Reāls stāsts. Paviršs un bezatbildīgais maketētājs.

Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.
Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.

Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.

—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.

Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.

—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.

Minikid veikala reklāmas baneris no vēstules pielikuma.
Minikid veikala reklāmas baneris (visticamāk saskaņošanai būvvaldē) no vēstules pielikuma.

Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.

Pirmā saskaņošana. Iespringstu uz paskaidrojumiem, lai zina, kam pievērst uzmanību.
Otrā saskaņošana. Galavarianta apstiprināšana.
Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.
Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.

Sarakste ar klientu, kuru tu nevēlies.

Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.

Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.
Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.

Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»

 Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika» (Кот ушел, а улыбка осталась).
Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika» (Кот ушел, а улыбка осталась).

Ja neproti krievu valodu, vari tālāk nelasīt. Ja nosaukumi «Kin-dza-dza», «Fortūnas džentlmeņi», «Mimino» un «Es soļoju pa Maskavu» tev neko neizsaka, vari tālāk nelasīt. Ja nekad mūžā neesi taisījis Kū! operatīvo dienestu transportam, visticamāk, vari tālāk nelasīt. Tviteraptauja gan parādīja, ka saujiņa to, kas tālāk lasīs, atradīsies.

Город Нью-Йорк. Утро после банкета. В кармане ни цента.
Пошел гулять. Навстречу мужик. Когда поравнялись, мужик спросил:
— Мистер, ай эм алкоголик. Кен ю хэлп ми?
— Икскюз ми, сэр, ай эм алкоголик ту, — ответил я.

Georgijs Danelija ir kinorežisors, ar kura filmām aug jau trešā paaudze. Pēc tautības gruzīns, viņš var lepoties ar 18 pilmentrāžas filmām, no kurām trešo daļu pilnīgi noteikti ir redzējis katrs, kas bijušās PSRS teritorijā piedzima agrāk par deviņdesmitajiem. Turklāt daudzām filmām Danelija rakstīja scenārijus, piedalījās kā aktieris un nesmādēja kādu reizi arī uzdziedāt.

— Руслан, я собираюсь снимать простенький фильм о любви по повести Владимира Маканина «На первом дыхании». Я вам дам сценарий, почитайте, подумайте, посоветуйтесь. Потом поговорим.
— Георгий, я уже посоветовался. Знающий человек мне сказал, что плохих фильмов вы не снимаете. Я с ним согласен. Поэтому я вам позвонил. Сценарий я читать не буду. Кино посмотрю. Говорите, надо триста, будет триста.
— Руслан, в кинотеатрах автомобильные и мебельные салоны, деньги вряд ли удастся вернуть.
— Фильм «Мимино», когда вы снимали?
— 15 лет назад.
— А вчера по телевизору показывали.

Cienījamo 84 gadu vecumā Georgijs Danelija grāmatā «Кот ушел, а улыбка осталась» turpina pirmajās divās («Тостуемый пьёт до дна» un «Безбилетный пассажир: «байки» кинорежиссёра») iesākto stāstījumu par profesionālo karjeru un ar to saistītajiem notikumiem. Pat pie vislielākās vienaldzības par kino tapšanas procesiem, šīs grāmatas stāsti būs aizraujošs izziņas materiāls par aukstā kara, padomju varas norieta, perestojkas un atjaunotās Krievijas pirmajiem gadiem.

Un lai nebiedē tas, ka es tik dāsni citēju grāmatu. Danelija nav žēlojis stāstītāja talantu, lai pastāstītu, ka dzīve bijusi tikpat raiba kā viņa filmu varoņiem. Varbūt tāpēc, bet varbūt, lai spilgtinātu tā brīža atmosfēru, Georgijs caurvij personīgās peripētijas ar fragmentiem no filmu sižetiem. Esmu pārliecināts, ka puse Danelija aprakstīto notikumu, ja jau nav kļuvuši, tad kļūs par folkloru. Tāpat, kā par tautas folkloru ir kļuvuši teicieni no viņa filmām «плохой человек, редиска», «случайно стулом зацепил», «пасть порву моргала выколю», «скрипач не нужен, дядя Вова».

(1992. gads, Maskava) Придумали: в Москве с электричеством проблемы, свет дают только по четным дням, и когда Настя едет на работу в нечетный день, вагон трамвая по рельсам тащит на буксире БТР (бронетранспортер).
Осенью на Чистых прудах прицепили трамвай к БТРу, посадили Настю у окна, поставили камеру пониже, так, чтобы тротуар не попадал в кадр, дали сигнал, и БТР потащил трамвай. И выяснилось, что прохожие на нас никакого внимания не обращают, никто даже не взглянул. (Мы боялись, что будут останавливаться и глазеть.) А когда трамвай остановили, чтобы вошел наш герой Саша, которого играл Валера Николаев, от трамвайной остановки к нам побежали люди и попытались войти в вагон. Мы их не пускали:
— Товарищи, сюда нельзя, здесь киносъемка! Неужели вы не видите, что этот трамвай не действующий, киношный, его БТР тащит.
— Электричества нет, вот он и тащит. Наконец-то снизошли, о людях подумали!

BTR velk tramvaju filmēšanas laikā Maskavā.
BTR velk tramvaju filmēšanas laikā Maskavā.

Es varu tikai apbrīnot, kā viņš ir spējis tik labi atcerēties pat tādus sīkumus, kā trīs bērnu vārdus kādas piepilsētas dzelzceļnieka mājas pagalmā, filmēšanas grupas kolēģa sievas privātās problēmas un galdiņu izvietojumu Soču restorānā. Tas padara Georgija Danelija grāmatu arī par sava veida vēsturisku liecību. Kaut gan viņš vairākas reizes atgādina, ka nav pārliecināts, vai pilnīgi visu stāsta precīzi.

Pie manis grāmata nonāca audioformātā. To izcili ierunāja Arkādijs Buhmins un līdzās pārējām Arkādija Buhmina YouTube kontā atrodamajām audiogrāmatām ir arī visas trīs Georgija Danelija grāmatas. Ja protat klausīties audiogrāmatas, tad būsiet iemācījušies no jūtūba arī skaņas celiņus izvilkt.

(1989. gads, Izraēla) Приехали снимать общий план тюрьмы в пригороде города Бершевы. Она стояла в пустыне, особняком. Установили камеру. Рядом с тюрьмой пасся верблюд. Переставили верблюда по кадру. Ждем солнца.
Как всегда, первыми появились любопытные мальчишки. Смотрят, ждут.
Подъехал бедуин на ослике. Остановился. Поздоровался и спросил по-английски:
— А Сталлоне привезут?
— Нет.
— В прошлый раз был.
— В прошлый раз были американцы, — сказал Саша Кляйн. (Почти все фильмы «Рембо» снимали в Израиле.)
— А это кто?
— Русские.
— А Гагарин приедет?
— Нет.

Tomēr es ļoti iesaku paralēli vismaz izšķirstīt Georgija Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika» EPUB versiju (5,6 MB), kuru izdevniecība izplatījusi interneta plašumos (grāmata drukāti izdota vien 5000 eksemplāros). Tajā biezā slānī ir atrodamas stāstus papildinošās fotogrāfijas. Un paralēli trenējiet rakstīšanu kirilicā, lai ar tantes Gūgles palīdzību atcerētos desmitiem grāmatā pieminēto vārdu, kurus visticamāk pazīstat sejā kā personāžu kādā no Georgija Danelija filmām.

Стоял я в очереди на заправку у бензоколонки около Дома пионеров. Очередь длиннющая до улицы Косыгина. Подъехал на красном «жигуле» Евгений Моргунов. Вышел из машины, громко поздоровался со всеми и спросил меня:
— А ты почему в очереди? Тебе без очереди положено.
— Я скромный, — пошутил я.
— Товарищи, среди нас внук Павлика Морозова! — зычным голосом объявил Моргунов. — Пропустим сироту без очереди?
— Пусть заправляется, — вяло сказал кто-то в очереди.
— Давай, Георгий Николаевич, подъезжай.
— Не надо… Прошу.
— Товарищи, он стесняется! Скромный! А мы ему скажем так: «Пока не заправишься, никто заправляться не будет!» Верно я говорю?
— Пусть только не тянет, — сказал первый в очереди.
Пришлось заправиться. Было это в 93 году.

P.S. Lielāko daļu Georgija Danelijas filmu var noskatīties Mosfilm digitālajā arhīvā, par kuru es rakstīju pirms gada: «Mosfilm mākslas filmu digitālais arhīvs».

Rokdarbi. Lattelecom un LMT vērtības izmaiņas un sveicieni LTV ziņu dienestam

Veidojot grafikas dizaineri parasti grēko neapzināti. Norauj ass sākumu tur, kur nedrīkst, izvēlas neloģiskas proporcijas vai profāniski izceļ mazās vērtības attiecībā pret lielajām. Iesācējiem un pseidoaptauju publicētājiem tas ir piedodams, bet LTV ziņu dienestam jau ne pirmo reizi aicinu pieņemt darbiniekus, kas domā ar galvu.

Ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadi, kopš telekomunikāciju uzņēmumus LMT un Lattelecom vēlas sazāģēt un apvienot vienlaicīgi. Skaidrs, ka lēmums ir gana skarbs, lai politiski neviens negribētu uzņemties atbildību. Nav jau kaut kādas sūda bankas, kuras var pāris diennaktīs nopirkt un pārdot. LTV ziņu dienests publicēja ziņu par to: «Vilcinoties ar lēmumu par LMT un «Lattelecom», kritusies uzņēmumu vērtība». Liene Barisa-Sermule sagatavoja labu materiālu ar intervijām, analīzi un (bungu rīboņa) vizuālo materiālu, kam būtu jāparāda abu uzņēmumu vērtības izmaiņas.

LTV Ziņu dienesta grafika. Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtību izmaiņu salīdzinājums.
LTV ziņu dienesta grafika. Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtības izmaiņas.

Ja neskaita trakošanu ar fontu izmēriem, pretīgas ēnas lietošanu, ir kliedzošas netaisnības, ar ko šī grafika slimo:
— Grafikas stabiņu izmēriem nav vispār nekādas saistības ar vērtībām.
— Ļoti retos un ļoti pārdomātos gadījumos drīkst mainīt vietām salīdzināmās vērtības (pirmajā LMT ir augšā, otrajā—apakšā).
— Ar papildus ēnojumiem un balto strīpu grafika nevajadzīgi ir saskaldīta četrās savstarpēji nesaistītās daļās.
— Tā vietā, lai iznestu daudzumu un mērvienību, pilnībā vai daļēji katram skaitlim tiek pielikts tik daudz, cik nu dizainerim sagribējās.
—Nav vajadzības saīsināt, ja var uzrakstīt pilnu vārdu un NAV TEKSTU JĀRAKSTA augšējā reģistrā.

Turklāt, lai nečakarētu cilvēkiem prātu, daudz vienkāršāk ir salīdzināt vērtību izmaiņas, ja abus uzņēmumus abos gados noliek blakus.

Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtību izmaiņu salīdzinājums. mrserge.lv versija.
Uzņēmumu LMT un Lattelecom 2008. un 2015. gada vērtības izmaiņu salīdzinājums. mrserge.lv versija.

Ja vismaz ciparos LTV nav samelojuši, tad tagad mēs varam redzēt, ka Lattelecom ir kļuvis vērtīgāks par LMT, kam septiņos gados uz pusi kritusies vērtība. Ja es kaut cik ticētu visiem pārējiem skaitļiem, būtu papildinājis arī ar piedāvātās cenas proporciju ievietošanu, jo teorētiski sanāk, ka 2008. gadā TeliaSonera bija gatava piemaksāt 11% virs uzņēmumu vērtības par valsts daļu izpirkšanu. Bet pēc tādām vizuālām manipulācijām ar datiem es nekam neticu, tāpēc neatļāvos tālāk manipulēt ar pieņēmumiem par manipulāciju autentiskumu.

Reklāmas un bloķētāji. Jāpārdod ir informācija, nevis auditorija

Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.

diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.
diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.

Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.

Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.

***

Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.

Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles.
Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles pāri visam.

Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.

Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.
Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.

Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.

Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.

Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.

Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.
Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.

Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.

Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».

Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).

Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.
Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.

Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.

Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.

Savukārt par uzbāzīgām reklāmām mājaslapās, portālos un blogos es rakstīju jau 2012. gadā «Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās» un trāpīgāk trīs gadus vēlāk pateikt nevarētu.

Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.

P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.

1978. gada PSRS Ceļu satiksmes noteikumi

«Правила дорожного движения». 1978. gada ceļu satiksmes noteikumi, PSRS, balstīti un Vīnes konvenciju par satiksmi.
«Правила дорожного движения». 1978. gada ceļu satiksmes noteikumi, PSRS, balstīti un Vīnes konvenciju par satiksmi.

Mēģinot sakārtot personīgo mantu bardaku, vienā no kastēm atradu 1978. gadā izdotos PSRS ceļu satiksmes noteikumus. Šī grāmata ir ievērības cienīga tāpēc, ka balstīta uz 1968. gada Konvenciju par ceļu satiksmi, mūsdienu Latvijas Ceļu satiksmes noteikumu pamatdokumentu.

1978. gada PSRS Ceļu satiksmes noteikumi (PDF, 18,4 MB)

Pirmā Konvencija par ceļu satiksmi gan bija pieņemta jau 1949. gadā (UNECE arhīvā var iepazīties ar visām vēsturiskajām redakcijām), tomēr tā bija tālu no mūsdienu ceļu satiksmes noteikumiem. Savukārt PSRS 1978. gada satiksmes noteikumi ir tuvu tam, kā mums šodien ir jāpārvietojas pa ceļiem. Ar dažiem interesantiem izņēmumiem.

1978. gada satiksmes noteikumu brīnišķīgās brīdinājuma zīmes.
1978. gada satiksmes noteikumu brīnišķīgās brīdinājuma zīmes.

Tolaik par vadītāju tika uzskatīts arī lopu dzinējs un apkrauta lopa vedējs (nav ne jausmas, kā iztulkot вьючный скот). Bija aizliegts vadīt transportlīdzekli privātas peļņas nolūkos (sveiks, sociālism!) un «apstāties aizliegts» ceļazīmes darbības zonā bija atļauts stāvēt motorizētiem invalīdu ratiņkrēsliem. Gājēju pāreju zebrām bija paredzēta iespēja norādīt iešanas virzienu ar bultām. Tolaik vispār uz braucamās daļas varēja zīmēt jebko (papildus atrunātajiem horizontālajiem apzīmējumiem), ja vien tas neuzliek kādus papildus ierobežojumus satiksmei.

1978. gada satiksmes noteikumu aizlieguma zīmes.
1978. gada satiksmes noteikumu aizlieguma zīmes.

T-veida luksoforus bija atļauts izmantot ne tikai tramvaju, bet arī trolejbusu un autobusu satiksmes regulēšanai, pie apdzīšanas uzmanības pievēršanai apdzīvotā vietā drīkstēja pamirkšķināt ar tālajām gaismām, bet ārpus apdzīvotām vietām—uztaurēt.

Starp citu, 1978. gadā nebija termina «apsteigšana». Apbraucot autiņu, kas griežas pa kreisi, manevrs saucās «apdzīšana no labās puses». Braukt no stāvas nogāzes drīkstēja tikai ieslēgtā ātrumā un bērnus kravas mašīnu kravas nodalījumā drīkstēja pārvadāt vienīgi divu pieaugušo pavadībā.

Bet, kas pats interesantākais, automašīnu vadītājiem (izņemot speciālo un diplomātisko transportu) bija obligāti jāpiedāvā transporta pakalpojumi, ja tos uz ceļa stādināja mediķi, kas devās pie kritiski slimiem pacientiem vai mežsargi, ja tie devās uz vai no mežu ugunsgrēkiem. Kā pastāstīja vecs paziņa, viņa mammai, pensionētai mediķei, esot pat poliču miliču zizlis bijis mājās tādiem gadījumiem.

Īsāk sakot lasiet, ir riktīgi interesanti.

E-pasts ir karalis

Svarīga saruna Google Hangouts.
Svarīga saruna Google Hangouts.

Es izdzēsu profilu no Draugiem.lv brīdī, kad klients atsūtīja darba uzdevumu šī sociālā tīkla īsziņu servisā. Es izmetu un aizmirsu Skype tad, kad trijos naktī man sūtīja bildes maketam nepacietīga kliente. Ja sūta man kaut ko LinkedIn, iespēja, ka es to saņemšu palielinās brīdī, kad ziņa pirms nosūtīšanas tiek izdzēsta.

Sūtīt īsziņu SMS vai kādā no saziņas platformām ir visbezjēdzīgākais veids, kā ar mani sarunāt kaut ko svarīgu. Lai tas būtu Twitter, Facebook vai Google Hangouts.

Jebkuras čatošanas vai īsziņu platforma ir radīta tūlītējai atbildes reakcijai. Īsziņa piespiež tevi atrauties no šībrīža nodarbes un pārslēgties uz to, ko prasa ziņas sūtītājs. Ja iespējas uzreiz noreaģēt nav, zūd arī ziņojuma jēga. Kādu mirkli ziņojums vēl karājas, bet vienā brīdī tas sāk traucēt tik ļoti, ka īsziņa tiek atvērta, lai telefons vai sociālā tīkla lapa vairs nekad par to neatgādinātu.

—Sveiks, pie trubas?
—Jā.
—Vari man uztaisīt ekrānšāviņu no sava iPhone www.saite.lv lapai?
—Ķer ciet.
—Paldies.

Ja jums no manis kaut ko vajag, rakstiet e-pastus. Es varu neatbildēt uz e-pastu vairākas dienas, bet tas man vienmēr karāsies kā darāmais darbs. Mans e-pasts ir box@mrserge.lv.

Un tas bieži attiecās arī uz telefonsarunām, kuras vispār varēja nenotikt.

—Labdien. Vai cafe Leningrad?
—Jā.
—Oo. Super-duper! Mēs esam jaunā talantīgā grupa no Rojas. Izpildām post-emo-šitrock, mums ir jau četras dziesmas un mēs…
—Sūti informāciju par grupu, saites, bildes, video, audio uz e-pastu box@leningrad.lv. Jums atbildēs.

Grāmatjautājumi no A–Z

Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.

Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.

Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.

Šobrīd lasu:
Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».

Dzēriena izvēle lasot:
Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.

E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.

Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.

Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.

Apslēptais dārgakmens:
Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.

Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.

Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.

Kāda veida grāmatas tu nelasi:
Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.

Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
Neatceros, kas bija garāks: Tolstoja Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.

Lielākās grāmatas paģiras:
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.

Tavu grāmatplauktu skaits:
Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.

Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».

Lasāmnožēla:
Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.

Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.

Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.

Nepiedodama/s fane/s (kam?):
Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.

Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to,  kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.

Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.

27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».

Nesenākais Pēdējais grāmatas pirkums:
Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes  grāmata «Jaunajam velosipēdistam».

Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.

Stafete tālāk:
Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.

Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.

Nereāls stāsts. Viedpalīgi.

Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.

Liela, stiklota ēkā VEFa rajonā. Saulainajā pēcpusdienā konferences telpā valda nervoza gaisotne. Iesvīdušo padušu ieskautais galds pulcē vairākus augstāk un zemāk stāvošus priekšniekus. Katram blakus sēž sekretāre–stenogrāfiste ar raksturīgo «visu saprotu, visu pierakstu» sejas izteiksmi un biezo rāmju brillēm, kurām ar redzes korekciju nav nekāda sakara.

—Kolēģi, mums ir problēma. Pasūtinot pēdējo partiju ar nepārtrauktās barošanas ģeneratoriem mūsu komunikāciju torņiem, Tehniskās daļas direktora meita izčīkstēja sev kaut kādu termometru, kuru var no attāluma nolasīt. Debīlie ķīnieši padomāja, ka esam sajaukuši ciparus un atsūtīja mums jūras konteineri ar tiem sūda termometriem. Ja par to uzzinās Galvenais, mums katram pa diviem tādiem dibenā iestādīs. Vajag risinājumus.

—Mārketinga nodaļa jau ir veikusi pētījumus un secinājusi, ka jāatved vēl arī konteineris ar soļu mērītājiem un attālinātajiem gaismas slēdžiem.

—Jūs, bļa, vispār esat prātu izkūkojuši?

—Janci, nepārtrauc. Šamajiem ir ideja. Sauks visus šitos par viedpalīgiem. Uztaisīsim kampaņu, viss ies kā smērēts. Pēc amerikāņu kompānijas ABC Gadget Marketing datiem, attālinātajiem termometriem ir liels tirgus potenciāls. Iedomājies, tu vari to sūdiņu ielikt sīkajam somā un uzzināt, vai skolā jau ir pieslēgta apkure!

—Pag, es pareizi saprotu? Tas termometrs ir tas pats, kas man telefonā rādās no AccuWeather, tikai tagad man būs vēl viena figņa katru vakaru jālādē?

—Pa lielam jā, bet saproti…

—Un neaizmirstiet par soļu mērītājiem! Arī tiem pēc pētījumu datiem ir ļoti plašs tirgus.

—Mums jau tā ir pakaļā ar 4G ieviešanu laukos. Kaut kādi pajoļi braukā ar džipiem pa Latgales pierobežu un sūdzas, ka nevar jūtūbā strīmu nodrošināt no saviem aifoniem. Ko mēs viņiem, soļu skaitītājus piedāvāsim? Ejiet 2500 soļus uz ziemeļiem, tur ir mūsu 4G tornis. Davaj, vēl idejas.

—Eemm. Varbūt varam pie rižā blogā kaut ko iemest? Sīkie čurā karstu no visa, ko viņš raksta. Ja noveiksies, viņš vēl var deviņos no rīta rādžiņā nomērīt temperatūru Sipeniecei un iemest to instagrammā.

—Tu tiešām domā, ka sīkie spēs pārliecināt vecākus?

—Par Jo-Jo taču kaut kā pārliecināja.

—Piekrītu. Labi. Liene, zvani Kasparam, lai cep augšā rakstu. Un pabrīdini, ja feisbukā nebūs vismaz simts laiku, mēs ne kapeikas viņam nesamaksāsim. Ance. Sāc to vied-kastur-kastur vides kampaņu. Vienkārši, bez reklāmas sejām. Lai tauta iemācās to vārdu. Ja valodas centrs kaut ko uzdirsīs, vispār bomba. Jo vairāk publicitātes, jo labāk. Moš var kaut kā Krimu tam piešūt?

—Mums no politikas nedaudz vajadzētu distancēties, savādāk dabūsim sev Kalvīti valdē.

—Njā. To gan nevajag. Labs ir, visi pie darba.

***

Mēnesi vēlāk pirmās sapulces nospraustie mērķi nav sasniegti. Konteineris ar termometriem pārvests no muitas noliktavas uz Tehniskās daļas direktora privātmājas pagalmu. Mašīnu viņš demonstratīvi sāk turēt VEF teritorijas maksas stāvvietā, protestējot pret uzņēmuma netaisnīgo darbinieku politiku.

Mārketinga nodaļas vadītājai noveicies vēl mazāk. Juglas trīsistabu dzīvoklis tagad ir soļu mērītāju un attālināto gaismas slēdžu noliktava. Draugam nācās palūgt pārvākties atpakaļ uz Elizabetes ielas komunaļņiku. Pati dzīvo pie draudzenes Imantā.

Laiciņš skaidri norāda uz rudens iestāšanos. Astoņi attālināti nolasāmie termometri Rēzeknē un Alūksnē ir fiksējuši pirmās salnas. Pārdošanas nodaļā neviens nevar izskaidrot, kas un kāpēc tos ir iegādājies. Vienīgais loģiskais skaidrojums ir, ka tos rižais blogeris ir sapircis saviem radiniekiem. Tomēr kopējais pārdošanas apjoms ir pieaudzis par 800% salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, tāpēc augstākā vadība pagaidām neko nav pamanījusi.

Ar soļu mērītājiem situācija ir nedaudz iepriecinošāka. Pāris psihopāti no klientu atbalsta nodaļas iestājušies Salauzto batutu sporta sektā. Sekta izrādījusies tik populāra, ka kalpo par labu pseidosportiskās elektronikas tirdzniecībai. Mārketinga nodaļas vadītāja ir gatava personīgi piegādāt gadžetus katram klientam, lai tikai varētu pārvākties atpakaļ uz savu dzīvokli.

***

Kārtējā sapulce VEFa stiklotajā daudzstāvenē. Sanākušie satrauktām sejām gaida Pārdošanas daļas poverpointu. Ieradies viens no augstākās vadības, jo ieraudzījis vides reklāmu ar tekstu «Viedpalīgs» un kaut kādu termometru blakus uzņēmuma logucim. Grib saņemt paskaidrojumus.

—Šodien esam sapulcējušies, lai paziņotu lieliskas ziņas. Mūsu pārdošanas apjomi viedpalīgu tirgū ir auguši par 800% un šobrīd mēs esam absolūtie līderi Latvijas tirgū.

—Piedod, Jāni, ka es tevi pārtraucu. Mēs te vienu dienu sēdējām uz jumta terases, un, malkojot trīsdesmitgadīgo henīti ar kolu, baudījām dzestro rudens vējiņu. Skaidrs, ka kreklā vairs īsti nosēdēt nevar, nācās žaketi uzvilkt. Un tad Rozīša kungs izspļāva ideju, cik ekstravaganti būtu katru rītu saņemt SMS ar informāciju, vai šodien jāvelk krekls ar garajām vai īsajām piedurknēm. Saprotiet, ja mums būtu krekli ar garajām piedurknēm, žakete vēl nudien būtu lieka! Oi, aizrunājos. Tātad, Jāni, vai tu varētu, paskaidrot, kas ir viedpalīgs?

—Emm. Umm. Khe, khe. Nu kā, saprotiet, tā ir iekārta, kas palīdz jums ikdienā un padara jūs vēl mobilāku! Tā ir saslēgta ar jūsu mobilo telefonu, tāpēc visa jūsu dzīve vienmēr ir jums kabatā!

—Es laikam mācēšu paskaidrot labāk.

Manāmi satraukta, iejaucās Liene. Viņai šīs sapulces iznākums bija dzīvības un nāves jautājums. Draugs Elizabetes ielā jau otro mēnesi kož ar studentiem un pavisam noteikti laiž pa kreisi, bet Juglā nevar pat uz toču aiziet, pie reizes pāris tūkstošus reizes neuzzinot, cik reizes aizvadītajā naktī augšstāva kaimiņš ir novēlies no gultas.

—Aktīvi sekojot pasaules tendencēm un ieviešot tās Latvijas tirgū, esam kļuvuši par pionieriem jaunajā viedpalīgu tirgus segmentā. Šobrīd neviens konkurents nevar piedāvāt tik plašu soļu skaitītāju klāstu, ja neskaita interneta veikalos tirgotos ķīniešu pakaļdarinājumus. Bet viņi noteikti nav mūsu auditorija. Un, kā jau atzīmēja kolēģis, attālināti nolasāmo termometru segmentā esam pat pārspējuši noieta prognozes. Viedpalīgi ir trendīga lieta un tā mums palīdz pozicionēt sevi tirgū kā kompāniju, kas seko līdzi novitātēm. Enerģiskais, stilīgais…

—Es sapratu. Paldies, Liene. Bet atgriezīsimies pie jautājuma būtības. Kā jau jūs visi labi zināt, Tehniskās daļas direktors ir smagi slims un jau otro mēnesi ārstējas Kanāriju salās. Ārsts viņam ir noteicis klusēšanas terapiju, tāpēc diemžēl sazvanīties ar viņu nav jēgas. Savukārt e-pastus viņš nelasa, jo Kanāriju salās esot nedraudzīgi interneta viesabonēšanas tarifi. Es atradu dokumentus, kas norāda, ka esam iegādājušies divus jūras konteinerus ar kaut kādiem sīkumiem. Vai kāds varētu paskaidrot, kas tie par konteineriem.

Pārdošanas nodaļa pievienojas nagu graušanas terapijai, Lienei paliek nelabi. Vienā brīdī šķiet, ka aiz uztraukuma viņa izlaidīs uz lētā finiera galda brokastu Illy makjato saturu.

Kā rīta saule pēc negaisa nakts, no stūra atskan jaunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāja balss.

—Viedpalīgi ir digitālās iekārtas, kas papildina viedtālruņa funkcionalitāti ar attālināti pārvaldāmām vai nolasāmām fiziskām funkcijām. Tie ergonomiski iekļaujas mobilo tehnoloģiju ekosistēmā un ir nozīmīgi tirgus spēlētāji. Tā kā aifoni iznāk tikai reizi gadā, nokiju vāciņus un hjūvei rūterus ne vella nepērk, mums ir jānodrošina darbs mūsu atbalsta centru darbiniekiem. Protams, varētu nošpikot no Latvijas Pasta un sākt tirgot odekolonus, tomēr šis segments jau ir gana nosegts. Turklāt odieru tirdzniecību pastā lobē Amigo, jo pensionāri pālī labāk pērk vecus džastfaivus. Tāpēc tagad mēs apmācām visas reģionālās nodaļas, kā noņemt no viedtāruņu sākumekrāniem AccuWeather laikapstākļu vidžetus, tā vietā iesmērējot attālināti nolasāmos termometrus. Esam izņēmuši no tirdzniecības pēdējās gumijas nokijas un tagad fitnesa plauktā stāv brīnišķīgi soļu skaitītāji, kas nosaka arī transtaukskābju klātbūtni un cukura daudzumu kolā. Kā jau minēja Pārdošanas nodaļa, izaicinājumu vēl ir daudz, bet šis ir pareizais virziens. Mūsu nodaļa jau ir noslēgusi līgumu ar Google Translate un tiek veikta produktu lokalizācija.

Liene pati nepamana, ka jau minūti sēž ar atkārtu žokli. Augstākās vadības pārstāvis saprotoši māj ar galvu un smaida, jo izdevies pieveikt nereāli grūto kendīkreša līmeni. Pārdošanas nodaļa galvā plāno, kā varētu nočiept no jumta terases pāris henīša pudeles. Gaisā virmo uzvaras strāvojums. Sapratis, ka Klientu atbalsta nodaļa monologu ir pabeigusi un visi gaida viņa reakciju, Augstākās vadības pārstāvis nobloķē ekrānu un noliek savu svaigi nomainīto zelta aifonu uz galda.

—Kolēģi, jūs esat lieliski pastrādājuši. Turpiniet darbu tādā pašā garā. Starp citu, vai tu, Krišjāni, gadījumā neesi nejēgā populārs Draugos ar savu dienasgrāmatu?

Augstākās vadības pārstāvis, jau manāmi noilgojies pēc jumta terases idilles, uzrunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāju.

—Jā, jau daudzus gadus es rakstu par dažādām ar informācijas tehnoloģijām saistītajām lietām un mani dienasgrāmatas ieraksti vidēji saņem pie simts sirsniņām.

—Tas ir lieliski. Es domāju, ka vajadzētu izmantot tavu potenciālu un sadot pa pakaļu Amigo. Man te tā sēžot un klausoties ienāca prātā, ka lielākie analogo termometru patērētāji noteikti ir pensionāri. Tad nu, ja jau mēs nevaram tikt Latvijas Pastā, piespiedīsim viņus nākt uz atbalsta centriem un tur iegādāties mūsu attālināti nolasāmos termometrus. Tu, Krišjāni, kā sociālos tīklos populārākais, dosies uz Latvijas Radio parunāt par to, cik tie termometri ir forši. Tikai nepārspīlē ar terminiem, esi vienkāršs. Pārdošanas daļai ir uzdevums apzināt visus mūsu tīklā esošos pensionārus un izsūtīt viņiem vēstules, ka jāierodas klientu servisa centrā pārslēgt līgumi. Liene lai izdomā, kā to visu labāk nomārketēt. Ak jā, un sarunājiet, lai uz radio bez Krišjāņa atnāk arī tā asociācijas meitene, kurai pasprūk šļupstiņi dažreiz. Viņa tāda feina, pensionāriem patiks. Ar to es domāju, mēs sapulci varam slēgt. Paldies visiem.

2016. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem

mrserge.lv kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.
mrserge.lv kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.

Pastkaste ir pilna ar spamu par kalendāriem 2016. gadam un ir skaidrs, ka laiks publicēt 2016. gada kalendāru plānotājiem–ķēpātājiem, kuru tradicionāli piedāvāju bez maksas jebkuram bloga lasītājam. Kā jau ierasts, kalendārs ir ar svētku dienām, pilnmēness iestāšanās laikiem, pulksteņa griešanas datumiem un citiem patīkamiem sīkumiem.

Zīmīgi, ka palaidu garām bloga apaļo jubileju — 15. septembrī apritēja 10 gadi, kopš drukāju burtus iekš mrserge.lv. Savukārt idejai publicēt do it yourself kalendāru jau ir astoņi gadi.



Mans kalendārs ir radīts cilvēkiem, kuriem svarīgs ir katrs kvadrātcentimetrs sev apkārt un viņi nav aizmirsuši, kas ir pildspalva un zīmulis. Tas satur tikai svarīgākās lietas: datumus mēneša skatā, nedēļu numurus, valsts noteiktos oficiālos svētkus un brīvdienas 2016. gadā, pilnmēness fāzes iestāšanos Rīgā un ļoti daudz brīvas vietas, kur zīmēt, rakstīt un plānot. Nekādu kaķīšu, nekādu dabas skatu, nekādu vārdadienu.

Mr. Serge 2016. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem
Mr. Serge 2016. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.

Mr. Serge 2016. gada kalendāra makets ir A formātā un ir brīvi drukājams gan A4, gan A1 formātā. Pēc pieredzes, visērtākais izrādījās A2 formāts, kuru pēc tam iesien spirālē. Tad to var lietot gan uz galda, gan arī piekarināt pie sienas, kad uz galda tas traucē. Izdrukāt 13 lapaspuses var mājās vai ofisā un tad atliek vien sašūt lapas. Padoms: nedrukā uz stipri krītota un kalandrēta papīra (spīdīga), savukārt sašūt var aiznest uz jebkuru kopēšanas salonu).

Kalendārs ir pieejams divos veidos. PDF (tūlītējai drukai) un IDML (maketēšanas frīkiem):

mrserge.lv 2016. gada kalendārs (PDF)

mrserge.lv 2016. gada kalendārs (RAR arhīvs ar IDML + pielikumi)

Kalendāru drīkst drukāt, pārsūtīt, pārtaisīt, adaptēt. To nevar zagt, jo nevar nozagt to, ko dodu bez maksas. Vienīgais lūgums divi lūgumi: izmantojot atsaukties uz blogu un ziņot šī raksta komentāros, ja pamanīta kāda kļūda. Protams, man būtu arī ļoti jauki zināt, kur kalendārs tiek izmantots.

Interesanti, ka 2016. gadā būs par vienu nedēļu mazāk, kā 2015. gadā, tai pat laikā būs par vienu dienu vairāk, jo ir garais gads. Nākamajā gadā nav nevienas pārceltas darba dienas vai brīvdienas un Jāņus atkal varēs svinēt četras dienas. Lieldienas 2016. gadā iekrīt marta beigās, kopā ar pulksteņa griešanu, pilnmēnesi un cafe Leningrad astoto dzimšanas dienu. Toties pavisam nepatīkams pārsteigums darba ļaudīm būs 2017. gada sākums, jo 2. janvāris jau būs darbadiena.

Tehniski sīkumi

No sīkumiem, kas pielaboti šī gada maketā, visredzamākā ir pilnmēness ikona. Tagad tā neizskatās pēc dilstoša mēness mazā mērogā.

2016. gada kalendāra pilnmēness ikona pirms un pēc uzlabojumiem.
2016. gada kalendāra pilnmēness ikona pirms un pēc uzlabojumiem.

Ieviesu konsekvenci laika pierakstā un nedaudz uzlaboju svinamdienu slāņa teksta izkārtojuma loģiku. Makets joprojām ir tekstā, nevis tabulā, izkārtots četros slāņos un izmanto PF Agora Serif Pro fontu, kuru maketēšanas frīki var mainīt pēc patikas.

Papildinājums ar ilustrāciju no laimīgā lietotāja:

Papildinājums ar ilustrāciju no otra laimīgā lietotāja:

Saeimas tikumības policiste Jūlija Stepaņenko

Kā liels pārsteigums Facebook parādījās ieraksts, ko veica Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Pirmo reizi ārpus sava elektorāta deputāte slavu iemantoja pavasarī ar tikumības integrēšanu valsts Izglītības likumā. Tagad viņa ir ķērusies arī pie vides reklāmas tikumības Rīgas ielās.

Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.
Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.

Norobežojoties no plakāta vizuālās kvalitātes, kuras neesamību var pārmest katrai otrajai vides reklāmai Rīgā, nav skaidrs, ar ko tieši šis brīnums ir izpelnījies Jūlijas neiecietību.

Lai Rīgas ielās parādītos plakāts, tam ne tikai ir jāatbilst vairākiem MK un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, bet arī jāiztur Rīgas būvvaldes estētiskuma pārbaude un jāpielabina būvvaldes Valsts valodas dienesta modrā acs. Vai jāsecina, ka tikumības Temīda Jūlija Stepaņenko, būdama Saeimas deputāta krēslā, spējusi ietekmēt Rīgas publiskās vides tīrību, piesmejot vairāku ministriju un Rīgas domes ierēdņu darbu? Vai varbūt būvvaldē, reaģējot uz Stepaņenko aktivitātēm, būtu jāveido Tikumības dienests?

Biedrības Dia+logs vides reklāmas kampaņā, kas veltīta ANO Starptautiskajai Miera dienai, daudz diskutablāks bija plakāts par kaulainās piesmiešanu. Turklāt kampaņu līdzfinansēja Stepaņenko partijas biedru pārvaldībā esošā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programma.

Rīgas ielās ir daudz stipri apšaubāmāka rakstura vizuālās informācijas, ko vajadzētu pārbaudīt tikumības piekritējiem. Piemēram, šis ielu zīmējums rotā betona žogu Piedrūjas ielā jau gandrīz gadu un atrodas vien pārsimts metrus no bērnudārza un vidussskolas.

Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.
Ielu zīmējums Piedrūjas ielā.

Starp citu, es arī biju paudis savu viedokli par bērnudārzos atrodamo literatūru «Lasāmviela bērnudārzos bērnu vecākiem».

Papildināts: Ieraksts deputātes Facebook profilā atkal ir redzams. Papildināju Stepaņenko publikācijas attēlu arī ar ierakstu krievu valodā.