8. marta LR Centrālās statistikas pārvaldes sagatavotā pseidoinfografika «Sievietes portrets Latvijā 2014» lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Tur viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nav kur.
Kamēr bijām Rēzeknē aizvadītā gada beigās, Herbe atrada Latvijas zāļu lieltirgotāju asociācijas grafiku par kompensējamo un nekompensējamo medikamentu cenu sadalījumu Latvijā.
Vai tu zini, kā veidojas tavu zāļu cena? Latvijas zāļu lieltirgotāju asociācija.
Pievērsim acis uz latiem, jo šī grafika ir samērā veca. Tomēr pavisam noteikti nepievērsim acis uz terminu piecenojums, kuru nevar atrast nevienā latviešu valodas vārdnīcā. Tāpat absurdi ir lietot terminu lieltirgotājs, ja domāts ir vairumtirgotājs. Un pavisam slikti ir tas, ka zāļu ražotāja cena neskaitās arī zāļu importētāja cena, kas patiesībā tā ir.
Piemēri arī ir mulsinoši. Zāļu cenas nolikšana pie katra no procentiem neko nenozīmē un no tā neko nevar izsecināt bez papildus rēķināšanas.
Vispār izskatās, ka grafiku sākumā uztaisīja uzņēmuma vadītājs, tad papildināja sabiedrisko attiecību speciālists un beigās izlaboja jurists.
Cenas sadalījums nekompensējamajiem un kompensējamajiem medikamentiem. Mr. Serge.
Galvenais, kas šajā procentu salīdzinājumā ir jāsaprot — zāļu ražotājs vai importētājs var brīvi izvēlēties, kādu cenu likt medikamentiem un pastāv ļoti daudz iespēju, kā viņš var vienoties ar katru nākamo tirgus posmu (vairumtirgotāju, aptieku) par cenu politiku otkatu veidā. Pircējs šajā ķēdē medikamenta cenu vispār neietekmē un ar savu maku nobalsot par mazāku ražotāja cenu nevar. Līdzīgi, kā tante, kas bļauj uz pastnieci par absurdu prasību uzrādīt pilnvaru pašai izņemt savu sūtījumu. Pastniece bļaušanu sagremo, bet ietekmēt neko nevar, jo jābļauj ir uz Saeimas deputātiem, kas šādu likumu ir ieviesuši.
Tāpat būtiski ir medikamenta gala cenu uzskatāmi sadalīt, parādot, ko saņem katrs no tirgus spēlētājiem.
—
Šīs bija sporta pēc iesāktais grafiku analīzes un pārstrādāšanas sērijas raksts. Iepriekšējo reizi ķidāju Gata Bažbauera studējošo skaita dinamiku. Ja arī jums ir kādas interesantas grafikas (vēlams, pašmāju), kuras ir neloģiskas, neskaidras vai paviršas, sūtiet uz box@mrserge.lv un es centīšos par tām uzrakstīt.
Sorosa fonds Latvija Tviterī publicēja aizdomīga paskata grafiku par studējošo skaita dinamiku Latvijā. Ir aizdomas, ka tas nācis no kaut kādas konferences un autors varētu būt profesors Gatis Bažbauers.
Sorosa fonds Latvija. Gatis Bažbauers. Studējošo skaita dinamika.
Par vienu lietu profesoru Bažbaueru var noteikti paslavēt — šis ir samērā rets piemērs Latvijā grafikai, kurai tiek minēts avots. Avots ir jāmin vienmēr, pretējā gadījumā attēlotajam nav seguma.
Miks Latvis pamatoti aizrādīja, ka man būtu ko teikt par grafikas satura atainošanas kvalitāti (es pats esmu pārsteigts, kā man izdevās šādi noformulēt). Pāris dienas vēlāk, pārvarot slinkumu stundas laikā tapa rezultāts.
Latvijas augstskolās un koledžās studējošo skaita dinamika.
No datiem var secināt ne tikai to, ka studējošo skaits sarūk, kā to bija izdarījis Sorosa fonds Latvija. No manas grafikas top skaidrs, ka kopš 1992. gada Latvijā praktiski nav mainījies budžeta vietu skaits augstskolās un koledžās. Un vidusskolu vai profesionālo izglītības iestāžu beidzēju skaits vienmēr ir bijis mazāks par budžeta vietām, izņemot 2003. gadu, kad tie bija praktiski vienādi.
Vēl viena būtiska piezīme par grafikas veidošanu. Gaidījumos, kad galvenais ir parādīt dinamiku un netiek atspoguļoti precīzi skaitļi (šī grafika ir balstītā uz noapaļotiem tūkstošiem studējošo), skaitļus var vispār nevajag rādīt. Pavisam forši būtu tikt vaļā no skalas, bet tas lai paliek citai reizei.
Šajā sakarā izdomāju aicinājumu bloga lasītājiem. Jūs varat bloga komentāros vai tviterī @mrserge sūtīt sūdīgas grafikas piemērus. Es izvēlēšos kādu no tām un centīšos vismaz reizi nedēļā publicēt savu versiju.
Cerams, ka iepriekšējo rindkopu neviens nelasīs un es varēšu vairāk dzert viskiju un mazāk sēdēt pie datora.
Atjaunoju maketu kalendāra maketam, ar kuru pāris gadus jau dalos.
Kalendārs, kurā visu pats var saplānot (2008. gada maketa paraugs).
Tipiski sienas kalendārus drukā uz krītota papīra un starp datumiem saliek nekam nevajadzīgas līnijas, savukārt kalendāra dienu maketā, papildus tam, ka sestdiena un svētdiena jau tā ir atzīmētas, vēl samet iekšā tonnu ar nevajadzīgu informāciju (vārdadienas, kuras mēs tāpat varam uzzināt, atverot jebkuru Latvijas interneta portālu; mēness fāzes, no kurām man ne silts, ne auksts; leģionāru, genocīda un kapu svētku piemiņas dienas, utt.) . Mani tas patiesi tracina.
Man vajag kalendāru, kurā pats varu ar jebkādu rakstāmo salikt vajadzīgo informāciju, un nekas netraucē šo informāciju uztvert, papildināt, labot vai izdzēst. Tieši tāpēc arī 2014. gada kalendārs būs tik vienkāršs, lai to sarežģītu varētu pataisīt tā lietotājs.
Būtiski ir tas, ka šo kalendāru var drukāt jebkādā izmērā. Tas var būt salokāms kalendārs ielikšanai kabatā vai milzīgs kalendārs, ko ielikt ofisā pie sienas un aizpildīt to kopā ar kolēģiem.
Arī šoreiz tirgus nepārzinātājam Kristapa publikācijā tikai nosacīti ir saprotams, par ko ir runa. Labi, ka izvilkts vismaz svarīgākais, lai neapmaldītos procentu negatīvajās un pozitīvajās vērtībās, tomēr arī svarīgāko saprast ir grūti.
Aptuveni saprotams ir tas, ka kopumā vislabākos rezultātus uzrāda informācijas tehnoloģiju produktu grupa. Iedzīvotāji pērk retāk, bet dārgākus produktus. Stipri mazāk pērk mājas kinozāles un videokameras, toties daudz vairāk iegādājas GPS iekārtas. Pēc tam es apmaldījos.
Bet šoreiz man gribējās parādīt, kā pārskatāmāk var parādīt tabulas datus, kas atrodama Kristapa publikācijas beigās.
Latvijas elektrotehnikas tirgus apgrozījuma izmaiņas dažādos produktu segmentos, miljonos latu.
Diemžēl man neizdevās saprast un atrast pusei Latvijas elektrotehnikas tirgus segmentu atšifrētus nosaukumus, tāpēc tos atstāju tieši tādus pašus, kādi tie bija oriģināli. Varbūt zinātāji var padalīties un tad arī to salabošu.
Termins «piedāvājumu karuselis» šķiet, būs piemērotākais rotējošā lielformāta banera apzīmējums, kuru tik ļoti iemīļojuši ir mājaslapu izstrādātāji. Runa ir par lielizmēra pieteikumiem mājaslapu sākumlapās uzreiz aiz navigācijas.
Pieteikumu karuselis Lattelecom mājaslapā.
Šķiet, ka pirmo reizi es pieteikumu karuseli redzēju Apple mājaslapā daudzus gadus atpakaļ, jo katru reizi, kad ieraugu tos mazos knibucīšus, kas norāda uz pieteikumu skaitu, atceros par bumbiņām no Apple lapas.
Rīka jēga skaidra — sākumlapas redzamajā daļā parādīt pēc iespējas vairāk kaut ko, kas ir ļoti būtisks un ko vajadzētu visiem apmeklētājiem pamanīt.
Sākumlapas struktūra ar pieteikumu karuseli pēc izstrādātāju domām.
Sākumlapas struktūra ar pieteikumu karuseli, kā to lieto cilvēki.
Nezināmu iemeslu dēļ no karuseļiem ir beidzot atteikušies visi vērā ņemamie Latvijas ziņu portāli, par ko man ir neizsakāms prieks. Toties uzņēmumi ar šo slimību arvien turpina slimot. To dara, piemēram, visi lielie telekomunikāciju tirgus spēlētāji — LMT, Tele2, Bite, Lattelecom, Baltcom.
Ok, paņemsim Bite, jo tas ir atsevišķs stāsts. Šajā konkrētajā brīdī lapā nav karuselis, jo ir tikai viens īpaši būtisks paziņojums par Waze bezmaksas lietošanu viņu tīklā. Uzklikšķinot uz banera, nonāksim lapā megaprieki.lv, kur tad sīki un smalki ir aprakstīts par visnotaļ lieliskas aplikācijas lietošanu Latvijas teritorijā Bite tīklā. Kā tika secināts iepriekš, pieteikumu karuseļa vietu parastais lietotājs ignorē, tāpēc mēģināsim kaut kur citur lapā atrast informāciju par Waze, kuru Bite aktīvi reklamē, lai pārliecinātos, ka aplikācijas lietošana tiešām ir bez maksas. Caur lapas navigāciju izklikšķinoties visur, kur ir kāds sakars ar internetu telefonā, nekas nav atrodams. Izmēģinām meklētāju.
bite.lv — meklējam informāciju par Waze bezmaksas lietošanu.
Rezultāti ir tikpat bezcerīgi, kā meklēšanas atslēgvārdu piedāvājums. Arī meklējot caur Google, bite.lv lapā nav atrodama nekāda informācija par bezmaksas Waze lietošanu, toties meklēšanas rezultātos parādās AdSense reklāma ar saiti uz megaprieki.lv. Sanāk, ka tā vietā, lai informāciju saprotamā veidā un vietā publicētu mājaslapā, uzņēmumam vēl ir nācies tērēt naudu reklāmai AdSense tīklā, lai klienti spētu atrast piedāvājumu.
Apple mājaslapā, piedāvājumu karuseļa attaisnošanai dizaineri to ir izstiepuši pa visu redzamo ekrāna daļu, lai lapas lietotājs saprastu, ka tā ir svarīga informācija. Lattelecom lapas jaunajā dizainā karuseli papildina ar mulsinošu lapas galvenes tonēšanu, savukārt Balticom vispār spridzina, uztaisot visu sākumlapu tikai no karuseļiem.
Ja mārketinga departaments tiešām uzspiež lietot pieteikumu karuseli mājaslapā, ir pāris ieteikumi, kas var vismaz nedaudz palielināt iespēju, ka karuseļa informācija kādam būs lietderīga:
— Nekad nelietot automātisko pieteikumu nomaiņu, ļaut lietotājam (lasi — mārketinga nodaļas darbiniekam) pašam klikšķināties caur karuseļa pieteikumiem.— Atsevišķi parādīt visus karuseļa pieteikumus, novietojot tos saišu veidā blakus vai zem karuseļa.
— Neveidot pieteikuma karuseļa grafiku kā plakātus, bet pēc iespējas adaptēt tos pārējam mājaslapas dizainam.
— Izvairīties no pārāk lielu laukumu atvēlēšanas pieteikumu karuseļiem.
— Dublēt pieteikumu saturu arī lapas navigācijā un meklēšanas rezultātos.
— Pievienot iespēju slēpt pieteikumu karuseli.
Tuvojoties brīdim, kad Latvijas latu vairs nebūs un nāksies vien lietot valstī eiro, aktuāls ir jautājums par to, kā tad pareizi rakstīt eiro, kur lietot EUR, un kurā vietā bāzt eiro simbolu € blakus skaitļiem.
Latviešu valodas aģentūra sniedz skaidrojumu vien par ISO standarta pareizu rakstīšanu latviešu valodā:
Naudas vienību apzīmējumus USD, RUR, LVL (lata starptautisko apzīmējumu) u. tml., kā arī Ls (lata apzīmējumu Latvijas Republikas teritorijā) un tātad arī Eiropas Savienības naudas vienības starptautisko apzīmējumu EUR lietvedības dokumentos parasti raksta pirms attiecīgās naudas summas cipariem, piemēram, USD 100, LVL 354, EUR 556. Sīkākās naudas vienības šādos gadījumos parasti tiek norādītas kā decimāldaļas, piemēram, EUR 789,35. Aiz summas cipariem raksta naudas vienību pilnos nosaukumus, piemēram, 100 dolāri, 354 lati, 556 eiro. (Sk. arī Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 20).
Avots: valoda.lv biežāk uzdotie jautājumi
Frāze «parasti raksta» man uzreiz atgādina kriminālziņās ierasti lasīto «ir, iespējams, vainīgs».
Eiropas Savienības Publikāciju birojs kārtējo reizi visu interpretē tikai tā, lai birokrātiem būtu ērti, uzsverot, ka visos juridiskajos tekstos ir lietojams ISO apzīmējums EUR, pēc kura seko atstarpe un summa.
Kas pats interesantākais, tad Publikāciju birojs uzskata, ka eiro simbola € lietošana vispār ir pieļaujama tikai ilustratīvos gadījumos.
Euro simbolu (€) lieto ilustrācijās. Tomēr to var lietot arī populāros izdevumos un reklāmas izdevumos (piemēram, pārdošanas katalogos).
Tas, bez šaubām, liekas jocīgi. Kāda jēga no eiro simbola, ja to vispār nelieto? Es uzskatu, ka eiro simbols € ir jālieto, tāpēc vajadzētu saprast, kā to pareizi rakstīt.
Tehniski par € simbola lietošanu
€ — simbols
EUR — ISO standarts (ISO 4217) U+20AC — Unicode kods € — HTML kods € — HTML nosaukums ALT+0128 — simbola ievade no tastatūras
Visās garnitūrās eiro simbols € vēl neeksistē, bet teju katra jaunā garnitūra to atbalsta un lielākā daļa garnitūru veidotāju iekļāvuši esošajās eiro simbolu. Microsoft, piemēram, to ar visām savām garnitūrām izdarīja jau 2009. gadā.
Praktiski par € simbola lietošanu
Paliksim pie tā, ka mēs ikdienā nerakstām juridiskos dokumentus un viss, ko radām, ir ilustratīvie materiāli (galu galā Latvijas lata naudaszīme arī par tādu nākamgad kļūs). Latvijas Vēstnesī 2013. gada 18. februārī atrodams Lidijas Dārziņas raksts «Kā lietot „eiro” un „euro” latviešu literārajā valodā», kuru izlasot, kā minimums, iestājas smadzeņu sprādziens. Pat valodnieki paši nespēj saprast, ko darīt ar eiro simbolu.
Mans personīgais ierosinājums ir € simbolu lietot ikdienā (tieši tāpat, kā lietot eiro, nevis euro) un novietot to aiz skaitļa, starp skaitli un eiro simbolu ieliekot atstarpi.
Nedaudz par atstarpi. Bez šaubām, daudzās garnitūrās jau būs iestrādāta gan pareiza atstarpe pirms € simbola, gan arī sakārtota burtu pāru tabula, tomēr ne vienmēr tas tā būs. Gadījumā, ja acīmredzami skaidrs, ka garnitūrā tas nav iestrādāts, labāk eiro simbolu no cipara atdalīt manuāli.
Pareiza eiro simbola lietošana tekstā.
Savukārt birokrāti, valodnieki un pārējie burta kalpi, kas nav bijuši spējīgi gadiem ilgi saprast, kā pareizi lietot Eiropas Savienībā oficiāli atzītu valūtas simbolu, tagad var vienīgi vērot, kā tas tiek lietots ikdienā. Valodnieku aizstāvjiem par vēsturisko pēctecību simbolu rakstīšanā gribētu oponēt ar to, ka mums nekad nav naudai bijis atbilstošs simbols un vienīgā pēctecība, ko varam pārņemt, ir vācu vai krievu valodas rakstība. Abās € ir rakstāms ar atstarpi aiz skaitļa.
Ls ir saīsinājums, kuru valodnieki bez pamatojuma izdomāja uzspiest rakstīt pirms skaitļiem, balstoties uz finanšu un juridisko dokumentāciju, nevis ikdienas lietojumu un latviešu valodas vēsturi.
Kad vēl mitinājos Jelgavā, Man bija iespēja pāris gadus strādāt ar laikrakstu Novaja Gazeta. Tā bija arī vienīgā vieta, kur man bija lemts saprast to, cik ļoti atšķiras krieviski lasošās auditorijas vizuālā uztvere no man stipri vairāk saprotamās latviešu un angļu drukātās preses. Var to pat vispārināt uz lielāko daļu latīņu alfabetu lietojošām valodām. Vēlāk šīs nianses ļoti precīzi atainojās arī interneta vidē un tikai pēdējos gados es vairs uz sitiena nespēšu pateikt, vai dizaina autors nāk no slāvu vai no latīņu alfabeta nometnes. Un tur nav nekā slikta vai laba, tā vienkārši bija savādāka izpratne par dizainu. Atceros kā Novaja Gazeta tā laika redaktors atnāca ar kādu ļoti svarīgu ziņu un palūdza to ielikt trekniem burtiem pirmajā lapā. Kad teksts jau bija boldā, redaktors palūdza nomainīt garnitūru uz kaut-kādu-superboldu, kas, bez šaubām, nebija iespējams. Likām virsrakstam baltus burtus uz melna fona. Un tā bija normāla prakse krievvalodīgajā presē.
Bet šoreiz, turot rokās avīzes Novaja Gazeta jūnija pēdējo numuru, mani daudz vairāk interesēja pastāstīt par pieteikumiem (to, kas šai avīzei atrodas labajā slejā) un kārtējo reizi atgādināt, ka saturam ir būtiskākā nozīme jebkurā dizainā.
Izdevumu rakstu pieteikumi drukātās preses pirmajās lapās ir teju tikpat sen, cik pastāv drukātā prese. To galvenā jēga visos laikos ir bijusi piesaistīt pircējus, ieinteresējot ne vien ar svarīgāko informāciju pirmajā lapā, bet arī tiem rakstiem, kas lasāmi iekšlapās. Tas būtiski veicina preses tirdzniecības apjomus mazumtirdzniecībā un piesaista slinkos lasītājus, kas presi abonē. Paraugieties uz žurnālu grēdām preses stendos — uz vāka (it īpaši dzeltenajai presei) būs skaļi teksti, kas ne retumis liek vilties, jo saturs izrādās vājāks par pieteikto. Toties šie teksti (pieteikumi) būs absolūti visiem izdevumiem bez izņēmuma.
Avīzēm, tai pat laikā, pirmās lapas pieteikumi ir kā īss satura rādītājs redakcijasprāt svarīgākajiem aizskartajiem tematiem attiecīgajā numurā. Un tas ir jo būtiskāk dažādas tēmas aptverošiem izdevumiem, kā, piemēram, reģionālās avīzes. Tās raksta par politiku, kultūru, sportu un ko tik vēl ne. Ātri pārskrienot pāri pieteiktajām svarīgākajām ziņām, potenciālais lasītājs spēj novērtēt, vai ir vērts tērēt laiku šodienas laikraksta lasīšanai. Vienu var ieinteresēt kaimiņa panākumi bobslejā, citu — pilsētas mēra jaunais autiņš.
Pietiks teorijas un atgriezīsimies pie avīzes Novaja Gazeta sūdīgās kvalitātes pirmās lapas fotogrāfijas, ko uzņēmu ar Samsung Galaxy SIII kameru. Liekot mierā kopējo maketu, kas ir pabriesmīgs, koncentrēsimies uz to, lai noskaidrotu kas ir slikti pieteikumu slejā.
Slejas vizuālais salikums ir tāds, ka pārdotas tiek nevis ziņas, bet gan izdevuma necilais lapaspušu skaits. Reālais saturs paliek otrajā plānā. Kaut gan pavisam niecīga attapība no dizainera puses būtu glābusi šo situāciju.
Laikraksta Novaja Gazeta pirmā lapa. Pārstrādāta pieteikumu sleja.
Saturs vienmēr ir svarīgākais. Viss pārējais ir tikai palīgs satura uztverei. Protams, arī šos pieteikumus var un vajag vēl uzlabot. Piemēram, saīsinot pieteikumu garumus un pieliekot ilustrācijas vairākiem pieteikumiem.
Mani tuvākie draugi zina, ka labākā dāvana, ko man var atvest no jebkuras vietas uz pasaules ir vietējā avīze. Herbe, piemēram, vienmēr atceras no Engures man atvest Neatkarīgās Tukuma Ziņas vai kādu vietējo skrejlapu, ja tāda pagadās. Kā reiz svaigākajā Tukuma laikraksta numurā piesaistīja pārmocītais laika ziņu bloks un nagi niezēja pastāstīt par to, kā šo informāciju attēlot efektīvāk.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas.
Te gandrīz viss ir slikti. Rubrikas nosaukums «Laika ziņas» ir veidots pavisam citādi, kā pārējās rubrikas avīzē. Kaut gan laika ziņas ir četrām dienām, saullēkta un saulrieta laiks ir tikai vienai un atrodas rubrikas galviņā. Infogrammai ir destruktīvi-ilustratīva nozīme, jo tā neatbilst realitātei. Zīmējums vispār nepilda nekādu funkciju, tāpat kā līnijas, kas aizpilda visus tukšos caurumus pseido-tabulas izkārtojumā. Datuma pieraksts ir senils. Apraksta tekstam ir mākslīgi platumā izstiepti burti. Aprakstā jaucās dienas un nakts laika prognoze.
Sāksim ar to, ka pārrakstīsim visu tekstu, pievienosim informāciju par sallēkta/saulrieta laikiem katrai dienai atsevišķi un mēģināsim to visu ieriktēt atvēlētajā laukumā.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārrakstīts teksts un ieriktēts četrās slejās.
Tagad pasauksim literāro redaktoru, pārrakstīsim tekstu un sagrupēsim to tā, lai tas iet loģiskā secībā: datums, diena, nakts, papildus informācija. Pēc tam sariktējam tekstu, pievienojam laika ziņu ikonas.
Laika ziņas avīzē Neatkarīgās Tukuma Ziņas. Pārstrādāts un pārmaketēts teksts ar ikonām.
Tagad atliek pārskatīt pēdējo divu-trīs mēnešu arhīvu, lai pārliecinātos, ka šāds makets derēs arī nestandarta situācijām, jāpielabo attālumi, jāpapildina vai jāsamazina saturs, līdz galam jāpārdomā, kā attēlot mēness fāzes rubrikas galviņā. Kad tas būs izdarīts, varēs piedzīt līdz galam teksta lielumu un sabīdīt kārtīgāk starplīniju attālumus. Bet tie jau ir tīrie laika nosišanas sīkumi.
Starp citu, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izskatās, ka Neatkarīgās Tukuma Ziņas dizainā izmanto tikai pēlēka fona rubrikas (skaties zem laika ziņām rubriku «Dzīvesziņa»). Arī krāsainajās lapās. Loģikā līdz galam neiebraucu, bet ir aizdoma, ka tas ir prasts maketētāju slinkums uztaisīt dažādus rubriku veidus krāsainajām un melnbaltajām lapām. Atļāvos paeksperimentēt.
Datuma pieraksts skrejlapā par tikšanos Silakrogā.
Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk nekā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?
Datuma pielietojums Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mājaslapā.
Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.
LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.
Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.
Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?
Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.
Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.
Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.
Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.
Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).
Kopsavilkums
— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā
Kad 2007. gadā blogā uzrakstīju savas pārdomas par datuma un laika pierakstu rakstā «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?», tas izraisīja lielas diskusijas. Un tas ir saprotams, jo līdz tam neviens nebija aizsācis diskusiju par šo tēmu publiski. Visi pieņēma par normu to, ko kāds referents kaut kur valdības mājās Microsoft Word dokumentā bija iedrukājis un ar Tildes pareizrakstības rīkiem pārbaudījis.
Liriskai atkāpei. Es pēdējā mēneša laikā aktīvi sekoju Iļjas Birmana un Ļebedjeva studijas darbinieku rakstiem par jaunā Maskavas metro shēmas izveidi. Nu jau konkurss ir finiša taisnē, abi darbi ir iekļuvuši finālā. Birmans savu metro shēmu ir zīmējis un pilnveidojis sešus gadus, Ļebedeva studija ar dažādu dizaineru piedalīšanos pie metro shēmas strādāja četrus gadus. Nu vēl tur ir RIA veidotā shēma, kas tapa pāris nedēļās, bet to es vispār neņemu vērā.
Bet nu atgriežamies pie tēmas. Viens no Ļebedeva studijas direktoriem ved aizraujošu dienasgrāmatu LiveJournal. Bez šaubām, pēdējie ieraksti kā reiz ir tieši par metro shēmas izstrādi. Mani īpaši ieinteresēja raksts «В прямом эфире: схема метро. Файнал-файнал-нью-нью.».
Если хочешь никогда не сдать файл, просто назови его rabota_final.pdf
Потом будут:
rabota_final_new.pdf
rabota_final_new2.pdf
rabota_final_new2_new.pdf
rabota_final_new2_new_new.pdf
rabota_final_new2_new_new_last_final_2_new_last.pdf
Ребята со стажем сразу называют файлы так:
rabota_017_river.pdf
rabota_018_square_proebali.pdf
и т.д.
Еще есть секрет с датами – файлы лучше называть 2013.01.17_rabota.pdf, а не 17.01.2013_rabota.pdf. А то через месяц проекта они все начинают в папке странно сортироваться.
Ar new, final, last failu nosaukumu versijām man arī sanāk slimot ik pa laikam. It īpaši strādājot pie pavisam absurdiem maketiem — ielūgumiem un citiem «it kā trīsdesmit minūšu» projektiem.
Bet īpaši būtiska Ludviga raksta citātā ir pēdējā rindkopa par datuma pierakstu faila nosaukumos. Atgādināšu vēlreiz, ka, manā skatījumā, pieraksts gads.mēnesis.datums. ir vispareizākais pieraksts, kāds vien ir iespējams. Un ne tikai saistībā ar pareizu failu kārtošanos mapē. Vēlreiz mudinu izlasīt rakstu «Pareizrakstības nodarbības #2. Kā rakstīt datumu un laiku?» un arī komentārus.
Labi, nenocietos. Man noteikti tas ir jāpasaka: es pirms sešiem gadiem par to jau rakstīju, ibio!
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
