Autors: Mr. Serge
Rokdarbi. Sveiciens Pasažieru vilcienam.
Janvāra sākumā bija tas prieks ciemoties Jelgavā. Zviedru Volvo bija kaut kas sabojājies un nācās to atstāt gādīgās autodakteru rokās, dodoties Rīgas virzienā ar vilcienu. Jelgavas stacija ir nedaudz mainījusies kopš brīža, kad esmu tur bijis pēdējo reizi. Izveidots tāds kā muzejs ar dažādām vilciena esamības liecībām un vecām maršrutu shēmām. Virs kasēm ir uzstādīti elektroniskie tablo, kas pilnībā ir aizvedinājuši projām man tik ļoti mīļos flip-dot paneļus.
Kamēr es mēģināju saņemties un pieķerties šim briesmonim, Pasažieru vilciens ir paguvis tikt pie jauna logo. Vismaz tas ir kļuvis daudz gaumīgāks. Bet nu ķersimies vērsim pie ragiem.
Tabulas, kā jau tabulas. Īstu datoriķu garadarbs. Jo ja jau tehniski informācija tiek izvadīta kā tabula, tad tas noteikti ir uzskatāmi jāparāda. Vēl, bez šaubām, arī vecais labais triks ar tekstu pasvītrošanu «īpašai» izcelšanai. Vienīgā foršā lieta, kas ir adaptēta no ārpuslatvijas elektroniskajiem tablo un, kas līdz šim Latvijā nekur nav manīta — laiks līdz vilciena aiziešanai.
Atsevišķi noteikti ir jāatzīmē absolūti bezjēdzīgās lietas. Ja ir jādodas kāda braucienā ar vilcienu, tad ir tikai divi varianti: 1) es braucu līdz gala stacijai, 2) es braucu līdz kādai stacijai, kas ir maršrutā uz galastaciju un man ir būtiski ne tikai tas, uz kurieni vilciens dodas, bet arī kas tas ir par vilcienu (ir vilcieni, kas visās pieturās neapstājas). Tātad man nav būtiski, kur tas vilciens savu maršrutu sāk, būtiski ir zināt, uz kurieni tas dodas. Otra lieta ir pienākšanas laiks. Tā kā panelis ir dinamisks, tad attiecīgi mainās arī atiešanas laiks, ja kaut kas notiek (piemēram, avārija uz sliedēm vai laikapstākļi vai aizkavēt vilciena atiešanu). Līdz ar to laiks, kad vilciens pienāks, it īpaši maršrutos, kur tu nenobrauc tikai 5-10 minūtes, ir ļoti relatīvs jēdziens, kas maršruta laikā var mainīties. Teiksim notika kaut kāds negadījums Jelgavas stacijā un vilciens sāka kustību 5 minūtes vēlāk. Vilciena vadītājs, sazinoties ar dispetčeri līdz Rīgai var nokļūt arī laicīgi, neiekavējot šīs piecas minūtes, toties starpstacijās tas laiks, kas rādīsies kā pienākšana galastacijā būs nepareizs, jo maršruta sākumā stacijās rādīsies laiks ar 5 minūšu nobīdi, savukārt tuvojoties galastacijai, tas atkal izlīdzināsies līdz pareizajam. Tieši tāpēc arī šo laiku nekad dinamiski cenšas nerādīt.
Nu un tad vēl arī secība, kādā tas viss notiek. Būtiskākā informācija ir atiešanas laiks. Pēc tā tiek kārtots saraksts un pēc tā arī tiek meklēts vajadzīgais vilciens. Vilciena tips un numurs ir būtisks, ja ir nopirkta biļete uz kādu konkrētu vilcienu vai arī gadījumā, ja nebrauc līdz gala stacijai un tad pēc biļetes var salīdzināt, kurš ir īstais vilciens. Atiešanas ceļš, bez šaubām, ir īpaši būtisks, lai saprastu, cik ilgi līdz vilcienam no vietas, kur šobrīd skatās uz tablo laiku ir jādodas (Latvijas mērogā gan tas ir būtiski vienīgi dažās stacijās). Tikai tad seko virziens, kur vilciens dodas, kam seko gaidīšanas laiks līdz atiešanai.
Daži jautās, kāpēc es nenovietoju virzienu kā primāro meklēšanas elementu. Tas tāpēc, ka uz tablo tiek rādīti vienīgi tuvākie četri vilcieni, līdz ar to noorientēties, pārskrienot pāri četriem vārdiem ir vienkārši, savukārt skaitļus salīdzināt cilvēkam ir daudz grūtāk, tāpēc tos ir būtiskāk grupēt kopā, lai varētu vieglāk salīdzināt.
Pēdējais un būtiskākais, kas ir mainīts, salīdzinot ar šobrīd funkcionējošo tablo — būtiski palielināts burtu lielums un kontrasts, lai arī omes un opīši varētu orientēties laikā un telpā.
Nu un vēl es īsti līdz galam nesapratu iemeslu, kāpēc uz tablo tiek rādīts vilciens, kas jau ir aizgājis. Varbūt kāds var padalīties pieredzē, kad tāds rādījums ir noderējis?
AKKA/LAA tēla veidošanas stratēģija
Šķiet, ka pseidocienītās organizācijas tēls ar katru dienu kļūst arvien trulāks un trulāks. Jebkurš skaidrojums par jebkuru interesējošo jautājumu tiek izskatīts vienīgi caur zobusāpēm. Atcerēsimies kaut vai veco sviestu ar youtube klipu izvietošanu blogos.
Tādā pašā garā, čakarējot prātu, AKKA/LAA ir pirms tam jau sabojājusi matricu tirgu, nodrošinot labu peļņu kaimiņu valstu tirgotājiem kā arī pacentusies vairākos citos aspektos.
Man pašam tikko bija gadījums, kas vairāk gan saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu nekompetenci un tai sekojošo idiotismu, kuru spējām atrisināt vienīgi tiesas ceļā un, kas bija tieši saistīts ar autortiesībām un to it kā pārkāpšanu.
Tieši šajā sakarā biju devies uz AKKA/LAA biroju Čaka ielā. Šajā rajonā ar auto darbadienās principā nav ko meklēt, jo atrast vietu, kur kaut vai par maksu novietot transportu uz pāris minūtēm, ir praktiski nereāli. Biju pirms tam manījis, ka AKKA/LAA mājai ir pagalms, iebraukšanu kurā rotā «ķieģelis» ar papildzīmi «tikai ar AKKA/LAA atļaujām». Tad nu biju nolēmis, ka novietošu auto pie viņiem pagalmā un, vajadzības gadījumā, ēkā tupošajam sargam pajautāšu atļauju, lai viss ir pēc iestādes noteiktajiem standartiem.
Iebraucis pagalmā, pamanīju treilerīti, kurā onka izkārto pārtikas produktus tirdzniecībai. Piegāju, paskatījos produktus un cenas. Nosmīkņāju, ka onka tirgojas bez kases aparāta un devos uz AKKA/LAA māju, no kurienes tajā brīdī tipināja cilvēki treilerīša virzienā.
Kādu 10min laikā nokārtoju to, kas bija jānokārto un devos atpakaļ uz auto (te jāpiebilst, ka sargu tajā mirklī es arī neatradu, iespējams, ka tas bija viens no tiem personāžiem, kas devās treilerīša virzienā) un attapos pie skata, kas manī uzdzina dusmas.
Mani tik daudz nedusmo tas onka. Zemnieks un tā, forši, jāatbalsta. Mani reāli izved no pacietības fakinētie taisnības cīnītāji no AKKA/LAA, kas, (uzmanību!) paši ir devuši atļauju viņu pagalmā iebraukt un tirgoties, pārkāpjot mūsu valstī noteikto kārtību, par kuras esamību šajā iestādē jau nu pavisam noteikti zināja visi.
Dažkārt var sastapties ar policistiem, ka viņi rīkojas pārāk brutāli vai arī piesedz savējos. Tādos gadījumos mēs pavaidam un aizmirstam, «jo viņiem takš ir pārmantotas tradīcijas no padomju laikiem, no kurām ir grūti tikt vaļā» vai kaut kā tamlīdzīgi.
Bet, bļa, AKKA/LAA! Rodas pamatots iespaids, ka viņi tur pavisam ir bailes pazaudējuši un dzīvo absolūti citā dimensijā.
Uz ko es te vedinu? Da ne uz ko. Pēc tik lieliska ACTA un visu pārējo lobējamo sūdu minikreša arī mūsu mazajā pīļudīķī, es tikai ļoti gribētu, lai tautieši vairāk skatītos uz pirkstiem tādiem «taisnības» cīnītājiem. Un runātu par to atklāti, nevis virtuvē.
E-paraksts my ass
Šodien ar Herbi izdomājām, ka varētu beidzot saņemties un aiziet pieteikties e-parakstam. Galvenokārt tāpēc, ka ir biku izbesījis staigāt pa visādām iestādēm ar iesniegumiem rokās vai stāvēt rindā Latvijas pastā, lai varētu nosūtīt ierakstītās vēstules.
Ielienam e-paraksta mājaslapā un iečekojam, ka varam pieteikties e-parakstam Latvijas pasta «Saktas» nodaļa (mums tuvākā no Vecrīgas). Pirms tam pārbaudījuši, cik tā figņa maksā, iebāžam kabatā 20Ls (6,99Ls par neierobežotu skaitu + rezerves nauda, jo pasts jau nebūs tā vieta, kur no tevis vēl kaut ko nenoslauks) un dodamies uz turieni.
Liriskai atkāpei, no e-paraksta mājaslapas:
Gada laikā kopš virtuālā eParaksta ieviešanas tā lietošanai portālā www.eparaksts.lv autentificējušās vairāk kā 9800 personas, savukārt eParakstu viedkartē lieto ap 5000 personu. Salīdzinot ar 2010.gadu ir gandrīz divreiz pieaudzis izsniegto eParaksta viedkaršu skaits, ko pārsvarā eParakstīšanai izmanto iestādes un uzņēmumi, savukārt līdz ar droša virtuālā eParaksta ieviešanu ir samazinājies privātpersonu skaits, kas vēlējušās saņemt eParakstu viedkartē.
Pastā izņemam numuriņu, pagaidam, kā jau tas nākas, kādas 15-20 minūtes, līdz tiekam pie tantes.
—Labdien, mēs vēlētos pieteikties e-parakstam.
—Kādu jūs vēlētos? Jūs jau esat izvēlējušies?
—HVZ. Kādi jums tie veidi tur ir. Mājaslapā rakstīts, ka tas, kas der, lai var neierobežoti parakstīties, maksā 6,99. Nu to mēs tad arī varētu paņemt.
—Tāds, kās ir neierobežotām reizēm, maksā virs 90 latiem (precīzi nevar atcerēties), un ir pieejams tikai juridiskām personām.
—Bet mājaslapā rakstīts, ka fiziskām personām tas ir pieejams, un ka pie jums var uztaisīt, un ka maksā 6,99.
—Jūs esat kaut ko sajaukuši. Vispār jau tie e-paraksti ir kādi pieci dažādi veidi un jūs droši vien domājāt par kādu citu, bet pie mums fiziskām personām ar parakstu skaita ierobežojumu maksā 20 latus.
Pilnīgā ahujā nonākuši, pasakamies viņai par veltīto laiku un kārtējo reizi secinam, ka pasta darbiniekiem vieglāk ir pastāstīt par Dormeo matraču atšķirībām un to, kā pieteikties Viking loterijām. Izvēlamies kā nākamo upuri LU Studentu servisu, jo arī tas ir minēts e-paraksta mājaslapā.
—Labdien. Mēs te vēlētos tā kā e-parakstam pieteikties. Kas mums būtu jādara?
—Dodiet savu iesniegumu un pasi.
—Kādu iesniegumu? Neko nezinam. Dajoš lapu, uzrakstīsim to iesniegumu, kādu vajag. Pase ir līdzi.
—Nē. Jums ir jāieiet e-paraksta mājaslapā, jāautorizējas, jāuzraksta iesniegums, jāizdrukā un tad jānāk pie manis. Es tikai reģistrēju.
Smaidot atvadamies, pirms nav sācies franču žargona izvirdums krievu mēlē un tinamies no turienes projām, veltot lielāko daļu no izvirduma LU galvenās ēkas gaiteņiem.
Secinājumi
E-parakstu var dabūt tikai reģistrējoties e-paraksta mājaslapā un to var izdarīt tikai dažu banku klienti. Pēc tam vēl ir vesels lērums ar visādiem piedzīvojumiem, lai tu vispār tiktu pie kaut kāda sakarīga risinājuma. Rezultātā vēl nav zināms, vai viss būs skaisti un gludi tad, kad to e-parakstu tiešām gribēsies lietot.
Un tad vēl būtu jābrīnās, ka neviens Latvijā neskrien to e-parakstu taisīt?
Ak jā, piemirsās pateikt, ka pasta darbiniece vēl kaut ko topīja par to, ka ja grib e-parakstu juridiskai personai, tad ir jādodas uz Latvijas valsts radio un televīzijas centru un ar viņiem jāslēdz līgums un tad jādodas atpakaļ uz pastu.
Finālam. LVRTC ar savu sūda parakstu un kruto vīziju nepiedāvā nevienu, absolūti nevienu citu veidu, kā ar viņiem sazināties, izņemot mājaslapas forumu. Pat elementāru tālruņa numuru ar helpline nevar nodrošināt.
Nokia BetaLabs — kad mazāk ir labāk kā vairāk
Esmu jau pirms tam daudz rakstījis par to, ka uzskatu tabulu ierakstu vizuālu dalīšanu ar papildelementu izmantošanu par dizainera nemākulības paraugu. Viens no tādiem piemēriem ir Nokia BetaLabs, kur koporācija publicē testa versijas jaunajām mobilajām aplikācijām un programmām. Zemāk redzamajā animācijā es veicu tikai divas darbības — noņēmu fonu tabulas nepāra rindām un pēdējās kolonnas tekstam samazināju attālumu starp teksta rindām.
Rodas jautājums, kāpēc dizainerim uzspieda veidot šos nevajadzīgos fonus? Vai tas bija mārketinga nodaļas arguments «mums vajag vairāk zilas krāsas», jeb arī tas ir kā krieviem avīžu dizainā — jo raibāk, jo labāk?.
P.S. Patiesais šī ieraksta iemesls ir tāds, ka esmu beidzot iebraucis, kā darbojas Firebug (vismaz man tā šķiet). Tad nu gribēju parādīt lapu, kuras lietošana izsenis ir bijusi zobusāpe, savukārt absolūti vienkāršs labojums to padarītu jau daudzreiz lietojamāku.
16. janvāris. Daugavpils.
Biju īsā, pāris stundu vizītē Daugavpilī. Kopš mana pēdējā apmeklējuma visvairāk pārsteidza megainfrastruktūra, kas ir sabūvēta, savienojot dažādās pilsētas daļas pie stacijas. Tur tagad ir apļu, tiltu, pārvadu un ceļu mudžeklis, kurā ir grūti orientēties, ja nezina ielas. Toties, ja iebrauc idejā, kā kaut kur jābrauc, tad ir ārkārtīgi ērti, jo nav jāgaida ne uz vienu dzelzceļa pārbrauktuvi. Google Maps satelītkārtē pagaidām vēl ir skatāma būvbedre, kur tas viss tagad ir sabūvēts.
Atziņa, ko šoreiz esmu ieguvis no Daugavpils, salīdzinot ar to braucienu, par kuru stāstīju pirms diviem gadiem — šī pilsēta Latvijā pavisam noteikti izceļas ar neregulējamo gājēju pāreju skaitu uz vienu kvartālu. Sniega un šļurgas apstākļos tas bija samērā interesants piedzīvojums, it īpaši rēķinoties ar to, ka Daugavpils vidējais statistiskais gājēju pārejas jūzeris darba dienas pēcpusdienā ir vismaz 60 gadus vecs.
Viens no objektiem, ko ļoti vēlējos apmeklēt, ir dārza māja, kurā un kuras apkaimē esmu pavadījis krietnu daļu savas bērnības.
Šeit ir gan izbaudīts pirmais alus, gan sekots līdzi pirmajam nočieptajam ritenim, gan apgūta Žiguļa vadīšanas prasme, gan pirmo reizi pīpēts. Īsāk sakot, pamatīgas bērnības atmiņas. Tagad gan dārza māja ir pārdota, večukiem jau bija par grūtu sekot tai līdzi. Toties atmiņas paliek. Starp citu, ievērojiet vējlodziņu — tā bija vieta, pa kuru es devos savos nakts piedzīvojumos, kamēr opis un ome gulēja pirmajā stāvā, bet jumtistabā man bija ierīkots savs īpašais štābiņš, kur mitināties.
Daugavpils brīvdabas estrāde ir palikusi bez jumta. Cik atminos, tad esot bijis kaut kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Žēl, jo tā bija skaista koka ēka.
Otra ēka, par kuru esmu nedaudz izbrīnīts, ir Daugavpils stacija. Patiesi nesaprotu, kā ir izdevies saglabāt ēku tādu, kāda tā ir palikusi manā atmiņā kopš bērnības.
Bildēju no automašīnas loga, tāpēc foto kvalitāte tāda ir kāda ir. Varbūt kāds arhitektūras pazinējs varētu paskaidrot, kādi ir nosacījumi vai vismaz loģika, izvietojot uz stacijas ēkām nosaukumus. Man akurāt šķiet, ka uz šīs ēkas pavisam noteikti pietrūkst uzraksta «Daugavpils», kas ir redzams ēkas pusē, kas vērsta uz peroniem. Būtu taču ļoti skaisti tādu uzrakstu uzlikt arī ēkas pilsētas pusē. Vai varbūt es kaut ko nezinu?
Ķīmiķu ciematā atradu vēl neizdemolētu izkārtni, kas veidota jau brīvvalsts laikā, tomēr ir saglabājusi absolūti visas padomju izkārtņu veidošanas tradīcijas.
Ja šādu izkārtni palūgtu uztaisīt tagad, plastmasas gaismas kastes liekošie darboņi apdirstos un pasūtījumu izpildīt nevarētu.
Daugavpilī ir atvēries pirmais McDonalds ātrās apkalpošanas restorāns ārpus Rīgas robežām.
Hamburgeru darinātava izvietojusies bijušās ēdnīcas ēkā, netālu no Daugavpils cietuma un Daugavpils alus rūpnīcas, kas tagad tiek dēvēta par Latgales alus darītavu.
Un vēl es pamanīju ārkārtīgi interesantu maršruta simbolu. Tā arī nav skaidrs, vai tas ir gļuks, jebšu Daugavpilī ir kāda īpaša maršrutu simbolu sistēma ieviesta, jo nedaudz savādāks simbols bija manīts uz viena cita autobusa.
Adobe Lightroom 4 beta
Ir iznākusi Adobe Lightroom 4 beta versija. Tur ir daudz visādi sīkumi nākuši klāt, kas, pārsvarā, ir figņa. Piemēram, Book režīms, kurā var maketēt fotogrāmatas. Tikpat nenozīmīga man šķiet video importēšanas, sākuma un beigu apcirpšanas kā arī pavisam necilas apstrādes iespēja. Lightroom tomēr nav video paredzēts.
Bet ir divas lietas, kas ir patiesi krutas. Pirmā no tām ir pilnībā pārstrādāts mehānisms darbam ar toņiem.
Pirmkārt, tagad ir pavisam skaidrs, kas par ko atbild, jo viss iet secīgi: blacks, shadows, exposure, highlights, whites. Otrkārt, regulēšanu var veikt tā, kā tam būtu jābūt, attiecīgi, black mēs varam ne vien satumšināt, bet arī padarīt gaišāku, kā jau tam būtu jābūt. Bez šaubām, ja ar kurvēm šķiet darboties ērtāk, tad varēja jau to visu darīt tur, bet man šī tonālā segmentēšana un apstrāde patīk labāk.
Otrā lieta, kas nebūt nav mazsvarīga. Beidzot ir iestrādāts soft proofing, līdz ar to var koriģēt attēlus ne vien glabāšanai un tālākai apstrādei drukai vai monitoram ar Photoshop, bet gan tā visa paveikšana, neizejot no Lightroom. Un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tagad fotogrāfam var vienkārši nosūtīt drukas krāsu profilu un palūgt, lai tas pats veic krāsu prūfu un piedzen to drukai. Līdz ar to vairs nerodas jautājumi no sērijas «kāpēc šitais sarkanais ir tāds blāvs» vai «kur pazuda mans debesu zilais». Visu līdz galam noved pats fotogrāfs un tālāk jau ir vajadzīga tikai pēcapstrāde konkrētam maketam (principā — tikai asuma regulēšana attiecīgajam bildes izmēram).
Vēl ir ieintegrēta arī karte, kurā varam manuāli norādīt ģeolokāciju vai pat ielādēt GPS trekera datus un sinhronizēt tos ar bilžu uzņemšanas laiku, bet tas arī ir samērā otršķirīgi. Kārtējo reizi ir pārstrādāti arī trokšņu samazināšanas algoritmi un ieviests kārtējais krāsu kalibrēšanas procesa algoritms, kurš man šķiet nedaudz saudzīgāks pret attēliem salīdzinot ar priekšgājēju.
Tā kā ar slideshow, print un web vidēm es nekad neesmu darbojies (nav bijusi nepieciešamība), tad izmaiņas tur es nespēju izstāstīt. Vēl ir iespēja pa taisno publicēt bildes Facebook un Flickr, bet tā kā man patīk Flickr saskarne, tad izvēlos eksportēt un tad augšuplādēt caur Flickr mājaslapu.
Viena iespēja gan man jau ir palīdzējusi — bilžu sūtīšana uz e-pastu pa tiešo no programmas. Tas ir ārkārtīgi noderīgi, piemēram, ja no kāda pasākuma sataisi reportāžu un tad ir 10+ cilvēkiem jānosūta bildes «kur viņi ir redzami».
Līdz martam Adobe Lightroom 4 beta ir lejuplādējams bezmaksas testēšanai. Izstrādātāju blogā pieejams pilns jauninājumu saraksts, savukārt Lightroom 4 forumā var padalīties ar savām sāpēm vai atrast līdzīgi domājošos.
Pāris nedēļas ar HTC Rhyme
Īsāk sakot sanāca tā, ka Nokia N8 atkal nedaudz sāka ar mani nedraudzēties. Iedevu zinošiem cilvēkiem pačakarēties un izrādījās, ka vaina ir, visticamāk, dzelžos. Esot šitāds te brīnums izpeldējis:
WARNING: Asic CMT: NAND status reported bad blocks
Ko tas īsti nozīmē, es tā arī nesapratu, bet daži raksta, ka tas šim modelim esot normāli, daži ir pat pacentušies līdz sīkumiem to izpētīt. Pa lielam man ir samērā vienalga un es tajās problēmās neiedziļinos — ja kaut kas nestrādā, tad Latvijas Nokia pārstāvniecība vienmēr draudzīgi man palīdz. Arī šoreiz esmu nodevis savējo tālruni čakarēšanai.
Kamēr N8 tiek čakarēts, tikmēr pie manis nonāca HTC Rhyme tālrunis. Kas un kā, tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka es pirmo reizi mūžā lietoju Android operētājsistēmu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Atzīšos, ka man jau labu laiku rokas niezēja pabakstīt izslavēto Android un tā kā šis konkrētais modelis ir samērā svaigs, tad, attiecīgi, droši vien arī Android tajā ir samērā svaigs. Tātad atkrīt jautājums par to, ka kaut kas nestrādā tāpēc, ka vēl nav iznācis atjauninājums vai vēl kaut kāda taisnošanās.
Pirmie iespaidi par dzelzi
Nokia N8 salīdzinājumā ar HTC Rhyme ir kā porcelāna šķīvis salīdzinājumā ar vienreizējo plastmasas šķīvi. Ja stingri turi rokās, tad vēl ir ok, bet tiklīdz neveiklāk paķer, tad HTC noteikti tieksies pārbaudīt gravitāciju un korpusa izturību. Ar laiku var piešauties, bet vispār man tomēr tas šķiet par vieglu un par plānu. Vēl viena dumja lieta ir tas, ka USB caurums, kas ir paredzēts gan lādēšanai, gan datu pārraidei, tiek noslēpts ar gumijas vāciņu. Lai ar maniem strupajiem pirkstiem piešautos, kā labāk to sūdiņu pieturēt, lai varētu iebāzt vadu, bija diezgan ko pačakarēties. Lielā poga augšā un skaļuma pogas sānos ir ērtas un viegli sataustāmas, vienīgi mašīnas turētājā visu laiku skaļums regulējas, bet tā jau ir nianse.
Lietošanas pirmā diena
Galveno parametru uzstādīšanas dialogs bija ērts un viegli uztverams, vienīgi ilgi nespēju iebraukt valodas/rakstības izvēlnē. Manuprāt loģiskāk ir tomēr ļaut izvēlēties atsevišķi valsti un rakstību, nevis piedāvāt «Bulgārija, Latviešu». Uzreiz arī visi gūgļi, tviteri un feisbūki tiek salikti un viss sāk strādāt.
Atrast sākuma ekrānā kaut ko var tikai uz cūceni (atgādinu, esmu Nokia lietotājs ar padsmit gadu stāžu), bet, kad piešaujas, ir ok. Problēmas sākās, kad tiek atvērta kaut kāda aplikācija, jo īsti nav skaidrs, kā pēc tam to aizvērt ciet.
Pamatīgi mulsina tās četras pogas ekrāna apakšā. Piemēram, pēc Waze uzstādīšanas (pirmā un svarīgākā aplikācija priekš manis jebkurā tālrunī, it īpaši, ja no rītiem kaut kur jāsteidzas) un pēc pirmo likumsargu ieraudzīšanas uz ceļa es ļoti ilgi domāju, kā lai kartē kaut ko pievieno, kamēr sapratu, ka programmas meņuča parādīšanai ir viena no tām četrām pogām domāta.
Uz jautājumu «Bļa, kā tam sūdam ekrānu nobloķēt» man spēja atbildēt vienīgi no malas pienākušais HTC lietotājs ar stāžu.
Lietošanas otrā diena
Naktī tas agregāts ir pēkšņi izdomājis ieslēgt kaut kādu tur režīmu, kura rezultātā man radās aizdomas, ka HTC atslēdzas no visiem tīkliem. Es tā arī nesapratu, ko tas režīms nozīmē un kā no viņa tikt vaļā, bet, atbloķējot ekrānu, viss notiek un var arī zvanīt. Antena gan šim eksemplāram ir krietni švakāka par Nokia — Silakrogā, kur Tele2 jau tāpat ir knapi lietojams, HTC zona vairāk nebija, nekā bija.
Ārkārtīgi iepatikās tā Notifications fīča. Ārkārtīgi ērti var sekot līdzi visam, kas notiek — kāds Foursquare grib draudzēties, tviterī kāds kaut ko atrakstījis, pienācis jauns e–pasts — viss uzreiz ir pieejams divu žestu attālumā. Tas tiešām ir klasna. Mulsina jau atkal viena no četrām pogām — uz kurieni tas Back ved. Es tā arī neiebraucu, bet, piemēram, Foursquare man visu laiku pēdējais Back noveda līdz pilsonim, kas pirmais pieteicās draudzēties pēc tam, kad sāku lietot šo tālruni. Man šķita, ka būtu jāaizved uz programmas pirmo ekrānu.
Vēl viena lieta, kas ārkārtīgi mulsina un atgādināja laikus, kad mēģināju testēt Linux kaut kādu tur grafisko versiju — Twitter un e–pastam ir, visticamāk, paredzētas vairākas aplikācijas. Un kuru no tām tu lieto, tā arī nav skaidrs, jo notifikācijas logā pēkšņi parādās dublēti paziņojumi, uz kuriem klikšķinot, viens un tas pats atveras dažādos interfeisos. Hren viņu zin, kas pie vainas, bet es tā arī neiebraucu.
Cik var runāt, jāsāk kaut ko arī rakstīt
Huj. Uzinstalēju abus divus, bet man ņihrena latviešu valoda neparādījās vai arī es tā arī nesapratu, kā to vispār dabūt gatavu. Vienīgi parādījās latvisku vārdu hinti virs klaviatūras. Ja tālrunis uzminēja, kādu vārdu es rakstu, tad man izdevās kaut ko uzrakstīt latviski. Ja neuzminēja, nācās transliterēt. Piešauties var, bet tas vienkārši nav godīgi attiecībā pret parasto mirstīgo latvieti.
Par dzelžiem vēlreiz, pēdējo reizi
Pēc tam, kad tu esi lietojis Nokia N8, jebkurā citā tālrunī uztaisīta fotogrāfija vai video tev šķiet lietojams vienīgi 32px lieliem jūzerpikiem vai porntube amatieru pornogrāfijas veidošanai. Tieši tāpēc es šo iespēju pat nemēģināju izmantot.
Baterija ir krietni švakāka kā N8 un es nezinu, vai tas ir saistīts ar pašu dzelzi vai arī ar to, ka es neprotu atvērtas programmas aizvērt. Toties caur USB pilna uzlāde notiek ātrāk kā tas ir somu izstrādājumam.
Ekrāns ir foršs, pareiza lieluma, spilgts, košs, kontrastains un tā tālāk. Nekādu pretenziju.
Pie agregāta svara un plānuma tā arī nepieradu.
Rezumējums
Foršākā lieta, kas ir šim tālrunim — notifications. Viennozīmīgi. Nu un e–pasta lasīšana arī ir ļoti ērta. Kalendāru es tā arī nepiedabūju normāli izskatīties, bet tā ir visu mobilo tālruņu problēma. Tāda sajūta, ka dizaineri, kas šos kalendārus izstrādā, nekad vairāk par vienu ierakstu dienā neveic. Man ar 8 kalendāriem un vidēji 8 ierakstiem dienā ir praktiski neiespējami orientēties tajā, kas notiek, vienīgi Agenda skatā braukājot kā durakam.
Kad aptuveni iebrauc Android darbības shēmā, tad var arī kaut ko atrast, bet tāpat viss vairāk vai mazāk notiek методом научного тыка, līdz brīdim, kamēr esi noseivojis prātā shēmu, kā nonākt līdz vajadzīgajai darbībai.
Vēl viena hrenovina, kas man notika un kuras iemeslu es īsti nezinu — gūglē importējot kontaktus no Outlook vai arī no Google importējot kontaktus HTC, bet kaut kādā brīdī ļoti daudziem kontaktiem tiek aprauti tālruņa numuri. Tobiš, vārds un uzvārds ir, bet piezvanīt nevar, jo nav tālruņa numura. Dažiem kontaktiem es vainu atradu — ja kontaktam ir vairāk par vienu tālruņa numuru noseivots, tad saglabājies ir tikai viens, pārējie visi ir aprauti.
Īsāk sakot, ja augstāk minēto hrenovinu ar kontaktu daļēju pazušanu atrisinātu, iemācītu tam zvēram normāli latviski rakstīt, pielīmētu svina plāksni un, galu galā, iebūvētu N8 kameru, tad, pavisam iespējams, es būtu ar mieru šo tālruni sev atstāt un lietot ikdienā. Bet pagaidām atgriežos pie vecās labās nokijas.
Nokia N8 cena gada laikā mainījusies vien par 30 latiem
Pirms gada, kad ļoti gaidīju Nokia N8, sekoju līdzi cenu izmaiņām Tele2 mājaslapā, lai sagaidītu brīdi, kad varēšu to iegādāties par pieņemamu cenu. Pēc tam sekoja megahaļava un viss, kas ar to saistīts, bet tagad apskatījos, cik tad maksā Nokia N8, gandrīz gadu vēlāk pēc iznākšanas.
Afigetj. Nekas īpaši nav mainījies.
Jānim Džimmijam Bižānam un Klāvam Bižānam — 3
Patiesībā gribēju šo nopublicēt tad, kad bija pareizais datums, t.i., 28. oktobris, bet nebiju vēl no mammas sagaidījis fotogrāfijas.
25. oktobrī Bižānu ģimenē ienāca Klāvs Bižāns.
Trīs dienas vēlāk Jānis Džimmijs Bižāns svinēja 3 gadu jubileju. Diemžēl sanāca tā, ka jubileju Jānis sagaidīja bez vecākiem, toties ar vecmammu un vectēvu. Un lielais baļļuks kopā ar vecākiem Jānim arī spīd, tikai nedaudz vēlāk.