Nevarēju atturēties un nesaglabāt kaut vai sev šo paša radīto domrakstu. Pārpublicēts no mājasdarbu klades vārds vārdā.
Kādā jaukā nomaļā pilsētiņā, kaut kur aiz Siguldas un Valmieras, viens puisītis, mājās atrada cirkuli, sāka ar to rotaļāties – sākumā ar adatiņu bakstīja galdu, krēslu, burtnīcu, vēlāk pamanīja, ka ar otru galu var arī rakstīt, tad viņš sāka zīmēt dažādus ķeburiņus, kuru nozīmi saprata tikai viņš pats, viņš zīmēja un zīmēja, līdz atnāca nogurusī mamma, kas visu dienu pavadīja darbā un nu gribēja mierīgi pavadīt atlikušo vakaru vārtoties gultā un skatoties televizoru. Bet kā jau tas mammām mēdz gadīties, nekāda vārtīšanās nesanāca, jo vajadzēja uztaisīt vakariņas, pēc tam izpildīt vecākajai māsai mājasdarbu, bet pēc tam – jā – paskaidrot un iemācīt jaunajam puisēna, kā lietot cirkuli!
Sākumā māmiņa sacīja: «Redzi nu, tas ir cirkulis, un ar to var novilkt dažāda lieluma aplīšus, var ļoti lielus, var maziņus», bet pēc tam tā saspieda puisēnam rokās cirkuli, novietoja uz papīra un uzvilka vienu apli. Tas bija ačgārns un nemaz neizskatījās pēc apļa, kas būtu taisni novilkts, pusēns bēdājās, bet māmiņa paņēma un uzzīmēja vēl vienu un iekšpusē uzzīmēja otru, nedaudz mazāku. Puisīts bija sajūsmā par aplīšiem, bet te, ak vai, vārās zupa, un mamma aizskrēja uz virtuvi, bet puisītis paņēma citu lapu un sāka zīmēt jaunus «dubultniekus» iepriekš pieminētajam apļu pārim. Kad šo dubultnieku bija gana daudz, puisītis sāka tos iekrāsot, izdomājot arvien jaunas un jaunas figūras.
Iestājās vakars. Mamma atnāca novēlēt puisītim ar labu nakti, bet puisītis bija tik ļoti aizrāvies ar zīmēšanu, ka aizmiga turpat, sēžot pie galda un zīmējot. Tad viss arī sākās…
«Esmu labāks par tevi».
«Nē, neesi, es esmu labāks».
«Saku – es esmu labāks».
«Nē neesi».
Strīds, kas bija norisinājies, notika starp diviem apļiem, lielākais visu laiku teica, ka viņam ir taisnība, bet mazais noliedza.
Strīds palika arvien baisāks un baisāks, tad pat var būt būtu kļuvis par kautiņu, ja pēkšņi neatnāktu policists Dzēšgumija un tiesnesis Cirkulis.
Sākās tiesas prāva.
Pirmais izteicās Lielais aplis. Viņš sacīja, ka ir daudz labāks un nozīmīgāks par mazo – iekšējo riņķi. Viņš ir tas, kas jebkurai apaļai kontūrai piedod figūru, piemēram, galda pampiņai viņš palīdz padarīt stariņu apaļu. Cepurei viņš nodrošina platās malas, aiz kurām var notecēt ūdens, nenokrītot cilvēkam uz deguna. Uz riepas ārējās malas turās viss autobuss, kas pats par sevi ir ļoti liels un smags.
Tā Lielais aplis turpināja vēl ilgi jo ilgi, gribēdams pierādīts savu vārdu patiesību.
Pēc tam uzstājās otrs – Mazais aplis. Tas sacīja īsi un konkrēti: «Mīļais, labais tiesnesi, varu tev sacīt tikai vienu, visi Lielā apļa teiktie vārdi ir patiesība, bet šai patiesībā slēpjas arī kas cits, piemēram, lielo autobusu tiešām notir Lielais aplis, bet Lielo apli pašu noturu es!»
Tiesas zālē iestājās klusums, policists Dzēšgumija sāka nervozēt un rīstīties, un nemanot viņš nodzēsa abus apļus, šādi rīkodamies viņš arī saplēsa Cirkuli. Tad parādījās izmeklētājs Lineāls un Salauztais Zīmulis, kuri uzšvīkāja divus kvadrātus, vienu iekš otra…
Diezgan interesants gabals. Man patika. Ļautu mums šitā skolā lietot savu radošo pusi… Bet nē, mums ir jāraksta domraksti par dažādiem literārajiem darbiem. Pē.
man ši stulbaaa pasaka NEPATIIIIIIK…kautkaads mēsls