Ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadi, kopš telekomunikāciju uzņēmumus LMT un Lattelecom vēlas sazāģēt un apvienot vienlaicīgi. Skaidrs, ka lēmums ir gana skarbs, lai politiski neviens negribētu uzņemties atbildību. Nav jau kaut kādas sūda bankas, kuras var pāris diennaktīs nopirkt un pārdot. LTV ziņu dienests publicēja ziņu par to: «Vilcinoties ar lēmumu par LMT un «Lattelecom», kritusies uzņēmumu vērtība». Liene Barisa-Sermule sagatavoja labu materiālu ar intervijām, analīzi un (bungu rīboņa) vizuālo materiālu, kam būtu jāparāda abu uzņēmumu vērtības izmaiņas.
LTV ziņu dienesta grafika. Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtības izmaiņas.
Ja neskaita trakošanu ar fontu izmēriem, pretīgas ēnas lietošanu, ir kliedzošas netaisnības, ar ko šī grafika slimo:
— Grafikas stabiņu izmēriem nav vispār nekādas saistības ar vērtībām.
— Ļoti retos un ļoti pārdomātos gadījumos drīkst mainīt vietām salīdzināmās vērtības (pirmajā LMT ir augšā, otrajā—apakšā).
— Ar papildus ēnojumiem un balto strīpu grafika nevajadzīgi ir saskaldīta četrās savstarpēji nesaistītās daļās.
— Tā vietā, lai iznestu daudzumu un mērvienību, pilnībā vai daļēji katram skaitlim tiek pielikts tik daudz, cik nu dizainerim sagribējās.
—Nav vajadzības saīsināt, ja var uzrakstīt pilnu vārdu un NAV TEKSTU JĀRAKSTA augšējā reģistrā.
Turklāt, lai nečakarētu cilvēkiem prātu, daudz vienkāršāk ir salīdzināt vērtību izmaiņas, ja abus uzņēmumus abos gados noliek blakus.
Uzņēmumu LMT un Lattelecom 2008. un 2015. gada vērtības izmaiņu salīdzinājums. mrserge.lv versija.
Ja vismaz ciparos LTV nav samelojuši, tad tagad mēs varam redzēt, ka Lattelecom ir kļuvis vērtīgāks par LMT, kam septiņos gados uz pusi kritusies vērtība. Ja es kaut cik ticētu visiem pārējiem skaitļiem, būtu papildinājis arī ar piedāvātās cenas proporciju ievietošanu, jo teorētiski sanāk, ka 2008. gadā TeliaSonera bija gatava piemaksāt 11% virs uzņēmumu vērtības par valsts daļu izpirkšanu. Bet pēc tādām vizuālām manipulācijām ar datiem es nekam neticu, tāpēc neatļāvos tālāk manipulēt ar pieņēmumiem par manipulāciju autentiskumu.
Pastkaste ir pilna ar spamu par kalendāriem 2016. gadam un ir skaidrs, ka laiks publicēt 2016. gada kalendāru plānotājiem–ķēpātājiem, kuru tradicionāli piedāvāju bez maksas jebkuram bloga lasītājam. Kā jau ierasts, kalendārs ir ar svētku dienām, pilnmēness iestāšanās laikiem, pulksteņa griešanas datumiem un citiem patīkamiem sīkumiem.
Mans kalendārs ir radīts cilvēkiem, kuriem svarīgs ir katrs kvadrātcentimetrs sev apkārt un viņi nav aizmirsuši, kas ir pildspalva un zīmulis. Tas satur tikai svarīgākās lietas: datumus mēneša skatā, nedēļu numurus, valsts noteiktos oficiālos svētkus un brīvdienas 2016. gadā, pilnmēness fāzes iestāšanos Rīgā un ļoti daudz brīvas vietas, kur zīmēt, rakstīt un plānot. Nekādu kaķīšu, nekādu dabas skatu, nekādu vārdadienu.
Mr. Serge 2016. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.
Mr. Serge 2016. gada kalendāra makets ir A formātā un ir brīvi drukājams gan A4, gan A1 formātā. Pēc pieredzes, visērtākais izrādījās A2 formāts, kuru pēc tam iesien spirālē. Tad to var lietot gan uz galda, gan arī piekarināt pie sienas, kad uz galda tas traucē. Izdrukāt 13 lapaspuses var mājās vai ofisā un tad atliek vien sašūt lapas. Padoms: nedrukā uz stipri krītota un kalandrēta papīra (spīdīga), savukārt sašūt var aiznest uz jebkuru kopēšanas salonu).
Kalendārs ir pieejams divos veidos. PDF (tūlītējai drukai) un IDML (maketēšanas frīkiem):
Kalendāru drīkst drukāt, pārsūtīt, pārtaisīt, adaptēt. To nevar zagt, jo nevar nozagt to, ko dodu bez maksas. Vienīgais lūgums divi lūgumi: izmantojot atsaukties uz blogu un ziņot šī raksta komentāros, ja pamanīta kāda kļūda. Protams, man būtu arī ļoti jauki zināt, kur kalendārs tiek izmantots.
Interesanti, ka 2016. gadā būs par vienu nedēļu mazāk, kā 2015. gadā, tai pat laikā būs par vienu dienu vairāk, jo ir garais gads. Nākamajā gadā nav nevienas pārceltas darba dienas vai brīvdienas un Jāņus atkal varēs svinēt četras dienas. Lieldienas 2016. gadā iekrīt marta beigās, kopā ar pulksteņa griešanu, pilnmēnesi un cafe Leningrad astoto dzimšanas dienu. Toties pavisam nepatīkams pārsteigums darba ļaudīm būs 2017. gada sākums, jo 2. janvāris jau būs darbadiena.
Tehniski sīkumi
No sīkumiem, kas pielaboti šī gada maketā, visredzamākā ir pilnmēness ikona. Tagad tā neizskatās pēc dilstoša mēness mazā mērogā.
2016. gada kalendāra pilnmēness ikona pirms un pēc uzlabojumiem.
Ieviesu konsekvenci laika pierakstā un nedaudz uzlaboju svinamdienu slāņa teksta izkārtojuma loģiku. Makets joprojām ir tekstā, nevis tabulā, izkārtots četros slāņos un izmanto PF Agora Serif Pro fontu, kuru maketēšanas frīki var mainīt pēc patikas.
Papildinājums ar ilustrāciju no laimīgā lietotāja:
Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.
Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.
LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane
Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.
LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.
Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.
Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.
Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.
Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.
OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika starp pieturām laikā no 10:00 līdz 12:00.
Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).
Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.
Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.
Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.
Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.
Ja nu kāds vēl nezina, tad Silakrogs ir foršs ciems Ropažu novadā, nieka 20 km no Rīgas centra, un es ar to esmu cieši saistīts nu jau devīto gadu. Man būs grūti nosaukt visas tās feinās lietas, ar ko Silakrogs ir īpašs, bet varu droši teikt, ka šis ciems man rūp.
Nakts skati no parasta daudzdzīvokļu nama logiem un no dzīvokļa logiem Silakrogā.
Bērnu izklaides parastā ciemā un bērnu izklaides Silakrogā.
Savu artavu ciemam esmu devis arī asi kritizējot novada lēmēju un izpildītāju paveikto un nepaveikto, iesaistoties lēmumu pieņemšanā kā arī, bez šaubām, labojot, pārtaisot un uzlabojot to, ko es protu vislabāk.
Pasākumu afišas parastā ciemā un pasākumu afišas Silakrogā.
Laikam aizrāvos. Ok, atgriezīsimies pie rokdarbiem. 2010. gadā jau rakstīju par informācijas piegādes kvalitāti un otrajā daļā kā reiz aizķēru Silakrogu. Silakrogs nav izņēmums vienā lietā — paziņojumi no namu apsaimniekotāja arī šajā ciemā ir apveltīti ar īpaši izsmalcinātu muļķības koeficientu. Vakar pie kāpņutelpas durvīm pamanīju jaunu brīnumu.
Iedzīvotāju ievērībai RN «Ciemats» SIA lapiņa pie kāpņutelpas durvīm.
Šī apdrukātā lapiņa satur gandrīz visas sliktas komunikācijas sastāvdaļas:
— paziņojums sākas ar informatīvi absolūti bezjēdzīgu virsrakstu
— nav zināms, kad traucējumi būs un cik ilgi tie turpināsies
— nav zināms, ko darīt, ja kaut kas nav ok
— nav zināms, kāpēc tiek veikta rekonstrukcija
Sarakstu vēl varētu turpināt. Bet labāk vienkārši pārrakstām esošo, pie reizes uzzinot trūkstošo un papildinot paziņojumu tā, lai paziņojums ietilpst uz tās pašas lapeles pie durvīm un kļūtu lietojams.
SIA «Ropažu novada «Ciemats»» paziņojums par ūdens padeves traucējumiem. Mr. Serge versija.
Tagad pat visslinkākajam lasītājam ir skaidra lietas būtība. Tā kā remontdarbu ilgums nav zināms, tad minētas ir pāris nedēļas, bet arī tas atbild uz jautājumu, cik ilgi neērtības turpināsies. Ir pietiekami detalizēts skaidrojums tam, kāpēc ir padeves traucējumi. Un cilvēki arī uzzina, ko viņi pēc savām ciešanām iegūs. Un, kas pats svarīgākais, ir parādījusies reāla persona, ar ko sazināties.
Informatīvais stils nav vienkāršs, to ir jāiemācās lietot. Bet ērtība gan ziņotājam, gan lasītājam ir neatsverama. Es senāk speciāli trenējos, mēģinot dažādus paziņojumus uzrakstīt informatīvi. Plēsu nost pie sienām un durvīm piestiprinātos un aizvietoju ar savējiem, eksperimentējot ar kaimiņiem.
Ak jā, aizmirsu par kaimiņiem pastāstīt.
Kaimiņi parastā daudzstāvu māju ciemā un kaimiņi Silakrogā.
Pirms 3 mēnešiem rakstā «Kā izvairīties no teksta mehāniskas spiešanas. Sveiciens LTV ziņu dienestam» rakstīju par to, cik ļoti ienīstu cilvēkus, kas mehāniski kropļo tekstu, kā piemēru minot LTV Ziņu dienesta produkciju. Man tā arī neizdevās noskaidrot, kam personīgi ir jāiebaksta acīs absurda laža, kas tiek translēta ēterā un saglabāta nākamām paaudzēm arhīvos.
Ir grūti atrast, kura acīm jācieš no bakstīšanas. Vienīgais, ko var uzzināt, par LTV, ir šī 2013. gadā Beltes apstiprinātā struktūra. un no tās īsti nav skaidrs, kurš no melnajiem klucīšiem tiek nodarbināts ar grafiku LTV Ziņu dienesta sarkanajam klucītim.
LTV struktūra, ko 2013. gada 11. jūlijā apstiprināja Ivars Belte.
Vēl ir LTV vērtību un principu uzskaitījums. No tā īpaši jāizceļ punkti «unikāls un pievilcīgs programmu saturs» un «modernās tehnoloģijas sekmīgai misijas izpildei». Pie tā arī pieturēsimies.
Es ticu, ka pirms trim mēnešiem arī LTV gaiteņos uzzināja, ka mehāniski spiest tekstu ir slikti. Uzzināja arī to, kā šo situāciju nesāpīgi labot. Kas notika tālāk, ir šokējoši (kā tagad ir moderni rakstīt):
Sarkans punkts ar melnu ēnu un pseidotelpiskuma efektu.
Jep. 2015. gadā kāds no melno vai sarkano klucīšu brigādēm (skatīties shēmu iepriekš) ir iemācījies Photoshop izmantot slāņu efektus un nomainīt skrejošā teksta rindā trīs zvaigznītes ar grafisku simbolu.
LTV ziņu dienesta sižeta galviņas grafiskā revolūcija.
Nu re, vismaz kaut kāds progress, teiksiet jūs. Skrejošā rinda joprojām līp klāt pie sižeta nosaukuma rubrikas, toties tagad nav zvaigznītes. Un paskat, arī nosaukums sižetam izskatās vieglāk nolasāms (to gan beigās norakstām uz YouTube video kompresiju). Gan jau, ka būs padomājuši arī par saspiestajiem tekstiem.
Aitas un LTV ziņu dienests. Mehāniski izkropļots teksts sižeta nosaukumam.
Situāciju glābj vienīgi tas, ka ir tāds «Datorgrafikas nodaļa» melnais klucītis, kas ir kopā ar «Stila nodaļa», «Autotransports nodaļa» un «Satura adaptācijas nod.» (nosaukumi atstāti oriģinālrakstībā). Varbūt viss spiesto tekstu saturu ražo un adaptē sarkanā klucīša «Satura ražošanas daļa» šoferi un frizieri?
Skrejošajai rindai var izmantot gan bumbiņas, gan ķeksīšus, gan punktu, gan logotipu un pat četrus punktus pēc kārtas. Galvenais ir nebojāt tekstu, mehāniski saspiežot vai izstiepjot burtus.
Dažādu pasaules malu TV ziņu galviņu skrejošās rindas un nesabojātie burti.
Par mehāniski saspiestu tekstu maketos vajadzētu cietumā sēdināt. Pastāv loģiskas robežas, kuras ievērojot, var manipulēt ar teksta garumu. Brutāla mehāniska spiešana nav viena no tām. Un LTV ziņu dienests pēdējā laikā ar to slimo pārāk bieži.
LTV ziņu dienesta titri ar un bez surdotulkotāja.
Iemesls Munkevica sižeta nosaukuma tirāniskai spiešanai ir labi redzams, ja pieliekam kadru no cita sižeta, kurā ir surdotulkotājs. Ja arī par Munkevicu stāstītu ar surdotulku, sižeta nosaukums būtu palīdīs zem surdotulkotāja loga. Mazāk redzams ir tas, ka arī Bauskas sižetam teksts ir saspiests.
Pastāv vēl divi neloģiski risinājumi. Sižeta nosaukuma teksts ir šķībi novietots un nav ne pret ko nolīdzināts. Kāpēc gan tad neizmantot vietu kreisajā pusē un nepabīdīt tekstu vēl vairāk? Otrkārt, ja jau ir vēlme padarīt tekstu vieglāk lasāmu, rakstot to ar kapitēļiem, tad asāka ēna tikai palīdzētu. Tā panāktu lielāku kontrastu un labāku lasāmību.
Bet atgriezīsimies pie saspiestā teksta. Problēmu var atrisināt, vienkārši paceļot surdotulka logu virs virsraksta. Un nedaudz paretinot tekstu, tas izskatīsies daudz labāk.
LTV ziņu dienesta materiāli ar pārstrādātu virsraksta bloku un paceltu surdotulka logu.
Tas, ka surdotulks aizņems dažus pikseļus vairāk, ir nieks. Ap surdotulka logu sižetā var kaut vai bruņurupuči pāroties, neviens to nepamanīs, jo skatīsies uz žestikulējošo tanti, kas taisa jocīgas grimases. Un svarīgo informāciju logs aizsedz arī tagad.
LTV ziņu dienesta Thrombo ASS sižets ar aizsegtiem skaitļiem.
Īsāk sakot, LTV ziņu dienesta darbinieki varētu izvest uz ielas titru licēju un ļaut visiem televīzijas šoferiem pārbraukt pāri viņa rokām uzsist viņam pa pakausi un iemācīt normāli tekstus likt. Turklāt, ja jums šķiet, ka šis ir vienreizējs risinājums unikālā situācijā, tad jūs maldaties. Jebkurā maketā ar jebkādiem ierobežojumiem var atrast veidu, kā nespiest burtus mehāniski.
Gribēju apskatīties izslavēto Stūra mājas virtuālo tūri, bet tad apskatījos Latvijas Institūta apkalpotās mājaslapas latvia.eu galviņu un tālāk par pikseļu skaitīšanu netiku.
latvia.eu mājaslapas ekrānšāviņš ar nepareizo lapas ikonu.
Jā, es zinu, es simt punkti jau tagad esmu tas pensionārs, kas var visus izbesīt. Bet man šķiet, ka Latvijas Institūtam būtu jāsaprot, ka valsts karogam ir jāizskatās pēc valsts karoga arī mājaslapas ikonā.
Triks ir matemātikā. Latvijas karoga krāsu proporcijas ir 2:1:2, bet 16×16 pikseļu ikonā dizaineris–mūlāps no Asketic šim vienkāršajam matemātikas uzdevumam nemācēja atrast apkārtceļu.
Kreisajā pusē: latvia.eu oriģinālā ikona. Pikseļu attiecība ir 3:2:3. Labajā pusē: Latvijas karogs ar pikseļu attiecību 2:1:2, iestrādāts ikonas izmērā.
Vēl jo vairāk šķiet jocīgi, ka dizaineris nezina, kāda ir Latvijas karoga krāsa.
Karoga ar likumu noteiktās garuma un platuma proporcijas ir 2:1, bet sarkanās un baltās krāsas proporcijas 2:1:2. Sarkanā krāsa karogā dažādos krāsu kodējumos: Pantone 201C, RGB 152 30 50, CMYK 0:80:67:40, Hex #981E32.
Padoms priekšdienām: zīmējot Photoshop un strādājot ar precīzām skaitliskām RGB vērtībām, kad izmanto Export To Web, konvertāciju uz sRGB ir jāatslēdz.
Kreisajā pusē: latvia.eu oriģinālā ikona, labajā pusē: ikona ar īstu Latvijas karoga krāsu un proporcijām.
Starp citu, ja kādreiz ir nepieciešamība iegūt kādas mājaslapas favicon png formātā, to var ērti izdarīt ar Google Shared Stuff rīku. Sintakse ir vienkārša: google.com/s2/favicons?domain=<www.domens.lv>
Mājaslapu latvia.eu izstrādāja veselu gadu, izmaksas bija gandrīz 10000 €. To laida gaismā 2012. gada rudenī (avots). Un visu šo laiku neviens nepievērsa uzmanību tam, ka Latvijas oficiālā vizītkarte virtuālajā vidē ir ar šķību karoga imitāciju. Ko tad brīnīties, ka starptautiskos pasākumos Latvijas karogu jauc ar Austrijas, ja pat latvieši paši to dara.
Īpaši neattapīgajiem. Ja nav skaidrs, kur pazuda viens pikselis no 16 pikseļu augstas ikonas. Tas nav pazudis. Atlikušā rinda ar pikseļiem ir caurspīdīga. Atkarībā no tā, kā dizaineris vēlas, šī rinda var būt vai nu augšējā vai apakšējā.
Papildinājums 27. janvāra vakarā. Vai nu Asketic, vai Latvijas Institūts, vai abi kopā, bet ir saņēmušies un ļoti operatīvi padarbojušies. Problēma ir atrisināta un tagad ikoniņai nav ne vainas.
latvia.eu atjaunota mājaslapas ikona ar pareizu karoga krāsu un proporcijām.
Es nezinu, kādā veidā Rīgas bērnudārza ģērbtuvē uz mana dēla skapīša nokļuva laikrakstu Ludzas Zeme kaudzīte. Bet, tā kā es hroniski slimoju ar avīžu patērēšanu, nevarēju nociesties un nočiepu tās.
Laikraksts Ludzas Zeme. Fotografēts ar Laacz brīnišķīgo iPhone (paldies viņam par to).
Ludzas Zeme, kā izrādās, ir gana populārs laikraksts ar nefunkcionējošu mājaslapu. Avīzei ir skaists un oriģināls nosaukums. Par Ludzas Zemes saturu bieži var lasīt Delfos, Cehos un Tēvēnetos. Iznāk divas reizes nedēļā un tiek drukāts Rēzeknē. Man ir aizdomas, ka turpat tipogrāfijā Latgales druka to arī maketē.
Pirmais, kas piesaistīja uzmanību, bija tā figņa, kas atrodas galviņas labajā pusē un sastopama kā dekoratīvais elements arī citur maketā. Bildē redzams, kā to izmanto rakstu pieteikumu lapaspušu «izcelšanai». Pēc nelielas socioloģiskās aptaujas Tviterī izrādījās, ka saspridzināta Skrundas lokatora dzelzbetona kaudze patiesībā ir Ludzas pilsdrupas.
Forša akmentiņu kaudzīte pieneņu kalnā blakus ezeram. Protams, nagi niezēja paskatīties, vai šos akmentiņus nevar iemānīt laikraksta maketā estētiski baudāmākā veidolā. Ludzas Zeme nav pieejama pdf formātā pat tad, ja būtu gatavs par to maksāt naudu. Pārrakstīt visu saturu, lai varētu uztaisīt jaunu maketu, man, godīgi sakot, ir nedaudz slinkums. Tāpēc operācijā «atgriez Ludzai pilsdrupas» aprobežojos ar avīzes galviņu.
Par avīzes galviņu laikrakstu dizainā dēvē to pirmās lapas daļu, kurā atrodams avīzes nosaukums. Parasti līdz ar nosaukumu galviņā tiek pievienots arī iznākšanas datums un cita, redakcijasprāt, svarīga informācija. Galviņa mēdz būt kombinācijā ar rakstu pieteikumiem. Mājaslapās šo funkciju pilda galvene (header).
Lai veiktu nelielas korekcijas laikrakstu maketos, jāievēro princips «vietas ir tik, cik ir». Datorpasaulē izaugušie var vilkt paralēles ar baneru izmēriem. Pat ja nebūtiski izmaina viena elementa izmērus, tas var sabojāt pilnīgi visu atlikušo lapas maketu un pamatīgi apgrūtināt redakcijas darbu. Tāpēc arī galviņas 2.0 radīšana notiks atvēlētajā laukumā.
Laikraksta Ludzas Zeme oriģinālā krāsainā galviņa (fotografēts ar Laacz lielisko iPhone, paldies arī LMT par to) un Mr. Serge melnbaltais un krāsainais variants.
Galviņas melnbaltā un krāsainā variācija nav izveidota nejauši. Ludzas Zeme mēdz iznākt arī krāsaini. Ja atradīsies kāds reklāmdevējs, kas ir gatavs par to samaksāt.
Atgriezīsimies pie akmeņiem—tie ir ieguvuši formu un skatu. Ludzas viduslaiku pilsdrupas lieliski izskatās gan melnbalti, gan krāsaini bez papildus stilizācijas. Atliek vien brīnīties, kāpēc neviens par to nav iesprindzis līdz šim. Pārējo galviņas saturs vienkārši tiek glīti sakārtots. Tas, ka mūsdienās Revue fontu izmanto tikai hipsteri un Ludzas Zeme, bet mākslīgi staipīt burtus ir noziegums pret cilvēci, jūs jau tāpat zināt.
Un vēl nedaudz par Ludzas Zemes maketēšanas īpatnībām. Makets ir ļoti paviršs. Cilvēks, kas maketē šo laikrakstu, to dara bez jebkādas cieņas pret galarezultātu. Tā var darīt BlackHalt savā privātajā blogā, bet to nedrīkst darīt ar laikrakstu, kura makets uz mūžīgiem laikiem paliks Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā arhīvā.
Kā piemēru paņemsim rakstu par Ludzas Zemes redakcijas pārcelšanos uz jaunām telpām un pārlauzīsim (saliksim maketu). Saglabājam principu, ka vietas ir tieši tik, cik ir (tas vispār ir viens no svarīgākajiem avīžu maketēšanas principiem).
Laikrasta Ludzas Zeme raksts «Redakcijai jaunas mājas». Oriģinālais 2014. gada 22. augusta numura makets (fotografēts ar Laacz dievīgo iPhone, sveiciens Sony autorizētajam servisam) un Mr. Serge maketa variants.
Raksts ir ielauzts trīs slejās un maketētājs nespēja izdomāt, kā salāgot īso tekstu ar bildi, kurai nav iespējams apgriezt malas (būtu stulbi mājas daļu izmest no bildes). Teksts ir īsāks par atvēlēto slejas augstumu, tāpēc ir likti treknāki burti, neveikli iemests neko neizsakošs paraksts, kas, visticamāk, atrauts no teksta beigām. Un beigās tāpat atstāts muļķīgs caurums starp tekstu un parakstu.
Pa punktiem sakārtosim maketu:
1. Iztaisnojam ēku bildē. Tā nav iejaukšanās bildes saturā, tā ir elementāra fotolēcu nepilnības likvidēšana.
2. Virsrakstu liekam lielāku, lai tas platumā aizpilda visas trīs slejas. Galu galā tā ir būtiska ziņa.
3. Neievērojot trīs sleju principu (īsos tekstos tas nav būtisks), ielaužam tekstu tā, lai tas aizpilda visu atvēlētās slejas augstumu, pirms tam novācot atkāpi rindkopas pirmās rindas sākumā. Pirmās rindas atkāpe tiek lietota, lai atdalītu rindkopas. Ja rindkopa ir tikai viena, tad atkāpe nav jālieto. Turklāt īsos teksta gabaliņos tā vienkārši izskatās tizli.
4. Pievienojam maketam apstrādāto attēlu un cenšamies maksimāli aizpildīt visu atlikušo laukumu.
5. Atlikušajā caurumā zem bildes pievienojam parakstu, vēlreiz akcentējot laikraksta jauno atrašanās vietu. Drukātā izdevuma ātrlasīšanas princips ir: virsraksts -> fotoparaksts -> ielauzums (izcelts teksts vai citāts, būtiski lielākiem burtiem par pārējo tekstu). Tādējādi pastāv lielāka iespēja, ka arī pārskrienot pāri saturam, lasītājs pamanīs Ludzas Zemes jauno adresi.
Skolas iela 20A tagad noteikti tiks pamanīta un Ludzas Zemes lasītāji zinās, uz kurieni ir jāiet iesniegt sludinājumi un krāsainas reklāmas pirmajai lapai.
P.S. Pirmdien apsolu nogādāt visus nočieptos laikrakstus atpakaļ uz bērnudārzu.
Izrādās, ka šajā rudenī visā Latvijā vēl nav bijusi neviena pamatīgi vētraina diena. Beidzot pirmais vakars ar vētrainu laiku (kaut gan nekas īpašs naktī tomēr nenotika), par kuru vakar no rīta vēstīja Rīta Panorāma un pēc tam rakstīja arī Latvijas sakarīgākais medijs LSM.LV. Abi mediji uzzīmēja arī grafikas, lai uzskatāmāk parādītu, cik bieži Latviju rudeņos un ziemās vēji ir šūpojuši.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām Latvijā. Rīta Panorāmas grafika.
Rīta Panorāmai ir izdevies izdarīt visu iespējamo, lai grafiku padarītu pēc iespējas nebaudāmāku. Bezjēdzīgas, spilgti sarkanas skalas un informatīvo troksni radošas palīglīnijas, ēnas stabiņiem. Un var tikai minēt, kādā prāta aptumsuma brīdī tika ielikta nulle skalu krustpunktā.
Starp citu, te var ļoti labi redzēt, cik bezjēdzīgas ir palīglīnijas. Ar visu nevajadzīgo skalu un palīglīnijām, dizainerim tāpat nācās pierakstīt katram stabiņam tā summāro vērtību. Palīglīnija vērtībai 10 pēdējā periodā nekādi nepalīdz saprast ka vidēji stipras brāzmas bijušas tikai vienu dienu.
Dienu skaits ar attiecīgo vēja brāzmu ātrumu. LSM.LV grafika.
LSM.LV uzdevumam piegāja prasmīgāk. Parādīts ir reāls dienu skaits, nevis abstrakts stabiņš. Skaidri saprotams, kāpēc nepieciešams sadalījums pa krāsām. Grafikai ir nosaukums, mēnešu periods, par kuriem grafikā ir runa, norādīts datu avots.
Tagad par trūkumiem. Grafikas pirms publikācijas arī ir jādod korektoriem izlasīt, virsraksts rada īssavienojumus lasītāja smadzenēs. Sanāca lieka datu dublēšana, norādot gadus. Dienu skaits ir parādīts vizuāli, bet to tāpat nācās marķēt ar skaitļiem, jo nav iespējams ātri saskaitīt 25 klucīšus. Un izmētājot dienas pa dažādiem brāzmu stiprumiem, grūti salīdzināt summāro vētraino dienu skaitu (ko var izdarīt Rīta Panorāmas grafikā). Piemēram, salīdzinot 2004./2005. un 2006./2007. gada datus, bez rēķināšanas nav skaidrs, kurā periodā bija vairāk vētrainu dienu.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir devis piekļuvi meteoroloģijas datu arhīvam. Datu atlases rīks no lietošanas viedokļa ir briesmīgs un atlasīt var tikai četrus parametrus ar ierobežojumu laikā līdz vienam gadam. Apskatāmo datu kontekstā tas ir būtiski, jo 2006./2007. gada periodā Rīta Panorāmai un LSM.LV ir dažādi dati par dienām ar 30–39 m/s stiprām vēja brāzmām. Savukārt pēc LVĢMC datiem sanāk, ka šajā periodā vēja brāzmas no 21–29 m/s ir bijušas 27 dienas, bet vēja brāzmas no 30–39 m/s ir bijušas 3 dienas. Droši vien es pielietoju nepareizo metodiku. Cerams, ka Toms Bricis pastāstīs, kuram taisnība, bet manā grafikā būs LSM.LV dati.
Dienas ar stiprām vēja brāzmām rudens/ziemas sezonā Latvijā. mrserge.lv grafika.
Grafikai ir viens liels mīnuss, ar kuru netiku galā. Vajadzētu tikt vaļā no krāsu kodējuma skaidrojuma atsaucē.
Toties ar mazu triku vizuāli parādīju, ka šajā sezonā vētras vēl nav bijušas (LSM.LV ar to īsti netika galā). Visu mīlētās palīglīnijas parādījušās pretējā izpildījumā — dienas sagrupētas pa desmit. Lai varētu viegli salīdzināt blakus esošos periodus, dažāda stipruma vēja brāzmas saliktas kopā, bet tas netraucē tās atšķirt. Nez kāpēc vienīgi grafikās vārda «vairāk» vietā Latvijā baidās izmantot plusa zīmi. Kad jārunā par cilvēkiem 60+, tad viss ir vienkārši saprotams.
Augšlīgatnē, dzelzceļa līnijas Rīga – Ieriķi 65. kilometrā 2009. gada janvārī gājējiem atklāja jaunu dzelzceļa pāreju. Neviens, izņemot pašus Līgatnes novada iedzīvotājus, to nebūtu pamanījis, ja vien Miljons.com administratori neizceltos ar ceļazīmju jēgas nesaprašanu. Piecus gadus vēlāk, kad LSM.lvpublicē gājēju pārejas fotogrāfiju, to pamanu es.
Augšlīgatne. Gājēju pāreja pār dzelzceļu. Foto: Veronika Simoņenkova.
Pirmais, ko gribējās izdarīt, bija paķert spirta marķieri, iekāpt mašīnā un veikt steidzamu valodas kļūdas labojumu, paralēli izpelnoties kriminālatbildību. Veselais saprāts guva virsroku un es sākumā nolēmu noskaidrot, kā tāds teksts vispār tur parādījās.
Liriska atkāpe eParaksta faniem. Lai noskaidrotu, kas, kad un kāpēc ir uzstādījis šo zīmi, aizsūtīju elektroniski parakstītu vēstuli Valsts dzelzceļa tehniskajai inspekcijai un divu nedēļu laikā saņēmu gana izsmeļošu atbildi. vēstule VDzTI (*.pdf) un atbilde no VDzTI (*.edoc ar pielikumiem)
Gājēju pāreju projektēja Limbažu uzņēmums PRO-BET (dokumentus parakstīja J. Roops un D. Skrastiņš), bet apstiprināja Līgatnes pagasta padome un Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija. Tā kā autors tieši tādai zīmei bija vai nu Roops vai Skrastiņš.
Pašam bija grūti noformulēt, kāpēc «Uzmanību vilciens!» ir aplams uzraksts. Tāpēc (ceru, ka sēžat) palīgā nāca ultramodernā un atsaucīgā Liepājas Universitātes valodniecības profesore Linda Lauze. Ir aizdomas, ka viņa ir sastopama pilnīgi visos sociālajos tīklos un visos arī komunicē. «Uzmanību vilciens!» ir sarunvalodas atgremojums, kam zīmē nebūtu jāparādās. Analīzes procesā radās gan «Uzmanību, vilciens!», gan «Uzmanību! Vilciens!». Bet, pat iedziļinoties gramatikas zinātnes hiphopā par izteiksmes komunikatīvo tipu un runas aktu, nav iespējams tekstu «Uzmanību vilciens!» pareizi uzrakstīt, saglabājot uzstādītās zīmes vēstījuma jēgu.
Apskaidrība atnāca, netīšam nobraucot gar Brīvības ielas tramvaju depo.
Sargies auto zīme pie tramvaju depo uz Brīvības ielas.
Izrādās, ka jau 1960. gada 11. februāra laikrakstā «Cīņa» rakstā «Sargieties no vilciena!» Čiekurkalna stacijas priekšnieks stāsta par «Sargies vilciena» zīmēm uz dzelzceļa pārejām. Kas vēl interesantāk, tad arī tagad šādas zīmes uzstāda. Piemēram, Rīgā, Krustpils ielā.
Sargies vilciena zīme Krustpils ielā.
Man bija slinkums vēlreiz tramdīt VDzTI, lai noskaidrotu, kad ir uzstādīta zīme Krustpils ielā. Tomēr ceru, ka inspekcija ņems vērā manus novērojumus un turpmāk nepieļaus projektus, kuros zīmēs tiek izmantota prasta sarunvaloda.
Atsevišķi apspriedām izsaukuma zīmes nepieciešamību. Zīmju noformējumam ir sava specifika, kur no izsaukuma zīmes jāatsakās. Galvenā priekšrocība — samazinās nelietderīgās informācijas apjoms. Pagājušā gadsimta zīmju autori to zināja, tāpēc «Sargies auto» ar izsaukuma zīmi būs atrodams vien tādās zīmes, kas radītas astoņdesmitajos un vēlāk.
Par to, ka rakstīt visus tekstu ar burtiem augšējā reģistrā ir stulbums, es jau esmu rakstījis citā kontekstā. Un arī uz zīmēm tas attiecas, jo samazinās lasīšanas ātrums. Būtu forši turpmāk pie Latvijas sliežu ceļiem redzēt latviski pareizi uzrakstītu un pareizi noformētu tekstu.
Augšlīgatnes dzelzceļa pāreja. Zīme «Sargies vilciena» mrserge.lv versijā.
P.S.Miljons.com kļūdījās, pasmejot par pārejas plānotājiem. Gājēju ceļš nevar krustot dzelzceļu, tieši tāpēc tam bija pirms dzelzceļa pārejas jābeidzas un pēc dzelzceļa jāsākas atkal. Līgatnes pašvaldība sabijās un demontēja šīs zīmes. Ja toreiz pietika pacietības ņemties ar gājēju ceļa zīmju noņemšanu, varbūt tagad Līgatnes pašvaldībai pietiks pacietības, lai uzstādītu latviešu valodā pareizi uzrakstītu brīdinājuma zīmi?
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
