Latvija | Mr. Serge

Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem

Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:

24.¹pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem
(1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»

Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.

1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā

Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.

2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.

Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.

3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.

Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.

Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?

Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.

Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.

Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.

Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.

Valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes interesantais darba stils

26. jūlijā saņēmu uzaicinājumu ierasties Ropažu pasta nodaļā izņemt manam SIA adresētu ierakstītu vēstuli. Vēstures saturs bija nedaudz vairāk kā pārsteidzošs (abās vietās aizklātais SIA nosaukums ir viens un tas pats).

Vēstule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas.

Iedevu vēstuli izlasīt gan savam juristam, gan vēl pāris cilvēkiem un neviens nespēja saprast, kas ar šo vēstuli ir domāts. Pelēkās vielas daudzums man ir pietiekami liels, lai nebūtu vēlmes rakstīt iesniegumu Valsts policijā par pašu, iespējams, veiktajām nelikumīgajām darbībām.

Tie divi tālruņa numuri, kas ar roku pierakstīti klāt, ir parādījušies jau vēlāk, kad neveiksmīgi divas nedēļas mēģināju sazvanīt vēstules autoru, D.Maslova kungu, kas ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas kaut kāds darbinieks. Pirmais numurs tika piešķirts, zvanot uz veidlapas galvenē norādītajiem tālruņiem Gaujas ielā 15. Viens bija 1. nodaļas kaut kāds nebūt tālrunis, otrs — nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājas Lauras Skalbiņas kabineta numurs. Ja domājiet, ka tikt pie šiem numuriem bija ārkārtīgi vienkārši, iesaku pamēģināt vispār atrast tādu 1. nodaļu Valsts policijas mājaslapā.

Tā kopš vēstules saņemšanas pagāja jau vairāk par divām nedēļām, līdz tiku līdz telefonsarunai ar Skalbiņas kundzi. Izskaidroju situāciju, ka man nav skaidrs, ko man ir atsūtījis viņas padotais un, ka es vēlos tikt informēts, par kādām nelikumīgām darbībām es esmu iesniedzis par sevi iesniegumu. Laura apsolīja, ka garadarba autors ar mani noteikti sazināsies (nosaucu savu vārdu, tālruņa numuru, e-pastu, piedāvāju arī personas kodu un pases numuru). Tagad ir 23. augusts, t.i., mēnesis, kopš dokuments ir pametis Valsts policijas ēku un nekādas ziņas neviens man nav sniedzis, nekādi telefonzvani nav bijuši, nekādi e-pasti nav nākuši.

Palasīsim, uz kāda pamata VP RRP KP 3. biroja 1. nodaļa ir pieņēmusi lēmumu, ka mana uzņēmuma pseidoiesniegums par pseidopārkāpumiem ir atstāts bez tālākas virzības:

377. pants. Kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi
Kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja:
(..)
2) izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva;

Kriminālprocesa likums. 377. panta 2. daļa.

Apburtais loks. Kas ir rakstījis iesniegumu un par ko ir lietas būtība, neviens paskaidrot negrib, līdz ar to arī nav skaidrs, par ko lietas tālāka virzība ir izbeigta.

Noteikti jums ir jautājums, kāpēc oficiālā kārtībā nerakstīju ierakstīto vēstuli ar pieprasījumu paskaidrot šo garadarbu. Atbilde gaužām vienkārša. Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka amatpersonai ir jāatbild uz adresēto vēstuli 30 dienu laikā, savukārt prokuratūrā pārsūdzēt lēmumu es varu vienīgi 10 dienu laikā. Tātad brīdī, kad būtu zināms, kāds ir iesnieguma saturs un lietas būtība, lietas tālāka izskatīšana prokuratūrā vairs nebūtu iespējama.

Varbūt kādam ir pieredze ar līdzīgiem scenārijiem un var padalīties ar rezultātiem vai pastāstīt, ko vispār ar šādu ne no kurienes parādījušos dokumentu darīt tālāk?

Par slavenajiem grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā

Biju kārtīgi padusmojies tviterī un nemaz nemanīju, kā dusmas kādu sasniedza. Cerēju, ka tas ieinteresēs vismaz kādu mediju, bet diemžēl sprāga gāzes baloni slimnīcā un visiem uz to bija, tā teikt, uzlikt klucīti.

Klusu un bez brēkas no rītdienas stājas spēkā alkohola aprites likuma izmaiņas, par kurām policija var izčakarēt katru otro krogu/cafe.

— @mrserge August 1, 2013

Es gan tviterī arī biku nolažoju, jo jau rakstīšanas brīdī čakarēt varēja. Izmaiņas stājās spēkā jau 1. augustā, bet es nepaguvu iepriekšējā dienā par to ietvītot.

Par lietas būtību

Jebkurai iestādei Latvijā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ir jābūt licencei. Licencei ir pielikums, kas attiecas uz konkrēto tirdzniecības vietu un tajā bez adreses un darbalaika ir jāmin arī licences veidi: Alkoholisko dzērienu realizācija promnešanai (RP), realizācija patērēšanai uz vietas (RVP) un uzglabāšana (U).

Vienkāršā valodā runājot, licencē ir paredzēti trīs veidi, ko var iesākt ar alkoholu iestāde, kurai licence piešķirta: tirgot dzērienus promnešanai, tirgot dzērienus uz vietas, uzglabāt.

Licencē ir norādīts arī iestādes darbalaiks, kas, starp citu, ir arī laiks, kad jebkura tiesībsargājošā instance var nākt un pārbaudīt, vai ar alkoholu viss ok, un iestādei ir jāver likumsargiem vaļā durvis. Absurds vienīgi sanāk faktā, ka, piemēram, ja kafejnīca strādā (licencē norādītais darbalaiks) no 12:00 līdz 2:00, tad uzglabāt alkoholu no 2:00 naktī līdz 12:00 kafejnīca nedrīkst, jo licence takš nav spēkā (man par to jau ir bijusi skaidrošanās tiesā).

Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu jautājuma. 30. jūlijā Valsts Ieņēmumu dienests savā mājaslapā izvieto paziņojumu:

Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvalde informē, kā Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Likums stājas spēkā 2013.gada 19.jūlijā.

Saskaņā ar minēto likumu 2013.gada 1.augustā spēkā stājas 6.panta pirmās daļas 5.punkts, kas nosaka, ka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22.00 līdz 8.00, izņemot tādas mazumtirdzniecības vietas, kurās alkoholiskie dzērieni tiek realizēti tikai izlejamā veidā un tiek nodrošināta to patērēšana uz vietas, kā arī beznodokļu tirdzniecības veikalus. (avots, saglabātā versija (*.pdf)).

Tur tas blah ir tāds pagarāks, interesenti var izlasīt rūpīgāk pašus Grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Likumdevējs ir panācis to, ka jebkura iestāde var tirgot alkoholiskos dzērienus tikai patēriņam uz vietas. Un, ja tirgo nešanai projām, tad licence darbojas tikai no 8:00 līdz 22:00. Tiktāl viss būtu loģiski, ja vien tas neskartu arī naktī strādājošas iestādes, kas tirgo, piemēram, mājražotāju produkciju, mazo alus un vīnadarītavu produktus un citus ekskluzīvus dzērienus, kurus būtu tikai loģiski piedāvāt gan pagaršot (patērēt uz vietas), gan aizvest kaimiņam (nopirkt promnešanai). Pēc 2013. gada 30. septembra tas būs iespējams tikai no 8:00 līdz 22:00. Tātad sanāk, ka iestāde, kas grib strādāt arī naktīs, nevar vairs piedāvāt, piemēram, pašu brūvētu alu līdzi ņemšanai. Šim nolūkam ir jāver vaļā atsevišķi veikals vai arī jāizņem vairumtirgotāja licence un tad ir iespēja to tirgot veikalos vai pie konkurentiem, kas nestrādā naktīs.

Bet arī tā vēl nav galvenā sāpe.

Kas par vainu krodziniekiem?

Ja kroga/kafejnīcas/kluba darbalaiks iekrīt laikaposmā no 22:00 līdz 8:00 (kas nav nekas īpašs), tam ir jāiesniedz iesniegums speciālās atļaujas (licences) pārreģistrācijai.

Tagad pievēršamies likuma, VID un krodzinieku darbību saprašanai.

Grozījumu Alkoholisko dzērienu aprites likumā ieviešanas hronoloģija.

VID gan telefoniski, gan ierodoties uz vietas VID Akcizēto preču pārvaldē apstiprināja, ka šī darbība oficiāli notiek līdz divām nedēļām. Nu tad tagad skatamies.

1. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa Latvijas vēstnesi. No 19. jūlija līdz 1. augustam ir 11. dienas. 20. un 21. jūlijs nav darbadienas un VID iesniegumu neizskatīs.. Tātad pat kroģeris–jurists nespēj veikt izmaiņas licencē laikus, jo atliek vien 9 dienas (tai skaitā vēl divas brīvdienas), un tās nav divas nedēļas.

2. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa VID mājaslapas jaunumus. Laiks izmaiņu veikšanai samazinās līdz vienai diennaktij, arī tās nav divas nedēļas.

3. iespēja. Kroģeris iesāk mēnesi ar to, ka iesniedz papīrus izmaiņu pieteikšanai VIDā un divas nedēļas strādā līdz 22:00. Tātad nakts iestāde pusi mēneša zaudē iespēju pelnīt, lai, piemēram, spētu samaksāt darbiniekiem mēneša sākumā algas, līdz padsmitajiem datumiem samaksātu valstij nodokļus, utt.

4. iespēja. Reālā dzīve. Īsti nav skaidrs, kam ir jāpasakās par to, ka, piemēram, Rīgas Pašvaldības policija (RPP) likumus nelasa, bet interpretē. Pateicoties tam, ka bija zināms, ka RPP domāja, ka likuma izmaiņas stājas spēkā no 30. septembra un nakts reidos jau 1. augustā uz iestādēm nedosies, lielākā daļa Vecrīgas krogu iesniedza VID izmaiņas un turpināja strādāt.

VID galu galā bija vienīgā iestāde, kas nepiečakarēja un izmaiņas licencēs centās reģistrēt ļoti operatīvi, lai tie, kas it kā attapās, spētu ātrāk sākt strādāt legāli. 30. jūlijā iesniedzot VID izmaiņas licencē, jaunās licences atsūtīja jau 7. augustā (iemesls, kāpēc es par to nerakstīju ātrāk).

Secinājumi

1. Likumdevējs vispār neparedzēja pārejas laiku, lai spētu likumīgi ievērot izmaiņas likumā.

2. VID kopš pēdējās reizes, kad manam uzņēmumam nācās veikt izmaiņas alkoholisko dzērienu licencē, ir izmainījis spēles noteikumus. Senāk bija tā, ka izmaiņas stājās spēkā brīdī, kad VID ir saņēmis iesniegumu. Pat gadījumā, ja reāli uz rokas vēl nebija jaunās licences. Tagad izmaiņas stājas spēkā vienīgi tad, kad uz rokas ir jaunā licence.

3. Visiem par to vairāk vai mazāk ir pajāt, jo neviens tāpat nesaprot, kas šajā valstī īsti notiek un medijiem svarīgāk ir zombēt par eiro ieviešanu, nevis skaidrot, kas reāli notiek Latvijā.

4. 2008. gadā kārtojot pirmo alkohola mazumtirdzniecības licenci VID Akcizēto preču pārvaldē skaidroja, ka jāņem ir visi veidi, jo tas taču ir tikai normāli. Ja nu gribēs arī promnešanai tirgot. Tātad, VID darbinieki bija ieinteresēti, lai uzņēmums strādātu pēc iespējas plašāk. Labāks darbs uzņēmumam = vairāk ienākumu valsts kasē. Tagad sanāk, ka likumdevējs nosaka, lai viss būtu otrādāk. Jo vairāk nobliezīsim vietējos uzņēmumus, jo vairāk Eiropa mūs mīlēs.

Viesu raksts: Usability fail, Latvian edition

Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.

Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.

EDS

EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.

Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:

EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?

Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.

Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:

Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?

Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:

EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.

Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.

Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.

Tagad otrs mazais stāstiņš:

Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon

Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.

Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?

Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.

Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:

Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.

Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.

Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.

Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:

Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.

Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.

Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.

—

Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.

Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni jeb kāpēc iestādes nemāk ar mums sarunāties

Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni. Dāvanu, kas jau labu laiku stāvēja neizpakota kastē.

Interesantais pulkstenim tikai šķietami ir tas, ka reizi pusstundā agregāta mehānisms liek nabaga koka putniņam «bom–kukū» pavadījumā līst ārā no cauruma. Pulksteņa uzstādīšanas instrukcija ir devusi atbildi tam, kāpēc tik liela daļa no hiphopa, ko skalda valsts un pašvaldības iestādes, nesagatavotam cilvēkam nav uztverama. Tā ir pēctecība.

Pulksteņa Majak uzstādīšanas instrukcija.

Salīdzinājumam — instrukcija pulksteņu sistēmai naktssargu darba pārbaudei (ASV kaut kad starp abiem Pasaules kariem).

Howard Watch pulksteņa uzstādīšanas instrukcija. Foto no clockguy.com — Howard Watch pulksteņa sistēmas uzstādīšanas instrukcija. Foto no clockguy.com

Braukšanas mācību atļauja jeb «baltās tiesības». Dizaina vēsture.

Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.

Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains. — Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.

Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains (azimugure). — Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).

2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.

Mācību braukšanas atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure). — Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).

Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).

Mācību braukšanas atļauja. 2013. gada dizains. — Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.

Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).

Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par ~~zaļām~~ ~~dzeltenām~~ raibām tiesībām, nevis baltām.

Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?

Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.

Latvijā ražotu produktu pirkšanas kults

Atšķirībā no Krievijas, kur nacionālais produkts lielākoties ir tāds sūds, ka to pirkt ir bīstami veselībai vai pat dzīvībai, bet nanotehnoloģijas sākas no 13. izmēra atslēgas, Latvijā nacionālais produkts praktiski vienmēr ir, kaut arī kvalitatīvs, bet ar milzīgu pārcenojuma devu, un tāpēc ikdienā to spītīgi iegādāties un lietot spēj tikai izredzētie vai ar īpašām galvas traumām apveltītie.

Šo pārmaksāšanu iepotēja neviens cits kā mēs paši, veidojot «produkta pievienotās vērtības» kultu un popularizējot to. Rezultātā esam ieguvuši ražotājus, kas mājas apstākļos fasētas ķirbju sēklas tirgo veikalos par 60 latiem kilogramā, un mūziķus, kas nepabeigtas mūzikas skolas izglītības kripatas izmanto 100 latu piemaksai pie honorāra kotlešu vakara apskaņošanā.

Tā mums ir radušies Valsts nodarbinātības dienesta speciālisti, kas spēj modes dizaina maģistriem piedāvāt šuvējas darbu vietējā fabrikā un galdnieki, kas neuzņemas pārāk sarežģītus darbus, jo var nopelnīt uz poļu lamināta mēbeļu salīmēšanas, pieliekot šiltīti «Ražots Latvijā».

Nemaz nerunājot par īsteni «latviskām» lauksaimniecības ražotnēm, kas Turcijā izaudzētus un Polijā iemarinētus gurķus ar lepnumu tirgo Latvijā kā vietējo produktu.

Tai pat laikā ārpus «Pērc pašmāju produktu» kulta ir, piemēram, piparu mērces no Ziemeļamerikas, vīni no Francijas un Itālijas, auto un mototehnika no Japānas, un, galu galā, maize no Dānijas. Un visi šie produkti ir lieliski. Par adekvātu cenu.

Vietējās produkcijas obligātās pirkšanas kultam ir jāmet miers. Tam nav nekāda pamatojuma. Ja ražotājs spēj mellenes ar milzīgu uzcenojumu sūtīt uz Ķīnu un tur atrodas kāds, kas tās vēlas iegādāties — visu cieņu.

Atbalstīt var omīti, kas tirgo maisiņus tunelī, piedāvājot viņai par adekvātu cenu noadīt tev cimdus ziemai. Atbalstīt var mākslinieku, iegādājoties izstādē viņa gleznu vai mūziķi, apmeklējot viņa koncertu un iegādājoties merčendaizingu. Var arī moderni atbalstīt vietējo programmētāju, kas uztaisījis aplikāciju laika prognozes rādīšanai telefonā. Un arī šajā gadījumā — atbalstīt vienīgi tad, ja par to tiek prasīta adekvāta samaksa.

Bet RIMI stūri ar «I love you ECO» un visu pārējo sūdprodukciju, kas tur ir sabāzta, vajadzētu, kā minimums, uzspridzināt. Un aizliegt ar likumu tirgot ķiplokus par latu gabalā.

DNB bankas klientu serviss — respekts no sirds

Es principiāli esmu ārkārtīgi piekasīgs lielajām institūcijām, ar kurām man ikdienā ir jāstrādā. Gan bankas, gan mobilo un interneta pakalpojumu sniedzēji, arī valsts un pašvaldību institūcijas. Visi cieš vairāk vai mazāk no manas panikas par šo organizāciju sagādātajām problēmām. 25. oktobrī par mana publiskā sašutuma upuri, ja tā varētu teikt, kļuva DNB banka, kas sačakarēja manu pēcpusdienu ar to, ka bez brīdināšanas darbadienas noslēgumā izdomāja pārtraukt internetbankas darbību. Lieki teikt, ka tas notika brīdī, kad es, visu dienu mēģinot saņemties, beidzot biju piesēdies pie pavadzīmēm, kuras vajadzēja apmaksāt vakar.

Atradu Facebook DNB bankas lapu un izkliedzu savu sāpi tur.

Un tavu brīnumu! Šodien pienāk ziņa e-pastā, bankas Facebook lapā arī tiek publicēta informācija un pat īsziņu atsūtīja uz telefonu.

Visdziļākais respekts un uvažuha — tās ir īstas rūpes par saviem klientiem un bankas Facebook konta apkalpotāja sajēga par to, ko viņš/viņa dara un kāpēc. Ļoti vēlētos, lai ar šādu attieksmi Latvijā varētu lepoties arī tādi sociālo tīklu profili kā Samsung, Latvijas Dzelzceļš, Interneta Pasaule un vēl daži, kas problēmas ir spējuši identificēt, atvainoties par sagādātajām neērtībām, bet atstāt visu tieši tāpat, kā tas ir bijis pirms tam — klientam nepieņemamā veidā.

«Latvija: no vīzijas uz darbību». 2000. gada publikācija.

Lēnām pārkrāmēju savu elektronisko dokumentu arhīvu un atradu 2000. gada publikāciju, kuras autoru darba grupā ir minēti Juris Biķis, Pēteris Cimdiņš, Juris Ekmanis, Elmārs Grēns, Ojārs Kalniņš, Edvīns Karnītis, Ojārs Kehris, Tatjana Koķe, Edmunds Krastiņš, Viktors Kulbergs, Uldis Osis, Artis Pabriks, Andris Šķēle, Tālis Tisenkopfs, Roberts Zīle.

Publikācija tiek lepni nodēvēta par ilgtspējīgas attīstības koncepciju un ir izlasāma stundas laikā.

Koncepcijas noslēguma vārdi:

Pašreizējā virzība un nākotnes prognozes pasaules un Eiropas Savienības attīstībā ir vērtējamas kā ļoti pozitīvas Latvijas ilgtspējīgai attīstībai. Attīstības modelis, kas saistīts ar informācijas sabiedrības veidošanu, ir Latvijai īpaši izdevīgs. Valsts attīstības orientācija uz informācijas un zināšanu izmantošanu dod Latvijai iespēju derīgo izrakteņu un enerģijas resursu trūkumu kompensēt ar kvalificēta darbaspēka esamību, kā arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes visos reģionos. Kopumā valsts iegūst daudz lielākas iespējas attīstīties un samazināt esošo milzīgo starpību starp mazu valsti un attīstītajām Eiropas Savienības valstīm.

Taču ir nepieciešama aktīva un koordinēta darbība, lai mūsu valsts vislabāk izmantotu savas priekšrocības un potenciālās iespējas, minimizētu mūsu vājo punktu ietekmi un samazinātu iespējamos riska faktorus. Valsts var izstrādāt un piedāvāt attīstības stratēģiju, radīt labvēlīgu un aktīvu darbību stimulējošu un virzošu vidi. Taču ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sekmētu sabiedrības reģionālo un sociālo kohēziju, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām, lai sabiedrība atbalstītu politiķus un lai valstī veidotos pilsoniskā saskaņa un sadarbība.

Stratēģijas īstenošanai un pārejas periodam valsts pilnīgai pārorientācijai uz informācijas sabiedrības veidošanu nav daudz laika. Reāli šis darbs jāpaveic maksimums 5–6 gados, to nosaka demogrāfiskās prognozes. Taču sekmīgai attīstībai ir ļoti būtiski nodrošināt mīkstu pārejas procesu, bez ekstraprocesiem un svārstībām pārejas posmā. Lai to sasniegtu, vienīgais iespējamais ceļš ir sabiedrības inertuma samazināšana. Tas nozīmē nepieciešamību paaugstināt sabiedrības informētības un izpratnes līmeni, visos reģionos un sabiedrības slāņos veikt plašu izglītošanas, izskaidrošanas un argumentēšanas darbu.

Ja šāda stratēģija netiks realizēta, nav redzams cits efektīvs valsts ekonomiskās, politiskās un sabiedriskās attīstības ceļš. Latvijas tautsaimniecība nespēs kļūt konkurētspējīga ar lielajām pasaules valstīm. Nebūs iespējama normāla valsts pārvalde un sociālās dzīves attīstība. Citām valstīm sekmīgi attīstot informācijas sabiedrību, Latvija var nonākt ekonomiskā atpalicībā un līdz ar to arī politiskā atkarībā.

«Latvija: no vīziijas uz darbību» pilns koncepcijas teksts (*.pdf, 600KB). Absolūts must read visiem proletāri noskaņotajiem, lai apskatītos, kur tiešām mēs esam nokļuvuši 11 gadus vēlāk.

Četras intervijas ar latviešu ziņu fotogrāfiem un Mārtiņa Beitiņa interviju vakari «Coffee and TV»

Vācietis Lukas Raps (Lukas Rapp) publicējis videointerviju ar četriem latviešu fotožurnālistiem: Ilmāru Znotiņu, Aivaru Liepiņu, Kristapu Kalnu un Ediju Pālenu. Kaut gan viņš pats to vērtē kā dokumentālu filmu, man šķiet, ka tas ir drīzāk četras jaukas intervijas.

Tai pat laikā bērnības draugs Mārtiņš Beitiņš cafe Leningrad telpās ir uzsācis jaunu projektu.

Lai iepazīstinātu plašāku auditoriju ar latviešu mūziķu radošo darbību un dotu iespēju arī pašiem mākslinieku daiļrades cienītājiem uzdot sevi interesējošos jautājumus, kafejnīcā Leningrad notiek publisko interviju vakari. Tos vada mūzikas žurnālists un mākslas projekta «Coffee and TV» radošās komandas pārstāvis Mārtiņš Beitiņš.

Areče arī LETA sagatavotais materiāls par šiem vakariem.

Coffee and TV intervijas (un vēl kaudzi visādu interesantu video par un ap Latvijas mūziku) skatieties Mārtiņa Beitiņa Youtube kanālā kā arī nāciet ciemos uz cafe Leningrad, lai paši uzdotu jautājumus.