Tehniski vai vienkārši, par dzīvi un par miroņiem.
Diemžēl izskatās, ka RUnetā man tuvākās nedēļas laikā vispār nebūs ko darīt, jo tur nekā cita, kā vienīgi par futbolu, nevar izlasīt. Pat joki, kolāžas, karikatūras un pat programmistu teksti ir tikai par futbolu.
Un vēl es ienīstu ķīniešus par to, ka viņi Eiropas virtuvē ir ievazājuši soju. Bet tas jau ir cits stāsts.
Līdz manīm gan vēl nav nonākušas pašas avīzes, bet viens no maniem klientiem sūdzas pēdējā mēneša laikā jau divas reizes par sūdaino kvalitāti, kādā tiek drukāta Jelgavas avīze «Zemgales Ziņas». Ja es vēl varu saprast to, ka dažkārt PGM (Poligrāfijas grupa Mūkusala) ir taisījuši lažas, tad man neticās, ka tās turpinās vesela mēneša garumā — viņus vienkārši nožņaugtu par to.
Mēģināju noskaidrot, kas ir par vainu un kāpēc tik traki briesmīgi tiek nodrukātas ne vien uz viendabīgiem foniem liktas sīkas vektordetaļas, bet arī pilnkrāsu bildes. Pēc pirmajām aplēsēm vienīgais, ko izdevās izlobīt telefoniski skaidrojoties ar klientu — pastāv iespēja, ka maketi tiek sadirsti, nemaz nenonākot līdz PGM. Kaut kāds mudaks (atkal pieņēmums, bet visticamāk, vārdā Endijs Zariņš, jo tieši tāda persona avīzes mājaslapā ir norādīta kā atbildīgā par reklāmas maketiem) visus PDF sagatavotos maketus, pirms likšanas avīzes gala maketā, pārveido no PDF uz JPG formātu, tādējādi iznīcinot jebkādas iespējas normāli nodrukāt vektorus.
Visa šā sakarā atcerējos kādas senas skaistas dziesmas vārdus: «Man gribas kliegt, bet vai tu spēsi sadzirdēt…». Sasodīts, un kur lai rod stimulu kvalitatīvi strādāt šitādā bardakā?
Kaut gan daudzi te sāka bļaustīties, ka Skype 4 ar savu pilnekrāna interfeisu esot nu galīgi garām, es esmu sajūsmā par jauno funkcionalitāti un priecīgs, ka tāds atjauninājums ir iznācis.
Pirmkārt jau, man patiešām ir ļoti patīkami, ka beidzot, sarunājoties ar dažādiem cilvēkiem dažādās pasaules malās, man vairs nav jābrīnās par to, ka šamie pusčetros pēcpusdienā man saka: «Oo, vecīt. Esmu dikti samiegojies un tagad došos čučēt. Sarakstamies vēlāk!» Un tas tāpēc, ka beidzot sarakstes logā rādās pulkstenis ar laiku, kurš šobrīd ir vietējais laiks otrajam sarunu biedram. Žēl gan, ka šī fantastiskā fīča pazūd, ja lieto Skype saraksti konferences režīmā, bet gan jau, ka tūliņ kaut kas būs saknibināts, lai to labotu, jo, galu galā, tā ir tikai beta versija.
Otrkārt, tā kā es ikdienā lietoju tieši sarakstes režīmu, tad man tieši tā ir aktuālāka. No pilnekrāna režīma var viegli izsprukt, sarakstes loga augšā nospiežot, lai šī sarakste rādās atsevišķā logā. Un tad ir atpakaļ parastais sarakstes režīms, pie kura jau esam pieraduši. Toties, kas mani iepriecināja, ir pārvietošanās laikā uz vecākiem sarakstes ierakstiem. T.i. — skaistais slaiderītis tagad ir nevis vienkārši scroll bar, bet gan slaideris, kuru pavelkot, rādās datums un laiks, lai vieglāk atrastu, ko nu tur vajag.
Un tas, ka visi sarakstes logi tagad ir vienā ekrānā, man vienkārši šķiet megaērti, jo līdz ar to, pie ikdienas 5–10 atvērtajām programmām, ja paralēli vēl ir atvērti kādi 5 Skype sarakstes logi, sāk tiešām zust orientācija savā darba virsmā.
Vienīgais, kas mani nedaudz sarūgtināja, ir iebremzēšana, kas uz mirkli iestājas, ja mēģina pārslēgties uz video režīmu. Kaut gan, tā kā tas man nav īpaši aktuāli, par to tad arī neko daudz sliktu nevaru teikt.
Ceļā uz mājām pamanīju, ka starp Deglava ielas beigām un Dreiliņiem, tur, kur sataisīja jauno apli un pievadceļus, ir izvietotas jaunas autobusu pieturas norādes zīmes.
Tagad tā tiek veidota loģiskāk, t.i. — ir ceļazīme, kas apzīmē autobusa pieturu un atsevišķa papildzīme, kas apzīmē maršrutus, kas kursē caur šo pieturu.
Interesants ir fakts, ka ceļazīme tiek izvietota ar skatu uz abām pusēm, beidzot (!) kāds ir aizdomājies, ka uz sabiedriskā transporta pieturām cilvēki var iet gan no maršruta kustībās, gan arī no pretējā virziena un potenciālajiem pasažieriem ir būtiski redzēt, kur atrodas pietura, nevis minēt to pēc ceļazīmes apveidiem.
Vienīgais, kas mani mulsina, ir loģika — kādā veidā tiks atrisināts jautājums ar papildzīmēm tādās pieturās, kā Centrāltirgus? Vai tiks izvietotas vairākas papildzīmes vai arī uz vienas tiks mēģināts iespiest visu informāciju (kā tas ir tagad)?
Ir tāda pilsēta Ukrainā, kuras vēsture ir mērāma vairāk kā 2500 gados un 30 dažādos nosaukumos (no vēsturiski zināmajiem). Un lai arī kā būtu, vienmēr visi bijušie nosaukumi ir sasaistīti ar vārdu «balts». Šīs pilsētas nosaukums ir Belgorod–Dnestrovskij. Šobrīd pilsēta izcieš dziļu ekonomisku krīzi, jo no kādreizējām rūpnīcām pāri palicis nekas nav. Starp citu, šeit atrodas milzīgs pamests polietilēna un plastmasas izstrādājumu ražotājs, kas savulaik apgādāja mūs ar šļircēm. Tagad tur nekā nav, kaut gan drošībnieki uz rūpnīcas teritoriju nevienu nelaiž un fotografēt neļauj.
Toties 13. gadsimtā būvētais cietoksnis uz šo brīdi, šķiet, ir svarīgākais tūrisma objekts šajā pilsētā.
Pievērsiet uzmanību ūdens krāsai. Tas ir lemāna, nevis jūras ūdens. Lai iztēloties šī ūdens konsistenci, iedomājieties, ka laukos, mālainā zemē esat iekāpuši ūdens peļķē un riktīgi izlēkājušies pa to. Atliek tikai minēt, kas ir izlēkājies pa šo lemānu.
Cietokšņa ārējā nocietinājuma garums ir 2,5km, savukārt ārpusē nocietinājumam savulaik ir bijis kanāls, kas bija 20m dziļš un arī tagad, kad tas ir daļēji nobērts un aizaudzis, gar ārējo malu staigāt šķiet mazliet bailīgi.
Bet galvenā palikusī mūra daļa šobrīd izskatās pēc filmas «Mio, mans Mio» vai kādas līdzīgas pils vizualizācijas.
Un visur ir minēts, cik bīstami ir staigāt pa sienām, rāpelēt pa akmeņiem, utt.
Šai cietoksnī var arī izšaut no lielgabala, kas arī tika izmēģināts, un ietestēt katapultas darbības principus. Katrā ziņā vienīgais, kas nav interesanti, ir šaut no arbaleta — pilnīgi neinteresanta nodarbošanās.
Vēl pilsētā saglabājies viens Ļeņina pieminekļa gabals (pārējo savulaik ir salauzuši, raujot nost) un stacija, kas nokrāsota rozā krāsā.
Pilsētas ģērbonis vēsta, ka šeit ir attīstīta vīna un vīnogu tirdzniecība (protams, vēsturiskā kontekstā).
Es nespēju to pateikt labāk, kā viņš:
Not even a mysterious J.J. Abrams movie trailer can create this much speculation and bemusement. Last week, for no apparent reason whatsoever, Google changed its favicon from the uppercase “G” of its logo to its lowercase “g”. And the blogs have gone crazy. Which is probably the whole point of the change: Demonstrating how a minute change for the most ubiquitous web site can have enormous ripples. It’s like the ultimate chest thumping. They didn’t change the logo, they didn’t change the home page, they didn’t change the results page, they didn’t change the ooooooo’s. They just changed a sixteen-pixel square and created a stir. Now that’s branding.
Ir tāda pilsēta, Nerubaiska. Atrodas šī pilsēta aptuveni 30km no Odesas, Ukrainā. Šķiet, ka vietējie iedzīvotāji var pateikties 2. Pasaules karam par to, ka tas notika. Pretējā gadījumā par šo pilsētu neviens nekad neko negribētu zināt. Par to vēstīja arī pirmais, ko ieraudzījām, izkāpjot no pustukšā autobusa — piemineklis karā kritušajiem.
Bez šaubām, nevar iztikt arī bez bezgaumīgajiem obeliskiem, kuru jēgu es vispār nekad neesmu sapratis.
Vietējā kultūras namā norisinājās darbu skate vai kas līdzīgs. Katrā ziņā no otrā stāva balkona bija interesanti pavērot mazos censoņus tai brīdī, kamēr mana sieviete meklēja, kur divu iksu Maksimai pielīdzināmā ēkā atrodas kaut viena tualete.
Autobusu pieturas savā dzīvē biju redzējis dažādas, bet šādas kreativitātes paraugs ir apbrīnas vērts — pie savulaik nomestās smagās mašīnas kulbas piebūvēta mūra siena ar jumtu (un nevis otrādāk!), izbūvēts soliņš. Tikai publiskās miskastes gan nav aptuveni 30km rādiusā.
Tad nu ķeršos pie tā galvenā. Lieta tāda, ka zem visas Odesas un tās apkārtnes atrodas lielākās cilvēku radītās katakombas–tuneļu sistēmas pasaulē. To kopējais garums pārsniedz 3000km. Un viss viena vienkārša iemesla dēļ — šajās vietās ļoti augstu atrodas 2 miljonu vecas jūras nogulsnes, kas izveidojušas porainu, bet ļoti izturīgu materiālu (kaut kas līdzīgs pēc būtības putu betonblokiem). Šī materiāla pamatā ir tai senajā jūrā dzīvojušie gliemjveidīgie, kas atmirstot, ar visām savām gliemežnīcām sagūlušās šai slānī. No šī materiāla ir uzbūvēta lielākā daļa Odesas namu un vēl šobrīd tiek veikti izrakumi, lai materiālu iegūtu.
Visos laikos šīs katakombas bijušas par patvērumu dažādiem bandītiem, iebrucējiem, bēgļiem, utml. Savukārt 2. Pasaules kara laikā ierakumus izmantoja vietējie partizāņi. Visi friču mēģinājumi šamos nopludināt, izkurināt ar indīgām gāzēm vai vienkārši ieņemt tā arī neizdevās, jo katakombas ir ļoti daudz līmeņos, ar daudzām ieejām. Par tām ieejām runājot — kartē bija atzīmēta pavisam cita vieta, kur var te iekļūt, bet, kā izrādījās, visas atklātās katakombu ieejas šobrīd ir vai nu aizraktas ciet drošības dēļ vai arī tiek izmantotas kā noliktavas. Līdz ar to vienīgā vieta, uz kurieni sūta tūristus, ir šis attālais ciemats Nerubaiska, kur pagājušā gadsimta sešdesmitajos izveidoja 2. Pasaules kara piemiņai muzeju, kas atrodas pašās katakombās un ir aptuveni 1000m ilgs ceļojums pazemē.
Bez autentiskajiem pribambasiem, te ir arī sava aka, sienu zīmējumi, pirts un vēl visādas štellītes.
Ir arī šis tas, kas pielikts klāt no jauna, bet gids (kas mani visu laiku smīdināja ar «r» burta neizrunāšanu un faktu skaldīšanu kā no mācību grāmatas) visu laiku atgādina, lai mēs nedomājot kaut kur līst paši, jo apmaldīties ir elementāri un atrast pēc tam praktiski nav iespējams.
Partizāņi mani īpaši ne ar ko nepārsteidza, ja nu vienīgi ar pirti un šīm mīnām, kas veidotas no izlietotām konservbundžām. Lūk tas gan ir ko vērts. Sasodīts, laikam vislabākie dizaineri rodas brīžos, kad viņus mēģina nogalināt.
Savukārt vienīgajā šī ciemata kafejnīcā (kas ir atvērta no 15:00 līdz 22:00), bija sasodīti forši aizskariņi un pat ļoti garšīgi pelmeņi.
Bet veikalā bija pieejams tas pats, kas pie manis Leningradā, tikai 2,5l iepakojumos un no kāda ļoti aizdomīga ražotāja.
Visas bildes no šīs dieva pamestās vietas apmeklējuma atrodamas Kultūras portāla SV.LV Sergalerijās.
Uhh. Odesa ir fantastiska pilsēta — aptuveni kā Rīga pirms gadiem desmit. Tikai cenas ir tādas pašas, kā pie mums. Nav ne mazākās nojausmas, kā cilvēki tur var izdzīvot. Bet par to es vēl pastāstīšu vēlāk.
Šodien atsūtīja saiti uz bildēm no Nordea Rīgas maratona, kur var redzēt manu fotofinišu. Forši.
Šis mākslas darbs un vēl kaudzīte LogoLogos blogā. Es ceru, ka autors savu ieceri nepametīs un mēs vēl daudz ko no viņa sagaidīsim.
P.S. Starp citu, biju grupas Leningrad koncertā. Bildes ir skatāmas Kultūras portālā SV.LV, savukārt kroga Leningrad darbiniekiem tagad ir arī savi t-krekli.
Ja mani tik ļoti šodien nebūtu aizskārusi Kļeckina aizstāvēšanās, kad viņu intervēja Bankovskis («Rīgas Laiks», 2008. gada aprīlis), droši vien pat neiedomātos to nekad pieminēt, bet šoreiz tiešām gribās, it īpaši tāpēc, ka Selecka blogā mani nodēvēja par lohu, kas visus uzskatot par okupantiem (piedod, Selecki, tas nekādā ziņā nav attiecināms uz tevi personīgi).
Хенде хох, Гитлер капут
В России есть только один культ хуже православия — культ Дня победы. Священный трепет, придыхание, особая лексика, слова о памяти, приторная забота о ветеранах — все это вызывает приступы рвоты. Поездки молодоженов к ближайшему памятнику 1941–1945. Ежегодные установки новых памятников и мемориалов. Возрождение худших традиций советской монументальной художественно–графической пропаганды из цифр, картонных орденов Победы — не помешались ли люди?
Вся эта религиозная хуйня меня чудовищно раздражает. Все это не имеет никакого отношения к победе. Ветеранам 60 лет внушают героизм и величие поступков, они под старость даже начинают сами в это верить. В жизни никакого героизма и величия поступков не существует. Существуют патриотизм, месть, необходимость умереть, борьба за выживание и другие человеческие качества. Обожествлять эти качества — такая же глупость, как молиться мощам.
Для тех, кто прошел войну, она стала очень важным, но всего лишь одним из событий в жизни. Нельзя воевать четыре года для того, чтобы оставшуюся жизнь думать только о войне. Война остается эпизодом для тех, кто выжил. Выжили, и дальше продолжают. Никакого отношения памятники, монументы, музеи и прочая пропаганда не имеют к жизни. Думают остаток жизни о войне только умопомешанные.
Памятники Великой отечественной войне один другого безвкуснее. Площади, оформленные вечным огнем — апофеоз брежневской школы архитектурно–градостроительной деградации и непрофессионализма. Стелы, стоящие в каждом районе, ужасны. Самое главное, что стела из обычного сраного бетона тут же становится священной – ее нельзя ни тронуть, ни снести. Хотя по сути она — кусок бездушного конъюнктурного говна. Но все боятся об этом сказать вслух, потому что “наши деды воевали за нас”.
После победы над Наполеоном в России установили, может, 20 памятников. После победы над Гитлером — десятки тысяч. И ставят до сих пор. Начиная от обязательного для каждой деревни покрашенного пятью слоями серебряной краски бойца, заканчивая тупейшими гранитными композициями в центрах всех русских городов.
Сразу после войны памятники были скромные, а со временем День победы стал официальным поводом спиздить бабок под предлогом необходимых жертвоприношений новому культу. Чего стоит комплекс на Поклонное горе — тупейшее, бессмысленнейшее, невъебически дорогое сооружение для никого. День победы ввели через 20 лет после дня победы – в 1965 году. Значит, тем, кто действительно вспоминал победу при жизни, выходной был не нужен.
Для меня День победы практически потерял смысл вместе со смертью воевавшего деда, который умер в этом году (http://www.redstar.ru/2008/03/15_03/3_04.html). Он воевал с первого по последний день войны, и всю жизнь был военным, а праздник был таким поводом позвонить ему. Он был генерал-полковником, но у него не было дачи и машины. Зато на похоронах, вопреки новому указу министра обороны, отменившего траурное марширование меньше, чем для генерала армии, распорядитель велел в знак уважения промаршировать (не уверен в точности всех деталей, но на военном языке это многое значило).
Я не люблю ритуалы и придуманные чиновниками традиции. Для меня День победы — это такой романтический праздник, на втором месте после Нового Года. Но он не имеет никакого отношения к выступлению ветеранов в школе, к установке очередного вечного никому не нужного огня, к разговорам о том, что кто-то за нас воевал.
Георгиевская ленточка мне нравится, потому что она не претендует на тупую гранитную псевдопамять. Она стала таким же образом, как гвоздика на 7 ноября, мимоза на 8 марта, елочная игрушка и красная шапка на Новый Год. Это в любом случае лучше, чем муниципальный землеотвод под неприкосновенную поебень.
Если что-то и вызывает во мне настоящие переживания о событиях, к которым ни я, ни вы не имеем уже никого отношения, то это вот такая картинка из архива:
Москвичи на площади Свердлова осматривают сбитый над столицей немецкий самолет. 1941 год. Фото О. Кнорринга, РГАКФД.
Artēmijs Ļebedjevs, LiveJournal.
***
Un tieši to pašu es vēlētos teikt par mūsu fanātiskajiem leģionāru aizstāvjiem un it īpaši — noliedzējiem. Jūsu fanātiskā tieksme kaut ko pierādīt ir apbrīnojama. It īpaši tāpēc, ka jums ar to, patiesībā, nav praktiski nekāda sakara, jo neba jau mūsu kritušie senči (un arī manā ģimenē tādi ir) noteica to, zem kāda režīma mums tālāk būs jādzīvo. Lielākoties to izlēma nācijas, kuras Latviju, labākajā gadījumā, gadsimtiem ilgi ir uztvērušas tikvien kā par izdevīgu tirdzniecības punktu. Nez kāpēc tad Saules kaujas piemiņas dienā cilvēku savācas tikai daži simti? Kāpēc mums nav poļu, zviedru, vāciešu, norvēģu, dāņu, lietuviešu, franču un nez kādu vēl nāciju protestētāju, kas aizstāvētu sevi pret «drakoniskajiem» latviešu senčiem, kas kopš neatminamiem laikiem ir cīnījušies par savu vietu uz šī zemes pleķīša?