Kategorija: Domas

Domāju tas nav nekāds noslēpums, ka man ir ciešs sakars ar krogu biznesu. Tieši tāpēc man šķita debīli komentāri, kas sekoja pēc Mika Latvja atbildes raksta «Kāpēc valsts saka, ka smēķēt ir slikti, bet dzert ir labi?» publicēšanas Kažes prātuļojumiem rakstā «Kur te ir sāls?».

Smēķēšana

Tajā dienā, kad aizliedza smēķēšanu bāros un krogos, visi krogu un bāru īpašnieki atviegloti nopūtās, jo tieši viņi bija tie, kuriem tas sagādāja vislielākās problēmas:

1. uzkopšana (pelnutrauki, izsmēķi un pelni uz grīdas un galdiem);
2. papildus darbinieks/darbinieki, lai šo uzkopšanu veiktu;
3. ventilācijas sistēmas, kas nodrošinātu pietiekamu gaisa apriti;
4. iespēja netirgot tabakas produkciju (uz vienu paciņu krodzinieks vidēji nopelna no 1 līdz 5 santīmiem, tādējādi krogā pārdodot paciņu cigarešu un pieņemot kā maksājumu kredītkarti, krodzinieks principā piemaksā smēķētājam);
5. nav nepieciešamība dalīt telpas un/vai galdiņus smēķētāju un nesmēķētāju zonās.

Un tieši tajā pašā dienā valsts (un tās iedzīvotāji, kas šai gadījumā visskaistāk izskatīsies tieši vienā maisā ar valsts problēmām) ieguva kaudzi ar neatrisināmiem jautājumiem, ar kuriem tā nekad nespēs tikt galā:

1. Ja krogs/kafejnīca/klubs atrodas apdzīvotā vietā (kā tas ir lielākoties), tad smēķētāji pilnīgi noteikti traucē ar savu esamību uz ielas dienā — garāmgājējus un naktī — māju iemītniekus. Kad jums būs 1,5 gadus jauns rokenrols, ar ko vēlēsieties pastaigāties Vecrīgā pēcpusdienā, varēsiet izbaudīt, ko nozīmē, kad visiem jāsmēķē uz ielas (un nošausmināties par to, cik lieli mudaki sēž politiskos krēslos arī pāris plauktus augstāk par Latvijas valdību).
2. Vietējai municipalitātei vai mājas apsaimniekotājam tagad divtik ir jācīnās par tīrību uz ielas, jo viņi pārņem tās funkcijas, ko līdz šim veica atpūtas vietas darbinieki telpās.
3. Pastiprinātu municipālo drošības un kontroles iestāžu darbu, kontrolējot, vai tiek pildītas likumos noteiktās normas (Piemēram, uz Tērbatas ielas pie skolas ir sargs, kura pamata funkcija ir skatīties, lai sīkie nepīpē pie skolas. Ar to pašu nodarbojas arī Saeimas Drošības dienests.), kas sadārdzina šo iestāžu budžetus un novērš no svarīgāku funkciju izpildes.
4. Plašākai publikai slēgtu vai daļēji slēgtu atpūtas vietu veidošanās (visādi tur kaljānu bāri, ap in smouki, un tamlīdzīgi), kurās ir ne vien atļauta smēķēšana atpūtas vietas telpās, bet arī tiek tirgotas smēķējamas narkotiskas vielas.

Nav jābūt īpaši attapīgam, lai saprastu, ka godīgiem krodziniekiem tā smēķēšanas aizliegšana publiskā telpā neko īpaši kaitējusi nav. No zināmākajiem man uzņēmumiem, kuriem kaitīgums tomēr ir bijis vērā ņemams, ir īru un britu pabi, kuros pēc definīcijas ir jābūt piepīpētam gaisam un alus dvingai. Bet arī viņi sāk aklimatizēties.

Galu galā, ne jau smēķēšana nogalina, dzīve nogalina.

Alkohols

Par šo tēmu vispār var mūžīgi diskutēt. Galvenais, ko vajadzētu apzināties, ir tas, ka alkoholu cilvēks ir lietojis vēl pat tajā laikā, kad dzīvoja kokos.

Patīkamai atkāpei. Kaut kad uz pohām skatījos National Geographic pie drauga mājās un tur stāstīja par pērtiķiem, kuri pirms pārošanās kaut kādas figņas no kokiem rauj un ēd. Nu lūk, tajās speciāli meklējamās figņās iekšā ir sarūgusi sula un pērtiķi, sadzeroties šo sulu kļūst apmierināti ar dzīvi un skatās pozitīvāk uz savām ne pārāk pozitīva izskata mātītēm. Un tas ir pavisam nopietni (ja atradīšu, pateikšu, kur var šito stāstu nopumpēt). Bet tas tā, lai nesāktu domāt tā, kā amerikāņu zinātnieki, kas tagad popularizē, ka šmiga ir parādījusies tikai 4000 gadus pirms mūsu ēras, kad Ēģiptē pirmo vīnu uzmeistaroja.

Pie Mika komentāros minētais Zviedrijas variants ar, it kā, tikai specializētajiem veikaliem ir buļļu kakas. Vienīgais, ko Zviedrija gribēja, ir 100% pārvaldīt alkohola tirgu savā valstī un to arī panāca. Tieši tāds pats variants ir arī Somijā. Tikai abas šīs valstis izdarīja arī foršu štelli, lai paši (ko tad jūs domājiet, valdībā neviens nemīl viegli iereibt un papriecāties) varētu arī šos likumus apiet.

Patīkamai atkāpei. No Tallinas uz Helsinkiem iet prāmis. Visi somu cūkas brauc uz Igauniju piedzerties vai arī sapirkt šmigu. Kā tas notiek? Mēs taču esam Eiropas Savienībā un mums nav īpašas atšķirības, kur tu pērc šmigu veikalā — cenas būs +/- līdzīgas, ja vien neiepērk veselas cisternas. Huj tjebe v glaz, darogoj čitateļ. Kopš brīža, kad Igaunija ir Eiropas Savienība (vai varbūt nedaudz ātrāk, tik smalki neesmu iedziļinājies), Somijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka viena somiem piederoša sala, kas atrodas kuģu ceļā uz Helsinku ostu, tiek pasludināta par īpašā ekonomiskā režīma zonu, tāpēc katram prāmja klientam ir 30 — 60 minūtes, lai ieskrietu tax–free veikalā un sapirktos šmigu un tabaku uz nebēdu, ko pēc tam ievest atpakaļ no īpašās ekonomiskās zonas Somijas parastajā ekonomiskajā zonā, par to atsevišķi nepiemaksājot, jo netiek šķērsota nevienas valsts robeža.

Es nemaz nerunāšu par īpašajiem diplomātu veikaliem, kas ir katrā valstī un vairāk vai mazāk lielā pilsētā (arī Rīgā, starp citu) un, kuros tirgo augstas raudzes kontrabandas preci ar vienu vienīgu atšķirību — šī kontrabanda ir diplomātiski apstiprināta, ļoti lēta un sasodīti kvalitatīva.

Labi, miedziņam es jums pastāstīšu vēl stāstu par vietējo viskija izplatītāju, kuram ir ekskluzīvas tiesības piegādāt un izplatīt vienu Latvijā ekstrēmi populāru viskija marku. Viss būtu kārtībā līdz brīdim, kad viņš tieši šo viskiju ierauga Maxima tirdzniecības tīklā. Ehh, nu labi, ja jau Maximu pieminēju, pieminēšu arī viskiju — runa ir par Tullamore Dew (starp citu, šausmīgs sūds). Tad lūk, atgriežoties pie stāsta. Katrai Tullamore Dew pudelei (tas, starp citu, ir sastopams ļoti daudziem produktiem, bet ne par to ir šis stāsts) ir īpašs, ražotāja izstrādāts marķējums uz etiķetes aizmugures (tā, lai caur šķidrumu to varētu no sāniem salasīt). Ciparu rindiņas, kas tur atrodas, norāda gan valsti, kurā alkohols ir ražots, gan valsti, kurā tas ir saliets pudelēs, gan arī specifisku informāciju par mucām un fasētāju Taņu, kas lipināja etiķeti. Un ziniet, kas ir rakstīts uz šī marķējuma Maxima tīklā? Ka viskijs ir ražots, es uzsveru, ražots Arābu Emirātos. Un tas tiešām nav trakākais variants, kaut gan šobrīd mēs runājam par vienu no patērētākajiem stiprajiem ārzemju alkoholiem Latvijā pēdējos gados.

Un pēc šī visa jūs gribat man vēl tagad kaut ko sākt ļečīt par to, ka vajadzētu beigtu aknu fotogrāfijas karināt uz pudelēm? Go fuck yourself. Negribi, nedzer. Negribi, nepīpē. Bet nepis man mozgas, cienījamais Kaže un visi klāt stāvošie. Es gribu dzert un dzeršu, gribēšu pīpēt — pīpēšu. Un ja es maksāju par vienu labu pavadītu vakaru pie viskija pudeles ar draugu sešdesmit latus, tad es gribu skatīties uz foršu viskija pudeli, no kuras es dzeru, nevis beigtām aknām. Tieši tāpat kā es gribu un piemaksāju par skaisti izstrādātu un ar visādām aizsardzībām noklātu pudeles dizainu kaut vai tāpēc, lai man nav legāli veikalā jāpērk pretīga Marlboro Lights paciņa, kurā iekšā ir sastūķētas Lietuvā smalcinātas avīzes (kā pavisam nopietni šobrīd šķiet).

Man ir pamats uzskatīt, ka labāk šajā valstī aizliedz hokeju, kas ir cilvēka ķermeni iznīcinošs sporta veids (cik mums pie prāta esošu veterānu ir palicies no Latvijas hokeja pirmsākumiem, teiksim, proporcionālā salīdzinājumā ar Latvijas leģionā esošo skaitu), un kas tieši un atklāti proklamē vardarbību, nevis alkohola izstrādājumu iepakojuma dizainu. Vēl jo vairāk, ja šajā valstī vēl vairāk ierobežos alkohola apriti (kā piemēram, 1. septembrī taisās to darīt), es pavisam nopietni aizvākšos dzīvot uz Roņu salu un vienošos ar Igaunijas valdību, lai šai salai piešķir neatkarību.

Diskusijai drīkst pievienoties arī tā tantiņa, kas bērniem nepārdeva kvasu kaut kad pagājušajā gadā, jo arī tā taču ir šmiga, jopcik.