Mr. Serge

  • Ej 9. maijā un bļausties.

    Anna Balčuna.
    Anna Balčuna.

    2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»

    Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.

    Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.

    «Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)

    «Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies).»

    «Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)

    «Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»

    Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)

    Un pirms sākt politdiršanu Kremļas labākajās tradīcijās, ir vērts izlasīt vēlreiz šo žurnāla Ir rakstu par Annu Balčunu un «klasno čiksu», kas sirmgalvi apspļaudīja. Varbūt tas liks aizdomāties.

    Bet visvairāk es novēlu propogandas sējējiem, kas ir pēc katra vārda piemin to, ka Vācijā jau nu neviens neko par Otro Pasaules karu vairs nerunā, izlasīt Apollo.lv publikāciju «Vadoša vācu medija objektīvs viedoklis par 16.martu Latvijā» — tulkojumu rakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung, vai vismaz šo vienu rindkopu:

    Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.

  • 24. — 26. februāris. Baltkrievija.

    Pēdējo reizi Baltkrieviju apmeklēju, kad man bija kādi pieci vai seši gadi. Toreiz kopā ar omes klasi bijām Minskā un man mājās kaut kur arhīvos vēl ir fotogrāfija, kur es ar kepku–tabļetku stāvu pareizticīgo baznīcas fonā. Šoreiz maršruts un mērķis bija nedaudz cits.

    Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.

    Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.

    Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.
    Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.

    Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.

    Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.

    Klusā daba ar sētnieku Slonimā.
    Klusā daba ar sētnieku Slonimā.

    Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.

    Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.
    Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.

    Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.

    Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.
    Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.

    Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.

    Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.
    Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.

    Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.

    Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.
    Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

    Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

    Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.

    Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.
    Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.
    Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.
    Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.

    Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.

    Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.
    Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.

    Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.

    Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.
    Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.
    Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.
    Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.

    Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).

    Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.
    Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.
    Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.
    Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.

    Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.

    Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».

    Visas fotogrāfijas no Baltkrievijas piedzīvojumiem skatāmas Flickr galerijā.

  • Rokdarbi. Sveiciens Ropažu novada vēlēšanu komitejai.

    Klāvs man burtiski izrāva vārdus no mutes, publicējot apstāstu par skaitļiem un referenduma atspoguļošanu. Vienmēr esmu centies tieši šādā veidā arī skatīties uz informāciju par balsotājiem. Tieši tāpēc arī tapa šis rokdarbu ieraksts, lai kaut cik savestu kārtībā vismaz viena novada priekšstatus un patiesību par vēlēšanām.

    Ropažu novada pašvaldības mājaslapā Aina Bernharde, novada vēlēšanu komitejas priekšsēdētāja publicēja sauso atgremojumu par 18. februāra tautas nobalsošanas rezultātiem. Protams, ka no tā izriet, ka nedaudz vairāk par 8% Ropažos vēlas krievu valodu kā otro valodu Latvijā, kas, bez šaubām, neatbilst patiesībai. Uzskatāmai nepatiesībai grafika no Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapas.

    Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā.
    Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā.

    Tad nu labosim šo kļūdu, publicējot to pašu patiesību citā iepakojumā.

    Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā. mrserge.lv vizualizācija.
    Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā. mrserge.lv vizualizācija.

    Kā izrādās, tad patiesībā to, kas vēlas šos labojumus, ir tikai 5% no balstiesīgajiem vēlētājiem. Viss ir atkarīgs no tā, kā informāciju pasniedz.

    Papildinājums 22. februārī. Portāls NeoGeo.lv, kas līdz šim ir vismaz centies darboties daudz maz loģiskā virzienā, ar apskaužami labiem tehniskiem risinājumiem publicējot kartogrāfisko informāciju, kas papildināta ar aprakstiem. Bet tieši to pašu lažu, ko pielaida CVK un absolūti visi masu mediji Latvijā, pielaida arī NeoGeo rakstā par tautas nobalsošanas rezultātiem. Žēl, ļoti žēl. Iesaku palasīt arī komentārus pie raksta.

  • .

    Namejs.

  • AKKA/LAA tēla veidošanas stratēģija

    Šķiet, ka pseidocienītās organizācijas tēls ar katru dienu kļūst arvien trulāks un trulāks. Jebkurš skaidrojums par jebkuru interesējošo jautājumu tiek izskatīts vienīgi caur zobusāpēm. Atcerēsimies kaut vai veco sviestu ar youtube klipu izvietošanu blogos.

    Tādā pašā garā, čakarējot prātu, AKKA/LAA ir pirms tam jau sabojājusi matricu tirgu, nodrošinot labu peļņu kaimiņu valstu tirgotājiem kā arī pacentusies vairākos citos aspektos.

    Man pašam tikko bija gadījums, kas vairāk gan saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu nekompetenci un tai sekojošo idiotismu, kuru spējām atrisināt vienīgi tiesas ceļā un, kas bija tieši saistīts ar autortiesībām un to it kā pārkāpšanu.

    Tieši šajā sakarā biju devies uz AKKA/LAA biroju Čaka ielā. Šajā rajonā ar auto darbadienās principā nav ko meklēt, jo atrast vietu, kur kaut vai par maksu novietot transportu uz pāris minūtēm, ir praktiski nereāli. Biju pirms tam manījis, ka AKKA/LAA mājai ir pagalms, iebraukšanu kurā rotā «ķieģelis» ar papildzīmi «tikai ar AKKA/LAA atļaujām». Tad nu biju nolēmis, ka novietošu auto pie viņiem pagalmā un, vajadzības gadījumā, ēkā tupošajam sargam pajautāšu atļauju, lai viss ir pēc iestādes noteiktajiem standartiem.

    Iebraucis pagalmā, pamanīju treilerīti, kurā onka izkārto pārtikas produktus tirdzniecībai. Piegāju, paskatījos produktus un cenas. Nosmīkņāju, ka onka tirgojas bez kases aparāta un devos uz AKKA/LAA māju, no kurienes tajā brīdī tipināja cilvēki treilerīša virzienā.

    Kādu 10min laikā nokārtoju to, kas bija jānokārto un devos atpakaļ uz auto (te jāpiebilst, ka sargu tajā mirklī es arī neatradu, iespējams, ka tas bija viens no tiem personāžiem, kas devās treilerīša virzienā) un attapos pie skata, kas manī uzdzina dusmas.

    Tvīts par tirdzniecību AKKA/LAA pagalmā.Mani tik daudz nedusmo tas onka. Zemnieks un tā, forši, jāatbalsta. Mani reāli izved no pacietības fakinētie taisnības cīnītāji no AKKA/LAA, kas, (uzmanību!) paši ir devuši atļauju viņu pagalmā iebraukt un tirgoties, pārkāpjot mūsu valstī noteikto kārtību, par kuras esamību šajā iestādē jau nu pavisam noteikti zināja visi.

    Dažkārt var sastapties ar policistiem, ka viņi rīkojas pārāk brutāli vai arī piesedz savējos. Tādos gadījumos mēs pavaidam un aizmirstam, «jo viņiem takš ir pārmantotas tradīcijas no padomju laikiem, no kurām ir grūti tikt vaļā» vai kaut kā tamlīdzīgi.

    Bet, bļa, AKKA/LAA! Rodas pamatots iespaids, ka viņi tur pavisam ir bailes pazaudējuši un dzīvo absolūti citā dimensijā.

    Uz ko es te vedinu? Da ne uz ko. Pēc tik lieliska ACTA un visu pārējo lobējamo sūdu minikreša arī mūsu mazajā pīļudīķī, es tikai ļoti gribētu, lai tautieši vairāk skatītos uz pirkstiem tādiem «taisnības» cīnītājiem. Un runātu par to atklāti, nevis virtuvē.

  • E-paraksts my ass

    e-suds-paraksts
    e-suds-paraksts

    Šodien ar Herbi izdomājām, ka varētu beidzot saņemties un aiziet pieteikties e-parakstam. Galvenokārt tāpēc, ka ir biku izbesījis staigāt pa visādām iestādēm ar iesniegumiem rokās vai stāvēt rindā Latvijas pastā, lai varētu nosūtīt ierakstītās vēstules.

    Ielienam e-paraksta mājaslapā un iečekojam, ka varam pieteikties e-parakstam Latvijas pasta «Saktas» nodaļa (mums tuvākā no Vecrīgas). Pirms tam pārbaudījuši, cik tā figņa maksā, iebāžam kabatā 20Ls (6,99Ls par neierobežotu skaitu + rezerves nauda, jo pasts jau nebūs tā vieta, kur no tevis vēl kaut ko nenoslauks) un dodamies uz turieni.

    Liriskai atkāpei, no e-paraksta mājaslapas:

    Gada laikā kopš virtuālā eParaksta ieviešanas tā lietošanai portālā www.eparaksts.lv autentificējušās vairāk kā 9800 personas, savukārt eParakstu viedkartē lieto ap 5000 personu. Salīdzinot ar 2010.gadu ir gandrīz divreiz pieaudzis izsniegto eParaksta viedkaršu skaits, ko pārsvarā eParakstīšanai izmanto iestādes un uzņēmumi, savukārt līdz ar droša virtuālā eParaksta ieviešanu ir samazinājies privātpersonu skaits, kas vēlējušās saņemt eParakstu viedkartē.

    Pastā izņemam numuriņu, pagaidam, kā jau tas nākas, kādas 15-20 minūtes, līdz tiekam pie tantes.

    —Labdien, mēs vēlētos pieteikties e-parakstam.

    —Kādu jūs vēlētos? Jūs jau esat izvēlējušies?

    —HVZ. Kādi jums tie veidi tur ir. Mājaslapā rakstīts, ka tas, kas der, lai var neierobežoti parakstīties, maksā 6,99. Nu to mēs tad arī varētu paņemt.

    —Tāds, kās ir neierobežotām reizēm, maksā virs 90 latiem (precīzi nevar atcerēties), un ir pieejams tikai juridiskām personām.

    —Bet mājaslapā rakstīts, ka fiziskām personām tas ir pieejams, un ka pie jums var uztaisīt, un ka maksā 6,99.

    —Jūs esat kaut ko sajaukuši. Vispār jau tie e-paraksti ir kādi pieci dažādi veidi un jūs droši vien domājāt par kādu citu, bet pie mums fiziskām personām ar parakstu skaita ierobežojumu maksā 20 latus.

    Pilnīgā ahujā nonākuši, pasakamies viņai par veltīto laiku un kārtējo reizi secinam, ka pasta darbiniekiem vieglāk ir pastāstīt par Dormeo matraču atšķirībām un to, kā pieteikties Viking loterijām. Izvēlamies kā nākamo upuri LU Studentu servisu, jo arī tas ir minēts e-paraksta mājaslapā.

    —Labdien. Mēs te vēlētos tā kā e-parakstam pieteikties. Kas mums būtu jādara?

    —Dodiet savu iesniegumu un pasi.

    —Kādu iesniegumu? Neko nezinam. Dajoš lapu, uzrakstīsim to iesniegumu, kādu vajag. Pase ir līdzi.

    —Nē. Jums ir jāieiet e-paraksta mājaslapā, jāautorizējas, jāuzraksta iesniegums, jāizdrukā un tad jānāk pie manis. Es tikai reģistrēju.

    Smaidot atvadamies, pirms nav sācies franču žargona izvirdums krievu mēlē un tinamies no turienes projām, veltot lielāko daļu no izvirduma LU galvenās ēkas gaiteņiem.

     

    Secinājumi

    E-parakstu var dabūt tikai reģistrējoties e-paraksta mājaslapā un to var izdarīt tikai dažu banku klienti. Pēc tam vēl ir vesels lērums ar visādiem piedzīvojumiem, lai tu vispār tiktu pie kaut kāda sakarīga risinājuma. Rezultātā vēl nav zināms, vai viss būs skaisti un gludi tad, kad to e-parakstu tiešām gribēsies lietot.

    Un tad vēl būtu jābrīnās, ka neviens Latvijā neskrien to e-parakstu taisīt?

    Ak jā, piemirsās pateikt, ka pasta darbiniece vēl kaut ko topīja par to, ka ja grib e-parakstu juridiskai personai, tad ir jādodas uz Latvijas valsts radio un televīzijas centru un ar viņiem jāslēdz līgums un tad jādodas atpakaļ uz pastu.

    Finālam. LVRTC ar savu sūda parakstu un kruto vīziju nepiedāvā nevienu, absolūti nevienu citu veidu, kā ar viņiem sazināties, izņemot mājaslapas forumu. Pat elementāru tālruņa numuru ar helpline nevar nodrošināt.

  • Nokia BetaLabs — kad mazāk ir labāk kā vairāk

    Esmu jau pirms tam daudz rakstījis par to, ka uzskatu tabulu ierakstu vizuālu dalīšanu ar papildelementu izmantošanu par dizainera nemākulības paraugu. Viens no tādiem piemēriem ir Nokia BetaLabs, kur koporācija publicē testa versijas jaunajām mobilajām aplikācijām un programmām. Zemāk redzamajā animācijā es veicu tikai divas darbības — noņēmu fonu tabulas nepāra rindām un pēdējās kolonnas tekstam samazināju attālumu starp teksta rindām.

    Nokia Betalabs. Pirms un pēc korekcijas.
    Nokia Betalabs. Pirms un pēc korekcijas.

    Rodas jautājums, kāpēc dizainerim uzspieda veidot šos nevajadzīgos fonus? Vai tas bija mārketinga nodaļas arguments «mums vajag vairāk zilas krāsas», jeb arī tas ir kā krieviem avīžu dizainā — jo raibāk, jo labāk?.

    P.S. Patiesais šī ieraksta iemesls ir tāds, ka esmu beidzot iebraucis, kā darbojas Firebug (vismaz man tā šķiet). Tad nu gribēju parādīt lapu, kuras lietošana izsenis ir bijusi zobusāpe, savukārt absolūti vienkāršs labojums to padarītu jau daudzreiz lietojamāku.

  • 16. janvāris. Daugavpils.

    Biju īsā, pāris stundu vizītē Daugavpilī. Kopš mana pēdējā apmeklējuma visvairāk pārsteidza megainfrastruktūra, kas ir sabūvēta, savienojot dažādās pilsētas daļas pie stacijas. Tur tagad ir apļu, tiltu, pārvadu un ceļu mudžeklis, kurā ir grūti orientēties, ja nezina ielas. Toties, ja iebrauc idejā, kā kaut kur jābrauc, tad ir ārkārtīgi ērti, jo nav jāgaida ne uz vienu dzelzceļa pārbrauktuvi. Google Maps satelītkārtē pagaidām vēl ir skatāma būvbedre, kur tas viss tagad ir sabūvēts.

    Daugavpils būvbedre. Google maps.
    Daugavpils būvbedre. Google maps.

    Atziņa, ko šoreiz esmu ieguvis no Daugavpils, salīdzinot ar to braucienu, par kuru stāstīju pirms diviem gadiem — šī pilsēta Latvijā pavisam noteikti izceļas ar neregulējamo gājēju pāreju skaitu uz vienu kvartālu. Sniega un šļurgas apstākļos tas bija samērā interesants piedzīvojums, it īpaši rēķinoties ar to, ka Daugavpils vidējais statistiskais gājēju pārejas jūzeris darba dienas pēcpusdienā ir vismaz 60 gadus vecs.

    Viens no objektiem, ko ļoti vēlējos apmeklēt, ir dārza māja, kurā un kuras apkaimē esmu pavadījis krietnu daļu savas bērnības.

    Dārza māja Daugavpilī, pie Stropu ezera.
    Dārza māja Daugavpilī, pie Stropu ezera.

    Šeit ir gan izbaudīts pirmais alus, gan sekots līdzi pirmajam nočieptajam ritenim, gan apgūta Žiguļa vadīšanas prasme, gan pirmo reizi pīpēts. Īsāk sakot, pamatīgas bērnības atmiņas. Tagad gan dārza māja ir pārdota, večukiem jau bija par grūtu sekot tai līdzi. Toties atmiņas paliek. Starp citu, ievērojiet vējlodziņu — tā bija vieta, pa kuru es devos savos nakts piedzīvojumos, kamēr opis un ome gulēja pirmajā stāvā, bet jumtistabā man bija ierīkots savs īpašais štābiņš, kur mitināties.

    Daugavpils brīvdabas estrāde.
    Daugavpils brīvdabas estrāde.

    Daugavpils brīvdabas estrāde ir palikusi bez jumta. Cik atminos, tad esot bijis kaut kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Žēl, jo tā bija skaista koka ēka.

    Otra ēka, par kuru esmu nedaudz izbrīnīts, ir Daugavpils stacija. Patiesi nesaprotu, kā ir izdevies saglabāt ēku tādu, kāda tā ir palikusi manā atmiņā kopš bērnības.

    Daugavpils stacijas ēka.
    Daugavpils stacijas ēka.

    Bildēju no automašīnas loga, tāpēc foto kvalitāte tāda ir kāda ir. Varbūt kāds arhitektūras pazinējs varētu paskaidrot, kādi ir nosacījumi vai vismaz loģika, izvietojot uz stacijas ēkām nosaukumus. Man akurāt šķiet, ka uz šīs ēkas pavisam noteikti pietrūkst uzraksta «Daugavpils», kas ir redzams ēkas pusē, kas vērsta uz peroniem. Būtu taču ļoti skaisti tādu uzrakstu uzlikt arī ēkas pilsētas pusē. Vai varbūt es kaut ko nezinu?

    Ķīmiķu ciematā atradu vēl neizdemolētu izkārtni, kas veidota jau brīvvalsts laikā, tomēr ir saglabājusi absolūti visas padomju izkārtņu veidošanas tradīcijas.

    Izkārtne Augļi un dārzeņi.
    Izkārtne Augļi un dārzeņi.

    Ja šādu izkārtni palūgtu uztaisīt tagad, plastmasas gaismas kastes liekošie darboņi apdirstos un pasūtījumu izpildīt nevarētu.

    Daugavpilī ir atvēries pirmais McDonalds ātrās apkalpošanas restorāns ārpus Rīgas robežām.

    Vīri liek McDonalds reklāmu.
    Vīri liek McDonalds reklāmu.

    Hamburgeru darinātava izvietojusies bijušās ēdnīcas ēkā, netālu no Daugavpils cietuma un Daugavpils alus rūpnīcas, kas tagad tiek dēvēta par Latgales alus darītavu.

    Un vēl es pamanīju ārkārtīgi interesantu maršruta simbolu. Tā arī nav skaidrs, vai tas ir gļuks, jebšu Daugavpilī ir kāda īpaša maršrutu simbolu sistēma ieviesta, jo nedaudz savādāks simbols bija manīts uz viena cita autobusa.

    Daugavpils. Autobuss ar maršruta simbolu.
    Daugavpils. Autobuss ar maršruta simbolu.

  • Adobe Lightroom 4 beta

    Adobe Lightroom 4 beta
    Adobe Lightroom 4 beta

    Ir iznākusi Adobe Lightroom 4 beta versija. Tur ir daudz visādi sīkumi nākuši klāt, kas, pārsvarā, ir figņa. Piemēram, Book režīms, kurā var maketēt fotogrāmatas. Tikpat nenozīmīga man šķiet video importēšanas, sākuma un beigu apcirpšanas kā arī pavisam necilas apstrādes iespēja. Lightroom tomēr nav video paredzēts.

    Bet ir divas lietas, kas ir patiesi krutas. Pirmā no tām ir pilnībā pārstrādāts mehānisms darbam ar toņiem.

    Lightroom 4 beta histogrammas.
    Lightroom 4 beta histogrammas.

    Pirmkārt, tagad ir pavisam skaidrs, kas par ko atbild, jo viss iet secīgi: blacks, shadows, exposure, highlights, whites. Otrkārt, regulēšanu var veikt tā, kā tam būtu jābūt, attiecīgi, black mēs varam ne vien satumšināt, bet arī padarīt gaišāku, kā jau tam būtu jābūt. Bez šaubām, ja ar kurvēm šķiet darboties ērtāk, tad varēja jau to visu darīt tur, bet man šī tonālā segmentēšana un apstrāde patīk labāk.

    Otrā lieta, kas nebūt nav mazsvarīga. Beidzot ir iestrādāts soft proofing, līdz ar to var koriģēt attēlus ne vien glabāšanai un tālākai apstrādei drukai vai monitoram ar Photoshop, bet gan tā visa paveikšana, neizejot no Lightroom. Un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tagad fotogrāfam var vienkārši nosūtīt drukas krāsu profilu un palūgt, lai tas pats veic krāsu prūfu un piedzen to drukai. Līdz ar to vairs nerodas jautājumi no sērijas «kāpēc šitais sarkanais ir tāds blāvs» vai «kur pazuda mans debesu zilais». Visu līdz galam noved pats fotogrāfs un tālāk jau ir vajadzīga tikai pēcapstrāde konkrētam maketam (principā — tikai asuma regulēšana attiecīgajam bildes izmēram).

    Vēl ir ieintegrēta arī karte, kurā varam manuāli norādīt ģeolokāciju vai pat ielādēt GPS trekera datus un sinhronizēt tos ar bilžu uzņemšanas laiku, bet tas arī ir samērā otršķirīgi. Kārtējo reizi ir pārstrādāti arī trokšņu samazināšanas algoritmi un ieviests kārtējais krāsu kalibrēšanas procesa algoritms, kurš man šķiet nedaudz saudzīgāks pret attēliem salīdzinot ar priekšgājēju.

    Tā kā ar slideshow, print un web vidēm es nekad neesmu darbojies (nav bijusi nepieciešamība), tad izmaiņas tur es nespēju izstāstīt. Vēl ir iespēja pa taisno publicēt bildes Facebook un Flickr, bet tā kā man patīk Flickr saskarne, tad izvēlos eksportēt un tad augšuplādēt caur Flickr mājaslapu.

    Viena iespēja gan man jau ir palīdzējusi — bilžu sūtīšana uz e-pastu pa tiešo no programmas. Tas ir ārkārtīgi noderīgi, piemēram, ja no kāda pasākuma sataisi reportāžu un tad ir 10+ cilvēkiem jānosūta bildes «kur viņi ir redzami».

    Līdz martam Adobe Lightroom 4 beta ir lejuplādējams bezmaksas testēšanai. Izstrādātāju blogā pieejams pilns jauninājumu saraksts, savukārt Lightroom 4 forumā var padalīties ar savām sāpēm vai atrast līdzīgi domājošos.