Drošas braukšanas skolas (DBS) grāmata «Mācies braukt droši».
Negribu samelot, bet man ir aizdomas, ka «Mācies braukt droši» ir pirmā grāmata par dalību satiksmē, kas iznākusi Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Protams, ja neskaita satiksmes noteikumu un CSDD eksāmena jautājumu grāmatas vai žurnālus, kuriem tomēr pamatā ir izklaidējošs raksturs. Uzņēmums Drošas braukšanas skola tādā ziņā ir celmlauzis.
14 grāmatas nodaļas ļoti vienkāršā valodā paskaidro topošajiem un esošajiem braucējiem galvenos satiksmes aspektus, bet pēdējā, 15. nodaļā ir izvēlēti daži no CSDD jautājumiem, lai varētu pārbaudīt savas teorētiskās zināšanas.
Grāmatas makets atgādina mazformāta žurnālu, kaut gan teju 300 lapaspuses un samērā plašs materiāls neļaus to izlasīt viena vakara laikā (un es to pavisam noteikti neiesaku, jo ir daudz vielas pārdomām). Man ļoti nepraktiska šķita krītpapīra izmantošana, kas būtiski pabojāja iespēju grāmatu lasīt aizvadītās nedēļas dažās saulainajās dienās. Ceru, ka otrajam izdevumam tomēr izvēlēsies nomainīt papīru.
Grāmata «Mācies braukt droši». Kļūdas atrodamas gan ilustrāciju izvēlē (pagalmā noteikti iebraukšanai nebūs rīkojuma zīme un galvenais ceļš, it īpaši, ja tā ir Blaumaņa iela). Mazas lažas ir arī korektora lauciņā. Gan drukas kļūdu nepamanīšanā, gan arī parakstu sajaukšanā.
Mācīties braukt droši cilvēkam, kuram nav vēl nekādas braukšanas pieredzes, šī grāmata noteikti palīdzēs. Esmu pirmais rindā, kurš ieteiks to katram braucējam–iesācējam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katra tēma, kas ir saistīta arī ar teorētisko vai praktisko eksāmenu CSDD, tiek pavadīta ar atsaucēm par to, ko labāk darīt vai noteikti nepieļaut eksāmena laikā.
Pieredzējušam braucējam grāmata «Mācies braukt droši» ir iespēja atjaunināt savas zināšanas par Ceļu satiksmes noteikumiem Latvijā. Un ticiet man, kopš deviņdesmitajiem, kad pēdējo reizi esat saskārušies ar satiksmes noteikumu studēšanu, izmaiņu ir ļoti daudz.
Komiska kļūda — Drošas braukšanas skolas automašīna pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, lai parādītu rūpes par motociklistu.
Pauls Timrots raidījumā Zebra arī visnotaļ izreklamēja šo grāmatu, savukārt pati grāmata «Mācies braukt droši» visnotaļ izreklamē Bosch, Statoil, CSDD, Opel, tumšmataino meiteni ar tetovējumu un, bez šaubām, pašu Drošas braukšanas skolu.
Mācies braukt droši būs lieliska grāmata, kad tā iznāks otrajā vai trešajā metienā un tiks izlaboti visi sīkumi. Piemēram, šādas maziņas maketētāju lažas, taisot pārnesumus vārdiem tur, kur tie var mierīgi nebūt.
Iesākums, jebkurā gaidījumā, ir lielisks. Piesaistītā komanda arī bijusi pietiekoši plaša. Atliek vien cerēt, ka turpmāk tiks piesaistīti arī citi vietējie eksperti, licence izdošanai pagarināta un varēs baudīt vairāk tieši Latvijas apstākļiem vajadzīgās, noderīgās informācijas.
Sīkums, bet nepatīkami. Braucot ar 100 km/h reaģēšanas laikā nobrauktais attālums samazinās, nobraukts tiek ceļx0š.
Es nebūt neesmu vērīgākais liela apjoma darbu koriģētājs, bet man šķiet, ka pirmais grāmatas izdevums iznāca sasteigti, tāpēc ir daudz sīku kļūdiņu, kas garlaikotam lasītājam dursies acīs, bet vērīgam lasītājam traucēs mācīties. Bet tā kā studēt CSDD eksāmena jautājumus no SIA FCS grāmatām, kurās vienmēr ir kļūdas, autoskolu audzēkņi ir pieraduši jau vairāk kā desmit gadus, šie mazie sīkumi satiksmes dalībnieka ieteicamajā literatūrā noteikti nesabojās kopējo bildi.
Grāmatu «Mācies braukt droši» var samērā ērti iegādāties Drošas braukšanas skolas mājaslapā (triks ir tajā, ka pieteikšanās formas izvēlnē jāatrod grāmata), bet parādīšoties arī Statoil benzīntankos. Jā, un saviem draugiem velobraucējiem šito arī noteikti dāviniet. Viņi pat nenojauš, cik ļoti par divriteņu transportlīdzekļiem rūpējas.
P.S. Atvainojos par bilžu kvalitāti. Tas ir Samsung Galaxy S III. Mājās esošais Brother bezvadu skeneris atkal izdomāja nestrādāt. Būs viņam bezkompromisa kritiens konteinerī jātaisa.
Vedot uz bērnudārzu jauno paaudzi vai arī gaidot, kad Klāvs un Jānis Džimmijs būs gatavs doties no izglītības iestādes projām, pietiek laika tam, lai izpētītu visu, kas atrodas apkārt. Virs bērnu skapīšiem, ja vien tie nav bērnu veidotie darbi vai rēķini par kādu no pulciņiem, ik pa laikam parādās dažāda informatīvi–izklaidējošā literatūra bukletu formātā.
Bukleti paligsvecakiem.lv un Ģimene un TV.
Man nav grūti saprast bukleta «TV un ģimene» (*.pdf) dziļāko jēgu pat rēķinoties ar to, ka TV mūsu ģimenē nav. Tomēr rodas sajūta, ka šo «visnotaļ nepieciešamo palīdzību vecākiem» ir veidojuši cilvēki, kuri ikdienā strādā ar heroīnatkarīgajiem pēdējā stadijā un birojs viņiem atrodas Matīsa ielas policijas iecirknī.
Arī vizuāli daudz gaumīgāk veidotais buklets «paligsvecakiem.lv»(*.pdf) satura ziņā ir tikai kripatu baudāmāks.
Pārējo bērnudārza skapīšaugšu piedāvāto makulatūru par psiholoģisko traumatismu man bija slinkums ņemt uz darbu skenēšanai, bet priekšstatu tas rada. Bērni ir mūžīgā problēma, vecāki neprot ar bērniem apieties, viss ģimenes dzīvē ir pagalam slikti un tā tālāk.
Sāku klusiņām pa vienam tos bukletus stumt aiz skapīšiem spraugās, aizstājot ar paštulkotām publikācijām no Made by Joel lapas un skatos, ka tās ar apskaužamu regularitāti sāk pazust, lai pēc tam kopētā veidā parādītos uz kaimiņu grupiņas skapīšiem. Lai piedod bērnudārza direktore, bet iemācīties taisīt papīra pilsētu kopā ar bērnu man šķiet daudz vērtīgāks ieguvums ģimenei.
Arī šoreiz tirgus nepārzinātājam Kristapa publikācijā tikai nosacīti ir saprotams, par ko ir runa. Labi, ka izvilkts vismaz svarīgākais, lai neapmaldītos procentu negatīvajās un pozitīvajās vērtībās, tomēr arī svarīgāko saprast ir grūti.
Aptuveni saprotams ir tas, ka kopumā vislabākos rezultātus uzrāda informācijas tehnoloģiju produktu grupa. Iedzīvotāji pērk retāk, bet dārgākus produktus. Stipri mazāk pērk mājas kinozāles un videokameras, toties daudz vairāk iegādājas GPS iekārtas. Pēc tam es apmaldījos.
Bet šoreiz man gribējās parādīt, kā pārskatāmāk var parādīt tabulas datus, kas atrodama Kristapa publikācijas beigās.
Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas dažādos produktu segmentos, miljonos latu.
Diemžēl man neizdevās saprast un atrast pusei Latvijas elektrotehnikas tirgus segmentu atšifrētus nosaukumus, tāpēc tos atstāju tieši tādus pašus, kādi tie bija oriģināli. Varbūt zinātāji var padalīties un tad arī to salabošu.
Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:
24.1 pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem (1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»
Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.
1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā
Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.
2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.
Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.
3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.
Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.
Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?
Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.
Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.
Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.
Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.
26. jūlijā saņēmu uzaicinājumu ierasties Ropažu pasta nodaļā izņemt manam SIA adresētu ierakstītu vēstuli. Vēstures saturs bija nedaudz vairāk kā pārsteidzošs (abās vietās aizklātais SIA nosaukums ir viens un tas pats).
Vēstule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas.
Iedevu vēstuli izlasīt gan savam juristam, gan vēl pāris cilvēkiem un neviens nespēja saprast, kas ar šo vēstuli ir domāts. Pelēkās vielas daudzums man ir pietiekami liels, lai nebūtu vēlmes rakstīt iesniegumu Valsts policijā par pašu, iespējams, veiktajām nelikumīgajām darbībām.
Tie divi tālruņa numuri, kas ar roku pierakstīti klāt, ir parādījušies jau vēlāk, kad neveiksmīgi divas nedēļas mēģināju sazvanīt vēstules autoru, D.Maslova kungu, kas ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas kaut kāds darbinieks. Pirmais numurs tika piešķirts, zvanot uz veidlapas galvenē norādītajiem tālruņiem Gaujas ielā 15. Viens bija 1. nodaļas kaut kāds nebūt tālrunis, otrs — nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājas Lauras Skalbiņas kabineta numurs. Ja domājiet, ka tikt pie šiem numuriem bija ārkārtīgi vienkārši, iesaku pamēģināt vispār atrast tādu 1. nodaļu Valsts policijas mājaslapā.
Tā kopš vēstules saņemšanas pagāja jau vairāk par divām nedēļām, līdz tiku līdz telefonsarunai ar Skalbiņas kundzi. Izskaidroju situāciju, ka man nav skaidrs, ko man ir atsūtījis viņas padotais un, ka es vēlos tikt informēts, par kādām nelikumīgām darbībām es esmu iesniedzis par sevi iesniegumu. Laura apsolīja, ka garadarba autors ar mani noteikti sazināsies (nosaucu savu vārdu, tālruņa numuru, e-pastu, piedāvāju arī personas kodu un pases numuru). Tagad ir 23. augusts, t.i., mēnesis, kopš dokuments ir pametis Valsts policijas ēku un nekādas ziņas neviens man nav sniedzis, nekādi telefonzvani nav bijuši, nekādi e-pasti nav nākuši.
Palasīsim, uz kāda pamata VP RRP KP 3. biroja 1. nodaļa ir pieņēmusi lēmumu, ka mana uzņēmuma pseidoiesniegums par pseidopārkāpumiem ir atstāts bez tālākas virzības:
377. pants. Kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi
Kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja:
(..)
2) izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva;
Apburtais loks. Kas ir rakstījis iesniegumu un par ko ir lietas būtība, neviens paskaidrot negrib, līdz ar to arī nav skaidrs, par ko lietas tālāka virzība ir izbeigta.
Noteikti jums ir jautājums, kāpēc oficiālā kārtībā nerakstīju ierakstīto vēstuli ar pieprasījumu paskaidrot šo garadarbu. Atbilde gaužām vienkārša. Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka amatpersonai ir jāatbild uz adresēto vēstuli 30 dienu laikā, savukārt prokuratūrā pārsūdzēt lēmumu es varu vienīgi 10 dienu laikā. Tātad brīdī, kad būtu zināms, kāds ir iesnieguma saturs un lietas būtība, lietas tālāka izskatīšana prokuratūrā vairs nebūtu iespējama.
Varbūt kādam ir pieredze ar līdzīgiem scenārijiem un var padalīties ar rezultātiem vai pastāstīt, ko vispār ar šādu ne no kurienes parādījušos dokumentu darīt tālāk?
Biju kārtīgi padusmojies tviterī un nemaz nemanīju, kā dusmas kādu sasniedza. Cerēju, ka tas ieinteresēs vismaz kādu mediju, bet diemžēl sprāga gāzes baloni slimnīcā un visiem uz to bija, tā teikt, uzlikt klucīti.
Klusu un bez brēkas no rītdienas stājas spēkā alkohola aprites likuma izmaiņas, par kurām policija var izčakarēt katru otro krogu/cafe.
Es gan tviterī arī biku nolažoju, jo jau rakstīšanas brīdī čakarēt varēja. Izmaiņas stājās spēkā jau 1. augustā, bet es nepaguvu iepriekšējā dienā par to ietvītot.
Par lietas būtību
Jebkurai iestādei Latvijā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ir jābūt licencei. Licencei ir pielikums, kas attiecas uz konkrēto tirdzniecības vietu un tajā bez adreses un darbalaika ir jāmin arī licences veidi: Alkoholisko dzērienu realizācija promnešanai (RP), realizācija patērēšanai uz vietas (RVP) un uzglabāšana (U).
Vienkāršā valodā runājot, licencē ir paredzēti trīs veidi, ko var iesākt ar alkoholu iestāde, kurai licence piešķirta: tirgot dzērienus promnešanai, tirgot dzērienus uz vietas, uzglabāt.
Licencē ir norādīts arī iestādes darbalaiks, kas, starp citu, ir arī laiks, kad jebkura tiesībsargājošā instance var nākt un pārbaudīt, vai ar alkoholu viss ok, un iestādei ir jāver likumsargiem vaļā durvis. Absurds vienīgi sanāk faktā, ka, piemēram, ja kafejnīca strādā (licencē norādītais darbalaiks) no 12:00 līdz 2:00, tad uzglabāt alkoholu no 2:00 naktī līdz 12:00 kafejnīca nedrīkst, jo licence takš nav spēkā (man par to jau ir bijusi skaidrošanās tiesā).
Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu jautājuma. 30. jūlijā Valsts Ieņēmumu dienests savā mājaslapā izvieto paziņojumu:
Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvalde informē, kā Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Likums stājas spēkā 2013.gada 19.jūlijā.
Saskaņā ar minēto likumu 2013.gada 1.augustā spēkā stājas 6.panta pirmās daļas 5.punkts, kas nosaka, ka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22.00 līdz 8.00, izņemot tādas mazumtirdzniecības vietas, kurās alkoholiskie dzērieni tiek realizēti tikai izlejamā veidā un tiek nodrošināta to patērēšana uz vietas, kā arī beznodokļu tirdzniecības veikalus. (avots, saglabātā versija (*.pdf)).
Tur tas blah ir tāds pagarāks, interesenti var izlasīt rūpīgāk pašus Grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Likumdevējs ir panācis to, ka jebkura iestāde var tirgot alkoholiskos dzērienus tikai patēriņam uz vietas. Un, ja tirgo nešanai projām, tad licence darbojas tikai no 8:00 līdz 22:00. Tiktāl viss būtu loģiski, ja vien tas neskartu arī naktī strādājošas iestādes, kas tirgo, piemēram, mājražotāju produkciju, mazo alus un vīnadarītavu produktus un citus ekskluzīvus dzērienus, kurus būtu tikai loģiski piedāvāt gan pagaršot (patērēt uz vietas), gan aizvest kaimiņam (nopirkt promnešanai). Pēc 2013. gada 30. septembra tas būs iespējams tikai no 8:00 līdz 22:00. Tātad sanāk, ka iestāde, kas grib strādāt arī naktīs, nevar vairs piedāvāt, piemēram, pašu brūvētu alu līdzi ņemšanai. Šim nolūkam ir jāver vaļā atsevišķi veikals vai arī jāizņem vairumtirgotāja licence un tad ir iespēja to tirgot veikalos vai pie konkurentiem, kas nestrādā naktīs.
Bet arī tā vēl nav galvenā sāpe.
Kas par vainu krodziniekiem?
Ja kroga/kafejnīcas/kluba darbalaiks iekrīt laikaposmā no 22:00 līdz 8:00 (kas nav nekas īpašs), tam ir jāiesniedz iesniegums speciālās atļaujas (licences) pārreģistrācijai.
Tagad pievēršamies likuma, VID un krodzinieku darbību saprašanai.
VID gan telefoniski, gan ierodoties uz vietas VID Akcizēto preču pārvaldē apstiprināja, ka šī darbība oficiāli notiek līdz divām nedēļām. Nu tad tagad skatamies.
1. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa Latvijas vēstnesi. No 19. jūlija līdz 1. augustam ir 11. dienas. 20. un 21. jūlijs nav darbadienas un VID iesniegumu neizskatīs.. Tātad pat kroģeris–jurists nespēj veikt izmaiņas licencē laikus, jo atliek vien 9 dienas (tai skaitā vēl divas brīvdienas), un tās nav divas nedēļas.
2. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa VID mājaslapas jaunumus. Laiks izmaiņu veikšanai samazinās līdz vienai diennaktij, arī tās nav divas nedēļas.
3. iespēja. Kroģeris iesāk mēnesi ar to, ka iesniedz papīrus izmaiņu pieteikšanai VIDā un divas nedēļas strādā līdz 22:00. Tātad nakts iestāde pusi mēneša zaudē iespēju pelnīt, lai, piemēram, spētu samaksāt darbiniekiem mēneša sākumā algas, līdz padsmitajiem datumiem samaksātu valstij nodokļus, utt.
4. iespēja. Reālā dzīve. Īsti nav skaidrs, kam ir jāpasakās par to, ka, piemēram, Rīgas Pašvaldības policija (RPP) likumus nelasa, bet interpretē. Pateicoties tam, ka bija zināms, ka RPP domāja, ka likuma izmaiņas stājas spēkā no 30. septembra un nakts reidos jau 1. augustā uz iestādēm nedosies, lielākā daļa Vecrīgas krogu iesniedza VID izmaiņas un turpināja strādāt.
VID galu galā bija vienīgā iestāde, kas nepiečakarēja un izmaiņas licencēs centās reģistrēt ļoti operatīvi, lai tie, kas it kā attapās, spētu ātrāk sākt strādāt legāli. 30. jūlijā iesniedzot VID izmaiņas licencē, jaunās licences atsūtīja jau 7. augustā (iemesls, kāpēc es par to nerakstīju ātrāk).
Secinājumi
1. Likumdevējs vispār neparedzēja pārejas laiku, lai spētu likumīgi ievērot izmaiņas likumā.
2. VID kopš pēdējās reizes, kad manam uzņēmumam nācās veikt izmaiņas alkoholisko dzērienu licencē, ir izmainījis spēles noteikumus. Senāk bija tā, ka izmaiņas stājās spēkā brīdī, kad VID ir saņēmis iesniegumu. Pat gadījumā, ja reāli uz rokas vēl nebija jaunās licences. Tagad izmaiņas stājas spēkā vienīgi tad, kad uz rokas ir jaunā licence.
3. Visiem par to vairāk vai mazāk ir pajāt, jo neviens tāpat nesaprot, kas šajā valstī īsti notiek un medijiem svarīgāk ir zombēt par eiro ieviešanu, nevis skaidrot, kas reāli notiek Latvijā.
4. 2008. gadā kārtojot pirmo alkohola mazumtirdzniecības licenci VID Akcizēto preču pārvaldē skaidroja, ka jāņem ir visi veidi, jo tas taču ir tikai normāli. Ja nu gribēs arī promnešanai tirgot. Tātad, VID darbinieki bija ieinteresēti, lai uzņēmums strādātu pēc iespējas plašāk. Labāks darbs uzņēmumam = vairāk ienākumu valsts kasē. Tagad sanāk, ka likumdevējs nosaka, lai viss būtu otrādāk. Jo vairāk nobliezīsim vietējos uzņēmumus, jo vairāk Eiropa mūs mīlēs.
Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.
Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.
EDS
EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.
Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.
Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?
Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.
Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.
Tagad otrs mazais stāstiņš:
Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon
Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.
Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.
Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.
Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.
Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.
—
Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.
Uzstādījām ofisā jaunu pulksteni. Dāvanu, kas jau labu laiku stāvēja neizpakota kastē.
Mehāniskais pulkstenis ar dzeguzi.
Interesantais pulkstenim tikai šķietami ir tas, ka reizi pusstundā agregāta mehānisms liek nabaga koka putniņam «bom–kukū» pavadījumā līst ārā no cauruma. Pulksteņa uzstādīšanas instrukcija ir devusi atbildi tam, kāpēc tik liela daļa no hiphopa, ko skalda valsts un pašvaldības iestādes, nesagatavotam cilvēkam nav uztverama. Tā ir pēctecība.
Pulksteņa Majak uzstādīšanas instrukcija.
Salīdzinājumam — instrukcija pulksteņu sistēmai naktssargu darba pārbaudei (ASV kaut kad starp abiem Pasaules kariem).
Howard Watch pulksteņa sistēmas uzstādīšanas instrukcija. Foto no clockguy.com
Braukšanas mācību atļauja jeb baltās tiesības, kā tās mēdz saukt ir dokuments, kuru CSDD ir jāizņem visiem, kas vēlas apgūt A1, A, B1, B vai C1 kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu. Atļaujas derīguma termiņš ir trīs gadi un Latvijā tās ir kļuvušas par obligātām no 2004. gada 1. jūlija, savukārt tiem, kas, teiksim, ir ieguvuši B kategorijas autovadītāja apliecību un vēlas apgūt, teiksim A kategorijas transportlīdzekļu vadīšanu (lasi — pārsēsties uz moci), jauna mācību atļauja nav jāizņem. Kas interesanti, tad braukšanas mācību atļaujas varēja neobligātā kārtā izņemt arī pirms tam, kad tās vēl nebija obligātas. Lūk, piemēram, 2001. gada baltās tiesības.
Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2001. gada dizains (aizmugure).
2004. gada 5. maijā (tā bija pirmā darbadiena pēc brīvdienām) sekoja pirmā lielā revolūcija transportlīdzekļu īpašnieku un vadītāju dokumentācijas un nummurzīmju dizainā kopš pārejas no PSRS dizaina, jo CSDD nolēma to pietuvināt Eiropas Savienībai, iekļaujot dokumentos attiecīgi dažādu atribūtiku, kas saistīta ar ES. Latvija, starp citu, bija pirmā no Baltijas valstīm, kas sāka izsniegt ES parauga autovadītāja apliecības. Mācību braukšanas apliecības arī nomainīja savu paskatu, tomēr uz tām netika uzpičkāts virsū ES karogs un n–tās valodās sarakstīts, kas tas par dokumentu.
Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2004. gada dizains (aizmugure).
Šogad braukšanas mācību atļaujai trešo reizi kopš to obligātās lietošanas ieviešanas ir nomainīts dizains. Diemžēl pagaidām man nav neviena reāla mācību atļauja uz rokas, tāpēc evolūcijas piemēram izmantoju CSDD atrodamo paraugu (kurā nez kāpēc izdošanas datums ir 2012. gads, kaut gan tas neatbilst patiesībai, jo tās sāka izsniegt tikai no 2013. gada 2. janvāra).
Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains.Braukšanas mācību atļauja. 2013. gada dizains (aizmugure).
Izskatās, ka tagad braukšanas mācību atļauja būs jāsauc par zaļāmdzeltenām raibām tiesībām, nevis baltām.
Jaunā parauga braukšanas mācību atļaujas aizmugurē ir pazudis teksts iekavās «transportlīdzekļa vadītāja» un tagad tas skan: «Mācību braucieni (izņemot braucienus norobežotos laukumos) drīkst notikt tikai apmācītāja klātbūtnē.» Nav skaidrs, vai tagad apmācītājs vairs nav transportlīdzekļa vadītājs, vai?
Vēl daži interesanti fakti:
— No 14 gadu vecuma var iegūt atļauju mācīties vadīt A1 un B1 kategorijas transportlīdzekļus, bet no 16 gadu vecuma – atļauju mācīties vadīt A, B un C1 kategorijas transportlīdzekļus.
— Braukšanas mācību atļauju var iegūt jebkurā CSDD nodaļā, kurā izsniedz vadītāja apliecības.
— Lai iegūtu braukšanas mācību atļauju, CSDD jāatrāda pase, medicīnas uzziņa un jāsamaksā nodeva.
Atšķirībā no Krievijas, kur nacionālais produkts lielākoties ir tāds sūds, ka to pirkt ir bīstami veselībai vai pat dzīvībai, bet nanotehnoloģijas sākas no 13. izmēra atslēgas, Latvijā nacionālais produkts praktiski vienmēr ir, kaut arī kvalitatīvs, bet ar milzīgu pārcenojuma devu, un tāpēc ikdienā to spītīgi iegādāties un lietot spēj tikai izredzētie vai ar īpašām galvas traumām apveltītie.
Šo pārmaksāšanu iepotēja neviens cits kā mēs paši, veidojot «produkta pievienotās vērtības» kultu un popularizējot to. Rezultātā esam ieguvuši ražotājus, kas mājas apstākļos fasētas ķirbju sēklas tirgo veikalos par 60 latiem kilogramā, un mūziķus, kas nepabeigtas mūzikas skolas izglītības kripatas izmanto 100 latu piemaksai pie honorāra kotlešu vakara apskaņošanā.
Tā mums ir radušies Valsts nodarbinātības dienesta speciālisti, kas spēj modes dizaina maģistriem piedāvāt šuvējas darbu vietējā fabrikā un galdnieki, kas neuzņemas pārāk sarežģītus darbus, jo var nopelnīt uz poļu lamināta mēbeļu salīmēšanas, pieliekot šiltīti «Ražots Latvijā».
Nemaz nerunājot par īsteni «latviskām» lauksaimniecības ražotnēm, kas Turcijā izaudzētus un Polijā iemarinētus gurķus ar lepnumu tirgo Latvijā kā vietējo produktu.
Tai pat laikā ārpus «Pērc pašmāju produktu» kulta ir, piemēram, piparu mērces no Ziemeļamerikas, vīni no Francijas un Itālijas, auto un mototehnika no Japānas, un, galu galā, maize no Dānijas. Un visi šie produkti ir lieliski. Par adekvātu cenu.
Vietējās produkcijas obligātās pirkšanas kultam ir jāmet miers. Tam nav nekāda pamatojuma. Ja ražotājs spēj mellenes ar milzīgu uzcenojumu sūtīt uz Ķīnu un tur atrodas kāds, kas tās vēlas iegādāties — visu cieņu.
Atbalstīt var omīti, kas tirgo maisiņus tunelī, piedāvājot viņai par adekvātu cenu noadīt tev cimdus ziemai. Atbalstīt var mākslinieku, iegādājoties izstādē viņa gleznu vai mūziķi, apmeklējot viņa koncertu un iegādājoties merčendaizingu. Var arī moderni atbalstīt vietējo programmētāju, kas uztaisījis aplikāciju laika prognozes rādīšanai telefonā. Un arī šajā gadījumā — atbalstīt vienīgi tad, ja par to tiek prasīta adekvāta samaksa.
Bet RIMI stūri ar «I love you ECO» un visu pārējo sūdprodukciju, kas tur ir sabāzta, vajadzētu, kā minimums, uzspridzināt. Un aizliegt ar likumu tirgot ķiplokus par latu gabalā.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
