Sabiedriskā transporta pieturvieta Vācijā. Foto: archija.info
Parasti gan man nav tik lielas vēlmes publicēt ierakstu par to, ka kaut kur ir parādījies kāds interesants ieraksts, bet tā kā Archijs speciāli priekš manis taisīja apskatu «Doičbāņa shēma», pastāstot gan par vilcienu, gan par sabiedriskā pilsētas transporta lietojuma dizainu fotogrāfijās un arī ārkārtīgi vērtīgā aprakstā, tad nevaru viņam par to nepateikties.
Ak jā, kāpēc es izvēlējos tieši šo bildi — pievērsiet uzmanību tam, kā ir izvietots pieturas stends. Jums nekad neradīsies šaubas, no kuras puses pienāks transports un uz kuru pusi tas dosies. Un vienmēr ir iespēja saregulēt savu pulksteni, jo stendos izvietotie mehāniskie pulksteņi tiek reizi dienā sinhronizēti (es par to pirms kāda gada lasīju par Vācijas sabiedrisko transportu), tāpēc visā Vācijā vienmēr laiks visur būs vienāds.
Papildinājums. Pievienoju raidījuma Zebra sižetu par Rīgas satiksmes sabiedriskā transporta sarakstiem.
REKLĀMA BNN.LV
Atbildes uz jautājumiem par reklāmas iespējām un izcenojumu, pieejamas nosūtot attiecīgās informācijas pieprasījumu uz e-pastu: reklama@bnn.lv, vai arī zvanot pa tālruņa nr. 66662861
Pārkopēju no BNN mājaslapas. Redz kur arī ekrānšāviņš, ja nu gadījumā kāds netic vai arī viņi būs kaut ko izmanījuši.
Reklāma bnn.lv 2010.10.10. 22:46.
Mans risinājums, lai pasniegtu tieši to pašu informācijas apjomu lietotājam:
Ну что, товарищи полиграфисты. С праздничком! Starp citu, kā šogad sokas ar trulajiem darbiem? Salavečus, eglītes, sniegpārsliņas esat jau pietiekami daudz sazīmējuši un sadrukājuši?
Nedaudz gan iekavēju šogad, bet nu labāk vēlāk, nekā nekad. Uztaisīju 2011. gada kalendāra maketu gandrīz identisku tam, kuru piedāvāju 2008. gadam. Nedaudz pielaboti sīkumi, bet kopsummā ideja atstāta tā pati.
2011. gada kalendārs. Piezīmju veikšanas piemērs.
Izvilkums no apraksta, kuru taisīju toreiz:
Galvenais, kas manā skatījumā ir nepieciešams labam kalendāram — iespēja tajā pietiekami daudz ķēpāties. Man kalendārs vienmēr atrodas blakus datorgaldam, lai varu gan telefoniski sazinoties, gan strādājot, momentāni atrast tieši to, kas man ir nepieciešams. Tieši tāpēc šis kalendārs tika izveidots tieši tāds — lai ir pietiekami daudz vietas visam, ko vēlos pierakstīt.
Vēl viena lieta, kas ir arī samērā būtiska — tipiski sienas kalendārus drukā uz krītota papīra un starp datumiem saliek nekam nevajadzīgas līnijas, savukārt kalendāra dienu maketā, papildus tam, ka sestdiena un svētdiena jau tā ir atzīmētas, vēl samet iekšā tonnu ar nevajadzīgu informāciju (vārdadienas, kuras mēs tāpat varam uzzināt, atverot jebkuru Latvijas interneta portālu; mēness fāzes, no kurām man ne silts, ne auksts; leģionāru, genocīda un kapu svētku piemiņas dienas, utt.) . Mani tas patiesi tracina.
Makets ir primitīvi vienkāršs — kopā ir 24 lapas. No tām 12 ir mēnešu nosaukumi un 12 — mēnešu datumi, sakārtoti pa nedēļām rindās. Izdrukājam uz jebkura no A formātiem (tieši tā — izvēlies formātu pats un, kas pats galvenais — izvēlies papīru pats), salīmējam ar skoču vai arī iespirālējam (ceru, ka pietiks prāta saprast, kā kopā salikt) un karinam pie sienas.
Superneattapīgajiem: ja vēlaties kalendāru ar savas supermeitenes pupiem visa gada garumā, tad vienkārši uztaisiet mēneša lapas tādas, kādas jūs tās vēlaties redzēt un aizvietojiet tās. Man ir absolūti vienalga, vai tur parādās mana bloga adrese vai neparādās, tomēr, ja kaut kur šo maketu bāzīsiet elektroniski, tad gan es pieprasu, lai būtu atsauce uz šo ierakstu.
Lai jums jauka lietošana.
P.S. Ja kāds man atsūtīs (vai iemetīs komentāros) sakarīgu visu Latvijā 2011. gada svinamo dienu sarakstu (piemēram, visas dienas, kad jāizkarina karogi), es uztaisīšu arī tādu maketu, lai jums ir ko lietot.
Mani fascinē sabiedriskais transports. Man ir fetišs pētīt visu, kas ir ar to saistīts un mēģināt to ne tikai pielietot, bet arī adaptēt, izmainīt, uzlabot, pārveidot. Esmu jau minējis par SIA «Galss buss», kas mani nogādā no Silakroga līdz Rīgai un atpakaļ. Šī ir jauna pērle, ko pamanīju autobusā.
Galss buss. Informatīvās zīmes uz autobusa loga.
Tā kā ar vācu valodu esmu uz jūsGoogle Translator, tad cik varēju saprast, augšējais uzraksts nozīmē «Avārijas izeja», bet zem zīmējuma ir kaut kas par to, ka ir nepieciešams sprādzēties. Kamēr sēdēju autobusā un man bija slinkums vērt vaļā pārlūku uz mobilā, vienīgais, kas ienāca prātā: piesprādzējieties, lai avārijas gadījumā jūsu paliekas nebūtu jāvāc pa visu salonu.
Protams, ka es teju piečurāju bikses aiz laimes, kad ieraudzīju iespēju konvertēt no *.cdr uz *.ai. Par šādu konfekti es jau ļoti ļoti sen biju sapņojis. Bet nu protams, ka, vismaz priekš manis, šis pasākums beidzās ātri un bez panākumiem — UniConvertor atteicās vispār darboties, izmetot kaut kādu kļūdu ar paziņojumu pie jebkāda programmas izsaukšanas varianta. Сука.
Bet tas netraucēja man izmēģināt, vai tiešām Adobe Illustrator tagad spēj atplēst Corel Draw 9 un vecāku versiju taisītos failus. Lieta tāda, ka savulaik a/s «Dienas mediji» paspārnē sanācis ar šo kaku un tieši šo versiju strādāt, tāpēc diezgan daudz veco *.cdr failu saglabājies un ir interese tajos ieskatīties. Izrādās, ka ver gan vaļā, un gandrīz bez gļukiem. Pat tādus failus, kuros ievietoti ir rastra attēli apvienojumā ar vektoriem. Vienīgi jebkādus caurspīdīgumus vai citus efektus gan nomet nost. Bet nu neba jau mums par to bēdāties.
Nu un sakarā ar to biju izracis 2003. gadā taisītās preses kartes Jelgavas redakcijai (iznāca un vēl joprojām zem viena jumta iznāk divas avīzes — «Zemgales Ziņas» un «Novaja Gazeta»). Pilnīgi nagi niezēja nedaudz pačakarēties, pie reizes pārbaudot atsevišķo elementu dzīvotspēju (lasi — vai *.cdr fails ir korekti atplēsts uz Illustrator).
Zemgales Ziņas. Preses karte. 2003. un 2010. gads.
Tā, uz šo brīdī visiem vajadzētu jau būt aizmirsušiem, par ko ir šis raksts un es varu muldēt arī par citām tēmām.
—
Tā, ja būsiet tik tālu izlasījuši, tad gan jau arī tas šķitīs būtiski — blogam pieci gadi aiz muguras. Patiesībā īstā dzimšanas diena un pirmais ieraksts šādā veidolā un tieši šajā adresē ir datējams ar 15. septembri, jo pirms tam es rakstīju par visu iespējamo SV.LV, kas vēlāk pārtapa par kultūras portālu un tagad ir pārvērties par fotoarhīvu.
Es nezinu, kā ir vadītas manas attiecības ar elektroniskajām un puselektroniskajām iekārtām, bet vienmēr, kad es jūtu, ka ir laiks paskatīties uz kaut ko jaunu, mana pašreizējā iekārta noteikti noklāsies un tāpēc ar steigu būs jāmeklē cita. Neesmu nekāds dižais gīks, kas mācētu daiļi runāt par visādām iekārtām un to salīdzinošajiem faktoriem, bet man ir šis tas, kas vienmēr šķitis svarīgs, un ar to šis stāsts arī tad varētu sākties.
Tātad. Šobrīd esmu laimīgais Nokia E51 īpašnieks un patiesi novērtēju šī tālruņa unikāli elegantās īpašības, kas ir apvienotas ērtā korpusā. No lietām, kas man vispār ir nepieciešamas tālrunī (jeb, dēvēsim to labāk par portatīvo komunikatoru, jo ar tālruni tam vairs sen nav tieša sakara), tajā ir praktiski viss. Uzskaitīšu svarīgākās, manā skatījumā, lietas, kurām ir jābūt jebkurā modernā komunikatorā:
piezvanīt un saņemt zvanus un ārkārtīgi garu, pēc iespējas garāku sarakstu ar saņemtajiem, veiktajiem un neatbildētajiem zvaniem
nosūtīt īsziņu, MMS, e–pastu, neuzstādot nekādas vai arī minimāli kaut ko piepičkājot klāt (no sērijas, ievadīt e–pastu, uz kuru atbildēt) un saglabājot to visu tālruņa atmiņā pēc iespējas ilgāku laiku (ienākošās, izejošās, nenosūtītās, sagatavotās, utt.)
bezizmēra adrešu grāmata, kurā ir iespējams saglabāt visu mani interesējošo informāciju par katru kontaktu, tai skaitā krāniņa izmērus, alkohola patēriņus un sievas fotogrāfijas, īsāk sakot — ar neierobežotu custom lauku skaitu
pilnībā izmantot tālruņa atmiņu un/vai atmiņas kartes visām tālruņa funkcijām (skatīt visus iepriekš minētos punktus attiecībā uz maksimālo saglabāšanas laiku)
iespēju visus augstāk minētos datus sinhronizēt un saglabāt uz datora, savienojot to ar absolūti vienkāršu USB vadu bez ilgas čakarēšanās Google un frīku forumos un, kas pats galvenais, nepazaudējot neko no tā, kas ir saglabāts
pieslēgties visiem GSM tīkliem un to apendiksiem (visi gā, u–kaut kas, utt.)
pieslēgties un izmantot wi–fi ar visām no tā izrietošajām sekām — interneta pārlūks, aplikācijas darbībām ar sociālajiem tīkliem, iespēja nosūtīt un saņemt audio/video un bildes
bez interneta pieslēguma pārlūkojama karte, pēdējā laikā noderētu arī GPS funkcija
pārskatāms kalendārs ar iespēju saglabāt un sinhronizēt datus ar Google Calendar
pavisam vienkāršs diktofons
pavisam vienkārša fotokamera ar iespēju saglabāt arī video materiālu
iebūvēta piezīmju grāmatiņa pierakstiem (izmantoju reti, bet gadās, ka vajag tieši pierakstīt, nevis ierakstīt diktofonā)
Laikam būšu minējis svarīgāko. Par korpusa izturību, ergonomiju un visiem pārējiem pribambasiem nav jēgas stāstīt, to nekad tāpat neviens neuztaisīs. Es nedzīvoju pasakā.
Tad nu lūk, gadījās tā, ka tiku pie Nokia jaunā E5 modeļa pabakstīšanas. Lēnām, pa dienām mēģināšu izurbties šim agregātam cauri.
Nokia E51 vs. Nokia E5. Fight!
1. diena
Es ceru, ka mani Twitter sekotāji īpaši nedusmojās, jo ar to kosmosa kuģa vadības pulti sākumā bija grūti tikt galā, tāpēc daudz ko bliezu tur, kur pagadījās, lai vēlāk neaizmirstās.
Nokia E5. Pirmais attēls.
Visgrūtāk ir pierast pie tā, ka iemīļoto dažu pogu vietā tev ir reāls klucis ar zinātniskā kalkulatora cienīgu spiežamo vietu skaitu, kas, kā jau tam būtu jābūt, ir tik maziņas, ka mani ogļu krāvēja pirksti spieda sākotnēji vismaz trīs–četras pogas vienlaicīgi. Žopa. Ja tajā brīdī pa rokai nebūtu 50 gramu Jameson, tas klucis būtu lidojis sarkanā stūra tumšākajā daļā. Pēc pamatīgas pacietības pārbaudes piešāvos.
Tad pagāja aptuveni stunda, pirms es piedabūju šo inteliģento spiedpogu plakandēli draudzēties ar manu laptopu un Nokia Ovi, kur tajā brīdī glabājās visi mani kontakti. Kaut kādas mistiskas draiveru instalācijas vairākas reizes pēc kārtas, nedz kāpēc jārestartē dators (radās tāda sajūta, ka E5 grib kļūt inteliģentāks par laptopu). Beigās šis posms izdevās un tālāk vēl nācās pāris reizes pabakstīties, lai atjaunotu visu iespējamo softu, kas uz agregāta jau bija sainstalēts, lai varētu to lietot bez dumjiem jautājumiem.
Pirmais pozitīvais moments: tālrunis lādējas no USB. Megakruta, jo ilgi bakstoties gar sinhronizācijām, bieži vien E51 izlādējas. Ļoti ļoti pozitīvi.
Pēc tam atklāju, ka ir normāla austiņu izeja, nevis mikro/makro sūdi. Urā, var pieslēgt savas austiņas, jo līdzi nāk, kā jau tas ierasts, plastmasas kakas. Te nu ir laiks parunāt arī par galveno kaku, kas ir šajā tālrunī. Iespējams, pavisam iespējams, ka tas ir tikai šim konkrētajam modelim, jo, kas arī ir ticams, tas nav ražots Latvijas tirgum — tastatūras taustiņi ir QWERTY, bet reāli uz izklājuma ir salikti kaut kādā ačgārnā secībā, līdz ar to akli meklējot, var saprast, kas ir jāspiež, bet iedziļinoties katra taustiņa atrašanās vietā, tas ir praktiski neiespējami. Bet tas man ne tuvu nesagādāja tik lielas mokas, kā rakstīšana latviski.
Nokia E5. Spectaustiņi.
Pamēģiniet iztēloties, kādi pianistu triki ir jāpielieto, lai uzrakstītu «Ž» vai «Ā» tieši augšējā reģistrā. Kāpēc nevarēja nozagt veco labo sistēmu ar mēmo taustiņu? Nerunājot nemaz par absurdajām, kroplajām dzeltenajām sejām, kuras konstanti piedāvā bāzt visur, kur es vienkārši gribu izvēlni ar specsimboliem. Īsāk sakot, pāreja uz šo no viena taustiņa atkārtotas spaidīšanas vairākas reizes pēc kārtas pareiza simbola iegūšanai ir kaut kas īpašs. Pat dienas beigās es rakstīju tikpat ātri, cik ceturtajā klasē glītrakstīšanā.
Dienas beigās uzliku Gravity, lai beidzot saprastu, kas ir Foursquare, par kuru daudzi tik ļoti sajūsminās. Sapratu, ka tā ir kaut kāda kārtēja geokešinga spēlīte, ar kuras palīdzību bez maksas daži labi taisa datubāzi ar tiešām piesaistēm koordinātēm. Īsāk sakot, kārtējā huiņa, kas ir radīta iPhone lietotājiem, lai viņi varētu savus krānus pagarināt, bet pārējiem mobilajiem piebakstīta klāt, jo pārējo ir vairāk. Bet to datubāzi, ko šie censoņi vāc es arī gribētu savā īpašumā.
2. diena
Modinātājs nostrādāja godam. Telefons nav izlādējies, tas ir arī forši. Spēju normāli pārvaldīt tālruņa pamatfunkcijas — zvanīt, saņemt zvanus un izlasīt SMS. Esmu uzlicis Snaptu un Opera Mobile. Tagad neesmu svešs arī interneta videi. Jūsmoju par pietiekami lielo, vertikāli novietoto ekrānu, jo uz tā patiesi ērtāk ir pārvaldīt gan garāku vārdu/uzvārdu īpašniekus adrešu grāmatā, gan arī pārlūkot interneta lapas. Starp citu, pamanīju, ka interneta lapas strādā ātrāk, kas, visticamāk, ir saistīts ar to, ka E5 darbina kaut kas jaunāks par Commodore procesoriem.
Nolēmu, ka tomēr veco E51 nogādāšu kādam mobilo dakterim, lai saved kārtībā, varbūt darba zirgs vēl būs kādu laiku darbināms.
3. un 4. diena
Atklāju, ka šim zvēram ir uztaisīta ārkārtīgi sakarīga meklēšana. Ja E51 ar savu pēdējo atjauninājumu ieviesa sen gaidīto meklēšanu visā telefona atmiņā, tad šis ir gājis vēl tālāk — pie atvērta mājas ekrāna, neko neatverot var vienkārši sākt vadīt QWERTY klaviatūras tekstu, automātiski atveras adrešu grāmatas ieraksti, kas satur konkrēto teksta daļu, vienalga, vai tas būtu vārda vidū vai sākumā. Absolūti kruta lieta.
Vēl viena kolosāla iespēja ir pārvietošanās starp atvērtām programmām kā arī pāriešana uz mājas ekrānu. Ja tas ir tas multitāskings, tad tas nav nekas jauns — uz E51 to varēja darīt, atvērtā programmā nospiežot sarkano taustiņu (sarunas beigšana), kas noveda līdz mājas ekrānam un pēc tam bija jāmeklē izvēlnē, programma, uz kuru grib pāriet (it kā no jauna atverot programmu). Savukārt uz E5 tas ir realizēts, ievietojot visās programmās izvēlnē papildus izvēlni «Parādīt atv. progr.». Nav gan skaidrs, kāpēc nevarēja uzrakstīt «Parādīt atvērtās programmas», jo vietas ekrāna platumā pietiek. Un dažreiz nogļuko, un to pašu izvēlni rāda angliski (arī daļēji saīsinātu).
Areče viens foto, kur izmantots digitālais pietuvinājums (ar skaidru norādi — neizmantojiet to), noklikšķinot uz attēla var apskatīties pilnā izmērā un izbaudīt artefaktus pilnībā. Līgatne. E5 digitālā zūma izmēģināšana.
Pirmie gļuki. Pirmais gļuks ir saistīts ar e–pastu. Kaut gan uzstādīšana noritēja raiti un, piemēram, sūtot uz Twitpic svaigi nofotografēto, viss gludi norisinājās bez īpašas iejaukšanās. Toties IMAP protokols realizēts tālrunī ir diezgan vāji, jo e–pasta klients, savienojoties ar serveri, izmet tevi ārā no programmas mājas ekrānā. Tas atkārtojas vēlreiz tai brīdī, kad ieiet atpakaļ e–pasta klientā, bet programma vēl nav atjaunojusi sinhronizēto saturu. Uzreiz pēc sinhronizācijas tevi izmet ārā vēlreiz un atkal ir jāiet atpakaļ programmā. Tas samērā ātri izbesī un vairāk īpaši pie e–pastu pārlūkošanas neatgriezos. Šim, visticamāk, būs jābūt izlabotam līdz ar pirmo atjauninājumu.
Otrais gļuks saistīts ar fotografēšanas režīmu. Man neizprotamu iemeslu dēļ pēkšņi pēc fotogrāfijas uzņemšanas vairs nedarbojās izvēlnē tik ērti noslēptā funkcija «nosūtīt uz e–pastu». Pārējās funkcijas strādāja, bet tā pazuda.
5. diena
Nedaudz paspēlējos ar fotogrāfijām un video, sapratu, ka gļuki ir vēl vairāk. Kad telefonā uzkrājas jau kāds lērumiņš ar attēliem, galerija vairs negrib atjaunoties un jaunākos attēlus un video atrast var vienīgi caur failu menedžeri. Ja senāk Nokia tālruņiem bija speciāla izvēlne galerijā «atjaunot galerijas saturu», tad tagad tā arī ir pazudusi. Man domāt, ka šī šaize arī tiks atrisināta pēc pirmajiem atjauninājumiem.
Areče video, kas uzņemts ar E5 (čomam kāzas, var visu neskatīties, ja nav vēlme).
Rezultāti
Pozitīvais
uzlāde caur USB un parasto tievo strāvas lādētāju
3,5mm audio pieslēgumvieta
samērā žiperīgs darbā ar interneta aplikācijām (pārlūks, YouTube, Snaptu, u.c.)
kontekstuālā pilna teksta meklēšana adrešu grāmatā
viegla pārvietošanās starp atvērtām programmām
GPS (priekš manis tas vispār ir jaunums telefonā)
ātrs un ērts wi–fi menedžeris
praktiski nav lieku sūdprogrammu, kas būtu sākotnēji uzstādītas
ideāla sadarbība ar PC, sinhronizējot datus (ja neskaita čakaru, pirmo reizi pieslēdzot)
Negatīvais
pārāk maziņas pogas un absolūti neizprotama tastatūra priekš cilvēka, kas pieradis pie parastā pogu izkārtojuma uz tālruņa
ļoti daudz latviskojuma kļūdu
pārāk izmētāts (vispār raksturīgi Nokia) uzstādījumu saturs, kas visu laiku maina savu attēlojumu (tiek atrisināts, pašam sakārtojot ikonas pa sakarīgām mapēm)
nav nekāda indikatora, kas norāda uz telefona aizķeršanos domājot, tāpēc dažkārt šķiet, ka telefons ir uzkāries
Līdz ar to arī testam ir beigas un mani gala secinājumi ir samērā paredzami. Šis nav tālrunis, par kuru es sapņoju, tomēr 10 baļļu skalā tam dotu 8. Kamēr vēl ir iespēja palikt pie pogu tālruņiem, mana izvēle kritīs uz E51, jo tas tiešām ir kolosāli ērts. Kaut gan grūti ir atkal pierast pie mazāka ekrāna, sūdīgākas kameras un lēnākas darbības, tas tomēr veic praktiski visas tās funkcijas, ko veic arī E5. Pierast pie šī tālruņa var, bet tā kā manu E51 solīja saremontēt, tad atgriezīšos pie tā.
Es ieteiktu šo tālruni tiem, kam ikdienā svarīgākais ir sazvanīt, būt sazvanāmiem, ir nepieciešamība mobili izmantot internetu, ik pa laikam neverot vaļā laptopu un dzīvē galvenais nav mobilās multimediju kastītes ar pieslēgumu GSM tīklam. Tālrunis noteikti nav spēļmantiņa foršām čiksām vai stilīgiem džekiem, toties ir riktīgs darba zirgs mobiliem uzņēmējiem, žurnālistiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem dzīve saistās ar teicienu «mūžīgi sasniedzams».
Kaut kā sen nebiju stāstījis par Jāni Džimmiju Bižānu. Tad nu tā, aprīlī bijām Stokholmā. Jānis pirmo reizi izbaudīja braucienu ar prāmi un, tā vietā, lai mēs atpakaļ normāli aizlidotu, nācās izmantot atkal tā paša kretīniskā prāmja pakalpojumus. Vispār ar prāmjiem no Rīgas uz jebkurieni braukt neiesaku, ja vien nav laba kompānija, ar kuru seju aizliet ciet.
Jānis Džimmijs Bižāns 2010. gada aprīlī Stokholmā pirmo reizi brauc ar vilcienu.
Savukārt jūnijā jau otro reizi Jānis paciemojās Fontaine Palace viesmīlīgajās telpās Liepājā. Nu un ja jau Fontaine, tad jau pie instrumentiem.
Jānis Džimmijs Bižāns Fontaine Palace iemēģina Ulda Zariņa bungas.
Neatcerēšos pirmavotu, bet informācija šur tur ir pavīdējusi. 1. oktobrī BT1 Starptautisko izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies konference «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai», ko organizē Latvijas dizaineru savienība. Pirmajā brīdī biju pozitīvi pārsteigts, ka tāds pasākums tiek rīkots, jo dizaina, it īpaši funkcionālā dizaina joma Latvijā ir ārkārtīgi zemā līmenī un šāda veida pasākumi ja nemaina, tad vismaz virza uz pozitīvām pārmaiņām.
Pietiks ar ievadiem un ķeramies pie daļas «Mr. Serge atkal visu apdirš».
Ieeju konferences mājaslapā, lai izpētītu, kas tad tur notiks un ko man ir iespēja uzzināt jaunu, ar ko komunicēt.
Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.
Nerunājot par šausmīgu teksta noformējumu, ar īpašu tizlumu izceļas navigācija. Pietiktu papildus izcelt izvēlēto sadaļu, un nebūtu jādiršas un vēl vienu reizi jāraksta, kur tad šobrīd mājaslapā mēs atrodamies.
Valodas izvēlne ir izcili muļķīga. Ja es esmu tipisks eiropietis, kuram nav ne mazākās nojausmas par Latvijas karogu un kur nu vēl latviešu rakstību, es nekad mūžā neizdomātu, ka sānu slejā pirms logotipu grēdas ir noslēpta valodu izvēlne (kas strādā tikai dažās lapās).
Turpinot vazāties pa lapu es saprotu, ka navigācija iekārtota muļķīgi absolūti visur: uzbraucot uz «Lektori» paveras vaļā izvēlne ar trīs lektoru vārdiem, bet aktīva ir arī saite uz uzrakstu «Lektori», uz kuru uzklikšķinot atvērsies tukša lapa ar saturu:
Lektori
Viss par visiem.
Lai ko tas arī nozīmētu, šāda laža ir absolūti visā navigācijā, kur ir iebāztas apakšsadaļas. Tos pašus lektorus varēja elementāri samest vienā lapā.
Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.
Iegūstam normālu, pārskatāmu lapu ar publicētajiem lektoriem.
Un tagad seko kolosālākā daļa, kas bija par pamatu šī raksta rakstīšanai — sadaļa «Pieteikšanās».
Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».
Šausmas būtu maigi teikts. 2010. gadā, kad visa pasaule runā tikai un vienīgi par elektronisko komunikāciju, web 2.0, 3.0 utt., mēs redzam šausmīgi samestu tekstu, kurā ir aicinājums lapas saturu pārkopēt sava e–pasta klienta logā un nosūtīt papildinātās rindiņas uz e–pastu (kuru maketētājs paslinkoja ielikt kā saiti). Bļa.
No Twitter komunikācijas:
@mrserge: @onkulis Cik ilgu laiku aizņem WordPress uztaisīt 10 lauku reģistrācijas formu, kuras aizpildītais saturs nosūtās uz e-pastu?
@rolandinsh: @mrserge 2-3 min! :)
@onkulis: @mrserge 15 min
15min no sava dārgā laika dizaineri ir pažēlojuši, lai aplaimotu ar normālu, pašsaprotamu pieteikuma formu.
Un tā vēl nav visa katastrofa. Dodamies uz sadaļu «Karte». Divi *.jpg bilžuki ar Google kartēm. Un tie paši greizi, jo norādīts ir nevis tas, kā nokļūt no lidostas līdz Ķīpsalai, bet gan atpakaļceļš. Nezinu, kā ir pārējiem Latvijas dizaineriem, bet vismaz mani parasti interesē, kā uz nezināmu vietu nokļūt, jo atpakaļceļu vienmēr var vai nu atcerēties, vai noskaidrot uz vietas. Un ielikt interaktīvu karti arī sastādīja problēmas, man tas aizņēma minūti.
Nu un punktu visam pielika aptauja, kas ir pieejama lapā. Es nemaz nesākšu stāstīt par to, ka tādu anketu negribēs pildīt 80% cilvēku brīdī, kad būs nokļuvuši līdz trešajam jautājumam. Par pašu formātu: links uz *.doc formāta failu, kas ir jāaizpilda rociņām — arī failā nepietika pacietības uztaisīt ķekškastes klikšķināmas, tā vietā simbols ir jāaizvieto ar citu simbolu, savukārt «cits variants» gadījumā, jāiezīmē visi specsimboli, kas domāti kā līnija un jāraksta tad savs teksts. Vislielākā jautrība sākas brīdī, kad ir jāatzīmē vērtību skala no 1 līdz 5. Kā, ibio, man to ciparu iezīmēt? Treknu pataisīt, fonu likt? Un jebkuram vidusskolas beidzējam Latvijā tas, kā formas Word dokumentā taisīt, būtu bijis skaidrs jau gadus atpakaļ, bet te tak mēs runājam par profesionāliem dizaineriem!
—
Tā, un tagad par to, kāpēc es tieši uz šo lapu tagad izlēju savu žulti. Man ir savi uzņēmumi, kas ir saistīti ar klientu apkalpošanu. Tai skaitā arī nelielos daudzumos ņemos ar dizainu. Un uzsvaru arvien vairāk es lieku nevis uz vizuālo dizainu, ar ko Latvijā saprot vārdu «dizains» lielākoties gadījumu, bet gan tieši ar funkcionālo pusi. Sākot ar to, cik lielam ir jābūt bāra galdam, kā visefektīvāk nodot pašvaldības informāciju sabiedrībai un beidzot ar izvēli starp Google Maps vai Jāņa sētas risinājumiem elektroniskajām kartēm mājaslapās.
Man vemt gribās, ieraugot so called dizainerus un viņu superasociācijas, ja viņi nespēj uztaisīt funkcionējošu, lietotājam draudzīgu konferences mājaslapu, kas maketētājam aizņēma maksimums 30 minūtes praktiska darba. Ja es rīkotu konferenci, kuras pamatmērķis ir veicināt dizaineru sadarbību ar uzņēmējiem, es pie tās mājaslapas būtu nopisies diennaktīm ilgi, lai radītu reprezentablu produktu, kas tiešām aicinātu apmeklēt konferenci.
Šajā gadījumā ir skaidri redzams, kā absolūti bezjēdzīgi ir iztērēta Latvijas Kultūrkapitāla fonda, Latvijas investīciju attīstības aģentūras un vēl dažu labu organizāciju nauda.
Nu jau laikam gadus divus vai trīs internetā pie visām kolekcijām ar kolosālām vizītkartēm ir atrodams arī šis garadarbs.
Pola Nilsena vizītkarte.
Ja jūs arī esat starp tiem, kas uzskata, ka šī vizītkarte ir kreativitātes kalngals, tad varu pavisam droši apgalvot, ka kreativitātes jomā jums nav ko darīt.
Man būtu ārkārtīgi interesanti skatīties, kā viens cilvēks mēģinātu Polam piezvanīt, no šīs vizītkartes mēģinot nolasīt numuru un ievadīt to telefonā.
