts ar Samsung Galaxy SIII.

    Ieskatieties detaļās, pavērojiet, cik ļoti atšķiras iespējas eksponēt gaišākās un tumšākās vietas, cik daudz detaļu ir pazudis. Tāda sajūta, it kā es ar Samsung aparātu būtu bildējis, pirms tam to pamatīgi ieziežot ar taukiem. Un, kas pats galvenais, ievērojiet to, ka es salīdzinu divus hi-end viedtālruņus, tikai pirmais attēls uzņemts ar 2 gadus vecu aparātu, bet otrais — ar šajā gadā izlaisto.

    Tālruņa korpusa uzbūve. Esmu cīnījies ar Nokia Latvijas pārstāvniecību par gļukaino Nokia 5500 Sport modeli, kuram rūpnieciskā defekta dēļ piebrieda gumijas tastatūra. Autoostas tunelī man ir ar makgaivereni līmēta kopā Nokia E51 mātesplate, nerunājot jau par nenokaujamās Nokia 3310 plastmasas vāciņu mainīšanām. Bet visi Nokia korpusi (nerunāsim par rūpnieciskajiem defektiem, kas bija izņēmumi) bija nokaujami, ja vien to speciāli nevēlas.

    Kartes un offline navigācija. Es nekad, pirms manās rokās nonāca pirmās Nokia kartes, nebiju lietojis GPS navigāciju. Nekad. Man vienmēr neapmierināja tas, ka visi tie Tom-Tom un Garmin aparāti ir neadekvāti dārgi un Polijā vadā pa neceļiem, savukārt jebkuras iespējas lietot, teiksim Google Maps izsīkst brīdī, kad jāatrodas ārpus Latvijas teritorijas (datu pārraides cenu vājprāts ES teritorijā nu jau ir kaut cik ciešami atrisināts, bet līdz saprātam vēl ir tālu). Nokia kartes viekārši ir izcilas un tās izcili darbojas līdzās pašam viedtālrunim.

    Skaņas kvalitāte. Gan ierakstu kvalitāte, gan atskaņošanas kvalitāte Nokia tālruņi vienmēr ir bijusi ļoti augsta. Ja atskaņošanas kvalitātes ziņā vistiešākais konkurents ir Sony (kā nu ne, skaņas aparatūra šim gigantam ir neatņemama dzīves sastāvdaļa), tad ierakstu jau nu neviens nespēj pārspēt. Piemēram ieraksts no Rodžera Votera koncerta Polijā, kuru es veicu, stāvot pavisam netālu no skatuves un neveicot nekādu apstrādi skaņai vai bildei pirms publicēšanas.

    Standarttehnoloģijas bez dumjas segmentācijas. Es vienmēr brīnos par tiem agregātiem, kurus tirgo it kā kā vienu modeli, bet ar dalījumu cenu kategorijās atkarībā no iekļautajām tehnoloģijām. Ar 3G viena cena, ar Wi-Fi — cita cena, ar tādu atmiņas karti vēl kāda cita cena, utt. Manuprāt, tas ir absurds. Galvenais, ka nav tā, ka, teiksim, ar iebūvētu Wi-Fi vai GPS agregātam būtu visas iekšas savādāk pārlasītas, vienkārši piemetināts vēl viens čips vietā, kas jau ir paredzēta uz mātesplates, toties cena uzreiz tiek uzskrūvēta vismaz par 100 dollāriem uz augšu. Varbūt kādam tas šķitīs nebūtiski, bet man šķiet pavisam normāli, ka, teiksim, tad, kad GPS kļuva par normālu parādību, bet vēl prasīja pārāk lielus baterijas resursus, Nokia tirgoja tos kā atsevišķus blokus, ko kabatā nēsāt līdzi, infrared, bluetooth, NFC (ko es vēl aizmirsu?) tika iekļauti uzreiz pirmajā hi-end klases modelī pēc tehnoloģijas jēgas atrašanas un tās būtiski nenoteica ierīces cenu.

    Secinājumu vietā

    Nojaušu, ka ja kāds ir ticis palagam tik tālu, tad jau ir paguvis mani nodēvēt par Nokia fenboju. Mani mierina fakts, ka neesmu «slimākais» no tiem, kurus pazīstu. Patiesībā būtiskākais ir tas, ka šajā mirklī lasītājs parastais jau būs pamanījis, ka es ne vārda neesmu teicis par to, kas visus šos lieliskos Nokia izstrādājumus darbina vai ir darbinājis — operētājsistēmām. Ja pirms viedtālruņu ēras Nokia bija vienkārši izcili ērts softs, kuru varēja apgūt pāris minūšu laikā un aiz neko darīt paķert uz muļķi draugu, uzstādot viņam, teiksim, somu valodu izvēlnēm, tad līdz ar touch-my-tralala parādīšanos lietas kļuva mazliet komplicētākas un kompānija vienkārši nobremzēja. Un tieši tas finālā bija arī iemesls manai aiziešanai no Nokia pie Samsung. Bet tas, ka Nokia tagad darbinās Mircosoft izstrādātā operētājsistēma, man šķiet ārkārtīgi pareizs solis.

    Ieguvēji būs visi, jo būs daudz vienkāršāk izstrādāt pielāgotus risinājumus un programmas jeb aplikācijas, Nokia nodarbosies ar to, ko prot vislabāk un Microsoft, savukārt, darīs tieši tāpat — nodarbosies ar to, ko prot vislabāk. Es ļoti ceru, ka šī simbioze uz brīdi, kad abi jaunie modeļi parādīsies tirdzniecībā, būs pietiekami pārbaudīta un noslīpēta, lai produkti netiktu muļķīgi nodirsti bez iemesla, bet gan jau ka tāpat atradīs, par ko piesieties.

    Blah blah blah par tēmu «Microsoft nerubī taisīt labas operētājsistēmas» lūgšu pat nesākt. Man ļoti labi atmiņā palicis laiks, kad Dienas reģionālajām avīzēm palīdzēju ar maketiem. Ja Windows vidi lietojošām redakcijām varēja nokonfigurēt un notestēt darba stacijās teju stundas laikā, tad lielākā daļa no Mac vidē strādājošām redakcijām beigu beigās tāpat bija spiestas iegādāties vienu PC, uz kura sagatavot failus drukai. Viena iemesla dēļ — Windows vide vienmēr ir bijusi pietiekami atklāta, populāra un labi pārzināta, lai to varētu pielāgot īpašām vajadzībām arī bez doktora grāda astrofizikā (*nix sistēmas, piemēram) vai draugiem tuvākajā Apple pārstāvniecībā.

  • Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību, dārgie

    Pirms kāda laika esmu ticis pie Samsung Galaxy SIII.

     

    Tad nu pirms es uzrakstu apsolīto rakstu par to, kā man iet ar integrēšanos Android vidē, man vajag atrisināt pāris problēmas.

    1. Lock screen un telefona aizsardzība. Es vienmēr turu tālruni zem pinkoda paroles, kam ir divi iemesli — man ir divi dēli, kuriem patīk bakstīties gar visu, kas spīd un ir bakstāms, man nav nekādas vēlmes dalīties ar saviem privātajiem datiem, ja kāds tiek pie mana tālruņa. Tad nu tā, lai aizsargātu ar pinkodu telefonu pie nobloķēta ekrāna, iestatījumus es atradu, bet uz Symbian bija tāda forša fīča, ka, ja es nobloķēju ekrānu, bet tad minūtes laikā atceros, ka man tomēr kaut ko vajag telefonā, tad pie atbloķēšanas netika prasīts pinkods. Tas tika prasīts tikai, ja ekrāns ir nobloķēts ilgāk par minūti. Vai uz Android ko tādu varētu sagaidīt?

    2. Ekrānšāviņu taisīšana. It kā ārkārtīgi basic lieta, bet es nesaprotu, kā to var izdarīt. Manuālī kaut kas rakstīts ar plaukstas pārvilkšanu pār ekrānu, bet tas ņifiga nestrādā.

    3. Dublēta e-pastu saņemšana. Šo es tā arī nesapratu, kā atrisināt. Lieta tāda, ka man e-pasti pienāk uz kaut kādu nebaudāmu iebūvēto e-pasta klientu un arī uz programmu ar nosaukumu GMail, kas arī bija jau iebūvēta. Visus uzstādījumus, ko esmu vadījis iekšā, ievadīju tikai pirmo reizi ieslēdzot tālruni un tā arī neesmu sapratis, kā tikt vaļā no tā, lai notifications nedublējas e-pasts no tā iebūvētā un no GMail. Man vajadzētu tā, lai būtu tikai no GMail.

    4. Mēmais taustiņš. Vai ir kaut kāda iespēja uzstādīt tā, lai man ir nevis tā dumjā ābolveidīgā piespied-paturi-pavelc sistēma, bet vienkārši mēmais taustiņš (lūdzu, tikai ne tas murgs, ko Nokia Symbian uztaisīja ar trīs mēmajiem taustiņiem).

    5. Modinātājs pulktenim. Šis ir pavisam aktuāls. Man pulkstenim fonā rādās kaut kādas laika ziņas, kas ir absolūti stulbas, jo rāda to, kas šobrīd notiek uz ielas vietā, kur es atrodos. Es neesmu pilnīgs idiots un pats redzu, vai ārā līst vai nelīst, līdz ar to man laika ziņas tur nafig nav vajadzīgas, savukārt uzlikt modinātāju, vienkārši uzspiežot uz pulksteņa, es pat ļoti vēlētos.

    6. Ikonu parādīšanās ekrānos un zem Apps. Ikreizi, kad uzinstalēju kādu jaunu aplikāciju, man parādās šīs aplikācijas ikona ne vien zem Apps, bet arī uz kāda no mājas ekrāniem. Piedevām randomā. Es varu kaut kā novākt šo «iespēju», atstājot, ka jaunās programmas savu ikonu novieto vienīgi zem Apps?

    7. Back pogas darbības princips. Kāds var izskaidrot populārzinātniski, ar ko tieši nodarbojas Back poga? Nu tā, lai vienā teikumā sanāktu.

    8. Datu pārraides izmantošana, ceļojot no/uz valstīm. Pamanīju īpatnību, kurai īsti nevaru rast skaidrojumu. Biju te kaimiņzemēs pāris reizes. Kā es ierodos ārpus mūsu valsts Statoil, ieslēdzu wifi, tā viss kārtībā, strādā gan Foursquare, gan Twitter, gan Facebook. Kā izslēdzu wifi ārā, tā nestrādā. Loģika skaidra — truba aizsargā mani no megabaitu pumpēšanās ārzemēs un megalatiem rēķinā. Bet problēma ir iekš fakta, ka, ierodoties atpakaļ mājās, telefons iebrauc, ka esmu mājas tīklā un vairs nerāda nekādus ahtungus, bet programmas vēl joprojām pie interneta netiek. Palīdz tikai divi varianti — pieslēgties wifi vai restartēt telefonu. Es kaut ko ne tā daru varbūt?

    9. Dažādi skaņu signāli dažādām lietām. Man vajadzēja iziet ievadkursu Android operētājsistēmas failu hierarhijā, lai saprastu, kā uzlikt personalizētu melodiju par ienākošajiem SMS. Bet diemžēl līdz galam tas problēmu neatrisināja, jo tagad man šī personīgā melodija ir gan SMS, gan ienākošajiem e-pastiem. Ir kādas iespējas to labot? Pie reizes varētu arī pastāstīt kāds, kādos gadījumos kādā krāsā deg LED lampiņa, es to arī tā arī neesmu atkodis.

    10. Datu sinhronizēšanās un rezerves kopijas. Man tur viss kaut kā kaut kur sinhronizējas, bet es nesaprotu, kā un kur un kad. Nu, piemēram, kā lai es zinu, kad man kalendārs ir atjaunojies un es redzu aktuālo versiju? Kur var uzstādīt laiku, lai darbadienās, darbalaikā man e-pasts sinhronizētos reizi piecās minūtēs, nevis reizi emmm laikam stundā or so? Vai ir vēl kaut kāda hreņ uz datora jāinstalē un jāmanipulē ar to, lai man toč nekas nepazustu gadījumā, ja telefons saplīst/nozogās/utml.?

    11. Telefona maciņš vai apvalks. Pēc nepilna mēneša lietošanas man jau ir parādījušies pirmie robi uz plastmasas. Vai nav kaut kāds normāls vāciņš/maciņš, kurā telefonu turēt, lai vismaz nedaudz to pasargātu no ārējās vides iedarbības? Pašlaik nēsāju savā vecajā Nokia dāvinātajā uz kakla karināmajā maciņā, bet, tā kā tas ir mīksts, tad no sānu triecieniem diez ko nepasargā.

    12. Aplikācijas sīkajiem. Varētu padalīties ar foršām aplikācijām, ar ko var nodarbināt četrgadīgu bērnu brīžos, kad jāskatās jauna The Newsroom sērija. Tikai ne angļu/poļu/krievu valodu alfabētus vai dzīvnieku vārdu minēšanas. Kaut ko interesantu.

    Paldies jau iepriekš par palīdzēšanām un lūgums stāstīt visu soli pa solim, jo es vēl neorientējos visos tajos krutajos Android žargonvārdos.

    Jā, man ir pēdējais Android apdeits uzinstalēts. Jā, Samsung kamera ir sūds. Nē, es nezinu, kas ir bezvadu lādētājs.

  • «Latvija: no vīzijas uz darbību». 2000. gada publikācija.

    Lēnām pārkrāmēju savu elektronisko dokumentu arhīvu un atradu 2000. gada publikāciju, kuras autoru darba grupā ir minēti Juris Biķis, Pēteris Cimdiņš, Juris Ekmanis, Elmārs Grēns, Ojārs Kalniņš, Edvīns Karnītis, Ojārs Kehris, Tatjana Koķe, Edmunds Krastiņš, Viktors Kulbergs, Uldis Osis, Artis Pabriks, Andris Šķēle, Tālis Tisenkopfs, Roberts Zīle.

    Publikācija tiek lepni nodēvēta par ilgtspējīgas attīstības koncepciju un ir izlasāma stundas laikā.

    Koncepcijas noslēguma vārdi:

    Pašreizējā virzība un nākotnes prognozes pasaules un Eiropas Savienības attīstībā ir vērtējamas kā ļoti pozitīvas Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Attīstības modelis, kas saistīts ar informācijas sabiedrības veidošanu, ir Latvijai īpaši izdevīgs. Valsts attīstības orientācija uz informācijas un zināšanu izmantošanu dod Latvijai iespēju derīgo izrakteņu un enerģijas resursu trūkumu kompensēt ar kvalificēta darbaspēka esamību, kā arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes visos reģionos. Kopumā valsts iegūst daudz lielākas iespējas attīstīties un samazināt esošo milzīgo starpību starp mazu valsti un attīstītajām Eiropas Savienības valstīm.

    Taču ir nepieciešama aktīva un koordinēta darbība, lai mūsu valsts vislabāk izmantotu savas priekšrocības un potenciālās iespējas, minimizētu mūsu vājo punktu ietekmi un samazinātu iespējamos riska faktorus. Valsts var izstrādāt un piedāvāt attīstības stratēģiju, radīt labvēlīgu un aktīvu darbību stimulējošu un virzošu vidi. Taču ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sekmētu sabiedrības reģionālo un sociālo kohēziju, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām, lai sabiedrība atbalstītu politiķus un lai valstī veidotos pilsoniskā saskaņa un sadarbība.

    Stratēģijas īstenošanai un pārejas periodam valsts pilnīgai pārorientācijai uz informācijas sabiedrības veidošanu nav daudz laika. Reāli šis darbs jāpaveic maksimums 5–6 gados, to nosaka demogrāfiskās prognozes. Taču sekmīgai attīstībai ir ļoti būtiski nodrošināt mīkstu pārejas procesu, bez ekstraprocesiem un svārstībām pārejas posmā. Lai to sasniegtu, vienīgais iespējamais ceļš ir sabiedrības inertuma samazināšana. Tas nozīmē nepieciešamību paaugstināt sabiedrības informētības un izpratnes līmeni, visos reģionos un sabiedrības slāņos veikt plašu izglītošanas, izskaidrošanas un argumentēšanas darbu.

    Ja šāda stratēģija netiks realizēta, nav redzams cits efektīvs valsts ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās attīstības ceļš. Latvijas tautsaimniecība nespēs kļūt konkurētspējīga ar lielajām pasaules valstīm. Nebūs iespējama normāla valsts pārvalde un sociālās dzīves attīstība. Citām valstīm sekmīgi attīstot informācijas sabiedrību, Latvija var nonākt ekonomiskā atpalicībā un līdz ar to arī politiskā atkarībā.

    «Latvija: no vīziijas uz darbību» pilns koncepcijas teksts (*.pdf, 600KB). Absolūts must read visiem proletāri noskaņotajiem, lai apskatītos, kur tiešām mēs esam nokļuvuši 11 gadus vēlāk.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    —

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €—35,00 €—
    Diena159,99 €—169,00 €—
    Ievas Padomu Avīze55,00 €—59,99 €—
    Kas Jauns Avīze39,99 €—43,99 €—
    Kultūrzīmes19,99 €—29,88 €—
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €—20,00 €—
    Lauku Lapa——12,00 €—
    Meža Avīze24,00 €—28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €—15,00 €—
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    —

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]