Īpašais radio ziņu izdevums «Ziņas vieglajā valodā» ir ļoti veiksmīgs projekts, kas darbojas jau vairākus gadus. Nesen pamanīju, ka LSM.LV šai rubrikai ir parādījies jauns pieteikums, kas ir daudz veiksmīgāks par līdz šim izmantoto raibo avīžfonu, tomēr prasa mazas korekcijas.
«Ziņas vieglajā valodā» Latvijas Radio veidotais pieteikums.
Ir viena lieliska lieta, kas ir izdarīta: augšējā reģistrā rakstītais teksts «ZIŅAS VIEGLAJĀ VALODĀ» ir izretināts, lai tas būtu vieglāk lasāms. Tai pat laikā tas, ka ir izretināts arī apakšējā reģistrā rakstītais teksts «Vienkārši par svarīgo» ne pavisam nav labi. Teksts sabrūk un nav sasaistīts, tāpēc maketētājam nācās ielikt sarkano svītru, lai kaut kā savilktu abus blokus un palīdzētu acij noķert tekstu. Šis ir viegli labojams.
Te gan būtu vērts pieminēt, ka Open Sans fontā nav diez ko veiksmīgi izveidoti starpburtu pāri. Piemēram, starp J un A atstarpe ir par mazu, starp G un L — neproporcionāli liela, bet manuālo koriģēšanu šoreiz izlaidīsim, tikai piekārtosim esošo. Pirmajā rindā nedaudz jāsamazina starpburtu atstarpes, lai vārdi turās kopā, savukārt otrajā rindā retinājums vispār ir jāizslēdz.
Uzreiz acīs iekrīt tas, ka otrā rinda atrodas nedaudz par augstu, jo tā jau spēj dzīvot patstāvīgu dzīvi, bez sarkanās līnijas. Tāpēc tā jāpabīda nedaudz zemāk, veidojot simetriju virs un zem sarkanās līnijas.
«Ziņas vieglajā valodā» Latvijas Radio veidotā pieteikuma tekstu labojums.
Bet var arī iet tālāk un atbrīvoties no šīs līnijas vispār, jo tās funkcionālā jēga ir pazudusi. Pie reizes arī sakārtot objektus tā, lai tie ir uzlikti uz sleju režģa un tad atsevišķos elementus jau satur kopā maketa simetrija.
«Ziņas vieglajā valodā» Latvijas Radio veidotā pieteikuma maketa lauzuma iterācija ar simetrisku objektu izvietošanu.
Kaut kur pa vidam visām klasiskajām nesaprašanām, kas rodas, komunicējot ar jauno paaudzi manā bērnības žargonā (učene, šuce un tamlīdzīgi) izpeld arī pavisam skaidras un mūsdienās saprotamas lietas, kuru saknes ir tik senilas, kā Save pogā attēlotā diskete.
—Pārtīt dziesmu
—Pagriezt pulksteni
—Nolikt/pacelt klausuli
—Salauzt maketu
Es domāju, ka šis saraksts patiesībā ir ļoti ļoti plašs, tik jāpieliek kolektīvā saprāta spēks, lai varētu to papildināt.
Nu jau tikai dīvaiņi nemigrē savu ofisa darba vidi uz mākoni un viens no lieliskākajiem produktiem, ar kuru Microsoft ir nācis jau labu laiku atpakaļ klajā ir Office365. Bet, tā kā mēs esam veci nūģi un mums vajag, lai viss ir pieejams vecajā, labajā GMail, tad rodas jautājums, kā savu Office365 e-pastu ar GMail saslēgt.
Ja migrāciju no lokālā e-pastu servisa uz Office365 sisadmins jau ir veicis, nav iemesla uztraukties par to, ka konts no GMail būs jādzēš ārā, migrācijas laikā konta parametri tiks pārrakstīti un viss strādās uzreiz.
Zem Import mail and contacts uzklikšķinām uz tāda paša nosaukuma saites.
Ierakstām logā What account do you want to import from? savu Office365 pieslēgto e-pasta adresi, nākamajā dialoglogā ierakstām Office365 paroli, POP username ir e-pasta adrese, POP server ir outlook.office365.com, ports jānomaina uz 995 un jāieķeksē Use SSL.
Nākamajā dialoglogā darām, kā pašiem ērtāk, galvenais ieķeksēt Import mail un tad spiežam Start import.
Ja jums pirms tam jau bija nokonfigurēts šis e-pasta konts GMail, tad atliek nomainīt Send mail as sadaļā izejošā e-pasta serveri un pārliecināties, ka Check mail from other accounts stāv Office365 pieejas dati, nevis vecie.
Tiem, kam slinkums iepriekšējos burtus lasīt un paši ir lieli puikas, redz kur visi Office365 e-pastu servisa pieejas dati.
IMAP
Server name: outlook.office365.com
Port: 993
Encryption method: SSL
POP3
Server name: outlook.office365.com
Port: 995
Encryption method: SSL
SMTP
Server name: outlook.office365.com
Port: 587
Encryption method: TLS
Derētu gan atgādināt, ka GMail neatbalsta IMAP pieslēgumu citiem kontiem, toties ļauj citiem pieslēgties caur IMAP pie GMail. Tāpēc, ja ir vēlme sinhronizēt lasītos/nelasītos e-pastus, tad, diemžēl, vienīgā iespēja ir importēt visus e-pastus GMail un tad caur IMAP savienoties atpakaļ uz Office365 jau pie GMail konta. Čerez žo, bet strādā.
Tradīcijām bagātas cilvēku grupas slimo ar hronisku nespēju paskatīties uz sevi kritiski. Turklāt slimo gan nacionāli noskaņots miests Pierīgā, gan starptautiska līmeņa uzņēmumi, gan zivju tirgus sētnieki. Jo acīmredzamāks ir absurds, jo grūtāk to ieraudzīt.
Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73.
Eksperimentējot ar smēķēšanas atmešanu, viena no pirmajām jocīgajām sajūtām bija pastiprināta oža. Pēkšņi varēja sajust gan to, kā Raiņa parkā dārznieki maina apstādījumos puķes, gan to, ka pelnutrauka smaka ir ne vien tikko smēķējušiem cilvēkiem, bet arī teju katrai ieejai jebkurā ēkā.
Norāde par smēķēšanas aizliegumu un miskaste ar pelnutrauku zem tās. Ieeja Latvijas nacionālās bibliotēkas galvenajā ēkā.
Tieksme novietot lietas tur, kur tām nebūtu jāatrodas ir saprotama — klišejiska domāšana, kas balstīta uz senču «viedo pieredzi». Tieši tāpat vēl pāris paaudzes centīsies brūces ārstēt ar ceļmallapām, krāmēs šīfera lauskas uz grants ceļiem seguma stiprināšanai un meklēs dzeguzes dziedājumā privātā kapitāla pieaugumu.
Sols un atkritumu urna tirdzniecības centrā Domina, kas ir atdalītas ar lielu dekoratīvo apstādījumu.
Un tad ik pa brīdim mēs sastopamies ar negaidītiem risinājumiem, kas bez iedziļināšanās pat nešķiet ievērības cienīgi. Tai pat laikā kaifs no šo triviālo risinājumu pielietojuma ir milzīgs.
Autobusu pietura Līgotņi uz šosejas P73. Bez drazas smakas autobusu pieturā (mrserge.lv versija).
Paliek neatbildēts jautājums: kāpēc tad tas tā vispār ir noticis? Kāpēc miskastes atrodas pie soliem un pelnutrauki atrodas pie ieejas durvīm? Tāpēc, ka labiekārtojot autobusa pieturu, solu ar miskasti uzzīmēt blakus bija vienkāršāk. Tāpēc, ka atkritumu urnu pie ieejas publiskā ēkā apvienot ar pelnutrauku ir vienkāršāk par divu atsevišķu objektu uzstādīšanu. Nedomāt un darīt kā parasti — tas vienmēr ir vienkāršāk.
Vienkāršākais veids kā izveidot pārliecību par kaut kā svarīgumu — radīt iespaidu, ka tas ir kaut kas sarežģīts, parastam prātam neaptverams, bet ļoti svēts un godājams. Nu un vēl jāpiebilst, ka jāklausa tikai «lielie» cilvēki, jo viņi zinās labāk, ko ar šo nezināmo, sakrālo darīt.
Sekojot ažiotāžai ap Facebook lietotāju datu noplūdināšanu (pie kuras gan paši lietotāji arī ir vainojami), neaizmirstot arī par jauno ES Vispārīgās datu aizsardzības regulu, piekurinot paniku Latvijas 2018. gada Saeimas vēlēšanu dēļ, milzīgu ažiotāžu pēkšņi ir guvusi ņemšanās ap automatizēti veidotiem kontiem Tviterī, kas masveidā sākuši piesekot daudz maz aktīviem kontiem.
Tvitera sekotājs–olgalvis.
Redzot ņemšanos ap šo tēmu, man lieku reizi gribētos atgādināt, ka nevajadzētu celt paniku par lietām, kas nav nedz mītiskas, nedz provocējošas, nedz kaut kādā veidā tevi ietekmēt spējīgas, ja vien pats neļaujies ietekmei.
Cilvēks vai bots, kas pieseko tev Tviterī, nekādā veidā neietekmē informāciju, kuru tu lasi.
Par jebkura Tvitera konta autentiskumu un vērā ņemamību var spriest, apskatoties, kas seko šim kontam, nevis kam šis konts seko. Konti, kuru informācijai uzticies ir jāvērtē, paskatoties, kam šis lietotājs seko. No tā arī drīkst izdarīt secinājumus par to, kādi informācijas avoti ietekmē šī lietotāja domāšanu un spriestspēju.
Lasi, ko tvitera konts ir publicējis pirms tam, lai spētu identificēt kopainu, nevis spriest pēc viena tvīta.
Lietotāji, kuriem seko Tvitera konts @drosais_uzvar
Tvitera konta @ingaspringe aktivitāšu vēsture.
Ņemšanās ap botiem, kas sāk masveidā sekot kontiem ir nekas vairāk kā bezjēdzīga laika un nervu tērēšana. Protams, īpaši pedantiskiem cilvēkiem nevar pārmest mēģinājumus tīrīt savus kontus no šādiem sekotājiem. Milzīgs respekts stahānoviešiem, kas par viltus kontiem ziņo Tvitera administrācijai. Bet jēgas no tā nav absolūti nekādas un ar drazas kontiem ir jācīnās pašiem servisa uzturētājiem, savukārt lietotāju pienākums būtu šos kontus vienkārši ignorēt.
Tā kā pamata plūsma ar tvītiem jau labu laiku ir piebāzta ar drazu (reklāmas, ieteikumi, «svarīgākie» tvīti, utt.), ir pavisam vienkāršs veids, kā šo drazu filtrēt un lasīt tiešām to, ko vēlies — izveidot lasāmo kontu listes (lists) un lasīt jaunus ierakstus tikai tur. Listēs nav spama un tās ir hronoloģiski sakārtotas.
Un būsim pavisam godīgi pret sevi un veselo saprātu — jauna konta izveide, pat ja to dara rociņām, aizņem ne vairāk par minūti. Tātad stundas laikā var uztaisīt 60 kontus, no kuriem dragāt jebkādu sviestu un jebkam. Bet tiktāl, cik mēs paši nesākam šiem kontiem sekot, par tiem interesēties un stāstīt, neviens no šiem kontiem nespēj piedrazot mūsu informācijas vidi.
Galu galā, atcerēsimies pavisam neseno pagātni, Delfu komentētāji, tante no Bauskas un pārējie zvēri. Savelciet sinapses paši. Jo stulbākais, kas var notikt jau noticies, medijiem nez kāpēc tas ir kļuvis ļoti būtiski un viņi uz to pat sāk atsaukties. Un tas ir ļoti, ļoti bēdīgi.
Lai teksta lasīšana nekļūtu par pārbaudījumu, ir vērts pievērst uzmanību tam, kā tiek komponēta plūsma un savstarpēji sasaistās rindas. Ja nonākot līdz rindas beigām, lasītājam acīm ir jāskenē viss makets teksta turpinājuma meklējumos, tad šāds makets ir jāpārtaisa.
Eksistē vecs triks, kas nāk no avīžu izklājumu plānošanas — aizstāt reālu tekstu ar neitrāliem blokiem, tādējādi novēršot uzmanību no satura un palīdzot koncentrēties uz lauzuma būtību.
lsm.lv raksta lauzums ar aizklātiem teksta blokiem.
Uzreiz kļūst skaidri redzams, ka teksta bloki ir izkaisīti un secīguma princips nav ievērots. Pēc ievada pamatteksts sākas nenosakāmā pozīcijā slejas vidū, pirmās rindkopas pēdējā rinda bezjēdzīgi karājas zem audiomateriāla ielauzuma.
Pievērsiet uzmanību, ka, kaut gan ievads jau tā ir izcelts ar pustrekno fontu un palielinātu burtu izmēru, lai saglabātu bloka vienotību, dizainerim nācās ielikt pirms un pēc ievada līnijas, kas saturētu šo teksta bloku kopā. Un ir viegli pamanīt, ka lielāko putru maketā ir savārījis audiomateriāla ielauzums, kura pārnešana uz labo pusi būtiski uzlabotu teksta lasāmību.
lsm.lv raksta lauzuma labojums.
Tagad tikai atliek tikt galā ar saikļu karāšanos rindas galos, šķidro retinājumu un novākt traucējošās līnijas ievada rindkopai.
Ielauzumu ielikšana tekstā un līdzināšana pēc kreisās malas ir ļoti specifisks un sarežģīts maketa veids, kas sevi reti attaisno un praktiski nekad nenostrādā bez manuālām korekcijām. Princips vienādi darbojas gan drukātajos, gan elektroniskajos maketos (ja nu vēl šī robeža vispār būtu īpaši jānodala). Daudz veiksmīgāks risinājums ir daļēja iznešana ārpus teksta slejas, bet par to kādu citu reizi.
New York Times ielauzums ar daļēju iznešanu ārpus rindas.
Ir klāt tas skaistais un burvīgais laiks, kad «The weather outside is frightful» skan ne tikai lielveikalos, benzīntankos, bērnudārzos un suņu pastaigu laukumos, bet arī sapņos. Un te nu es sapratu, ka šogad esmu negodīgi atstājis jūs bez Ziemassvētku dāvanām.
Šis ir jau devītais gads, kopš mrserge.lv blogā publicēju izdari-pats-savām-ķepiņām kalendāru nākamajam gadam.
Kalendārs ir radīts cilvēkiem, kuriem svarīgs ir katrs kvadrātcentimetrs sev apkārt un viņi nav aizmirsuši, kas ir pildspalva un zīmulis. Tas satur tikai svarīgākās lietas: datumus mēneša skatā, nedēļu numurus, valsts noteiktos oficiālos svētkus un brīvdienas 2017. gadā, pilnmēness fāzes iestāšanos Rīgā un ļoti daudz brīvas vietas, kur zīmēt, rakstīt un plānot. Nekādu kaķīšu, nekādu dabas skatu, nekādu vārdadienu.
Mr. Serge 2017. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.
Mr. Serge 2017. gada kalendāra makets ir A formātā un ir brīvi drukājams gan A4, gan A1 formātā. Pēc pieredzes, visērtākais izrādījās A2 formāts, kuru pēc tam iesien spirālē. Tad to var lietot gan uz galda, gan arī piekarināt pie sienas, kad uz galda tas traucē. Izdrukāt 13 lapaspuses var mājās vai ofisā. Tad atliek vien sašūt lapas. Padoms: nedrukā uz stipri krītota un kalandrēta papīra (spīdīga), savukārt sašūt vari aiznest uz jebkuru kopēšanas salonu.
Kalendārs pieejams divos veidos. PDF (tūlītējai drukai) un IDML (maketēšanas frīkiem):
Kalendāru drīkst drukāt, pārsūtīt, pārtaisīt, adaptēt. To nevar zagt, jo nevar nozagt to, ko dodu bez maksas. Divi lūgumi: izmantojot atsaukties uz blogu un ziņot šī raksta komentāros, ja pamanīta kāda kļūda. Protams, man būtu arī ļoti jauki zināt, kur kalendārs tiek izmantots.
Interesantas muļķības par 2017. gadu
Divi mēneši 2017. gadā beigsies ar svētdienu un tā nu tas sanāk, ka arī gads beigsies svētdien. Tā kā sūkstēties par iešanu darbā 2. janvārī mēs varēsim divus gadus no vietas. Jau šobrīd ir oficiāli zināma viena pārceltā brīvdiena, kas būs 20. novembrī, jo 18. novembris iekrīt sestdienā. Bet ierēdņi vēl plāno valsts un pašvaldības iestādēm 5. maiju arī pasludināt par brīvdienu, pārceļot to uz 13. maiju. Lieldienas 2017. gadā atkal būs man daudz pieņemamākajā aprīlī, savukārt Jāņus svinēsim tikai trīs dienas.
Priecīgus visiem Ziemas saulgriežus. Nākamajā gadā novēlu jums homeopātiski daudz raižu, no glutēna brīvas galvas un domas, veselīgu attieksmi pret kritiku un kritisku attieksmi pret ziņām.
—Do you really think you can stop us Mr.Cowboy?
—Well, Yippie-Ki-Yay MotherFucker!
Papildinājums 22. decembrī.Ozolnieku vidusskolā (kur, starp citu, es pats esmu uzsācis skolas gaitas) ir superīgs darbmācības pasniedzējs Dainis Šantars aka cyxob. Viņš ir viens no mana kalendāra ikgadējajiem patērētājiem un šogad kopā ar skolēniem uztaisījis ķēpātāju kalendāra bilžaino versiju (PDF, 15 MB). Nu un pie reizes viņš arī atsūtīja, kā lietojās 2016. gada kalendārs.
Pa ceļu brauc mašīna autopilota režīmā. Mašīnā brauc četri pasažieri. Uz ceļa izskrien bērns. Auto dators daudz ātrāk par cilvēku spēj veikt situācijas analīzi un secina, ka iespējami tikai divi scenāriji, abi ar letālām sekām — notriecam bērnu un izglābjam cilvēkus mašīnā vai nogalinām pasažierus un izglābjam bērnu.
1967. gadā pirmo reizi izvēles ētisko pusi aprakstīja britu filozofs Filippe Fūts kā vagonetes problēmu. To vēlāk papildināja ar modifikācijām un mūsdienās tā pazīstama arī kā dilemma par resno cilvēku.
Attiecībā uz mašīnām un algoritmiem, kādus tajās būtu jāiestāda, diskusija ir bezjēdzīga un morāles principiem šeit galīgi nav vietas. Nomainiet situāciju ar četriem pasažieriem un vienu bērnu pret situāciju ar vienu pasažieri un četriem bērniem. Nomainiet bērnus pret vienu pensionāru, Latvijas Pasta nodaļas darbinieku, nokritušu viedpalīgu vai kaimiņa suni. Un tagad iesēdiniet šos pašus personāžus mašīnā.
Automatizētajai sistēmai ir jādara absolūti viss iespējamais, lai glābtu tās saimnieka dzīvību. Kā Švarcnegera tēlotais terminators glāba Džonu Konoru no T-1000, tā Teslas (vai jebkuras citas pašbraucošās iekārtas) autopilotam arī ir jāpieņem aukstasinīgs lēmums pie jebkādiem apstākļiem darīt visu iespējamo, lai glābtu savu pasažieru dzīvības. Pat ja tas nozīmētu ietriekties haotiski skrienošu zombiju pūlī.
Jo ir grūti stādīties priekšā automašīnas pircēju, kas būtu gatavs pieņemt, ka viņa iegādātā auto smadzenes var nogalināt saimnieku, pirms slepkavības skaļruņos paziņojot «Vai! Cik skaists sunītis!».
Pieļauju, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem, ar ko saskaras dizaineri un maketētāji, ir daudzu portretu sakārtošana, nepadarot to par garlaicīgu kaudzīti ar attēliem. Ar to saskaras gan sociālo tīklu zīmētāji, gan viedtālruņu kontaktu sarakstu dizaineri, gan arī klasisko sejiņu galeriju maketētāji.
Cilvēkiem ir dažāda sejas forma, fotogrāfijas nāk no ļoti dažādām vietām un ir grūti piemeklēt vienāda rakursa un rakstura bildes, pinkaini mati un plikpauris blakus izskatās dīvaini, izteikts dubultzods ir sejas turpinājums, bet liels ādamābols tāds nav. Un tā tālāk. Iemesls apjukt ir pamatots.
Klasiskā 5:7 proporcija (ielu aptauja) portretfotogrāfiju kaudzītei ir garlaicīga. Tā rodas no fona atdalītās galvas, izgrieztas sejas (dienvidparks) kā arī Latvijā pēdējos gados populārās ovāli un apaļi izgrieztas portretbildes (pogas). Viens tāds piemērs kā reiz pagadījās LTV Ziņu dienesta tviterkontā, piesakot raidījumu Tiešā runa. Visnotaļ skaidri uzstādīts uzdevums, bet, apjūkot fotoarhīva piedāvātajās iespējās, maketa veidotājs uztaisīja haosu.
LTV raidījuma «Tiešā runa» vizuālais pieteikums sociālajos tīklos. Sarkanais aplis parāda fotogrāfijas formu, gaiši sarkanie pleķīši ir cilvēku sejas.
Pirmkārt, attēli nav vienādi nedz pēc lieluma, nedz pēc formas. Bet to vēl varētu norakstīt uz paviršību. Kas ir daudz svarīgāks: cilvēku seju izmērs dažādās bildēs. Māris Pūķis starp Aivaru Lācaru un Andu Rožukalni izskatās speciāli samazināts. Un visa augšējā portretu rinda padarīta mazāk svarīga par apakšējo.
Lai situāciju labotu, portreti ir jāizlīdzina pēc seju lieluma. Man gan neizdevās atrast visas bildes, kuras izmantoja LTV (un nebija arī fotožurnālista, kam pajautāt), bet šajā gadījumā tas tikai pierāda teorijas darbspējīgumu.
Praktiski portretu līdzināšanai kā atbalsta punktus jāizmanto acis un muti. Var izmantot arī zodu, bet sanāks čakars, ja būs bārdainie jālīdzina. Varētu izmantot pieri, bet čolkas atkal nāk modē un dažiem plikpauriem nevar pateikt, kur kādreiz mati bijuši. Tomēr arī tad vajag saprast, ka nāksies manuāli veikt nelielas korekcijas, jo mēs neesam Mattel rūpnīcā štancēti.
Ko noteikti nevajadzētu darīt ar portretiem: neproporcionāli staipīt attēlu, griezt nost pieri vai zodu, mest bildi spoguļattēlā (par to kādreiz atsevišķi pastāstīšu) vai citādi ietekmēt attēla patiesumu.
Starp citu, tāds pats princips tiek izmantots arī logotipu izkārtošanā maketos. Tikai šajā gadījumā jāņem vērā nevis acis un mute kā portretiem, bet gan logo laukums jeb vizuālais svars.
2009. gada cafe Leningrad pasākuma plakāts. Logotipi izkārtoti trīs rindās, katrā rindā ievērojot vizuālā svara principu.
Tā kā jau šķita, ka viss ir skaidrs, tāpēc sajaukšu galvu. Ne vienmēr vajag izmantot vienlīdzības principu. Dažkārt tas ir pārāk garlaicīgs risinājums. Fotogrāfijas var būt dažādas pēc izmēra, bet tām var būt līdzvērtīgs atveides princips.
Laikraksta «Die Zeit» pirmā lapa 2015. gada 1. oktobrī.
Visi portreti Die Zeit pirmajā lapā ir vienlīdz nozīmīgi, tomēr tie ir izkārtoti dažādos izmēros, lai maketa kopskats nebūtu garlaicīgs. Būtiski pievēst uzmanību konsekvencei: katra izmēra attēlos cilvēkiem sejas būs vienāda lieluma.
Paņēmienu, kad līdzvērtīgu vizuālo informāciju sakārto dažāda izmēra loģiskā mozaīkā, izmanto arī kvalitatīvu interneta veikalu lapās, jo tad preču skenēšana vairs nav monotoni garlaicīga.
P.S. Ja cilvēks aiziet uz fotobūdiņu, lai pašrocīgi uztaisītu dokumentu foto četros eksemplāros, tad viņš ir uztaisījis pašportretu. Selfijs ir murgs, ko lobē stilīgie Rīgas lokālos krafta alu pārdzērušies velofašisti.
Praktiski visām radošajām profesijām ir viena kopīga īpašība: formulējot darāmos darbus, to izpildes termiņus var izstiept līdz bezgalībai, izmaksas palielināt līdz kosmiskiem apmēriem un rezultātā norakt projektu, atstājot to puspabeigtu vai vispār nepalaižot.
Ir naivi cerēt, ka projekta izpilde notiks tieši tā, kā plānots. Kāds saslimst, kādam iestājas radošā krīze, saplīst dators, nobrūk mākoņdati, piegādātājs atved nepareizās komponentes. Turklāt cilvēkiem ir arī dažādi priekšstati par to, ko nozīme izdarīt darbu.
Programmētājam līdz otrdienai bija jānodod mājaslapas funkcionalitāte. Pirmdien vakarā programmētājs aizsūtīja e-pastu par to, ka ir pabeidzis darbu. Otrdien tika atklātas vairākas kļūdas, kuru labošana tika noslēgta piektdien. Faktiski sanāk, ka programmētājs darbu pabeidza tikai piektdien.
Fix budget, fix time, flex scope jeb FFF principa būtība ir nodot darbu laikā un iekļauties noteiktajā budžetā, nepieciešamības gadījumā upurējot papildiespējas. Rezultātā darbs tiek izdarīts laikā, savukārt papildfunkcionalitāte paliek kā pievienotā vērtība.
Galvenais FFF metodes ieguvums ir punktualitāte gan no izpildītāja, gan no pasūtītāja puses. Turklāt izpildītājs, nevis pasūtītājs diktē noteikumus.
Klients pasūtīja mājaslapas mobilās versijas izstrādi. Tika izstrādāts tehniskais projekts un nolikts nodošanas datums. Līdz termiņa beigām no tehniskā projekta realizēt izdevās vien ceturto daļu. Mobilā versija tika palaista laikā, bet atlikušās vēlmes tika atstātas nākamajai mājaslapas uzlabošanas iterācijai. Darbs tika izdarīts.
Nav vienkārši pārslēgties uz fleksēšanas darba stilu, bet jau pēc pirmā projekta būs jūtams gandarījums. FFF metode vienlīdz labi strādā lielos un mazos kolektīvos, gan mākslinieciskās profesijās, gan jurisprudencē.
Fiksējam termiņus. Ja projekts netiek realizēts laikā, klasiski ir pārbīdīt izpildes termiņus. Bet laiks nav atjaunojams resurss. Salīdziniet projekta nodošanu ar Ziemassvētkiem. Nav iespējams pārcelt Ziemassvētkus. Ir iespējams nenopirkt dāvanas.
Fiksējam budžetu. Kad problēmas tiek risinātas, palielinot budžetu, projekta realizācija tiek lāpīta palielinot izpildes laiku vai arī palielinot darbinieku skaitu. Kā jau pirms tam noskaidrojām, laiku palielināt nav iespējams, savukārt papildus cilvēkresursi palēnina izpildes procesus un bieži vien noved pie vēl lielākām problēmām.
Fleksējam. Kad nav iespējams ziedot laiku, budžetu un kvalitāti, ar izslēgšanas metodi tiek izslēgtas (fleksētas) funkcijas. Vienkāršoti skaidrojot: no projekta tiek izmests tas, ko nav iespējams laikā paveikt.
Jebkurš cilvēks, pasūtinot kasti ar apelsīniem, jutīsies apkrāpts, ja saņems perfektus, nogatavinātus apelsīnus, bet tikai pusi kastes. Apelsīnu piegāde ir standarta procedūra ar atstrādātu loģistiku. Riski ir paredzami un jau iekļauti cenā.
Ar projektiem ir savādāk. Kolumba ekspedīcijā pāri Atlantijas okeānam bija nemieri, slimības, avārijas un negaisi. Un rezultātā viņš nemaz neatklāja zemi, ceļojumam uz kuru bija savācis finansējumu. Projekti ir kā reiz pielīdzināmi ceļojumiem, nevis apelsīnu piegādei.
Fleksēšana ir sāpīga. Dizaineri vienmēr būs sarūgtināti par to, ka kāds viņu zīmētais makets tiks izmests, programmētāji bēdāsies, ka superīgā, inovatīvā funkcija ir izmesta ārā. Bet visvairāk bēdāsies klients, kas izloloja savu vīziju par projektu, bet nesaņēma gaidīto rezultātu.
FFF metodē rezultāts ir tikai un vienīgi nodots darbs. Efektīvākai projekta vadībai to var sadalīt vairākos mazākos projektos un fleksēt katru no tiem atsevišķi.
Būvējot skrejriteni var atsevišķi izdalīt riteņu, rāmja, krāsojuma projektus. Pat ja neizdosies no pirmās reizes atrast ideālo riteņa rāmja toni, funkcionējošs skrejritenis tiks uzbūvēts. Klients būs ieguvis jēgpilnu rezultātu.
Es cenšos strādāt pēc FFF principiem jau pāris gadus un tas ir pierādījis savu efektivitāti pat tādos projektos, kuros esmu tikai konsultanta lomā. Plašajos internetos diezgan daudz informācijas par FFF principiem ir krievu valodā, bet angļu mēlē par to raksta vien īsos piemēros stāstos par projektu menedžmentu.
Būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā vēl kāds izmanto fleksēšanas metodes projektu vadībā un varētu padalīties pieredzē. Ja būs interesanti, uzrakstīšu par to kādreiz vēl.
