Mr. Serge

Kategorija: Tīmeklis

  • Ādas vēzis jeb melanoma. Sociālo kampaņu superīsais salīdzinājums

    Absolūts sūds un iztērēta nauda.

    Euromelanoma.
    Euromelanoma. www.euromelanoma.lv

     

    Savukārt šis ir ahujenna kruti un es gandrīz apraudājos.

    Paldies Svilpem par info.

  • Par sūdu daudzumu un tā ietekmi uz saturu

    Vizuālais dizains pārāk bieži tiek traktēts tikai kā visādu figņu skaista izvietošana ierobežotā vai neierobežotā laukumā. Vēl jo būtiskāk, pārāk bieži dizaineri veido savus garadarbus, ņemot par pamatu nevis patieso saturu, bet gan pašizdomātus satura aizvietotājus, kas noved pie tā, ka dizaina vizuālais vēstījums absolūti nesaskan ar dizaina funkcionālo jēgu. Lielisks piemērs tam ir Latvijas Pasta abonēšanas katalogs.

    Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs.
    Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs.

    Samērā niecīgs produktu daudzums ir izvietots 72 lapaspusēs, katrā lapaspusē izvietojot arī samērā niecīgu skaitu informācijas. Patiesībā, lielāko daļu no lapas aizņem zili klucīši un tukšums. Izdarot vien elementāru plānošanu jau pirms tiek veidots dizains, t.i., paņemt reālus datus un apskatoties, kā tie izvietosies, dizainerim bija iespēja samazināt skraidīšanu pa lapām un palielināt produktu pārskatāmību. Papildus tam, ja es nemaldos, tad Latvijas Pasts vēl joprojām par papildu aprakstiem un izdevumu logo izvietošanu iekasē naudu. Tātad, uzdevums ir arī izcelt tieši šādus izdevumus.

    Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs. Sakārtojums kolonnās.
    Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs. Sakārtojums kolonnās.

    Burtiski ar niecīgiem labojumiem tieši to pašu informāciju, kas līdz tam aizņēma divus ekrānu augstumus, tagad ir iespēja izvietot vienā nepilnā ekrānā. Tātad, tieši to pašu informācijas apjomu ir iespējams ievietot divreiz mazākā laukumā, iegūstot vēl arī papildus pārskatāmību un pievienojot papildus vērtību tiem izdevumiem, kas maksā par logotipu un aprakstu izvietošanu. Līdz ar to kataloga lapaspušu skaits arī tiek samazināts vismaz divreiz, kaut gan es domāju, ka to varētu samazināt arī četrreiz, tādējādi būtu jāpārlapo nevis 72, bet 18 lapas. Bez tam, izvietojot informāciju kompakti un reāli lietojot sadalījumu, kas ir redzams kreisajā navigācijā, var vispār atteikties no lapošanas — atverot sadaļu «Reģionālā prese», redzēt uzreiz visus izdevumus.

    Attiecīgi — jo precīzāk ir definēts saturs pirms tā izkārtojuma veidošanas un, jo labāk dizaineris iedziļinās satura būtībā, jo mazāk sūdu viņš pievienos savam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar minimālismu.

  • Par radio un digitālo pārraidi un radio formātu kā tādu

    Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

    Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

    2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

    «When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

    Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

    Digitālās audio pārraides priekšrocības

    Fizmatiem patiks:

    Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

    Normālajam cilvēkam skaidroju:

    1. Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
    2. Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
    3. Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

    Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

    Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

    Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

    Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

    Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

    Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

    Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

    P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.

  • 7 lietas par mani (chainblogging)

    Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.

    1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
    Vajadzētu uzpīpēt.

    2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
    Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.

    3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
    Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.

    4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
    Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.

    5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
    Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.

    6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
    Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.

    7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
    Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums.  Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
    Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.

    —

    Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.

  • Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»

    Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.

    Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.

    Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā  tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

    Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

    Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

    Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

    Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

    Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

    Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.

    Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.

    Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.

  • lolitasvirtuve.lv

    Lolita ir sākusi rakstīt savu blogu. Pamatā būšot tikai un vienīgi par virtuves ēverģēlībām, kuras man ir iespēja izbaudīt.

    Gatavot man vienmēr ir paticis. Pēc iespējas vienmēr cenšos gatavot ko jaunu, lai pašai interesanti un ēdājiem arī. Te gan jāpiebilst, ka ēdāji ne vienmēr priecējas par maniem eksperimentiem. Panākumi ir bijuši dažādi – reiz bija interesanti rīsu papīra rullīši, kur vienīgā garša, ko varēja nojaust bija etiķis, hmm… Paldies Sergejam par izturību un godīgiem komentāriem. Reizēm gan šķiet, ka viņš ir pārāk kritisks, bet jebkurā gadījumā – paldies viņam un, starp citu, visus manus eksperimentus ir pārdzīvojis bez sekām, arī rīsu papīra rullīšus :). Nu jau arī dēls, kopš ēd pieaugušo pārtiku, ir kļuvis par manu eksperimentu upuri. Ko darīt, vecākus jau neizvēlas.

    Pirmās receptes jau ir saceptas un gaida jūsu eksperimentus un komentārus.

    Mani šībrīža favorīti ir siltie liellopu gaļas salāti un ļoti garšīgā marinētā cūkgaļa.

  • Jaunā Fotokvartāla mājaslapa ir sūds

    Lai piedod man Artis Tauriņš, viņam ir daudzi labi darbi tapuši, bet tas, ko viņi sataisīja kopā ar Uldi Rudzīti ir, maigi izsakoties, totāls sūds. Šis ieraksts ir blogā tikai tāpēc, ka es gribu atcerēties šo mirkli — 2011. gada janvāris. Šis ir laiks, kad fotogrāfijai veltītā mājaslapā dizainā paredzēts, ka maksimālā bildes platākā mala ir 600px. Pat nedomājot par to, ka 1024×768 kā izšķirtstpēja jau ir palikusi tikai vecām tantēm ofisos un nekādā gadījumā ne fotogrāfiem.

    Boston Globe mājaslapas apmeklējums uzsprāga pāris nedēļu laikā tikai tāpēc, ka avīzes mājaslapas izstrādātājs pieņēma lēmumu publicēt mājaslapā bildes 990px platumā atsevišķa blogā. Tā radās The Big Picture. Un ziniet, kurš gads tas bija? 2008. Un cilvēks, kas to realizēja pat nebija nedz dizaineris, nedz fotogrāfs. Parasts mājaslapu programmētājs ar labu gaumi un lieliskām idejām.

    Jā, un pēdējā piezīme, iSūdi un citi telefoni nav paredzēti, lai skatītos kaut cik nopietnas fotogrāfijas.

  • Otrā Ziemassvētku dāvana. Ļoti noderīgi interneta resursi

    Šogad ir saradušies pidžilijons ar jauniem servisiem vai arī uzlabojušies jau esošie, ar kuriem noteikti vēlētos padalīties. Sarakstam nav īpaši lielas loģikas, tomēr centos kaut kā vismaz sagrupēt, lai ir skaidrība.

    Tiešsaites rīki

    Screenr — Darba virsmas ierakstīšana video (kopā ar mikrofonu vai bez tā ieslēgšanas) līdz 5 minūšu garumam, izmantojot Java. Vienīgais, kas man nepatika — nav iespēja darboties ar vairākiem monitoriem vienlaicīgi, toties pati darbošanās ir absolūti elementāra.

    Localti.me — Teorētiski pamatā lapai ir iespēja ātri uzzināt, cik ir laiks šobrīd kādā pasaules pilsētā, bet tam klāt ir nācis arī čupa ar vēl visādām lietiņām — Wikipedia apraksts par pilsētu, laika ziņas, apraksts par pilsētu, fotogrāfijas no Flickr un Panoramio un vēl šis tas. Lielākās Latvijas pilsētas atrada.

    Truveo — Maisiņā pie iepriekšējā. Patiesībā, tai būtu jābūt Localti.me vienai no fīčām — ievadi apdzīvotas vietas nosaukumu un tiks sameklēti visi video, kas ar šo vietu ir saistīti. Superforši, ja jāsameklē kaut kas par maziem ciematiem.

    TinEye — Ielādē bildi vai arī norādi saiti uz bildi un resurss meklēs identiskas vai līdzīgas bildes interneta plašumos. Būtu grūti iedomāties savu dzīvi bez šī resursa.

    WhatFontis — Nosaukums pasaka visu. Ielādē vai norādi saiti uz bildi ar tekstu un uzzini, kas tas par fontu.

    Darbs ar failiem

    Zoho Viewer — Ir gadījumi, kad piesēdies pie kāda frīka datora, uz kura uzlikts OpenOffice un kaut kāds jokains Acrobat Reader aizvietotājs. Citkārt gadās, ka kāds jokainis tev atsūta nesaprotama rakstura failu un dievojas, ka viņa Office to ver vaļā. Tādos brīžos var iemest failu šajā resursā un cerēt, ka varēs apskatīties dokumentu tādā veidā, kādā to sākotnēji kāds ir taisījis. Tepat var arī populārākos dokumentu formātus konvertēt. Ja šis serviss konvertētu Corel failus, es būtu gatavs par to pat maksāt. Bet no otras puses, paldies Dievam, Corel Draw neietilpst standarta ofisa aplikāciju sarakstā.

    Regex info — izvelk no praktiski jebkura bilžu formāta exif informāciju. Adobe Bridge dara to pašu, bet Regex gadījumā bilde nav jāsaglabā lokāli uz sava datora. Ļoti noderīgs brīžos, kad ir vēlme uzzināt, kā kāda bilde ir tapusi.

    Darbs ar mājaslapām

    Woorank — Mājaslapu analītiķis. Šis ir vienkāršs rīks, kas izanalizē galvenās lietas mājaslapā, nemokot prātu ar īpaši tehniskām niansēm. Ļoti noderīgs brīžos, kad lapa jau darbojas kādu brīdi un nagi niez vēl kaut ko pielabot.

    Bounce — Vienkāršākais no man zināmajiem tiešsaites mājaslapu ekrānšāviņu veidotājiem. Foršākais ir tas, ka uzreiz ir iespēja iezīmēt noteiktus laukumus un komentēt tos. No mīnusiem: pārlieku brutāla jpg kompresija ekrānšāviņam un nav iespējas uztaisīt ekrānšāviņu tikai daļai lapas, bet tas jau ir sīkums.

    Dumji sīkumi

    Random — Iespēja ģenerēt dažāda veida un rakursa nejauši izvēlētus skaitļus. Un ne tikai skaitļus.

    Egg Timer — Atpakaļskaitīšanas laikrādis. Man īsti nav skaidrs, kā var skaitīt 2 gadus uz priekšu, bet, skatoties filmu lieti noder, ja zini, ka virtuvē cepeškrāsnī gatavojas lazanja.

  • Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu

    Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).

    Kas tad ir jelgavnieki.lv?

    Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.

    Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.

    Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
    Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.

    Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.

    (vairāk…)

  • Jā, jā. Tas esmu es. Haļava beidzot iegriezusies ciemos.

    Kristaps blogā, kuru es tiešām ar vairāk vai mazāk apskaužamu regularitāti lasu, uzrīkoja konkursu, kura dēļ es 6. decembrī no rīta atvadījos no savas Nokia E51 un tiku pie Nokia N8.

    Īsāk sakot, sākam testēt touch screen iekārtu, kādas man nekad mūžā nav bijis (es pat iSūdus īsti lietot neprotu, kaut gan abos bāros man tie stāv interneta radio atskaņošanai). Varu vien pateikt to, ka šodien pirmā kontakta ievietošana man aizņēma tuvu 30 minūtēm, jo es vienkārši nespēju saprast, kā tas var būt, ka viss jābaksta ar pirkstu pa stiklu. Un vēl — ir aizdomas, ka nespēšu vēl kādu mēnesi pacelt klausuli vai piezvanīt pillā.

    Areče arī vakara gaitā parādījās, ko ar to hujovinu var paveikt video jomā (neko nebakstīju, neko nelaboju, neko nemainīju, varbūt var vēl kaut ko paregulēt).

    Īsāk sakot, paldies, Kristap. Izručīji.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    —

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €—35,00 €—
    Diena159,99 €—169,00 €—
    Ievas Padomu Avīze55,00 €—59,99 €—
    Kas Jauns Avīze39,99 €—43,99 €—
    Kultūrzīmes19,99 €—29,88 €—
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €—20,00 €—
    Lauku Lapa——12,00 €—
    Meža Avīze24,00 €—28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €—15,00 €—
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    —

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]