Nokia Lumia 920 divu nedēļu tests

Īsumā: Nokia Lumia 920 ir lielisks fotoaparāts un video uzņemšanas iespējas. Windows 8 ir ļoti progresīva operētājsistēma. Diemžēl kā telefonu šo agregātu man lietot neizdevās.

Tātad, iesākumam maziņš video tests.

Un tagad par pašu bēdu.

This past December Google announced the sunset of support for a variety of interfaces to its email and other services, including Microsoft Exchange ActiveSync (EAS). Google plans to continue support for existing connections established over EAS, but would no longer support new ones, unless the Google account was a paying Google Apps account, rather than a free Gmail account. (Via informationweek.com)

Sūds pat to kalendāru, tas arī uz Samsung Galaxy SIII strādā čerz žo, ja ir vairāki kalendāri jāsinhronizē, bet tas, ka nav kontaktu, padara šo iekārtu par praktiski nelietojamu telefonu ar lieliskām fotoaparāta un videokameras īpašībām. Kaut arī tika solīts, ka kaut kas mainīsies no Microsoft puses (Google kaut ko darīt šajā gadījumā būtu vairāk kā dīvaini), pusgadu vēlāk ar sajūsmu spiegt par Windows 8 trubām var tikai tie lietotāji, kas Windows 8 ir lietojuši pirms 2013. gada janvāra.

Labi, nedaudz par pašu telefonu. Nokia Lumia 920 ir izcili patīkams dzelzs gabals, kuru patiešām ir prieks turēt rokās un lietot. Pat pie indīgi zaļās krāsas var pierast. Un atsevišķa fotografēšanas poga ir kaut kas tik kruts, ko var novērtēt tikai tad, ja kādu laiku paliek bez šīs pogas un tad to saņem atkal. Arī viss pārējais no dzelžu līmeņa ir pavisam ok. Grūti atrast, kur piekasīties.

Nokia Lumia 920 saskartnē pēc Android telefona var iebraukt divās trijās dienās. Starp citu, visiem Windows 8 tālruņiem tā ir vienāda jeb atšķiras atkarībā no ražotājiem? Nedaudz kaitina, ka nav iespēja izvilkt no augšējās malas jau Symbian^3 laikā iestrādāto svarīgāko rīku joslu, bet iekš Settings visu atrast var. Kruti, ka ekrānu bakstīt var arī ar degunu vai cimdiem. Vismaz man padevās. Vēl priecēja tas, ka neuzmācīgi ik pa laikam operētājsistēma dod padomus, ko kur kā var darīt. Tas ļoti palīdz migrantiem no citām platformām.

Kaut arī esmu viemēr bijis ārkārtīgi liels fans Nokia Maps, ikdienā Latvijas teritorijā lietoju vienīgi Waze, kas man ārkārtīgi pietrūka visu Lumia 920 testēšanas laiku. Toties ārpus Latvijas Tele2 tarifiem bija kaifs bakstīties ūberdetalizētās kartēs. Tas, bez šaubām, ir milzīgs Nokia plus pār visiem konkurentiem. Visas pārējās svarīgākās aplikācijas man bija pieejamas un, šķiet, arī darbojās. Protams, nav visādu ūberforšo superprogrammiņu, kas ir Android veikalā-noliktavā Depo Google Play, toties tās kas ir, lielākoties ir ļoti kvalitatīvas.

Atsevišķu uzslavu ir pelnījis adrešu grāmatas kontakta attēlojums. Ja sasaisti Twitter, Facebook, Foursquare, tad katram personāžam, pirms viņam zvani, vari apskatīt pēdējās izdarības sociālajos tīklos. Tik forši, kā tas ir Windows 8, es neesmu redzējis pagaidām nekur. Žēl, ka uz saviem kontaktiem nevarēju to izmēģināt, bet bija gana daudz no Facebook saimportējušies arī tādi, kam ir telefona numurs klāt.

Bet nu te arī jāliek punkts telefona apskatam, jo neko vairāk es izbaudīt tīri tehniski nevarēju.

Kaut gan fotokameras detalizācija, bez šaubām, atpaliek no DSLR, tomēr pat sūdīgā pretgaismā bildei nav ne vainas.

Priedes Silakrogā. Fotografēts ar Nokia Lumia 920.
Priedes Silakrogā. Fotografēts ar Nokia Lumia 920.
Priedes Silakrogā. 100% crop foto, kas uzņemts ar Nokia Lumia 920.
Priedes Silakrogā. 100% crop foto, kas uzņemts ar Nokia Lumia 920.
Tumsā bliežot ar zibspuldzi pret logu, tuvplāns tāpat ļoti mēreni izgaismojas. Reti kura kamera kaut ko tik ekstrēmu varētu tik kvalitatīvi paveikt, kā Nokia Lumia 920.
Tumsā bliežot ar zibspuldzi pret logu, tuvplāns tāpat ļoti mēreni izgaismojas. Reti kura kamera kaut ko tik ekstrēmu varētu tik kvalitatīvi paveikt, kā Nokia Lumia 920.
Ļoti patika bokeh (kā tas vispār ir latviski?). Tas nav tik nedabīgi pikseļains un neatgādina jpg kompresijas artefaktus.
Ļoti patika bokeh (kā tas vispār ir latviski?). Tas nav tik nedabīgi pikseļains un neatgādina jpg kompresijas artefaktus.
Arī ar tuvplāniem Nokia Lumia 920 tiek galā ļoti labi pat gadījumos, ja ir nepieciešama augsta detalizācija.
Arī ar tuvplāniem Nokia Lumia 920 tiek galā ļoti labi pat gadījumos, ja ir nepieciešama augsta detalizācija.
Vienīgias, kas nodod mazo lēcu, ir pārlieku spēcīga migla no krasi spilgtākiem lielākiem objektiem (šai gaidījumā — debesīm). Bet es pieļauju, ka to softiski pavisam drīz atrisinās līdz baudāmam rezultātam.
Vienīgias, kas nodod mazo lēcu, ir pārlieku spēcīga migla no krasi spilgtākiem lielākiem objektiem (šai gaidījumā — debesīm). Bet es pieļauju, ka to softiski pavisam drīz atrisinās līdz baudāmam rezultātam.

Visas testa bildes pieejamas Flickr galerijā.

Secinājumi

Nokia Lumia 925, kas nomaina man testā tikušo Nokia Lumia 920, varētu būt mans sapņu telefons. Bet, ir jāatrisina softiska rakstura problēma ar kontaktiem un draudzēšanos ar Google, obligātā kārtā ir jānodrošina aplikācijas un to atjauninājumi populārākajiem servisiem, nedaudz jānolaižās no mākoņiem arī attiecībā uz cenu. Dzelži Nokia Lumia 925 jau tagad ir mani sapņu dzelži. Redzēs, ko es teikšu, kad no Amazon būs atnākusi ZeroLemon baterija manam Samsung Galaxy SIII.

Rīgas satiksmes jaunās tramvaju pieturas

Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».

Līdz ar Juglas tramvaju līnijas pārbūvi, lai tā būtu piemērota zemās grīdas tramvajiem, Rīgas Satiksme ir uzbūvējusi arī pavisam svaiga paskata tramvaja pieturas. Kaut gan pie Alfas pietura vēl nav līdz galam pabeigta, izmēģināt neērto beņķi un izbaudīt skatu pilnībā aizsedzošos nojumes sānus var jau tagad.

Ir pamatotas aizdomas ka cilvēks, kas šīs pieturas projektēja, sabiedrisko transportu nav lietojis. Kustības saraksts atrodams vienīgi pie pieturas ceļazīmes staba, kas ir kādus desmit metrus no nojumes. Lietus vai sniega laikā, pirms paslēpties zem nojumes, nāksies padirnēt pie staba, lai uzzinātu, cikos transports būs pieejams. Atrodoties zem nojumes, no abām pusēm ir vides reklāmas stendi, kas pilnībā aizsedz redzamību. Attiecīgi, par transporta pienākšanu uzzināt var tikai mirklī, kad tas jau ir pieturā. Tas ir īpaši stulbi tad, kad piebrauc garie tramvaji un sānos dublētais numurs nav pretim nojumei. Neskaidra ir arī loģika, kāpēc jumts un sāni nav vienlaidus. Virs reklāmas stenda ir makten liels caurums, kas būs noderīgs, lai varētu salīt/ieputināties vējainā laikā.

Šķiet, ka vienīgā labā lieta, ko var pateikt par jaunajām pieturām, ir tramvaju kustības shēma, kas atrodama nojumē. Kaut gan pati shēma ir sazīmēta līki, toties ir.

Mani izbrīnīja tas, ka nojumes sānā nadziņš, uz kura tiek dublēti sabiedriskā transporta maršrutu numuri ir nokrāsots dzeltenā krāsā. Ir apsveicami, ka maršrutu numuri tiek dublēti. Tas būtu ļoti labs veids kā atrast vajadzīgo pieturu gadījumos, kad tādas ir vairākas pēc kārtas (piemēram, pretim Stockmann uz 13. janvāra ielas), tomēr daudz lielāku jēgu funkcionāli šis nadziņš nestu gadījumā, ja tas tiktu krāsots Rīgas Satiksmes transporta veidu krāsu kodējumos. Attiecīgi, tramvaja pieturai nadziņš būtu sarkans, trolejbusiem — brūns, autobusiem — zils, nakts transportam — tumši pelēks. Un ja pietura pilda vairāku transporta veidu pieturvietas funkciju, tad nadziņam šīs krāsas attiecīgi nāktu blakus/virs/zem klāt. Ejot no tās pašas Alfas uz sabiedrisko transportu centra virzienā, jau pirms Brīvības ielas šķērsošanas varētu pamanīt «nu to sarkano pieturu», pirms kuras būtu «brūnā/zilā» autobusa un trolejbusa pietura.

Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.

Rokdarbi. Saturam priekšroka. «Novaja Gazeta» rakstu pieteikumi

Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.
Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. 2013. gads.

Kad vēl mitinājos Jelgavā, Man bija iespēja pāris gadus strādāt ar laikrakstu Novaja Gazeta. Tā bija arī vienīgā vieta, kur man bija lemts saprast to, cik ļoti atšķiras krieviski lasošās auditorijas vizuālā uztvere no man stipri vairāk saprotamās latviešu un angļu drukātās preses. Var to pat vispārināt uz lielāko daļu latīņu alfabetu lietojošām valodām. Vēlāk šīs nianses ļoti precīzi atainojās arī interneta vidē un tikai pēdējos gados es vairs uz sitiena nespēšu pateikt, vai dizaina autors nāk no slāvu vai no latīņu alfabeta nometnes. Un tur nav nekā slikta vai laba, tā vienkārši bija savādāka izpratne par dizainu. Atceros kā Novaja Gazeta tā laika redaktors atnāca ar kādu ļoti svarīgu ziņu un palūdza to ielikt trekniem burtiem pirmajā lapā. Kad teksts jau bija boldā, redaktors palūdza nomainīt garnitūru uz kaut-kādu-superboldu, kas, bez šaubām, nebija iespējams. Likām virsrakstam baltus burtus uz melna fona. Un tā bija normāla prakse krievvalodīgajā presē.

Bet šoreiz, turot rokās avīzes Novaja Gazeta jūnija pēdējo numuru, mani daudz vairāk interesēja pastāstīt par pieteikumiem (to, kas šai avīzei atrodas labajā slejā) un kārtējo reizi atgādināt, ka saturam ir būtiskākā nozīme jebkurā dizainā.

Izdevumu rakstu pieteikumi drukātās preses pirmajās lapās ir teju tikpat sen, cik pastāv drukātā prese. To galvenā jēga visos laikos ir bijusi piesaistīt pircējus, ieinteresējot ne vien ar svarīgāko informāciju pirmajā lapā, bet arī tiem rakstiem, kas lasāmi iekšlapās. Tas būtiski veicina preses tirdzniecības apjomus mazumtirdzniecībā un piesaista slinkos lasītājus, kas presi abonē. Paraugieties uz žurnālu grēdām preses stendos — uz vāka (it īpaši dzeltenajai presei) būs skaļi teksti, kas ne retumis liek vilties, jo saturs izrādās vājāks par pieteikto. Toties šie teksti (pieteikumi) būs absolūti visiem izdevumiem bez izņēmuma.

Avīzēm, tai pat laikā, pirmās lapas pieteikumi ir kā īss satura rādītājs redakcijasprāt svarīgākajiem aizskartajiem tematiem attiecīgajā numurā. Un tas ir jo būtiskāk dažādas tēmas aptverošiem izdevumiem, kā, piemēram, reģionālās avīzes. Tās raksta par politiku, kultūru, sportu un ko tik vēl ne. Ātri pārskrienot pāri pieteiktajām svarīgākajām ziņām, potenciālais lasītājs spēj novērtēt, vai ir vērts tērēt laiku šodienas laikraksta lasīšanai. Vienu var ieinteresēt kaimiņa panākumi bobslejā, citu — pilsētas mēra jaunais autiņš.

Pietiks teorijas un atgriezīsimies pie avīzes Novaja Gazeta sūdīgās kvalitātes pirmās lapas fotogrāfijas, ko uzņēmu ar Samsung Galaxy SIII kameru. Liekot mierā kopējo maketu, kas ir pabriesmīgs, koncentrēsimies uz to, lai noskaidrotu kas ir slikti pieteikumu slejā.

Slejas vizuālais salikums ir tāds, ka pārdotas tiek nevis ziņas, bet gan izdevuma necilais lapaspušu skaits. Reālais saturs paliek otrajā plānā. Kaut gan pavisam niecīga attapība no dizainera puses būtu glābusi šo situāciju.

Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.
Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.

Saturs vienmēr ir svarīgākais. Viss pārējais ir tikai palīgs satura uztverei. Protams, arī šos pieteikumus var un vajag vēl uzlabot. Piemēram, saīsinot pieteikumu garumus un pieliekot ilustrācijas vairākiem pieteikumiem.

Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks

Mani tuvākie draugi zina, ka labākā dāvana, ko man var atvest no jebkuras vietas uz pasaules ir vietējā avīze. Herbe, piemēram, vienmēr atceras no Engures man atvest Neatkarīgās Tukuma Ziņas vai kādu vietējo skrejlapu, ja tāda pagadās. Kā reiz svaigākajā Tukuma laikraksta numurā piesaistīja pārmocītais laika ziņu bloks un nagi niezēja pastāstīt par to, kā šo informāciju attēlot efektīvāk.

Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas.

Te gandrīz viss ir slikti. Rubrikas nosaukums «Laika ziņas» ir veidots pavisam citādi, kā pārējās rubrikas avīzē. Kaut gan laika ziņas ir četrām dienām, saullēkta un saulrieta laiks ir tikai vienai un atrodas rubrikas galviņā. Infogrammai ir destruktīvi-ilustratīva nozīme, jo tā neatbilst realitātei. Zīmējums vispār nepilda nekādu funkciju, tāpat kā līnijas, kas aizpilda visus tukšos caurumus pseido-tabulas izkārtojumā. Datuma pieraksts ir senils. Apraksta tekstam ir mākslīgi platumā izstiepti burti. Aprakstā jaucās dienas un nakts laika prognoze.

Sāksim ar to, ka pārrakstīsim visu tekstu, pievienosim informāciju par sallēkta/saulrieta laikiem katrai dienai atsevišķi un mēģināsim to visu ieriktēt atvēlētajā laukumā.

Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārrakstīts teksts un ieriktēts četrās slejās.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārrakstīts teksts un ieriktēts četrās slejās.

Tagad pasauksim literāro redaktoru, pārrakstīsim tekstu un sagrupēsim to tā, lai tas iet loģiskā secībā: datums, diena, nakts, papildus informācija. Pēc tam sariktējam tekstu, pievienojam laika ziņu ikonas.

Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārstrādāts un pārmaketēts teksts ar ikonām.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārstrādāts un pārmaketēts teksts ar ikonām.

Tagad atliek pārskatīt pēdējo divu-trīs mēnešu arhīvu, lai pārliecinātos, ka šāds makets derēs arī nestandarta situācijām, jāpielabo attālumi, jāpapildina vai jāsamazina saturs, līdz galam jāpārdomā, kā attēlot mēness fāzes rubrikas galviņā. Kad tas būs izdarīts, varēs piedzīt līdz galam teksta lielumu un sabīdīt kārtīgāk starplīniju attālumus. Bet tie jau ir tīrie laika nosišanas sīkumi.

Starp citu, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izskatās, ka Neatkarīgās Tukuma Ziņas dizainā izmanto tikai pēlēka fona rubrikas (skaties zem laika ziņām rubriku «Dzīvesziņa»). Arī krāsainajās lapās. Loģikā līdz galam neiebraucu, bet ir aizdoma, ka tas ir prasts maketētāju slinkums uztaisīt dažādus rubriku veidus krāsainajām un melnbaltajām lapām. Atļāvos paeksperimentēt.

Windows Phone 8 vs. iOS7. Saturam ir jābūt pirmajā vietā

Windows Phone 8 vs. iOS 7 kontakta skats.
Windows Phone 8 vs. iOS 7 kontakta skats.

Man ir pie vienas vietas, kas notiek ar iOS dizainu, jo nekad nebūšu tā patēretājs vairāk par dažām minūtēm, tomēr ir viena lieta, ko pamanīju un tā man ļoti ļoti krīt uz nerviem Windows Phone 8 dizainā. Apple ir izdarījis visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu saturs, savukārt Microsoft ir izdarījuši visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu satura apraksts. Un šī ir galvenā atšķirība starp WP8 un iOS7. Pārējais viss ir sīkumi un lietotāju pieradināšana.

Maksa par interneta pieslēgumu un tā kvalitāte

Aiz loga ir 2013. gada vasara. Es dzīvoju valstī, kas ir teju pirmā pasaulē pēc interneta pieslēguma ātruma, bet 35km no Rīgas centra nav iespējams augšuplādēt straumējamu video bez problēmām.

70km no Rīgas interneta pakalpojumu sniedzēju darbošanās ir veiksmes gadījums.

120km no Rīgas cilvēki lieto to, kas nu tiem ir pieejams.

Manuprāt, ir pienācis brīdis, lai sāktu kaut ko lietas labā darīt. Man nav īsti nekāda plāna, bet tā ideja varētu būt sekojoša. Noteikt tirgus apstākļos to, cik ir jāmaksā konkrētajam pakalpojumam un vidēji izlīdzināt tā cenu. Šobrīd tas arī tā notiek, tikai izlīdzināšana notiek uz klientu rēķina. Tobiš, ja es dzīvoju Rīgā, Slāvu apļa rajona daudzstāvu mājā, man par deviņiem latiem mājās ievelk optisko internetu ar 20mbit ātrumu abos virzienos. Savukārt, ja es dzīvoju daudzstāvu mājā Tumšupē, man pienākas DSL ar knapu 1mbit lejuplādi un, labākajā gadījumā, 0,1mbit augšuplādi. Par šādu interneta pieslēgumu Tumšupē man būs jāmaksā savi 20 vai vairāk lati.

Un tas ir absolūti netaisnīgi un nepieņemami. Tāpēc tas kaut kādā veidā ir jālabo. It īpaši tagad, kad mobilie tīkli sāk ieviest savus 4G pakalpojumus, kas ir stipri ātrāki par DSL iespējām un sniedz mobilo brīvību.

Varbūt jāizstrādā kaut kāda formula ar kritērijiem, pēc kuriem novērtēt bāzes interneta pieslēguma parametrus (upload/download/ping/mobility) un, teiksim, piešķirt šādam pakalpojumam cenu—10 lati. Attiecīgi visi pārējie pakalpojumi ar koeficientiem tiek rēķināti dārgāki/lēnāki.

Kas nav būtiski. Nav būtiski datu apjomi. Tas ir sviests, kas ir palicies no peidžeru laikiem, kad būtisks bija katrs saņemtais/nosūtītais ziņojums, jo to reāli ar roku tante/onkulis vadīja. Nav būtisks uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus. Viņi varēs cīnīties par santīmu starpībām vēlāk. Tāpat uz infrastruktūras rēķina pelna vienīgi Lattelecom, jo tās izveidi dotēja valsts.

Īsāk sakot tādas pārdomas vakara gaitā. Un ko jūs par to domājiet?

Ideju glabāšanas mehānismi

Kad idejas ienāk prātā vai arī tiek pamanīts kaut kas, kas vēlāk var palīdzēt (vai nepalīdzēt) radīt kādu ideju, tad šīs lietas vajadzētu kaut kur saglabāt. Tas pats attiecas arī uz ikdienas darbu un notikumu plānošanu. Esmu izmēģinājis desmitiem dažādu veidu, kā glabāt idejas un nonācis pie samērā elementāriem secinājumiem.

Papīrs

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir ar dažāda izmēra, krāsas un formas lapiņām piestūķēts maks, kabatas, soma, galds un mašīna. Lapiņas ir ar absolūti savā starpā nesaistītu saturu un tiek iznīcinātas pēc tam, kad tās vairs nav vajadzīgas vai arī piefiksētā informācija ir nokļuvusi kādā citā glabāšanas veidā.

Diktofons vai videoieraksts

Viens no bezjēdzīgākajiem veidiem. Es nespēju Youtube noskatīties klipu līdz beigām, ja tas ir pārāk garš, nekad neesmu bijis audiogrāmatu vai audioblogu (podkāstu?) lietotājs. Es vienkārši nespēju ilgstoši koncentrēties uz lietām, kas man saistās ar izklaidi, ja tās ar izklaidi nav saistītas. Video priekš manis ir izklaide (izņemot, varbūt, ziņu sižetus par ļoti svarīgām lietām, jo pārsvarā ziņas es lasu), audio priekš manis ir mūzika. Un mūziku es klausos ikdienā daudz. Un tāpēc man ir grūti saprast, kā var piesārņot manu audio ēteru ar kaut ko citu. Līdz ar to diktofoni un audioieraksti man nekad nav palīdzējuši. Nu labi, diktofonu esmu lietojis kad gatavoju publikācijām intervijas, bet tas ir kas cits.

Aplikācijas datorā un telefonā

Visi tie Evernote, Microsoft OneNote, SimpleNote, Moemonic, To-Do, Stickies un tamlīdzīgie produkti (man apnika visiem linkus likt, gan jau paši atradīsiet) ir absolūti bezjēdzīgi manam prāta iekārtojumam, jo es šādas aplikācijas spēju lietot nedēļu/divas un tad pieķert sevi pie domas, ka neesmu to jau pāris dienas atvēris vaļā.

Tukšas e-pasta kastītes politika un Google Calendar

Kādreiz izmantoju neizlasīto SMS politiku, bet SMS vairs tā nestrādā. Jo ir neiespējami iepazīties ar SMS saturu, to neizlasot. Bet tad, kad tu to izlasi, tu par to aizmirsti tieši tikpat viegli, kā par Twitter direct messages. Un līdz ar to tev tāpat saņemtā SMS darbs/uzdevums ir kaut kur jāpārraksta.

Lieliskākais darbu plānotājs ir e-pasts. Tukšas pastkastītes politika ir absolūti labākais komunikācijas veids ar manām smadzenēm, ja tas attiecas uz darbiem, kas ir jāizdara kaut kad, bet nav noteikts, kad tieši. Bieži telefonsarunā piekodinu, lai labāk raksta man e-pastu, jo es tāpat pusi no runātā aizmirsīšu, ja tas saistīts ar kādu ilgākā termiņā būtisku lietu. Ar e-pastu ir vienkārši: kad darbs ir izdarīts, izmet ārā e-pastu un aizmirsti par to. Lieliskākais to-do uz planētas.

Paralēli darāmos darbus es plānoju Google Calendar. kurā man ir desmit kalendāri, kas sasaistīti ar dažādiem uzņēmumiem/darba grupām/cilvēkiem. Tracina gan tas, ka pagaidām nav izgudrots neviens kalendāra skats, kas mani apmierinātu.

«Vēlāk pieķersos» veida plānošanas rīki

Šis ir viens no būtiskākajiem ikdienas interneta pārlūkošanas galvassāpju cēloņiem. Populārākais scenārijs: atver kaut kādu resursu un saproti, ka tev tagad nav laika/lustes/nepieciešamības šo resursu pētīt, bet tas ir pietiekami būtisks, lai saglabātu priekšdienām. Tad esmu izkristalizējis trīs veidus, ko šādos gadījumos darīt.

1. Raksts, kas jāizlasa. Šis, daudz nedomājot, nokļūst Readability un tad es to izlasu kaut kad telefonā. Piemēram, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Paņēmiena negatīvais moments ir tāds, ka var gadīties, ka ar sabiedrisko transportu ilgākā maršrutā es pārvietojos tikai pēc mēneša un lasāmais jau būs zaudējis aktualitāti.

2. Lapa šķiet interesanta. Ja mani ieinteresē lapas saturs un es redzu, ka tas tiek atjaunots, es pievienoju lapas RSS plūsmu Google Reader kontam (aka laikam drīzumā tas būs The Old Reader) un sekoju līdzi izmaiņām. Paņēmienam ir vairāki mīnusi. Ja lapai nav RSS, 90% gadījumu es lapu vienkārši aizveru un aizmirstu par tās eksistenci. Ja lapas RSS netiek atjaunots, es vienkārši aizmirstu par šo lapu, sev nemaz par to nezinot (nepienāk jauna lasāmviela).

3. Lapa šķiet interesanta, bet tā nav saistīta ar lasīšanu. Visbiežāk tās ir kaut kādas programmu apraksta lapas, bibliotēku datubāzes un tamlīdzīgi. Šādas lapas es glabāju Firefox tabu grupās un pievēršos šīm grupām tad, kad man rodas vajadzība. Vēl, protams, no neatminamiem laikiem ir saglabājusies pamatīga Bookmarks kolekcija, kurā neesmu ielūkojies vismaz pāris gadus. Tabu grupas strādā pārliecinošāk, jo, skatoties līdzīgus resursus vienmēr ir iespēja aizvērt mazāk vērtīgo un aizmirst par to. Ar grāmatzīmēm vienmēr ir lielāks čakars.

Galvenais šī ieraksta iemesls

Kārtoju elektronisko dokumentu arhīvu un atradu *.txt failu, kurā pēdējās izmaiņas tika veiktas 1996. gadā. Tas bija mana pirmā elektroniskā ideju glabātuve. Esmu sapratis, ka tieši tādi*.txt dokumenti man sāk atkal un atkal parādīties un arī tagad viens tāds eksistē Dropbox folderī un praktiski vienmēr arī ir atvērtā veidā datorā un viedtālrunī.

Jaunā Samsung Galaxy S4 apskats

Jaunais Samsung Galaxy S4 ir tas pats vecais SIII, tikai ar nedaudz jaunākiem un it kā ātrākiem dzelžiem, iebūvētu, nepareizi strādājošu mitruma mērītāju un nekam nederīgu termometru kā arī čupu programmu, kuras ir vēlme izmest ārā.

Maksāt par šo verķi 500 latus zinot to, ka ar tādu pašu ekrānu ir apveltīta lieliskā Nokia Lumia 920 ir vienkārši stulbi.

Saplīsīs mans SIII līdz galam, pirkšu nokiju.

Paldies, protams, Kristapam par ielūgumu, bet es nekad vairs neiešu uz viedtālruņu prezentācijām, ja to galvenais mērķis ir saaicināt pēc iespējas vairāk vietējās pseidozvaigznes, kas uz tiem pavisam neparedzētiem pasākumiem nāk kā uz darbu (lasi — pagorīties preses kameru priekšā). Izņemot Skuteli (to, kas aktieris), viņš tiešām bija darbā.

Mājsaimniecības rīks, kas bija labs tikai Padomju Savienības laikā

Konservu ataisāmais nazis.
Konservu ataisāmais nazis.

Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?

Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?