Author Archives: Mr. Serge

Kāpēc pašvaldības ierobežo savas simbolikas izmantošanu?

Es nesaprotu, kāds var būt iemesls tam, ka pašvaldības ierobežo tās simbolikas izmantošanu. Tam nav nekāda loģiska pamatojuma un no tādu noteikumu izdošana vienīgi kaitē pašvaldībai.

Teiksim, saistošajos noteikumos «Par Jūrmalas pilsētas simboliku» ir atsevišķi minēts: «Aizliegts izmainīt noteiktos devīzes burtu fontus.»

Jūrmalas pilsētas simbolikas — devīzes —, oriģinālais un mrserge.lv variants

Ropažu novada saistošajos noteikumos «Par Ropažu novada simboliku un tās izmantošanu» aprakstā par novada karoga lietošanu teikts: «4.2. Aizliegts: (..) 4.2.3. izgatavot un lietot Ropažu novada karogu dekoratīvos nolūkos kā novada simbolu bez Ropažu novada domes atļaujas.» Tur tālāk vēl atsevišķi par galda karodziņiem ir minēts, ka nedrīkst arī formu un proporcijas mainīt.

Ropažu novada pašvaldības simbolikas (karoga) oriģinālais variants un mrserge.lv versija dekoratīviem nolūkiem.

Bet visu pārspēj Stopiņu novada saistošie noteikumi «Par Stopiņu novada simboliku». Ja neskaita to, ka «6.2. Logo izmērs: augstums 38mm, platums 60mm. (..)» un nav skaidrs, ko darīt, ja klients saka «make this logo bigger», absolūtākais sviests ir «7.3. Stopiņu novada dome izskata fizisko un juridisko personu iesniegumus par atļauju piešķiršanu lietot Stopiņu novada logo attēlu dažādu svinīgu pasākumu, sarīkojumu, ielu gājienu noformēšanai, ēku fasāžu, iekštelpu noformēšanai publisko pasākumu norises vietās, kā arī jebkurā citā gadījumā.» Īsāk sakot, varēja vienkārši uzrakstīt, ka jebkurā gadījumā jāraksta iesniegums domei, kuru jāizskata nākamajā sēdē.

Stopiņu novada simbolika (logo) nesaskaņotā oriģināla izmantošana un mrserge.lv versija. Foto: Pluume.lv

Tātad visos manos piemēros ir attiecīgo pašvaldību saistošo noteikumu pārkāpumi, kurus tad katra pašvaldība var traktēt pēc sava prāta. Tad kāds ir nolūks vispār pašvaldībai veidot savu simboliku? Teorētiski tam vajadzētu kalpot pašvaldības atpazīstamības veicināšanai.

Labi, pieņemsim, ka simbolika darbojas kā preču zīme. Bet vai tiešām mēs varam nopietni apsvērt ideju par to, ka, teiksim, Stopiņu novada pašvaldība pēkšņi sāks pelnīt vērā ņemamu naudu par tās simbolikas izmantošanu? Ja nu vienīgi administratīvajos aktos pašvaldības teritorijā, un ne vairāk. Bet arī šī tendence ātri beigsies, kad nevienam vairs nebūs vēlme to izmantot.

Savukārt, ja Stopiņu novada karogu izmantos kā motīvu tapetēm veikalā Babītes centrā, absolūti visiem par to būs nospļauties. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka izdodot saistošos noteikumus par pašvaldības simbolikas izmantošanu vienīgais, kas tiek panākts — ierobežota pašvaldības simbolikas izmantošana pašvaldības teritorijā.

Pašvaldības simbolikas (karoga, logo, ģērboņa u.c.), izmantošanu nedrīkst ierobežot, to ir jāveicina. Jāveicina, izstrādājot tehniski saprotamus nosacījumus, kā simboliku lietot. Tehniskajiem nosacījumiem pievienojot sakarīgus izmantošanas piemērus. Un jābauda, ka pat pavisam ar novadu nesaistītiem cilvēkiem ir prieks staigāt nevis D&G t-kreklā, bet ar Ropažu zelta cīruļiem uz vēdera.

Ideju glabāšanas mehānismi

2 Replies

Kad idejas ienāk prātā vai arī tiek pamanīts kaut kas, kas vēlāk var palīdzēt (vai nepalīdzēt) radīt kādu ideju, tad šīs lietas vajadzētu kaut kur saglabāt. Tas pats attiecas arī uz ikdienas darbu un notikumu plānošanu. Esmu izmēģinājis desmitiem dažādu veidu, kā glabāt idejas un nonācis pie samērā elementāriem secinājumiem.

Papīrs

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir ar dažāda izmēra, krāsas un formas lapiņām piestūķēts maks, kabatas, soma, galds un mašīna. Lapiņas ir ar absolūti savā starpā nesaistītu saturu un tiek iznīcinātas pēc tam, kad tās vairs nav vajadzīgas vai arī piefiksētā informācija ir nokļuvusi kādā citā glabāšanas veidā.

Diktofons vai videoieraksts

Viens no bezjēdzīgākajiem veidiem. Es nespēju Youtube noskatīties klipu līdz beigām, ja tas ir pārāk garš, nekad neesmu bijis audiogrāmatu vai audioblogu (podkāstu?) lietotājs. Es vienkārši nespēju ilgstoši koncentrēties uz lietām, kas man saistās ar izklaidi, ja tās ar izklaidi nav saistītas. Video priekš manis ir izklaide (izņemot, varbūt, ziņu sižetus par ļoti svarīgām lietām, jo pārsvarā ziņas es lasu), audio priekš manis ir mūzika. Un mūziku es klausos ikdienā daudz. Un tāpēc man ir grūti saprast, kā var piesārņot manu audio ēteru ar kaut ko citu. Līdz ar to diktofoni un audioieraksti man nekad nav palīdzējuši. Nu labi, diktofonu esmu lietojis kad gatavoju publikācijām intervijas, bet tas ir kas cits.

Aplikācijas datorā un telefonā

Visi tie Evernote, Microsoft OneNote, SimpleNote, Moemonic, To-Do, Stickies un tamlīdzīgie produkti (man apnika visiem linkus likt, gan jau paši atradīsiet) ir absolūti bezjēdzīgi manam prāta iekārtojumam, jo es šādas aplikācijas spēju lietot nedēļu/divas un tad pieķert sevi pie domas, ka neesmu to jau pāris dienas atvēris vaļā.

Tukšas e-pasta kastītes politika un Google Calendar

Kādreiz izmantoju neizlasīto SMS politiku, bet SMS vairs tā nestrādā. Jo ir neiespējami iepazīties ar SMS saturu, to neizlasot. Bet tad, kad tu to izlasi, tu par to aizmirsti tieši tikpat viegli, kā par Twitter direct messages. Un līdz ar to tev tāpat saņemtā SMS darbs/uzdevums ir kaut kur jāpārraksta.

Lieliskākais darbu plānotājs ir e-pasts. Tukšas pastkastītes politika ir absolūti labākais komunikācijas veids ar manām smadzenēm, ja tas attiecas uz darbiem, kas ir jāizdara kaut kad, bet nav noteikts, kad tieši. Bieži telefonsarunā piekodinu, lai labāk raksta man e-pastu, jo es tāpat pusi no runātā aizmirsīšu, ja tas saistīts ar kādu ilgākā termiņā būtisku lietu. Ar e-pastu ir vienkārši: kad darbs ir izdarīts, izmet ārā e-pastu un aizmirsti par to. Lieliskākais to-do uz planētas.

Paralēli darāmos darbus es plānoju Google Calendar. kurā man ir desmit kalendāri, kas sasaistīti ar dažādiem uzņēmumiem/darba grupām/cilvēkiem. Tracina gan tas, ka pagaidām nav izgudrots neviens kalendāra skats, kas mani apmierinātu.

«Vēlāk pieķersos» veida plānošanas rīki

Šis ir viens no būtiskākajiem ikdienas interneta pārlūkošanas galvassāpju cēloņiem. Populārākais scenārijs: atver kaut kādu resursu un saproti, ka tev tagad nav laika/lustes/nepieciešamības šo resursu pētīt, bet tas ir pietiekami būtisks, lai saglabātu priekšdienām. Tad esmu izkristalizējis trīs veidus, ko šādos gadījumos darīt.

1. Raksts, kas jāizlasa. Šis, daudz nedomājot, nokļūst Readability un tad es to izlasu kaut kad telefonā. Piemēram, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Paņēmiena negatīvais moments ir tāds, ka var gadīties, ka ar sabiedrisko transportu ilgākā maršrutā es pārvietojos tikai pēc mēneša un lasāmais jau būs zaudējis aktualitāti.

2. Lapa šķiet interesanta. Ja mani ieinteresē lapas saturs un es redzu, ka tas tiek atjaunots, es pievienoju lapas RSS plūsmu Google Reader kontam (aka laikam drīzumā tas būs The Old Reader) un sekoju līdzi izmaiņām. Paņēmienam ir vairāki mīnusi. Ja lapai nav RSS, 90% gadījumu es lapu vienkārši aizveru un aizmirstu par tās eksistenci. Ja lapas RSS netiek atjaunots, es vienkārši aizmirstu par šo lapu, sev nemaz par to nezinot (nepienāk jauna lasāmviela).

3. Lapa šķiet interesanta, bet tā nav saistīta ar lasīšanu. Visbiežāk tās ir kaut kādas programmu apraksta lapas, bibliotēku datubāzes un tamlīdzīgi. Šādas lapas es glabāju Firefox tabu grupās un pievēršos šīm grupām tad, kad man rodas vajadzība. Vēl, protams, no neatminamiem laikiem ir saglabājusies pamatīga Bookmarks kolekcija, kurā neesmu ielūkojies vismaz pāris gadus. Tabu grupas strādā pārliecinošāk, jo, skatoties līdzīgus resursus vienmēr ir iespēja aizvērt mazāk vērtīgo un aizmirst par to. Ar grāmatzīmēm vienmēr ir lielāks čakars.

Galvenais šī ieraksta iemesls

Kārtoju elektronisko dokumentu arhīvu un atradu *.txt failu, kurā pēdējās izmaiņas tika veiktas 1996. gadā. Tas bija mana pirmā elektroniskā ideju glabātuve. Esmu sapratis, ka tieši tādi*.txt dokumenti man sāk atkal un atkal parādīties un arī tagad viens tāds eksistē Dropbox folderī un praktiski vienmēr arī ir atvērtā veidā datorā un viedtālrunī.

Jaunā Samsung Galaxy S4 apskats

Mājsaimniecības rīks, kas bija labs tikai Padomju Savienības laikā

12 Replies

Konservu ataisāmais nazis.

Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?

Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?

Laika plānošana un elektronisko kalendāru dizains

6 Replies

Ja Google kādreiz izdomās ar savu kalendāru izdarīt to pašu, ko tas ir ieplānojis izdarīt ar Google Reader, es raudāšu krokodila asarām.

Es plānošanai par pamatu vienmēr esmu vadījies nedēļas griezumā. Tāpēc priekš manis visērtākais un pārskatāmākais veids, kā skatīties uz saplānoto ir divu nedēļu šķērsgriezums. Google Calendar ar to lieliski tiek galā.

Google kalendārs divu nedēļu skatā.

Ir daļa notikumu, kas ir piesaistīti konkrētam laikam, bet liela daļa ir saistīta tikai ar konkrēto datumu. Tāpēc šāds skats man šķiet visoptimālākais. Protams, ideālā pasaulē es gribētu savu dzīvi plānot tā, kā tas notika sešus-septiņus gadus atpakaļ — pierakstu veidā papīra plānotājā. Tomēr pierādījās, ka galvenais šāda papīra plānotāja mīnuss ir tas, ka nav iespējams veikt saprātīgu meklēšanu vecos ierakstos. Teiksim, atrast telefona numuru džekam no Pabažiem, ar kuru tikos kaut kad rudenī.

Viedtālruņi izmainīja un sagrāva visu manu ideālo plānošanas ritmu. Senāk varēja vēsi atsmērēties ar tekstu «Atsūti e-pastu. Neesmu pie datora, nevaru pateikt, vai tieku.» Tagad tas nestrādā, jo visu var momentāli apskatīties. Tikai žēl, ka tas notiek teorētiski. Jo praktiski uz viedtālruņiem neko apskatīties lāga nevar. Par to es gaužos jau kopš Nokia N8 laikiem un nekas nav mainījies arī pārejot no Symbian uz Android bāzēto Samsung Galaxy SIII. Iebūvētais kalendārs ir vienkārši kaut kas prātam neaptverami sūdīgs.

Daļēji problēmu atrisināja aplikācija Agenda, bet ilgāk palietojot arī tā sāk besīt. Pirmkārt, nav iespējams uzstādīt, lai nedēļa sākas ar pirmdienu. Otrkārt, sarakstam nav normāli sadalītas dienas, līdz ar to nav skaidrs, kurā dienā kurš notikums notiek, ja to ir ļoti daudz (mēnesis + šodienas datums + šodienas plānu saraksts skatā). Nu un vēl čupiņa ar sīkumiem, bet tomēr labāk, kā S Planner.

Mani ļoti interesē, kā citi plāno savus darbus un kādus rīkus vai tehnoloģijas brīnumus izmanto, lai varētu sakarīgi to darīt? Kādi, jūsuprāt, ir izcilākie dizaina (gan vizuālā, gan funkcionālā) piemēri? Share, retweet un ko nu tur vēl. Man ļoti ļoti gribās zināt citu pieredzi.

Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona un Audēju ielu krustojums. Satiksmes noteikumi.

6 Replies

Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona un Audēju ielu krustojums.

Nerīdziniekiem būs grūti saprast, bet arī viņiem šis krustojums noteikti ir pazīstams. Iesākumā aprakstīšu, kas tad te īsti notiek. No Barona ielas puses ir brauktuve ar sešām joslām (divas katrā virzienā un divas tramvaja sliedes) precīzi nepateikšu, bet vienā brīdī abās pusēs sākas/beidzas organizētā stāvvieta, uz Aspazijas bulvāra ir divas brauktuves, kas atdalītas ar zaļo zonu. Brauktuve, kas tuvāk Barona ielai sastāv no divām braukšanas joslām vienā virzienā, kā arī organizētas stāvvietas brauktuves labajā pusē. Brauktuve, kas tuvāk Vecrīgai, sastāv no divām tramvaja sliedēm brauktuves kreisajā pusē, vienvirziena satiksmes divās braukšanas joslās un organizētas stāvvietas labajā pusē. Audēju iela iznāk no Vecrīgas, tur ir divas braukšanas joslas, katra savā virzienā un ierīkota organizēta stāvvieta abās brauktuves pusēs (vienā pusē ir taksometru stāvvieta, bet tas lietas būtību nemaina). Šajā krustojumā ir interesanti iebraukt no trīs virzieniem, jo virziens no dzelzceļa puses (dienvidiem) pa Aspazijas bulvāri ir captain Obvious un neprasa īpašus komentārus.

Piebilde. Pirms krustojuma ne no vienas puses nekādu speciālu izkārtojumu regulējošu zīmju nav.

Braukšana krustojumā, virzoties no Barona ielas puses

1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu un veicam manevru, kad iedegās zaļā gaisma.

2. Ja krustojumu vēlamies šķērsot un iebraukt Vecrīgā, piebraucam pie krustojuma pa labo joslu vai arī varam iebraukt otrajā joslā un šķērsot krustojumu.

3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jau pirms krustojuma ir jāpārkārtojas uz tramvaja sliedēm un jāšķērso pirmā brauktuvju krustošanās vieta pa tramvaja sliedēm, pēc tam veicot manevru pa kreisi.

Visos gadījumos ir tikai divi varianti, kad mums ir jādod ceļš. Ja pa Barona ielu tuvojas tramvajs, kas grib nogriezties pa labi (ceļš jādod 2. un 3. gadījumā). Ja Aspazijas bulvāri šķērso gājēji vai velosipēdisti. Vairs nevienam un nekad ceļš nav jādod.

Braukšana krustojumā, virzoties pa Aspazijas bulvāri no ziemeļiem

1. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa labi, braucam pēc iespējas tuvāk labajai malai un, kad iedegās zaļā gaisma, šķērsojam krustojumu.

2. Ja krustojumā vēlamies braukt taisni, ieņemam pirmo vai otro joslu un šķērsojam krustojumu, kad to atļauj darīt luksofora signāls.

3. Ja krustojumā vēlamies nogriezties pa kreisi, mums jāieņem kreisā josla (bet ne no tramvaja sliedēm) un jāveic manevrs.

Pirmajā gadījumā, nogriežoties pa labi, mums ir jādod ceļš jebkuram gājējām vai velosipēdistam, kas atrodas uz Audēju ielas brauktuves vai vēlas to šķērsot.

Otrajā gadījumā mums nav jādod ceļš nevienam.

Trešajā gadījumā mums ir jādod ceļš gājējiem, kas šķērso Barona ielu, tramvajiem, kas brauc pretim vai no aizmugures pa Aspazijas bulvāri kā arī visām automašīnām, kas brauc no aizmugures pa tramvaja sliedēm. Wait, what? Tieši tā. Ja kaut kāds bembists apdzen pirmo un otro joslu pa tramvaja sliedēm, bet auto, kas nogriežas pa kreisi, nebūs šo palaidis, šis auto būs vainīgs ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Bembistam, protams, arī iedos sodu (par agresīvu braukšanu), bet CSN viņš nebūs izraisījis.

Braukšana krustojumā, izbraucot no Vecrīgas pa Audēju ielu

Šis jums uzspridzinās smadzenes. Izbraucot no Vecrīgas un braucot visos virzienos, mums ir vienmēr un visiem jādod ceļš. Jebkādā situācijā, jebkurā gadījumā. Uzmanīgajam lasītājam jau šķita, ka es kaut ko palaidu garām aprakstā par nogriešanos pa kresi no Barona ielas. Es neko nepalaidu garām. Uz Audēju ielas krustojumā stāv 528. un 529. ceļa zīmes (Dzīvojamā zona un Dzīvojamās zonas beigas). Savukārt Ceļu satiksmes noteikumos rakstīts:

157. Izbraucot no dzīvojamās zonas, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

Lūk tādi pīrāgi.

Kā notiek ikdienā? Protams, ka neviens, kas izbrauc no Vecrīgas, nevienu nekur nelaiž. Un no Barona ielas kreiso pagriezienu visi taisa no otrās joslas.

Pareizrakstības nodarbības #5. Gada bezjēdzīga minēšana tekstā.

11 Replies

Datuma pieraksts skrejlapā par tikšanos Silakrogā.

Mani ļoti kaitina nepamatota liekvārdība tekstos. Vēl vairāk, kā bezjēdzīga saīsinājumu lietošana. Ir atsevišķs liekvārdības piemērs, kas kaitina visvairāk. Tā ir gada pieminēšana tekstos, kam ir īstermiņa nozīme: afišās, paziņojumos, preses relīzēs, ziņās un apskatos par notikumiem un citos tamlīdzīgos tekstos. Piemēram, šis kļūdainais datuma pieraksts paziņojumā par tikšanos Silakrogā. Kāpēc, ja pasākums plānots tuvākajā sestdienā, šeit būtu jāmin arī gads, kad tas notiks? Kādu informatīvo labumu tas nes? Ko no tā iegūst lasītājs?

Datuma pielietojums Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mājaslapā.

Vēl stulbāk par iepriekšējo piemēru ir lietot saīsinājumu «š.g.» vai pilno formu «šī gada». Ļoti izbrīna, ka piemēru man izdevās atrast tādas iestādes mājaslapā, kurai būtu jāizglīto par pareizu valodas lietojumu. Izanalizēsim sīkāk šo piemēru, lai ir skaidrs, kāpēc tas ir muļķīgi.

LU SZF mājaslapas jaunumu sadaļā tiek publicēta aktuālā informācija. Tā tiek publicēta vairāk vai mazāk regulāri, līdz ar to ir neiespējami 2013. gada martā pirmajā lapā atrast informāciju par 2012. gada martu. Raksts tiek iesākts ar virsrakstu «Par SZF darba laikiem no š.g. 25.marta līdz 1. aprīlim», kam seko publikācijas datums un raksta teksts. Ja jau tiek minēts publikācijas datums, tad ir arī skaidrs, par kura gada darbalaikiem ir runa. Pavisam neticami būtu, ka 2013. gada 25. martā tiktu publicēta informācija par 2014. gada darbalaikiem. Bet, pieņemsim, ka tā būtu. Tad virsraksta «š.g.» vietā parādītos «2014. gada». Šādā un vienīgi šādā gadījumā gada minēšana datumā būtu loģiska un pamatota.

Cits piemērs. Ir gadumijas laiks. Decembra vidū mēs publicējam informāciju par to, kas notiks konkrētos datumos decembra beigās un janvāra sākumā. Vai šajā gadījumā būtu jāmin arī gads? Nē. Jo notikumi, kas seko viens otram, nevar radīt apjukumu, norādot uz, teiksim, nākamā gada decembri.

Kad vajadzētu lietot pilno datuma pierakstu, kā arī apzīmējumu «šī gada»?

Oficiālos paziņojumos, kam ir saistoša nozīme (var lietot tikai gada pilno pierakstu). Piemēram, ja pašvaldība paziņo par nākamā gada budžetu, tad ir jāsaka konkrēts gads, par kuru budžetu ir runa. Ja namu pārvalde ziņo par ilgstošiem remontdarbiem vai plānotiem pasākumiem, kas norisināsies ilgstoši (piemēram, atkritumu izvešanas grafiks). Šeit gan arī ir jāatzīmē, ka, ja namu pārvalde ar lapiņu pie durvīm vai pastkastē paziņo par to, ka 5. augustā būs atslēgts ūdens, jo tiks veikti remontdarbi, gadu nav jāmin. Ja man namu pārvalde paziņos 2013. gadā par 2014. gada 5. augusta remontdarbiem un, kad 2014. gada 5. augustā es sūdzēšos par to, kāpēc es nezināju (būšu pamatoti gada laikā jau par to aizmirsis), man būs taisnība, jo namu pārvalde nav darījusi visu iespējamo, lai informētu sabiedrību.

Tekstos, kur ir runa par vairāku gadu datiem vai arī tiek salīdzināti dažādi gadi. Šādā gadījumā var lietot arī apzīmējumus «šī gada», «nākamā gada» un «iepriekšējā gada», lai literāri bagātinātu tekstu (izvairītos no atkārtošanās). Teiksim, preses relīzē par rūpnīcas vairāku gadu būvniecības noslēgumu būtu tikai pamatoti minēt gadus, tādējādi precizējot, kad ir notikuši konkrētie notikumi.

Dokumentos un piemiņas/apliecinājuma simbolos. Šis laikam ir saprotams visiem. Ir svarīgi, kad dokuments ir tapis vai kad ticis apliecināts ar parakstu. Tas pats attiecas arī uz piemiņas vai apliecinājuma simboliem — diplomiem, medaļām, piemiņas zīmēm. Ja sportists sacensībās ir ieguvis diplomu un vēlāk tos rāda saviem bērniem, viņam pašam būtu būtiski zināt, kurā gadā tas tika piešķirts.

Jebkurā elektroniskā publikācijā, ja tā ir no iepriekšējā kalendārā gada. Šis ir viens no būtiskākajiem. Kad strādāju pie viena portāla komentāru sistēmas funkcionālā apraksta, kā reiz saskāros ar to, kā pareizi datēt komentārus. Tātad, šeit shēma ir gaužām vienkārša. Šodien mēs komentāra aprakstam rakstam tikai laiku, vakar un līdz gada sākumam mēs rakstam datumu un laiku. Agrākiem komentāriem mēs rakstam gadu, mēnesi un laiku.

Tai pat laikā, ja runa ir par publikācijām (lasi — rakstiem). Jebkura publikācija, kas tiek tiek drukāta, apskatīta arhīva skatā (vai atvērta) vai saglabāta uz datora, tad ir vai nu jāmin pilnais publicēšanas datums (gads, datums, laiks), vai arī ir jābūt redzamam, kad šī publikācija ir drukāta, apskatīta vai saglabāta (drukāšanas gadījumā paraksti ar to nodarbojas pārlūks, lapas augšējā vai apakšējā malā izdrukājot datumu un saiti uz konkrēto lapu).

Kopsavilkums

— «š.g.» nelietojam nekad
— «šī gada» lietojam tikai tad, ja tekstā jau ir minēts gads un negribas atkārtoties
— gadu nerakstām, ja notikumi notiek pāris mēnešu periodā pirms vai pēc publikācijas
— vienmēr datumu cenšamies rakstīt bez gada. Ja, pārlasot tekstu ir skaidrs, ka cilvēks var sajaukt vai pārprast, tikai tad pieliekam gadu
— nejaucam dokumenta izveides/apstiprināšanas datēšanu ar datuma pieminēšanu dokumentā