Tik izcilu pērli, kāda man pienāca šodien es nebūtu spējis pat iztēloties. E–pasts satur praktiski visu, ko vien sirds varētu kārot, lai tā sūtītāju noformētu Junk filtram uz mūžīgiem laikiem.
E–pasta vēstule no pasākumu organizatora Ūdensputni.
Pielikumam pat vairs nav nekādas nozīmes, pietiek ar to, kas ir šeit redzams.
Sāksim ar visu pēc kārtas:
E–pasta vēstulei nosaukumā rakstīt «Aktuāli!», «Svarīgi!» un «Jaunums!» var sieva vīram, kad paziņo par gaidāmo bērnu. Korporatīvā sarakstē par tādu risinājumu sliktāk ir tikai atstāt vispār tukšu vēstules virsraksta vietu (man tādi e–pasti praktiski vienmēr nonāk miskastē). Virsrakstā ir jābūt skaidri un īsi norādītam, par ko šajā vēstulē būs runa. Ja gribat, tad tas ir kā Twitter, tikai ar 70 zīmēm. Neiekļāvies, un tavs sūtījums nav sasniedzis adresātu.
Pielikumiem vienmēr, absolūti vienmēr ir jāsatur kaut cik sakarīgs nosaukums. Ja tiek kaut kas pārsūtīts un ir slinkums pārdēvēt failu, tad uzreiz pēc «Čau!» vai «Labdien!» nākamajā rindā uzraksti, par ko ir pielikums. Piemērā izmantotā e–pasta pielikumu es visnotaļ nebūtu vēris vaļā, jo tas jau izskatās pēc pamatīga gļuka, ja pat ne pēc hitrožopā faila formāta kārtējā vīrusa parsūtīšanai. Vēl viena piebilde par pielikumiem: pa līkajiem nagiem gribas sist katram sūtītājam, kas man *.doc vai PowerPoint prezentāciju dokumentos samet un atsūta bildes. Ja bildes ir domātas drukāšanai vai izmantošanai tālāk, tad tām ir jābūt pievienotām atsevišķi. Ja svarīgi ir vienkārši ilustratīvie materiāli, tad sūtiet *.pdf. Tas gan samazinās sūtāmā faila izmēru, gan arī jebkuram būs skaidrs, kas tās par bildēm — ilustratīvs pribambass figņai, ko jūs reklamējiet/par ko jūs informējiet.
Ja tiek izsūtīts korporatīvs spams, tad ir jāizmanto BCC: e–pasta nosūtīšanas protokols (tā tas pareizi saucas?), jo, tajā brīdī, kad tev ir saprotams, ka tādu pašu sūdu, kādu tu atsūtīji man, ir saņēmuši vēl 650+ cilvēki no kaut kur sazagtiem e–pastiem, lasīt un iedziļināties gribās divreiz mazāk, nekā pirms tam. Vēl kas, ja ikdienā ir jāstrādā ar lielāku kolektīvu vai arī ļoti mobili, tad praktiski vienmēr tiek izmantota funkcija Reply to All. Un ja es uz spamu atbildu ar Reply to All ar tekstu: «Iebāz sev dirsā tās šokolādes strūklakas», tad problēmas ar korporatīvo identitāti būs nevis man, bet gan tam, kas man tās strūklakas sūta uz e–pastu.
Paanalizējiet, kas augstāk redzamajā e–pastā vispār tiek piedāvāts. Es to atradu tikai pēc pielikuma atvēršanas, jo pēc: «Kad lapu čaboņa zem kājām un atvasaras saulē dejojoši vasarasraibumi uz mūsu degungaliem ir tie, kas liek apstāties un saprast- sezonas maiņa ir notikusi!!!», pārspīlēti daudz tukšajām rindām, «ŪDENSPUTNI» un «Vēstules pielikumā ir visi smalkumi par to, ko esam jau paveikuši un ko grasāmies Jums piedāvāt turpmāk!» tas, kam bija jābūt izlasāmam uzreiz, ir pazudis. Pat tagad to citējot, man tas ir atsevišķi jāizceļ vēlreiz.
humoristiski, sportiski, netradicionāli tendēts pasākumu organizēšanas uzņēmums ar gaišu skatu uz saulaino nākotni
Ceru, ka kādam manas pārdomas noderēs. Piedāvāju jums pašiem komentāros vēl pievienot piemērus tam, kam nebūtu jāatrodas e–pasta vēstulēs vai kā e–pastus nevajag noformēt.
Sabiedriskā transporta pieturvieta Vācijā. Foto: archija.info
Parasti gan man nav tik lielas vēlmes publicēt ierakstu par to, ka kaut kur ir parādījies kāds interesants ieraksts, bet tā kā Archijs speciāli priekš manis taisīja apskatu «Doičbāņa shēma», pastāstot gan par vilcienu, gan par sabiedriskā pilsētas transporta lietojuma dizainu fotogrāfijās un arī ārkārtīgi vērtīgā aprakstā, tad nevaru viņam par to nepateikties.
Ak jā, kāpēc es izvēlējos tieši šo bildi — pievērsiet uzmanību tam, kā ir izvietots pieturas stends. Jums nekad neradīsies šaubas, no kuras puses pienāks transports un uz kuru pusi tas dosies. Un vienmēr ir iespēja saregulēt savu pulksteni, jo stendos izvietotie mehāniskie pulksteņi tiek reizi dienā sinhronizēti (es par to pirms kāda gada lasīju par Vācijas sabiedrisko transportu), tāpēc visā Vācijā vienmēr laiks visur būs vienāds.
Papildinājums. Pievienoju raidījuma Zebra sižetu par Rīgas satiksmes sabiedriskā transporta sarakstiem.
REKLĀMA BNN.LV
Atbildes uz jautājumiem par reklāmas iespējām un izcenojumu, pieejamas nosūtot attiecīgās informācijas pieprasījumu uz e-pastu: reklama@bnn.lv, vai arī zvanot pa tālruņa nr. 66662861
Pārkopēju no BNN mājaslapas. Redz kur arī ekrānšāviņš, ja nu gadījumā kāds netic vai arī viņi būs kaut ko izmanījuši.
Reklāma bnn.lv 2010.10.10. 22:46.
Mans risinājums, lai pasniegtu tieši to pašu informācijas apjomu lietotājam:
Ну что, товарищи полиграфисты. С праздничком! Starp citu, kā šogad sokas ar trulajiem darbiem? Salavečus, eglītes, sniegpārsliņas esat jau pietiekami daudz sazīmējuši un sadrukājuši?
Nedaudz gan iekavēju šogad, bet nu labāk vēlāk, nekā nekad. Uztaisīju 2011. gada kalendāra maketu gandrīz identisku tam, kuru piedāvāju 2008. gadam. Nedaudz pielaboti sīkumi, bet kopsummā ideja atstāta tā pati.
2011. gada kalendārs. Piezīmju veikšanas piemērs.
Izvilkums no apraksta, kuru taisīju toreiz:
Galvenais, kas manā skatījumā ir nepieciešams labam kalendāram — iespēja tajā pietiekami daudz ķēpāties. Man kalendārs vienmēr atrodas blakus datorgaldam, lai varu gan telefoniski sazinoties, gan strādājot, momentāni atrast tieši to, kas man ir nepieciešams. Tieši tāpēc šis kalendārs tika izveidots tieši tāds — lai ir pietiekami daudz vietas visam, ko vēlos pierakstīt.
Vēl viena lieta, kas ir arī samērā būtiska — tipiski sienas kalendārus drukā uz krītota papīra un starp datumiem saliek nekam nevajadzīgas līnijas, savukārt kalendāra dienu maketā, papildus tam, ka sestdiena un svētdiena jau tā ir atzīmētas, vēl samet iekšā tonnu ar nevajadzīgu informāciju (vārdadienas, kuras mēs tāpat varam uzzināt, atverot jebkuru Latvijas interneta portālu; mēness fāzes, no kurām man ne silts, ne auksts; leģionāru, genocīda un kapu svētku piemiņas dienas, utt.) . Mani tas patiesi tracina.
Makets ir primitīvi vienkāršs — kopā ir 24 lapas. No tām 12 ir mēnešu nosaukumi un 12 — mēnešu datumi, sakārtoti pa nedēļām rindās. Izdrukājam uz jebkura no A formātiem (tieši tā — izvēlies formātu pats un, kas pats galvenais — izvēlies papīru pats), salīmējam ar skoču vai arī iespirālējam (ceru, ka pietiks prāta saprast, kā kopā salikt) un karinam pie sienas.
Superneattapīgajiem: ja vēlaties kalendāru ar savas supermeitenes pupiem visa gada garumā, tad vienkārši uztaisiet mēneša lapas tādas, kādas jūs tās vēlaties redzēt un aizvietojiet tās. Man ir absolūti vienalga, vai tur parādās mana bloga adrese vai neparādās, tomēr, ja kaut kur šo maketu bāzīsiet elektroniski, tad gan es pieprasu, lai būtu atsauce uz šo ierakstu.
Lai jums jauka lietošana.
P.S. Ja kāds man atsūtīs (vai iemetīs komentāros) sakarīgu visu Latvijā 2011. gada svinamo dienu sarakstu (piemēram, visas dienas, kad jāizkarina karogi), es uztaisīšu arī tādu maketu, lai jums ir ko lietot.
Mani fascinē sabiedriskais transports. Man ir fetišs pētīt visu, kas ir ar to saistīts un mēģināt to ne tikai pielietot, bet arī adaptēt, izmainīt, uzlabot, pārveidot. Esmu jau minējis par SIA «Galss buss», kas mani nogādā no Silakroga līdz Rīgai un atpakaļ. Šī ir jauna pērle, ko pamanīju autobusā.
Galss buss. Informatīvās zīmes uz autobusa loga.
Tā kā ar vācu valodu esmu uz jūsGoogle Translator, tad cik varēju saprast, augšējais uzraksts nozīmē «Avārijas izeja», bet zem zīmējuma ir kaut kas par to, ka ir nepieciešams sprādzēties. Kamēr sēdēju autobusā un man bija slinkums vērt vaļā pārlūku uz mobilā, vienīgais, kas ienāca prātā: piesprādzējieties, lai avārijas gadījumā jūsu paliekas nebūtu jāvāc pa visu salonu.
Protams, ka es teju piečurāju bikses aiz laimes, kad ieraudzīju iespēju konvertēt no *.cdr uz *.ai. Par šādu konfekti es jau ļoti ļoti sen biju sapņojis. Bet nu protams, ka, vismaz priekš manis, šis pasākums beidzās ātri un bez panākumiem — UniConvertor atteicās vispār darboties, izmetot kaut kādu kļūdu ar paziņojumu pie jebkāda programmas izsaukšanas varianta. Сука.
Bet tas netraucēja man izmēģināt, vai tiešām Adobe Illustrator tagad spēj atplēst Corel Draw 9 un vecāku versiju taisītos failus. Lieta tāda, ka savulaik a/s «Dienas mediji» paspārnē sanācis ar šo kaku un tieši šo versiju strādāt, tāpēc diezgan daudz veco *.cdr failu saglabājies un ir interese tajos ieskatīties. Izrādās, ka ver gan vaļā, un gandrīz bez gļukiem. Pat tādus failus, kuros ievietoti ir rastra attēli apvienojumā ar vektoriem. Vienīgi jebkādus caurspīdīgumus vai citus efektus gan nomet nost. Bet nu neba jau mums par to bēdāties.
Nu un sakarā ar to biju izracis 2003. gadā taisītās preses kartes Jelgavas redakcijai (iznāca un vēl joprojām zem viena jumta iznāk divas avīzes — «Zemgales Ziņas» un «Novaja Gazeta»). Pilnīgi nagi niezēja nedaudz pačakarēties, pie reizes pārbaudot atsevišķo elementu dzīvotspēju (lasi — vai *.cdr fails ir korekti atplēsts uz Illustrator).
Zemgales Ziņas. Preses karte. 2003. un 2010. gads.
Tā, uz šo brīdī visiem vajadzētu jau būt aizmirsušiem, par ko ir šis raksts un es varu muldēt arī par citām tēmām.
—
Tā, ja būsiet tik tālu izlasījuši, tad gan jau arī tas šķitīs būtiski — blogam pieci gadi aiz muguras. Patiesībā īstā dzimšanas diena un pirmais ieraksts šādā veidolā un tieši šajā adresē ir datējams ar 15. septembri, jo pirms tam es rakstīju par visu iespējamo SV.LV, kas vēlāk pārtapa par kultūras portālu un tagad ir pārvērties par fotoarhīvu.
Es nezinu, kā ir vadītas manas attiecības ar elektroniskajām un puselektroniskajām iekārtām, bet vienmēr, kad es jūtu, ka ir laiks paskatīties uz kaut ko jaunu, mana pašreizējā iekārta noteikti noklāsies un tāpēc ar steigu būs jāmeklē cita. Neesmu nekāds dižais gīks, kas mācētu daiļi runāt par visādām iekārtām un to salīdzinošajiem faktoriem, bet man ir šis tas, kas vienmēr šķitis svarīgs, un ar to šis stāsts arī tad varētu sākties.
Tātad. Šobrīd esmu laimīgais Nokia E51 īpašnieks un patiesi novērtēju šī tālruņa unikāli elegantās īpašības, kas ir apvienotas ērtā korpusā. No lietām, kas man vispār ir nepieciešamas tālrunī (jeb, dēvēsim to labāk par portatīvo komunikatoru, jo ar tālruni tam vairs sen nav tieša sakara), tajā ir praktiski viss. Uzskaitīšu svarīgākās, manā skatījumā, lietas, kurām ir jābūt jebkurā modernā komunikatorā:
piezvanīt un saņemt zvanus un ārkārtīgi garu, pēc iespējas garāku sarakstu ar saņemtajiem, veiktajiem un neatbildētajiem zvaniem
nosūtīt īsziņu, MMS, e–pastu, neuzstādot nekādas vai arī minimāli kaut ko piepičkājot klāt (no sērijas, ievadīt e–pastu, uz kuru atbildēt) un saglabājot to visu tālruņa atmiņā pēc iespējas ilgāku laiku (ienākošās, izejošās, nenosūtītās, sagatavotās, utt.)
bezizmēra adrešu grāmata, kurā ir iespējams saglabāt visu mani interesējošo informāciju par katru kontaktu, tai skaitā krāniņa izmērus, alkohola patēriņus un sievas fotogrāfijas, īsāk sakot — ar neierobežotu custom lauku skaitu
pilnībā izmantot tālruņa atmiņu un/vai atmiņas kartes visām tālruņa funkcijām (skatīt visus iepriekš minētos punktus attiecībā uz maksimālo saglabāšanas laiku)
iespēju visus augstāk minētos datus sinhronizēt un saglabāt uz datora, savienojot to ar absolūti vienkāršu USB vadu bez ilgas čakarēšanās Google un frīku forumos un, kas pats galvenais, nepazaudējot neko no tā, kas ir saglabāts
pieslēgties visiem GSM tīkliem un to apendiksiem (visi gā, u–kaut kas, utt.)
pieslēgties un izmantot wi–fi ar visām no tā izrietošajām sekām — interneta pārlūks, aplikācijas darbībām ar sociālajiem tīkliem, iespēja nosūtīt un saņemt audio/video un bildes
bez interneta pieslēguma pārlūkojama karte, pēdējā laikā noderētu arī GPS funkcija
pārskatāms kalendārs ar iespēju saglabāt un sinhronizēt datus ar Google Calendar
pavisam vienkāršs diktofons
pavisam vienkārša fotokamera ar iespēju saglabāt arī video materiālu
iebūvēta piezīmju grāmatiņa pierakstiem (izmantoju reti, bet gadās, ka vajag tieši pierakstīt, nevis ierakstīt diktofonā)
Laikam būšu minējis svarīgāko. Par korpusa izturību, ergonomiju un visiem pārējiem pribambasiem nav jēgas stāstīt, to nekad tāpat neviens neuztaisīs. Es nedzīvoju pasakā.
Tad nu lūk, gadījās tā, ka tiku pie Nokia jaunā E5 modeļa pabakstīšanas. Lēnām, pa dienām mēģināšu izurbties šim agregātam cauri.
Nokia E51 vs. Nokia E5. Fight!
1. diena
Es ceru, ka mani Twitter sekotāji īpaši nedusmojās, jo ar to kosmosa kuģa vadības pulti sākumā bija grūti tikt galā, tāpēc daudz ko bliezu tur, kur pagadījās, lai vēlāk neaizmirstās.
Nokia E5. Pirmais attēls.
Visgrūtāk ir pierast pie tā, ka iemīļoto dažu pogu vietā tev ir reāls klucis ar zinātniskā kalkulatora cienīgu spiežamo vietu skaitu, kas, kā jau tam būtu jābūt, ir tik maziņas, ka mani ogļu krāvēja pirksti spieda sākotnēji vismaz trīs–četras pogas vienlaicīgi. Žopa. Ja tajā brīdī pa rokai nebūtu 50 gramu Jameson, tas klucis būtu lidojis sarkanā stūra tumšākajā daļā. Pēc pamatīgas pacietības pārbaudes piešāvos.
Tad pagāja aptuveni stunda, pirms es piedabūju šo inteliģento spiedpogu plakandēli draudzēties ar manu laptopu un Nokia Ovi, kur tajā brīdī glabājās visi mani kontakti. Kaut kādas mistiskas draiveru instalācijas vairākas reizes pēc kārtas, nedz kāpēc jārestartē dators (radās tāda sajūta, ka E5 grib kļūt inteliģentāks par laptopu). Beigās šis posms izdevās un tālāk vēl nācās pāris reizes pabakstīties, lai atjaunotu visu iespējamo softu, kas uz agregāta jau bija sainstalēts, lai varētu to lietot bez dumjiem jautājumiem.
Pirmais pozitīvais moments: tālrunis lādējas no USB. Megakruta, jo ilgi bakstoties gar sinhronizācijām, bieži vien E51 izlādējas. Ļoti ļoti pozitīvi.
Pēc tam atklāju, ka ir normāla austiņu izeja, nevis mikro/makro sūdi. Urā, var pieslēgt savas austiņas, jo līdzi nāk, kā jau tas ierasts, plastmasas kakas. Te nu ir laiks parunāt arī par galveno kaku, kas ir šajā tālrunī. Iespējams, pavisam iespējams, ka tas ir tikai šim konkrētajam modelim, jo, kas arī ir ticams, tas nav ražots Latvijas tirgum — tastatūras taustiņi ir QWERTY, bet reāli uz izklājuma ir salikti kaut kādā ačgārnā secībā, līdz ar to akli meklējot, var saprast, kas ir jāspiež, bet iedziļinoties katra taustiņa atrašanās vietā, tas ir praktiski neiespējami. Bet tas man ne tuvu nesagādāja tik lielas mokas, kā rakstīšana latviski.
Nokia E5. Spectaustiņi.
Pamēģiniet iztēloties, kādi pianistu triki ir jāpielieto, lai uzrakstītu «Ž» vai «Ā» tieši augšējā reģistrā. Kāpēc nevarēja nozagt veco labo sistēmu ar mēmo taustiņu? Nerunājot nemaz par absurdajām, kroplajām dzeltenajām sejām, kuras konstanti piedāvā bāzt visur, kur es vienkārši gribu izvēlni ar specsimboliem. Īsāk sakot, pāreja uz šo no viena taustiņa atkārtotas spaidīšanas vairākas reizes pēc kārtas pareiza simbola iegūšanai ir kaut kas īpašs. Pat dienas beigās es rakstīju tikpat ātri, cik ceturtajā klasē glītrakstīšanā.
Dienas beigās uzliku Gravity, lai beidzot saprastu, kas ir Foursquare, par kuru daudzi tik ļoti sajūsminās. Sapratu, ka tā ir kaut kāda kārtēja geokešinga spēlīte, ar kuras palīdzību bez maksas daži labi taisa datubāzi ar tiešām piesaistēm koordinātēm. Īsāk sakot, kārtējā huiņa, kas ir radīta iPhone lietotājiem, lai viņi varētu savus krānus pagarināt, bet pārējiem mobilajiem piebakstīta klāt, jo pārējo ir vairāk. Bet to datubāzi, ko šie censoņi vāc es arī gribētu savā īpašumā.
2. diena
Modinātājs nostrādāja godam. Telefons nav izlādējies, tas ir arī forši. Spēju normāli pārvaldīt tālruņa pamatfunkcijas — zvanīt, saņemt zvanus un izlasīt SMS. Esmu uzlicis Snaptu un Opera Mobile. Tagad neesmu svešs arī interneta videi. Jūsmoju par pietiekami lielo, vertikāli novietoto ekrānu, jo uz tā patiesi ērtāk ir pārvaldīt gan garāku vārdu/uzvārdu īpašniekus adrešu grāmatā, gan arī pārlūkot interneta lapas. Starp citu, pamanīju, ka interneta lapas strādā ātrāk, kas, visticamāk, ir saistīts ar to, ka E5 darbina kaut kas jaunāks par Commodore procesoriem.
Nolēmu, ka tomēr veco E51 nogādāšu kādam mobilo dakterim, lai saved kārtībā, varbūt darba zirgs vēl būs kādu laiku darbināms.
3. un 4. diena
Atklāju, ka šim zvēram ir uztaisīta ārkārtīgi sakarīga meklēšana. Ja E51 ar savu pēdējo atjauninājumu ieviesa sen gaidīto meklēšanu visā telefona atmiņā, tad šis ir gājis vēl tālāk — pie atvērta mājas ekrāna, neko neatverot var vienkārši sākt vadīt QWERTY klaviatūras tekstu, automātiski atveras adrešu grāmatas ieraksti, kas satur konkrēto teksta daļu, vienalga, vai tas būtu vārda vidū vai sākumā. Absolūti kruta lieta.
Vēl viena kolosāla iespēja ir pārvietošanās starp atvērtām programmām kā arī pāriešana uz mājas ekrānu. Ja tas ir tas multitāskings, tad tas nav nekas jauns — uz E51 to varēja darīt, atvērtā programmā nospiežot sarkano taustiņu (sarunas beigšana), kas noveda līdz mājas ekrānam un pēc tam bija jāmeklē izvēlnē, programma, uz kuru grib pāriet (it kā no jauna atverot programmu). Savukārt uz E5 tas ir realizēts, ievietojot visās programmās izvēlnē papildus izvēlni «Parādīt atv. progr.». Nav gan skaidrs, kāpēc nevarēja uzrakstīt «Parādīt atvērtās programmas», jo vietas ekrāna platumā pietiek. Un dažreiz nogļuko, un to pašu izvēlni rāda angliski (arī daļēji saīsinātu).
Areče viens foto, kur izmantots digitālais pietuvinājums (ar skaidru norādi — neizmantojiet to), noklikšķinot uz attēla var apskatīties pilnā izmērā un izbaudīt artefaktus pilnībā. Līgatne. E5 digitālā zūma izmēģināšana.
Pirmie gļuki. Pirmais gļuks ir saistīts ar e–pastu. Kaut gan uzstādīšana noritēja raiti un, piemēram, sūtot uz Twitpic svaigi nofotografēto, viss gludi norisinājās bez īpašas iejaukšanās. Toties IMAP protokols realizēts tālrunī ir diezgan vāji, jo e–pasta klients, savienojoties ar serveri, izmet tevi ārā no programmas mājas ekrānā. Tas atkārtojas vēlreiz tai brīdī, kad ieiet atpakaļ e–pasta klientā, bet programma vēl nav atjaunojusi sinhronizēto saturu. Uzreiz pēc sinhronizācijas tevi izmet ārā vēlreiz un atkal ir jāiet atpakaļ programmā. Tas samērā ātri izbesī un vairāk īpaši pie e–pastu pārlūkošanas neatgriezos. Šim, visticamāk, būs jābūt izlabotam līdz ar pirmo atjauninājumu.
Otrais gļuks saistīts ar fotografēšanas režīmu. Man neizprotamu iemeslu dēļ pēkšņi pēc fotogrāfijas uzņemšanas vairs nedarbojās izvēlnē tik ērti noslēptā funkcija «nosūtīt uz e–pastu». Pārējās funkcijas strādāja, bet tā pazuda.
5. diena
Nedaudz paspēlējos ar fotogrāfijām un video, sapratu, ka gļuki ir vēl vairāk. Kad telefonā uzkrājas jau kāds lērumiņš ar attēliem, galerija vairs negrib atjaunoties un jaunākos attēlus un video atrast var vienīgi caur failu menedžeri. Ja senāk Nokia tālruņiem bija speciāla izvēlne galerijā «atjaunot galerijas saturu», tad tagad tā arī ir pazudusi. Man domāt, ka šī šaize arī tiks atrisināta pēc pirmajiem atjauninājumiem.
Areče video, kas uzņemts ar E5 (čomam kāzas, var visu neskatīties, ja nav vēlme).
Rezultāti
Pozitīvais
uzlāde caur USB un parasto tievo strāvas lādētāju
3,5mm audio pieslēgumvieta
samērā žiperīgs darbā ar interneta aplikācijām (pārlūks, YouTube, Snaptu, u.c.)
kontekstuālā pilna teksta meklēšana adrešu grāmatā
viegla pārvietošanās starp atvērtām programmām
GPS (priekš manis tas vispār ir jaunums telefonā)
ātrs un ērts wi–fi menedžeris
praktiski nav lieku sūdprogrammu, kas būtu sākotnēji uzstādītas
ideāla sadarbība ar PC, sinhronizējot datus (ja neskaita čakaru, pirmo reizi pieslēdzot)
Negatīvais
pārāk maziņas pogas un absolūti neizprotama tastatūra priekš cilvēka, kas pieradis pie parastā pogu izkārtojuma uz tālruņa
ļoti daudz latviskojuma kļūdu
pārāk izmētāts (vispār raksturīgi Nokia) uzstādījumu saturs, kas visu laiku maina savu attēlojumu (tiek atrisināts, pašam sakārtojot ikonas pa sakarīgām mapēm)
nav nekāda indikatora, kas norāda uz telefona aizķeršanos domājot, tāpēc dažkārt šķiet, ka telefons ir uzkāries
Līdz ar to arī testam ir beigas un mani gala secinājumi ir samērā paredzami. Šis nav tālrunis, par kuru es sapņoju, tomēr 10 baļļu skalā tam dotu 8. Kamēr vēl ir iespēja palikt pie pogu tālruņiem, mana izvēle kritīs uz E51, jo tas tiešām ir kolosāli ērts. Kaut gan grūti ir atkal pierast pie mazāka ekrāna, sūdīgākas kameras un lēnākas darbības, tas tomēr veic praktiski visas tās funkcijas, ko veic arī E5. Pierast pie šī tālruņa var, bet tā kā manu E51 solīja saremontēt, tad atgriezīšos pie tā.
Es ieteiktu šo tālruni tiem, kam ikdienā svarīgākais ir sazvanīt, būt sazvanāmiem, ir nepieciešamība mobili izmantot internetu, ik pa laikam neverot vaļā laptopu un dzīvē galvenais nav mobilās multimediju kastītes ar pieslēgumu GSM tīklam. Tālrunis noteikti nav spēļmantiņa foršām čiksām vai stilīgiem džekiem, toties ir riktīgs darba zirgs mobiliem uzņēmējiem, žurnālistiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem dzīve saistās ar teicienu «mūžīgi sasniedzams».
Kaut kā sen nebiju stāstījis par Jāni Džimmiju Bižānu. Tad nu tā, aprīlī bijām Stokholmā. Jānis pirmo reizi izbaudīja braucienu ar prāmi un, tā vietā, lai mēs atpakaļ normāli aizlidotu, nācās izmantot atkal tā paša kretīniskā prāmja pakalpojumus. Vispār ar prāmjiem no Rīgas uz jebkurieni braukt neiesaku, ja vien nav laba kompānija, ar kuru seju aizliet ciet.
Jānis Džimmijs Bižāns 2010. gada aprīlī Stokholmā pirmo reizi brauc ar vilcienu.
Savukārt jūnijā jau otro reizi Jānis paciemojās Fontaine Palace viesmīlīgajās telpās Liepājā. Nu un ja jau Fontaine, tad jau pie instrumentiem.
Jānis Džimmijs Bižāns Fontaine Palace iemēģina Ulda Zariņa bungas.
Neatcerēšos pirmavotu, bet informācija šur tur ir pavīdējusi. 1. oktobrī BT1 Starptautisko izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies konference «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai», ko organizē Latvijas dizaineru savienība. Pirmajā brīdī biju pozitīvi pārsteigts, ka tāds pasākums tiek rīkots, jo dizaina, it īpaši funkcionālā dizaina joma Latvijā ir ārkārtīgi zemā līmenī un šāda veida pasākumi ja nemaina, tad vismaz virza uz pozitīvām pārmaiņām.
Pietiks ar ievadiem un ķeramies pie daļas «Mr. Serge atkal visu apdirš».
Ieeju konferences mājaslapā, lai izpētītu, kas tad tur notiks un ko man ir iespēja uzzināt jaunu, ar ko komunicēt.
Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.
Nerunājot par šausmīgu teksta noformējumu, ar īpašu tizlumu izceļas navigācija. Pietiktu papildus izcelt izvēlēto sadaļu, un nebūtu jādiršas un vēl vienu reizi jāraksta, kur tad šobrīd mājaslapā mēs atrodamies.
Valodas izvēlne ir izcili muļķīga. Ja es esmu tipisks eiropietis, kuram nav ne mazākās nojausmas par Latvijas karogu un kur nu vēl latviešu rakstību, es nekad mūžā neizdomātu, ka sānu slejā pirms logotipu grēdas ir noslēpta valodu izvēlne (kas strādā tikai dažās lapās).
Turpinot vazāties pa lapu es saprotu, ka navigācija iekārtota muļķīgi absolūti visur: uzbraucot uz «Lektori» paveras vaļā izvēlne ar trīs lektoru vārdiem, bet aktīva ir arī saite uz uzrakstu «Lektori», uz kuru uzklikšķinot atvērsies tukša lapa ar saturu:
Lektori
Viss par visiem.
Lai ko tas arī nozīmētu, šāda laža ir absolūti visā navigācijā, kur ir iebāztas apakšsadaļas. Tos pašus lektorus varēja elementāri samest vienā lapā.
Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.
Iegūstam normālu, pārskatāmu lapu ar publicētajiem lektoriem.
Un tagad seko kolosālākā daļa, kas bija par pamatu šī raksta rakstīšanai — sadaļa «Pieteikšanās».
Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».
Šausmas būtu maigi teikts. 2010. gadā, kad visa pasaule runā tikai un vienīgi par elektronisko komunikāciju, web 2.0, 3.0 utt., mēs redzam šausmīgi samestu tekstu, kurā ir aicinājums lapas saturu pārkopēt sava e–pasta klienta logā un nosūtīt papildinātās rindiņas uz e–pastu (kuru maketētājs paslinkoja ielikt kā saiti). Bļa.
No Twitter komunikācijas:
@mrserge: @onkulis Cik ilgu laiku aizņem WordPress uztaisīt 10 lauku reģistrācijas formu, kuras aizpildītais saturs nosūtās uz e-pastu?
@rolandinsh: @mrserge 2-3 min! :)
@onkulis: @mrserge 15 min
15min no sava dārgā laika dizaineri ir pažēlojuši, lai aplaimotu ar normālu, pašsaprotamu pieteikuma formu.
Un tā vēl nav visa katastrofa. Dodamies uz sadaļu «Karte». Divi *.jpg bilžuki ar Google kartēm. Un tie paši greizi, jo norādīts ir nevis tas, kā nokļūt no lidostas līdz Ķīpsalai, bet gan atpakaļceļš. Nezinu, kā ir pārējiem Latvijas dizaineriem, bet vismaz mani parasti interesē, kā uz nezināmu vietu nokļūt, jo atpakaļceļu vienmēr var vai nu atcerēties, vai noskaidrot uz vietas. Un ielikt interaktīvu karti arī sastādīja problēmas, man tas aizņēma minūti.
Nu un punktu visam pielika aptauja, kas ir pieejama lapā. Es nemaz nesākšu stāstīt par to, ka tādu anketu negribēs pildīt 80% cilvēku brīdī, kad būs nokļuvuši līdz trešajam jautājumam. Par pašu formātu: links uz *.doc formāta failu, kas ir jāaizpilda rociņām — arī failā nepietika pacietības uztaisīt ķekškastes klikšķināmas, tā vietā simbols ir jāaizvieto ar citu simbolu, savukārt «cits variants» gadījumā, jāiezīmē visi specsimboli, kas domāti kā līnija un jāraksta tad savs teksts. Vislielākā jautrība sākas brīdī, kad ir jāatzīmē vērtību skala no 1 līdz 5. Kā, ibio, man to ciparu iezīmēt? Treknu pataisīt, fonu likt? Un jebkuram vidusskolas beidzējam Latvijā tas, kā formas Word dokumentā taisīt, būtu bijis skaidrs jau gadus atpakaļ, bet te tak mēs runājam par profesionāliem dizaineriem!
—
Tā, un tagad par to, kāpēc es tieši uz šo lapu tagad izlēju savu žulti. Man ir savi uzņēmumi, kas ir saistīti ar klientu apkalpošanu. Tai skaitā arī nelielos daudzumos ņemos ar dizainu. Un uzsvaru arvien vairāk es lieku nevis uz vizuālo dizainu, ar ko Latvijā saprot vārdu «dizains» lielākoties gadījumu, bet gan tieši ar funkcionālo pusi. Sākot ar to, cik lielam ir jābūt bāra galdam, kā visefektīvāk nodot pašvaldības informāciju sabiedrībai un beidzot ar izvēli starp Google Maps vai Jāņa sētas risinājumiem elektroniskajām kartēm mājaslapās.
Man vemt gribās, ieraugot so called dizainerus un viņu superasociācijas, ja viņi nespēj uztaisīt funkcionējošu, lietotājam draudzīgu konferences mājaslapu, kas maketētājam aizņēma maksimums 30 minūtes praktiska darba. Ja es rīkotu konferenci, kuras pamatmērķis ir veicināt dizaineru sadarbību ar uzņēmējiem, es pie tās mājaslapas būtu nopisies diennaktīm ilgi, lai radītu reprezentablu produktu, kas tiešām aicinātu apmeklēt konferenci.
Šajā gadījumā ir skaidri redzams, kā absolūti bezjēdzīgi ir iztērēta Latvijas Kultūrkapitāla fonda, Latvijas investīciju attīstības aģentūras un vēl dažu labu organizāciju nauda.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
