Urā. Pagāja tikai vairākas nedēļas un man beidzot izdevās uz N8 uzmest to jobano apdeitu, kas tagad ļauj inline režīmā rakstīt iekš aplikācijām (protams, tikai dažām) kā arī izlabo čupu ar gļukiem. Un visam par pamatu kas — kretīniskais, jobanais Ovi Suite, kas visu laiku čakarējas. Tā vietā, lai no dizaina nodaļas atlaistu vēl kādu duci dizaineru un pieņemtu darbā normālus programmerus, Nokia man liek vilties.
Nokia Ovi Suite uz Windows 7
Interfeisā nav tieši neviena, neviena tāda lieta, kas būtu kaut cik būtiski nozīmīga, lai būtu jāzīmē kaut kas savs un jāatsakās no Windows oriģinālā paskata, čakarējot man prātu tikai tādēļ (visticamāk), ka nespēj vienlaicīgi ielādēt čupu ar jaunāko programmu ikonām un vienlaicīgi nočekot un ielādēt atjauninājumus, kurus vajadzētu iemest tālrunī.
Pirmie kretīni, kas šādi rīkojās (no tiem, kurus atceros), bija Winamp radītāji, kura kosmosa kuģa vadības panelim līdzīgo interfeisu vēl joprojām izmantoju ar veco ādu tikai tāpēc, ka jaunajā neko nespēju saprast.
Winamp
Viņiem kaut kādā brīdī sāka sekot citi, bet vislielāko čakarēšanos ar tam sekojošām problēmām, bez šaubām, radīja Adobe. Un man ir aizdomas, ka Adobe to izdomāja tāpēc, ka jau pirms viņi paši spēra šo soli, bija vesela kaudze ar Photoshop spraudņu veidotājiem, kas taisīja prātam neaptveramus interfeisus.
Pēdējā laikā es ļoti daudz slinkoju un fototehniku reti velku ārā (pat tiku pie Nokia N8, ka tik somas nav jāstaipa), bet dažkārt gan nekas cits neatliek. Areče pavisam nesen manai n–tajai pašreizējai darbavietai bija nepieciešama ilustrācija pie publikācijas par siltumprojektu ieviešanu. Un man kā reiz uz balkona pīpējot paveras lielisks skats uz vietējo katlumāju.
Problēma ir, ka uz filmu fotografēt naktī es šobrīd nevaru, jo ledusskapī jau sen vairs nemētājas filmiņas blakus piena pakai, savukārt ar digitālo ziepjutrauku pie šādiem apstākļiem (tumsas) nav ko darīt. Nācās vilkt ārā dSLR mazulīti, statīvu un līst ārā uz –14°C.
Silakrogs. Katlumāja naktī. Rezultāts RAW bez pēckalibrācijas.
Bilde ir klikšķināma, bet tāpat oriģinālo lielumu neliku, jo ne par to ir stāsts. Tātad, lietas, kuras ir problēmātiskas oriģinālajā kadrā — labajā pusē kadrā ielien ēka (izvēlētajā kadrā bija 30 sekundes ekspozīcijas ilgums un dabā to ēku vispār nevarēja redzēt, likās, ka tur ir vienkārši tumsa), bilde ir sagāzusies, jo ir objektīva lēcu radītais kropļojums, nav pareizs baltā balanss un tumšajos toņos pazudis kontrasts (kas būtu pašsaprotami).
Ja es bildētu uz filmu, tad pseido «baltā balanss» (jo šim terminam ir jēga tikai digitālajā laikmetā) un kontrasts tumšajos toņos būtu panākams ar pareizās filmiņas izvēli un, pie nepieciešamības, ar attiecīgā filtra uzstādīšanu (runa ir par optisko filtru, nevis Photoshop atrodamo). Optisko kropļojumu objektīva dēļ (kopā ar kadrā ielīdušo māju) varētu vēsi atrisināt arī manā gadījumā, tikai tad man ģimene būtu verdzībā jāpārdod, lai varētu mājās turēt objektīvus visām dzīves situācijām.
Tad nu tā, es visas radušās problēmas atrisināju, lietojot Adobe Camera Raw 6.3., pēc darba kurā vienīgais kas atliek iekš Adobe Photoshop, ir bildes izmēra korekcijas un tam sekojošā kopējā asuma regulēšana. Un viss, nekādu filtru, nekādu apstrādes algoritmu. Visu darbu izdara programma, kas tam arī ir paredzēta — pietuvina digitālo fotogrāfijas jēlfailu tam, kādam tam vajadzētu izskatīties, bildējot ar analogo fototehniku.
Silakrogs. Katlumāja naktī. Rezultāts pēc RAW kalibrācijas.
Vienīgais, ko es izdarīju papildus parastajai apstrādei — retuša augšējā labajā stūrī (virs priedes kadrā līda iekšā veļas žāvētāja konstrukcija).
Nav jau nekāda dižā māksla, bet salīdzinošais materiāls ir redzams — apstrāde bildei ir nepieciešama, ja bildēts tiek apstākļos un ar tehniku, kas pieļauj vēlāku apstrādes lietošanu. Nav jēgas apstrādāt, ja bildēts tiek ar N8 un rezultāts ir jau tāpat prognozējams.
Caur tumšiem mežiem, dziļām upēm, augstiem kalniem pie manis nonāca Adobe Photoshop 12.0 jeb, tautā vairāk zināma kā CS5 Release Candidate versija. Šajā versijā vēl nav iekļautas visas foršās fiņķikļuškas, kas būs gala versijā, tomēr daudzas lietas, kuras mani īpaši intriģēja, jau izmēģināt ir iespēja. No lietām, kuras es pamanīju, ka vēl nav izmēģināmas: jaunais filtru dialoga logs, Bridge Mini un vēl daži sīkumi.
No lietām, kuras sīkāk neaprakstīšu, bet tikai pieminēšu kā nozīmīgas
Ir uzlabots Color Replacement Tool. Patiešām ērti lietot un ļoti noder, kad jāuzlīmē kaut kas no vienas bildes uz kādas citas bildes ar savādāku krāsu siltumu vai papildus apgaismojumu.
HDR bilžu veidošana gan no dažādās ekspozīcijās uzņemtiem viena objekta attēliem, gan arī mākslīgi emulējot vienā attēlā HDR (kuru lietot gan īpaši neiesaku, jo nekā gudra no tā pagatavot nevar).
Un nevar neatzīmēt arī vienu no maniem superfavorītiem un visilgāk gaidītajiem jaunumiem (kaut gan absolūti nopietni uzskatu, ka šai opcijai bija jāparādās jau 6.0 versijā, kad tika pārrrakstīts Text Engine) — Character Style un Paragraph Style. Tas ir kaut kas, no kā tagad nekad nevarēs atradināties ne vien mājaslapu izstrādātāji (pieļauju, ka tā būs galvenā lieta, kāpēc vispār būs vēlme pārslēgties uz jauno Photoshop versiju), bet arī parasti bilžu apstrādātāji, kā es.
Dialogs ir kļuvis daudz komplicētāks un, kas ir īpaši forši, tagad filtram nāk līdzi vesela datubāze ar dažādu kameru un optikas kombinācijām, kas ļauj automātiski noteikt, kādas korekcijas būtu jāveic, lai attēls rādītos pareizi. Ir arī iestrādātas vairākas papildus labošanas iespējas, no kurām būtiskākā ir vinjetes labošana. Biju izvēlējies šo failu, kas fotografēts ar Nokia E51, lai pārbaudītu, vai šis būs arī iekļauts datubāzē. Nu bet, protams, ka nebija. Kaut gan tas netraucēja manuāli veikt labojumus un saglabāt sagatavi, kuru turpmāk izmantot šajā filtrā (arī, starp citu, jaunums).
Papildus gribēju iemēģināt arī jauno Noise Reduction darbību, bet Release Candidate tā vēl nebija iekļauta.
Content–Aware fill
Photoshop 12.0. Content-aware fill izmēģinājums.
Šī ir figņa, ko es jau kopš Heal brush parādīšanās gaidīju. Šķita absolūti loģiski, ka Heal brush algoritmam būtu jābūt pārstrādātam un papildinātam ar daudz iespaidīgākiem rezultātiem. Kas arī notika. Uzreiz var minēt, ka šis filtrs lieliski darbosies vienīgi gadījumos, ja ap objektu būs pietiekami viendabīga vide (piemēram, siena, debesis, utml.), pēc kuras algoritms varētu izrēķināt, kam būtu jābūt uzzīmētam objekta vietā. Es biju izmēģinājis arī sarežģītāku fonu (tapetes ar rakstu) un filtrs deva pietiekami labus rezultātus, kurus pēc tam nedaudz pielabojot ar roku, varētu izmantot tālāk. Eksperimentiem vēl var piedāvāt iespēju šo filtru pielietot ne tikai pa tiešo, bet arī ar dažādiem pārklājuma veidiem (kurus mēs ļoti labi pazīstam no otru un slāņu opcijām). Tad var sagaidīt vēl interesantākus rezultātus. Pieļauju, ka no šī filtra pielietošanas neordināros veidos sanāks daudz jaunu, interesantu veidojumu un dizaina tendenču tuvāko divu gadu laikā.
Ak jā, kā tad tas strādā. Pavisam vienkārši — iezīmē objektu, no kura gribi tikt vaļā (šajā gadījumā — lustra). Edit — Fill…, Content–Aware. Un viss, lustra pazudusi.
Šito bez krievu valodas lietošanas vispār ir grūti aprakstīt. Это пиздец как круто! Kad parādījās maģiskais jaunais iezīmēšanas rīks, man likās, ka tā ir tikpat liela figņa, kā Auto Contrast un Auto Levels. kad parādījās Refine Edge pirmā versija, bija jau daudz patīkamāk, jo varēja redzami pataisīt iezīmējumu tieši tādu, kāds ir nepieciešams, nemokoties ar Quick Mask un neminot, kas sanāks rezultātā. Toties jaunais Refine Edge ar iestrādātu korekcijas otu ir vienkārši lielisks. Lai izgrieztu Robertu Gobziņu no fona, man bija nepieciešams ne vairāk kā viena minūte, un tas ar visu lielisko precizitāti un foršajiem matiem. Ja būtu nepieciešamība, varētu vēl pačakarēties kādu minūti un iegūt vēl precīzāku rezultātu, bet mani apmierināja arī šāds rezultāts.
Jāatzīmē, kā Refine Edge ne parāk forši strādā uz kompleksiem fona laukumiem (piemēram, ja jāizgriež pūkains kāmīša līķis, kas atrasts pērnā gada kūlā), bet ikdienas fotogrāfiju apstrādei tas ir vienkārši neaizvietojams. It īpaši superīgā papildus opcija, kas ļauj izlabot izgriežamā objekta krāsu un caurspīdīgumu, pamatojoties uz fona informāciju (pievērsiet uzmanību matu pinkām — klasiskajā variantā tur noteikti būtu daudz tumšu pikseļu).
Puppet Warp
Photoshop 12.0 Puppet warp izmēģinājums.
Viens no visvairāk diskutētajiem jaunumiem Photoshop jaunajā versijā. Strādā absolūti neticami labi. Man nav ne mazākās sajēgas, kā viņi to vispār dabūja gatavu, bet tas tik tiešām strādā. Augstāk redzamajā piemērā, lai panāktu Ojāra Grīnberga kreisās rokas citu pozīciju, bija jāveic vien aptuveni 3 minūšu darbs. Sākumā iezīmējām roku, ar Refine Edge piestrādājam, lai iezīmēta ir tikai roka un pazūd ar gaismām, ēnām un krāsu saistītās pārejas. Tad ar Puppet Warp iezīmējam locījuma vietas (elkonis, plauktas sākums un rādītājpirksta gals) un vienkārši paceļam roku tā, kā vēlētos to redzēt. Pārkopējam jauno rokas pozīciju atsevišķā slānī un pēc tam izdzēšam izejas slānī veco rokas atrašanās vietu (es izmantoju Content–Aware fill apvienojumā ar Content–Aware scale). Vēl tikai daži kosmētiski labojumi un viss ir gatavs!
I’m not entirely sure about the naming history–that is, why Photoshop doesn’t just call Add “Add.” I think it has something to do with the fact that Calculations in PS already has “Add” and “Subtract” functions, and at the time the blending mode was introduced, the team didn’t want to cause confusion with Calculations.
Of course, confusion has ensued regardless, so maybe it’s time to simply switch the blending mode name to be “Add (Linear Dodge).” Just know that if we do that and people still ask for Add, my head may literally explode.
Atkal jau mēģināju iebraukt augstajās tehnoloģijās, bakstoties gar Twitter (vēl joprojām nesaprotu, kas tur jādara, lai gan e–pastu, gan tālruņa numuru tiešām verificētu). Nonācu līdz TomsLV ierakstam par Leta Video kārtējo sižetu par AKKA/LAA. Iegāju Leta Video mājaslapā, lai to noskatītos un nodomāju: «Cik labi, ka ikdienā man šī lapa nav jālieto». Vai pavisam nedaudz, nu tiešām, mazdrusciņ kaut vai nevarēja piestrādāt. Kaut vai lūk šitik (10 minūtes iekš Photoshop, izmantojot lapas ekrānšāviņu un vecās mapēs atrasto logo).
Leta Video mājaslapa – neliels rimeiks
Es nesaku, ka šis ir izcili, bet toties pārskatāmi. Un acis veras uz video, nevis uz galveni. Jo video tik tiešām ar katru dienu kļūst arvien labāki un labāki!
Skaidrs, ka Ziemassvētki ir tikpat bieži, kā jaunas CS pakas iznākšana. Es biju ļoti negatīvi noskaņots pret jauno Creative Suite tik ātru parādīšanos, tomēr sākot lietošanu esmu sapratis, ka Adobe speciālisti patiešām ir pacentušies un mums ir jāfokusējās mazāk uz jaunajām iespējām, bet gan uz jau esošo iespēju uzlabojumiem. Es īpaši gribētu uzsvērt to, ka daudzas nianses ir nevis vienkārši uzlabotas, bet gan fundamentāli pārstrādātas, līdz ar to pieaugusi gan kvalitāte, gan arī ātrums. Un ātrums programmām ir uzlabots sasodīti jūtami.
Oki, bet tagad nedaudz vairāk tieši par Photoshop CS4 Extended.
Es gaidīju daudz no šī «revolucionārā» lēciena progresa līknē, bet galu galā patiesi aplauzos, jo nekā tāda tā arī neatradu visā piedāvājumu klāstā.
Adobe Acorbat — nu un kas tur īpašs tajā, ka papildus jau esošajai un mani tiešām sajūsminošajai idejai par jebkāda faila pievienošanu PDF dokumentiem tagad klāt nāk vizuālais noformējums? Vai tiešām šī Portfolio fīča būtu veselas produktu līnijas sērijas maiņa? Lielākoties tomēr ir labotas kļūdas un iekš programmvides iestrādātas iespējas, kas jau pirms tam tika piedāvātas, tikai jaunā ādiņā.
Adobe InDesign — lielākā vilšanās. Pilnīgi nekā tāda, ko es nevarētu nosaukt par spraudņu izstrādātāju naudas zagšanu. Visas realizētās iespējas (tai skaitā kontekstuālais teksts, XPress–veidīgā garu tekstu ievietošana, preflight pārbaudes reālā laika režīmā) ir nekas vairāk, kā citu izstrādātāju realizēto iespēju iestrādāšana programmvidē. Bet vai tad ne tāpēc tika radīta InDesign vide kā tāda — lai varētu papildināt programmas dzinēju ar n–tajiem moduļiem? Tie, kas tankā, paskatieties, ar kādām specifikācijām Adobe reklamēja InDesign pirmās versijas. Un ne jau eksportēšana uz Flash ir tas, dēļ kā jaunajam InDesign vajadzētu būt revolucionāram.
Adobe Photoshop — milzīgs skaits ar «papildinājumiem». Viss, kas ir izdarīts, lielākoties saistīts ar gļukainu un lēnu algoritmu pārrakstīšanu (piemēram, iebūvētajiem filtriem), kā arī jaunu iespēju pievienošana 3D manjakiem. Viss pārējais ir tikai un vienīgi jau esošu iespēju pārstrādāšana tādā vīzē, lai mudaki varētu turpināt rotaļāties un domāt, ka visu prot.
Adobe Illustrator — nevar būt! Pagājis ir tieši piecpadsmit gadu (ja ne vairāk), līdz beidzot izstrādātāji ir attapušies, ka cilvēkiem tiešām ir vēlme vienā dokumentā saglabāt vairākus maketus vai arī viena maketa vairākas versijas. Paldies, bet arī to jau sen piedāvāja spraudņu izstrādātāji. Visu pārējo es šā vai tā attiecinu uz kļūdu un nepilnību labojumiem, nevis patiesi jaunām iespējām (piemēram, teksta izvietošana uz līnijas, kas jau izsenis bija liela Illustrator problēma).
Nelīdīšu Adobe Flash, Fireworks, Premiere un AfterEffects lauciņos, jo tos pārāk vāji pārzinu, bet secinājums ir tāds, ka Adobe, raujoties pēc sensacionāliem tirdzniecības rādītājiem, 18 mēnešu laikā ir salabojuši kļūdas, kuras salaiduši pie sasteigtās CS3 izslaišanas. Tai skaitā arī vienots interfeiss, taustiņu saīsinājumi un navigācija dažādajos produktos kā arī pilnīga savietojamība starp tiem.
Papildus visam, Adobe, cik var noprast, vēl joprojām sadarbojās ar Tildi un nevar vienoties ne ar vienu par akadēmisko licenču tirgošanu Latvijas teritorijā. Pilnīgs idiotisms. Vai tiešām jūs domājiet, ka es gribešu izsviest ap 3000 zaļo draudziņu reizi pusotrā gadā tikai tāpēc, ka šamie nemāk savas kļūdas ievietot programmas atjauninājumos?
Un tagad ārpustēmas jautājums devīto klašu skolniekiem: «Kas Notiek?»
Pirms kāda laiciņa Sarmīte Ēlerte aiztinās no Dienas. Toreiz viņu slavēja, kā jau tas pienāktos, un visi bija priecīgi, ka šamā beidzot vairs nerādīsies redakcijas telpās. Viņas vietā, aizdomīgā kārtā, tika ievietota Nellija Ločmele. Tagad jautājums — sakarā ar to, ka šobrīd laikraksta Diena galvenā redaktore ir Anita Brauna, bet Nellija ir SIA «Laikraksts Diena» direktore, rodas pamatots jautājums — what a fuck? Nez kāpēc aizdomas krīt uz kaut kādiem visiem zināmiem un nezināmiem cilvēkiem, kurus pēc neilga laika vajadzēs ievēlēt dažādās pašvaldībās. Bet tas ir tikai mans minējums, pareizo atbildi ir jāpasaka jums pašiem.
Es ļoti ļoti vēlētos, lai līdz manīm nonāktu iespēja izmest ārā bezjēdzīgo Photoshop logo pogu, kas uzreiz atver Adobe mājaslapu, kā tas bija pirmajās trijās programmas versijās. Un vēl man dikti patiktos, ja es varētu iekš Tools paletes pats sakārtot tās pogas, īpaši tās, kas ir apslēptas, t.i., kad zem vienas pogas ir vairāki rīki.
John Nack savā blogā ziņo par to, ka Photoshop ģimenē, kurā šobrīd ietilpst tādi produkti, kā Photoshop CS3, Photoshop CS3 Extended, Photoshop Lightroom, Photoshop Elements, Photoshop Album Starter Edition un drīzumā arī Photoshop Express, tagad ir apvienoti zem viena logotipa.
Pirms kāda laika stāstīju savam draugam, ka rakstu publikāciju par nesāpīgu krāsu konvertēšanu no RGB uz CMYK. «Veselu rakstu?», draugs pārsteigts jautāja «vai tad tu nevari to pateikt vienā teikumā?»
Draugs ir dizaineris ar daudzu gadu pieredzi prepress jomā, tāpēc es nedaudz sašaubījos par sevi, bet pēc tam atskartu, ko viņš ar to bija domājis: «Lietot Photoshop lai nomainītu krāsu profilu no RGB uz CMYK — vai tas ir tas teikums, par kuru tu domāji?»
«Jā», viņš atbildēja «tas ir samērā vienkārši». Bet draugs nesaprata, ka mans uzdevums ir aprakstīt, kā to izdarīt nesāpīgi. Lai saprastu, kas tas ir, nodefinēsim, ka nesāpīga konvertēšana no RGB uz CMYK ir bildes krāsu diapazona maiņa, saglabājot pēc iespējas vairāk no oriģināla (limitējot to ar drukas iekārtu iespējām) un darot to maksimāli automatizēti un vienkārši.
Tajā brīdi draugs piekrita, ka viņa klienti bieži vien ir ļoti pārsteigti un neapmierināti pēc viņa veiktās samērā vienkāršās krāsu diapazona maiņas, ka nākas daudz strādāt pie bilžu koriģēšanas. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņa uzņēmums procesu automatizēšanai izvēlējās mainīt krāsu diapazonus bildēm automātiski RIP procesu laikā. Sakarā ar to, ka RIP neizmanto nekādu krāsu menedžmentu, šī metode noved līdz slikti paredzamiem rezultātiem, kas bieži vien nozīmē arī pasūtījuma pārdrukāšanu.
Digitālo kameru ēra atklājusi jaunus horizontus RGB
Ja pirms kāda laika RGB bildes bija nepieciešamas vecajām biroja drukas iekārtām, tad tagad šo stafetes kociņu ļoti ātri ir pārņēmusi praktiski visa fotogrāfijas sfēra. Digitālie fotoaparāti un skeneri informāciju nolasa caur sarkanās, zaļās un zilās krāsas (RGB) filtriem, tādējādi veidojot RGB bildes. Protams, ir augstas kvalitātes CMYK veltņskeneri (kas gan arvien vairāk un vairāk sāk kļūt par pagātni), kas arī skanē ar RGB metodēm, bet pēc tam automātiski konvertē bildes CMYK diapazonā. Rezultātā poligrāfijas veterāni kā arī daudzas poligrāfijas firmas vēl joprojām uzskata par pašsaprotamu saņemt no klienta bildes, kas jau ir pārvērstas CMYK diapazonā, līdz ar to noveļot uz viņiem vainu par to, ka CMYK bildēm var zust vai mainīties krāsu detaļas.
Digitālo attēlu skaita pieaugums pateicoties digitālo fotoaparātu un mājas apstākļu skenēšanas iekārtu pieaugumam tika turpina augt, un poligrāfiķiem nākas darboties tieši ar RGB bildēm. Līdz ar to ir ļoti svarīgi noteikt, kā veiksmīgāk RGB failus nodrukāt ciān-fuksīn-dzelten-melnajās krāsās, kas tiek izmantotas poligrāfijā.
Līdz ar to ir skaidrs, ka krāsu profilēšana (Color management) ir vissvarīgākā lieta. Visām iekārtām, kas piedalās galaprodukta radīšanā ir savi krāsu diapazoni — monitoriem, digitālajām kamerām, skeneriem, proof-druku iekārtām, utt. Krāsu profilu pamatā ir iespēja atrast optimālo krāsu izmantošanu, kas apvienotu visas šīs iekārtas un atvieglotu darbu. It īpaši gadījumos, kad ar katru no šīm iekārtām darbojas savā starpā nesaistītas personas. Tādā gadījumā jebkurā posmā ir skaidrs, ka tas, kas parādās uz monitora ir ļoti tuvu tam, kas parādīsies uz cita monitora vai tiks nodrukāts.
Katras iekārtas aprakstošie profili, kas satur attiecīgās iekārtas krāsu gammas ietilpību aprakstošos faktorus, ir pamatā precīzam krāsu menedžmentam. Profili var būt unikāli – attiecināmi tikai uz attiecīgo iekārtu (kas lielākoties ir raksturīgi vidējās klases tintes printeriem), bet var būt arī universāli ICC profili, kas ir balstīti uz specifikācijām, kuras ir izstrādātas Starptautiskajā Krāsu Konsorcijā (International Color Consortium). Sakombinējot ienākošās krāsas profilus ar izejošo krāsu profiliem, pirmā krāsa var tikt konvertēta pareizā otrā profila krāsā. Šo krāsu profilu reģistrēšanu un uzraudzību veic krāsu menedžmenta un atbilstības modulis (color management/matching module, CMM). CMM eksistē vairākos drukātās produkcijas sagatavošanas posmos, sākot ar bildes apstrādi un beidzot ar RIP procesiem.
Trīs lietas par RGB
Drukāto darbu veidošanas procesā ir trīs galvenie posmi, kuros var veikt RGB krāsu konvertāciju CMYK diapazonā:
1. uz atsevišķa datora (dizainera, fotogrāfa, skenētāja)
2. uz servera sistēmas, caur kuru notiek attēlu cirkulēšana
3. RIP procesa laikā
Ir vēl vismaz viens online serviss, kas nodarbojās ar šo procesu – ColorCentric.com, kas ar vienkāršu apmaksas sistēmu un ļoti ātriem programlīdzekļiem konvertē pa vienai uz servera novietojamas bildes un uzreiz atgriež rezultātu — CMYK bilžu versijas.
Atsevišķa datora līmenī joprojām nepārspēts līderis, bez šaubām, ir Adobe Photoshop ar savām plašajām iespējām. Izmantojot konsekventus krāsu paramentrus un pareizos krāsu profilus, Photoshop var veikt ļoti precīzas RGB bilžu konversācijas CMYK formātā un procesi var tikt automatizēti, izmantojot jaunu skriptu rakstīšanas iespējas. Tomēr Photoshop nav vienīgā iespēja krāsu konvertēšanai viena datora ietvaros. Ir iespēja izmantot bilžu apstrādes programmas, tādas kā Picture Window Pro vai CMYK+ kā arī skeneru programmatūru: Binuscan ColorPro, LaserSoft Imaging’s SilverFast, Creo oXYgen, Heidelberg LinoColor, kas jau skenēšanas procesā ļauj mainīt krāsu diapazonus. Pēdējā Adobe Distiller versija piedāvā iespēju veikt krāsu konvertēšanu CMYK formātā, bet MAC lietotājiem tāda iespēja ir iebūvētajā Save as PDF operētājsistēmas funkcijā, kas, izmantojot ColorSync filtrus veic konvertācijas operācijas.
***
RIP — rastrattēla procesors; RIP procesors. Procesors un programmatūra, kas pārveido vektorgrafiku un tekstu rastrgrafikas (bitkartētā) attēlā vai pilnīgi noformētā lappusē, kuru pēc tam izdrukā, izmantojot printerus, elektrostatiskos ploterus vai attēlličus (Tildes Datorvārdnīca).
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
