Mr. Serge | Mr. Serge

Rokdarbi. Līdzvērtīgu fotogrāfiju izkārtošanas principi un sveiciens LTV ziņu dienestam

Pieļauju, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem, ar ko saskaras dizaineri un maketētāji, ir daudzu portretu sakārtošana, nepadarot to par garlaicīgu kaudzīti ar attēliem. Ar to saskaras gan sociālo tīklu zīmētāji, gan viedtālruņu kontaktu sarakstu dizaineri, gan arī klasisko sejiņu galeriju maketētāji.

Cilvēkiem ir dažāda sejas forma, fotogrāfijas nāk no ļoti dažādām vietām un ir grūti piemeklēt vienāda rakursa un rakstura bildes, pinkaini mati un plikpauris blakus izskatās dīvaini, izteikts dubultzods ir sejas turpinājums, bet liels ādamābols tāds nav. Un tā tālāk. Iemesls apjukt ir pamatots.

LTV raidījuma «Tiešā runa» vizuālais pieteikums sociālajos tīklos.

Klasiskā 5:7 proporcija (ielu aptauja) portretfotogrāfiju kaudzītei ir garlaicīga. Tā rodas no fona atdalītās galvas, izgrieztas sejas (dienvidparks) kā arī Latvijā pēdējos gados populārās ovāli un apaļi izgrieztas portretbildes (pogas). Viens tāds piemērs kā reiz pagadījās LTV Ziņu dienesta tviterkontā, piesakot raidījumu Tiešā runa. Visnotaļ skaidri uzstādīts uzdevums, bet, apjūkot fotoarhīva piedāvātajās iespējās, maketa veidotājs uztaisīja haosu.

LTV raidījuma «Tiešā runa» vizuālais pieteikums sociālajos tīklos. Sarkanais aplis parāda fotogrāfijas formu, gaiši sarkanie pleķīši ir cilvēku sejas.

Pirmkārt, attēli nav vienādi nedz pēc lieluma, nedz pēc formas. Bet to vēl varētu norakstīt uz paviršību. Kas ir daudz svarīgāks: cilvēku seju izmērs dažādās bildēs. Māris Pūķis starp Aivaru Lācaru un Andu Rožukalni izskatās speciāli samazināts. Un visa augšējā portretu rinda padarīta mazāk svarīga par apakšējo.

Lai situāciju labotu, portreti ir jāizlīdzina pēc seju lieluma. Man gan neizdevās atrast visas bildes, kuras izmantoja LTV (un nebija arī fotožurnālista, kam pajautāt), bet šajā gadījumā tas tikai pierāda teorijas darbspējīgumu.

LTV raidījuma «Tiešā runa» vizuālais pieteikums sociālajos tīklos. Mr.Serge piedāvātais variants.

Praktiski portretu līdzināšanai kā atbalsta punktus jāizmanto acis un muti. Var izmantot arī zodu, bet sanāks čakars, ja būs bārdainie jālīdzina. Varētu izmantot pieri, bet čolkas atkal nāk modē un dažiem plikpauriem nevar pateikt, kur kādreiz mati bijuši. Tomēr arī tad vajag saprast, ka nāksies manuāli veikt nelielas korekcijas, jo mēs neesam Mattel rūpnīcā štancēti.

Ko noteikti nevajadzētu darīt ar portretiem: neproporcionāli staipīt attēlu, griezt nost pieri vai zodu, mest bildi spoguļattēlā (par to kādreiz atsevišķi pastāstīšu) vai citādi ietekmēt attēla patiesumu.

Starp citu, tāds pats princips tiek izmantots arī logotipu izkārtošanā maketos. Tikai šajā gadījumā jāņem vērā nevis acis un mute kā portretiem, bet gan logo laukums jeb vizuālais svars.

2009. gada Cafe Leningrad pasākuma plakāts. Logotipi izkārtoti pēc svara principa. — 2009. gada cafe Leningrad pasākuma plakāts. Logotipi izkārtoti trīs rindās, katrā rindā ievērojot vizuālā svara principu.

Tā kā jau šķita, ka viss ir skaidrs, tāpēc sajaukšu galvu. Ne vienmēr vajag izmantot vienlīdzības principu. Dažkārt tas ir pārāk garlaicīgs risinājums. Fotogrāfijas var būt dažādas pēc izmēra, bet tām var būt līdzvērtīgs atveides princips.

Laikraksta «Die Zeit» pirmā lapa 2015. gada 1. oktobrī.

Visi portreti Die Zeit pirmajā lapā ir vienlīdz nozīmīgi, tomēr tie ir izkārtoti dažādos izmēros, lai maketa kopskats nebūtu garlaicīgs. Būtiski pievēst uzmanību konsekvencei: katra izmēra attēlos cilvēkiem sejas būs vienāda lieluma.

Paņēmienu, kad līdzvērtīgu vizuālo informāciju sakārto dažāda izmēra loģiskā mozaīkā, izmanto arī kvalitatīvu interneta veikalu lapās, jo tad preču skenēšana vairs nav monotoni garlaicīga.

P.S. Ja cilvēks aiziet uz fotobūdiņu, lai pašrocīgi uztaisītu dokumentu foto četros eksemplāros, tad viņš ir uztaisījis pašportretu. Selfijs ir murgs, ko lobē stilīgie Rīgas lokālos krafta alu pārdzērušies velofašisti.

FFF projektu vadības princips jeb fleksēšana

Praktiski visām radošajām profesijām ir viena kopīga īpašība: formulējot darāmos darbus, to izpildes termiņus var izstiept līdz bezgalībai, izmaksas palielināt līdz kosmiskiem apmēriem un rezultātā norakt projektu, atstājot to puspabeigtu vai vispār nepalaižot.

Ir naivi cerēt, ka projekta izpilde notiks tieši tā, kā plānots. Kāds saslimst, kādam iestājas radošā krīze, saplīst dators, nobrūk mākoņdati, piegādātājs atved nepareizās komponentes. Turklāt cilvēkiem ir arī dažādi priekšstati par to, ko nozīme izdarīt darbu.

Programmētājam līdz otrdienai bija jānodod mājaslapas funkcionalitāte. Pirmdien vakarā programmētājs aizsūtīja e-pastu par to, ka ir pabeidzis darbu. Otrdien tika atklātas vairākas kļūdas, kuru labošana tika noslēgta piektdien. Faktiski sanāk, ka programmētājs darbu pabeidza tikai piektdien.

Fix budget, fix time, flex scope jeb FFF principa būtība ir nodot darbu laikā un iekļauties noteiktajā budžetā, nepieciešamības gadījumā upurējot papildiespējas. Rezultātā darbs tiek izdarīts laikā, savukārt papildfunkcionalitāte paliek kā pievienotā vērtība.

Galvenais FFF metodes ieguvums ir punktualitāte gan no izpildītāja, gan no pasūtītāja puses. Turklāt izpildītājs, nevis pasūtītājs diktē noteikumus.

Klients pasūtīja mājaslapas mobilās versijas izstrādi. Tika izstrādāts tehniskais projekts un nolikts nodošanas datums. Līdz termiņa beigām no tehniskā projekta realizēt izdevās vien ceturto daļu. Mobilā versija tika palaista laikā, bet atlikušās vēlmes tika atstātas nākamajai mājaslapas uzlabošanas iterācijai. Darbs tika izdarīts.

Nav vienkārši pārslēgties uz fleksēšanas darba stilu, bet jau pēc pirmā projekta būs jūtams gandarījums. FFF metode vienlīdz labi strādā lielos un mazos kolektīvos, gan mākslinieciskās profesijās, gan jurisprudencē.

Fiksējam termiņus. Ja projekts netiek realizēts laikā, klasiski ir pārbīdīt izpildes termiņus. Bet laiks nav atjaunojams resurss. Salīdziniet projekta nodošanu ar Ziemassvētkiem. Nav iespējams pārcelt Ziemassvētkus. Ir iespējams nenopirkt dāvanas.

Fiksējam budžetu. Kad problēmas tiek risinātas, palielinot budžetu, projekta realizācija tiek lāpīta palielinot izpildes laiku vai arī palielinot darbinieku skaitu. Kā jau pirms tam noskaidrojām, laiku palielināt nav iespējams, savukārt papildus cilvēkresursi palēnina izpildes procesus un bieži vien noved pie vēl lielākām problēmām.

Fleksējam. Kad nav iespējams ziedot laiku, budžetu un kvalitāti, ar izslēgšanas metodi tiek izslēgtas (fleksētas) funkcijas. Vienkāršoti skaidrojot: no projekta tiek izmests tas, ko nav iespējams laikā paveikt.

Jebkurš cilvēks, pasūtinot kasti ar apelsīniem, jutīsies apkrāpts, ja saņems perfektus, nogatavinātus apelsīnus, bet tikai pusi kastes. Apelsīnu piegāde ir standarta procedūra ar atstrādātu loģistiku. Riski ir paredzami un jau iekļauti cenā.
Ar projektiem ir savādāk. Kolumba ekspedīcijā pāri Atlantijas okeānam bija nemieri, slimības, avārijas un negaisi. Un rezultātā viņš nemaz neatklāja zemi, ceļojumam uz kuru bija savācis finansējumu. Projekti ir kā reiz pielīdzināmi ceļojumiem, nevis apelsīnu piegādei.

Fleksēšana ir sāpīga. Dizaineri vienmēr būs sarūgtināti par to, ka kāds viņu zīmētais makets tiks izmests, programmētāji bēdāsies, ka superīgā, inovatīvā funkcija ir izmesta ārā. Bet visvairāk bēdāsies klients, kas izloloja savu vīziju par projektu, bet nesaņēma gaidīto rezultātu.

FFF metodē rezultāts ir tikai un vienīgi nodots darbs. Efektīvākai projekta vadībai to var sadalīt vairākos mazākos projektos un fleksēt katru no tiem atsevišķi.

Būvējot skrejriteni var atsevišķi izdalīt riteņu, rāmja, krāsojuma projektus. Pat ja neizdosies no pirmās reizes atrast ideālo riteņa rāmja toni, funkcionējošs skrejritenis tiks uzbūvēts. Klients būs ieguvis jēgpilnu rezultātu.

Es cenšos strādāt pēc FFF principiem jau pāris gadus un tas ir pierādījis savu efektivitāti pat tādos projektos, kuros esmu tikai konsultanta lomā. Plašajos internetos diezgan daudz informācijas par FFF principiem ir krievu valodā, bet angļu mēlē par to raksta vien īsos piemēros stāstos par projektu menedžmentu.

Būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā vēl kāds izmanto fleksēšanas metodes projektu vadībā un varētu padalīties pieredzē. Ja būs interesanti, uzrakstīšu par to kādreiz vēl.

Reāls stāsts. Atmest smēķēšanu pēc 20 gadu kūpināšanās.

Šis ir dokumentāls stāsts. Saistība ar reāliem notikumiem un personām ir patiesība.

Pirmo cigareti iešķieba par mani gadus piecus vecāka meitene. Kā jau svaigi izbūvēto daudzstāveņu stojkās pienācās, nedz tautība, nedz dzimums nebija šķērslis visa veida ārprātam. Ja to darītu mūsu bērni šodien, mēs visi sēdētu cietumā.

Piektajā-sestajā klasē man ar skolasbiedriem jau bija atstrādāta stratēģija, kā nebūt pieķertiem. Grauzām egļu pumpurus, turējām cigareti ar zariņiem (kā ar čopstikiem), mazgājām rokas notekgrāvju smirdīgajā ūdenī. Bija pat gadījumi, kad stiepām līdzi zobu pastu un birsti, bet tas nebija dikti prātīgi, jo vecāki ātri pamanīja zudumu no vannas istabas. Ziemā pēc uzpīpēšanas mājas nedrīkstēja rādīties vismaz stundu. Aukstā laikā dūmu smaka kaut kādā mistiskā veidā iesūcas un smird vairāk.

Pamatskolā man bija visai dūšīga fizkultūras skolotāja, kurai patika ne vien trīskilometrīgie krosiņi un tāllēkšana, bet arī medīt smēķētājus aiz šķūnīšiem pie skolas. Noķertos uz vietas nesodīja, vien atņēma smēķus. Sods bija nākamajā fizkultūrā, kad šī хорошего человека должно быть много veselības cīnītāja iesēdās klēpī un sāka moralizēt par dzīves jēgu vai interesēties par radiniekiem Dalbē. Es toreiz svēru ap 40, viņa tagad esot pašvaldības deputāte.

Septītajā klasē mācījos jau citā skolā un pat necentos slēpt to, ka dodos pīpēt. Tolaik mīļākās cigaretes bija L&M. Pārējie pīpēja Quattro, jo tās bija par diviem santīmiem lētākas un viņām pakaļ svieda šķiltavas, mūzikas izlases diskos, dvieļus un ko tik vēl ne. Tad ātri parādījās un tikpat ātri pazuda superlētā Elita Plus. Superīgi biezs dūms, patīkama garša, bet pēc smēķēšanas nesa tā, it kā nedēļu no piepīpēta naktskluba neesi gājis ārā.

Pie drauga dzīvoklī. Pēdējais gads Spīdolas ģimnāzijā (uz rokas jau ir žetongredzens).

Ar mani un man līdzīgajiem mācību iestāde cīnījās dažnedažādiem veidiem: draudi sūdzēties vecākiem, pēcstundas, paskaidrojumu rakstīšana, solījumi izsviest no skolas pēc trešā brīdinājuma. No manas mammas skolas direktore baidījās, jo teātrim naudu deva, bet manam sporta tūrisma pulciņam nē. Paskaidrojumu sagataves pirms tam jau biju sadrukājis uz mācību daļas printera, atlika tikai datumu un parakstu uzlikt, izvelkot no somas. Savukārt pēc kāda piecpadsmitā brīdinājuma es jau pats uzprasījos un uztaujāju, kad tad būs tas nelaimīgais trešais brīdinājums, pēc kura atskaita no skolas.

Skaidrs, ka tas viss bija absolūti bezjēdzīgi. Mums ap skolu pīpēšanas vietām bija savi nosaukumi, no rīta maršrutā autobuss–skola bieži vien izdevās nodragāt divas cīgas pēc kārtas. Ja pirms un pēc garā starpbrīža gadījās divas angļu valodas, tad mums bija gandrīz trīs stundas, lai vazātos apkārt un pīpētu, kur vien tīk.

Pēdējās ģimnāzijas klasēs piesakoties darbā, CV rakstīju «Patīk dzert kafiju, pīpēt un nenormēts darbalaiks». Avīžu laikā redakcijās jokoja, ka ērcīgs es esmu tad, kad organismā nav kofeīna un nikotīna balanss.

Kaut kad mēģināju muļķoties ar pīpi, bet tas sviests. Nav nekā labāka par cigareti.

Nezinu, kad par cigarešu lietošanu uzzināja mamma. Es sapratu ka viņa zina tad, kad mani palūdza smēķēšanu kāpņutelpā pārcelt uz dzīvokļa lodžiju. Tobrīd es jau kūpināju pastāvīgi un uztvēru to kā praktisku piedāvājumu, nevis aizrādījumu.

Jāatzīmē, ka manā ģimenē pīpēja tikai vectēvs un onkulis. Onkulis deviņdesmitajos kā virsnieks bija spiests ar PSRS armijas paliekām pārvākties uz Omsku, tāpēc viņa ietekme bija minimāla. Vectēvs atmeta smēķēšanu gandrīz astoņdesmit gadu vecumā, jo pēc infarkta desmit dienas nogulēja slimnīcā. Atmiņas zudumu dēļ viņš nespēja atcerēties omes vārdu un kautrējās to atzīt. Tā arī sāka sūkāt konfektes cigarešu vietā un dara to joprojām. Bet es jaunībā zagu viņa pabriesmīgo klasisko, melno Elitu.

Es pīpēju vienmēr un visur. Biju kaifā no dzīves Itālijā, kur pīpēt varēja pat bankās. Man patīk cigarešu dūmi, esmu sajūsmā no procesa un ilgu laiku tas ir bijis arī svarīgs socializēšanās iemesls. Vai arī pierādījums manai bezkaunībai. — Es pīpēju vienmēr un visur. Man patīk cigarešu dūmi, esmu sajūsmā no procesa un ilgu laiku tas ir bijis arī svarīgs socializēšanās iemesls. Vai arī pierādījums manai bezkaunībai.

Es jums to visu stāstu, jo izdomāju atmest smēķēšanu. Uztaisīju skaitītāju un iekš tās lapas ik pa laikam papildinu stāstu par to, kā man klājas. Bet blogā pāris piegājienos mēģināšu izstāstīt, kā man gāja visus šos divdesmit gadus.

Turpinājums sekos

Rokdarbi. Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā.

Jelgavas pašvaldības izdevumam «Jelgavas Vēstnesis» pirms gadumijas mājaslapa mainījusi paskatu un funkcionalitāti. Izskatās, ka tam sekojusi arī drukātā satura čubināšana. Sen nebiju interesantas grafikas redzējis.

Vēstneša darbiniece Ilze Knusle-Jankevica rakstā «Operatīvie dienesti visbiežāk braukuši uz «Argo» un «Klondaiku»» apkopojusi Jelgavas Pašvaldības policijas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta statistiku par aizvadītajiem diviem gadiem un noskaidrojusi vistrakākās atpūtas vietas Jelgavā. Nav gan skaidrs, kāpēc nav informācijas no Valsts policijas, bet ne par to ir stāsts. Rakstu pavada grafika.

Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā. Autors: jelgavasvestnesis.lv

Manu uzmanību piesaistīja dizainera feinais risinājums ar Baleriju, kurai abos gados ir vienāds trakojošo skaits. Bet ar to viss arī beidzās:
—Gadi bezjēdzīgi izvilkti kā atsauces, kaut gan varētu efektīvi izmantot krāsu kodējuma iespējas.
—Tā vietā, lai klubu nosaukumus uzrakstītu blakus datiem, tie ir atvilkti uz grafikas apakšu un tiek mākslīgi līmēti klāt ar baltām palīglīnijām.
—Ko nozīmē palīglīnijas starp dažādu klubu skaitļiem? Ko tieši parāda Klondaikas un Balerijas savienojošā palīglīnija? Tās ir ne tikai liekas, bet arī maldinošas.

Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā. Mrserge.lv labotā versija.

Novācām visu, ko vien varējām novākt un sakārtojām atlikušo. Sanāca daudz tīrāk, bet tāpat pavisam skumji:
—Laukums nav vienmērīgi aizpildīts, drīzāk haotiski. Joprojām ir vēlme atrast tendenci starp klubiem, bet tādas nevar būt.
—Skaitļi apļu fonos ir maldinoši. Grūti atrast atšķirību starp Jelgavas kreklu datiem un Klondaikas datiem, jo abos gados klubos salīdzinoši ir bijis līdzīgs izsaukumu skaits.

Tā kā grafika arī pēc kļūdu labošanas sanākusi garlaicīga, top skaidrs, ka ir izvēlēts neatbilstošs datu vizualizācijas modelis. Pafantazējot, ko ar datiem vēl var izdarīt, lai tie ir interesanti, izkristalizējās divas idejas:
—Datus var vizuāli attēlot lielākus/mazākus, atkarībā no vērtībām.
—Datiem ir ģeogrāfiska piesaiste, kāpēc gan neizmantot karti?

Ar Google Earth izveidojam klubu koordināšu grupu, importējam grupu CartoDB un uzfrišinām izskatu, izvelkam gatavo karti kā attēlu un pabeidzam vizualizāciju jau lokāli, pievienojot skaitļus. Varētu čakarēties ar trīs datu slāņiem un to visu iztaisīt arī interaktīvu, bet šajā gadījumā nebija tāds uzstādījums un dizaineris noteikti primāri grafiku taisīja drukātajai versijai.

Operatīvo dienestu izsaukumi uz klubiem Jelgavā 2014. un 2015. gadā. Mrserge.lv grafika.

P.S. iemetiet komentāros, ja jums jau izbesījis lasīt par to, ka es visur gribu redzēt kartes.

Farmaceiti–homeopāti un mudaks no Veselības ministrijas

Aizčāpoju uz bērnudārzu pakaļ dēlam. Pusčetros grupiņā ir seši bērni, kaut gan vajadzētu būt virs divdesmit. Manējais guļ gultiņā. «Gripas epidēmija, tavējam +39ºC pirms pusstundas bija», saka audzinātāja, sēžot sarkanām acīm pie galda un cenšoties neizslēgties. «Iedzer visīti pēc darba, vismaz kaulus nelauzīs», saprotoši atbildu.

Saģērbis četrgadnieku, kopā ar vecāko dēlu dodamies uz autobusu, jo plānā ir netālu dzīvojošās vecmammas apgrūtināšana ar slimnieku. Tāds nu ir pensijā aizgājušo darbaļaužu liktenis.

Maniem sīkajiem ir tieksme visur vākt jebkāda veida makulatūru. Pieteikuma anketas makdonaldos, taisnošanās par benzīna cenām statoilos, betona stiprības skalas kuršos, utt. Viņi ir tik ļoti norūdījuši mani pret spamu, ka man tas necik netraucē drukātā veidā.

Pa ceļam uz autobusu Klāvs dikti puņķojas un klepo, bet mums nav nevienas pašas salvetes. Pie pieturas aptieka. Ieejam iekšā un sīkie uzreiz pielīp pie spama stenda. Ieskatos. Kaut kāda zombēšana par homeopātiju.
—Tēti, drīkst paņemt?
—Nē, dēls. Šarlatānu tekstus mūsu ģimenē ienest nevajag. Pataupi muļķīšiem.
Saskatāmies ar aptiekāri. Viņa uzsmaida un uzreiz nomaina sejas izteiksmi uz «esmu jūsu rīcībā».
—Iedodiet paciņu salvešu. Sīkais dikti puņķojas un bez piedurknēm mums nekā nav. Saslimis ar gripu, tikko no dārziņa skrēju izņemt.
—Vēl kaut kas?
—Jā. Mēs ģimenē esam četri, un pārējie neesam vēl to gripu norāvuši. Vai vari iedod kaut ko profilaksei? Nu tur antigripīni–vitamīni vai kas jums tur ir.
Viņa nosauc četrus random vārdus, kas man absolūti neko neizsaka. Nodomāju, ka tas ir kaut kāds jauns Olainfarm izgudrotais medikaments.
—Ok. Dodiet.
—Kuru no četriem nosauktajiem?
—Labāko.
—Rekur šis. Pieci pilieni dienā bērniem, pieaugušajiem desmit. Ļoti iedarbīgs un visiem patīk.
«Gripa, profilakse, pilieni», es pārskrienu pāri paciņai. Būs labi, ja jau farmaceits iesaka. Tā es tiku pie Aflubin un atbrīvojos no astoņiem ar kapeikām eiro.

Aflubin. Gripas un saaukstēšanās profilaksei un ārstēšanai. Pilieni iekšķīgai lietošanai, šķīdums. Homeopātiskas zāles .

Tikai mājās nāca atklāsme par to, ka mani ir apčakarējis cilvēks, kuram pirms stāvēšanas baltā halātā aiz stikla letes ir jāpavada vismaz seši gadi augstskolā.

Atplēsu paciņu. Dodu vecākajam piecus pilienus. Šis nošķobās, norij, bet uzreiz uzkož blakus stāvošo ābolu. Jaunākais izdara tāpat, piebilstot, ka esot nejēgā rūgtas tās zāles. Paņemu paciņu, lai pētītu saturu (to pirmspēdējo rindiņu joprojām neesmu pamanījis). Un tikai ieraugu, ka esmu sabarojis dēliem pilienu veidā šķaidītu spirtu.

Kā parasts cilvēks skatās uz homeopātiskajām zālēm? Skat, skat! Redz cik daudz tur dažādu zālīšu ir iekšā! Viss dabīgs. Google tante par šitiem daudz laba stāsta. Viss homeopātiskais ir dabīgs, nācis no dabas, tikai par dabu. Homeopātija ir dabas mīlestība, kas ārstē.

Pētot saturu, neviens nepamana tos Dx, kas ir starp zālīšu nosaukumu un mililitriem. Bet tieši tur visa sāls arī slēpjas.

Aflubin homeopātiskās zāles. Sastāva attiecība.

No kurienes šīs proporcijas? Ļoti vienkārši. Paskatieties vēlreiz uz saturu. Homeopātijas pamatā ir 18. gadsimta vācu šarlatāns Zāmuels Hānemanis, kurš izdomāja, ka jebkuru vielu var bezgalīgi ilgi šķaidīt ar ūdeni vai spirtu, un jaunizveidotais šķīdums nezaudēs savas īpašības, tās pat pastiprinās.

Tie Dx nozīmē, cik lielā proporcijā viela ir atšķaidīta. Piemēram, D6 nozīmē, ka pamatviela ir atšķaidīta ar ūdeni attiecībā 1:1000000 jeb 1:106. Attiecīgi, D1 vēl ir daudz maz saprotamā 1:10 proporcija, bet D12 ir 1:1012, kas nozīmē, ka ir samērā maza iespējamība, ka no tās vielas vispār kāda molekula šķīdumā palikusi. Nu iedomājieties, ka mēs Ķīšezerā iemetam citramona tableti, vienmērīgi izmaisām to pa visu ezera ūdeni. Un pēc gadiem diviem, kad ūdens ir pavisam vienmērīgi izlīdzinājis citramona tabletes saturu (jā, es saprotu, ka jau tagad tas izklausās slimi), mēs uz paģirām varam dzert Ķīšezera ūdeni un ārstēt galvassāpes.

Man tviterī neatceros kas ieteica vispār brīnumainu līdzekli Oscillococcinum. Tad nu lūk, šajā figņā atjaukuma proporcija ir 1:10400. Tiem, kam tas neko neizsaka, iesaku iepazīties ar onkuli vārdā Amedeo Avogadro. Strukturētajam ūdenim parādās loģiskas saknes, tā teikt.

Bet ar to viss stāsts vēl nebeidzās un vidējam latvietim jau tagad bija par daudz matemātikas un pamatskolas fizikas. Pasūdzējos par šo negadījumu tviterī:

Tas izsauca ne mazāku vētru, kā iepriekšējā reize ar bulciņām. Man pat sāka pārmest, ka varbūt smēķēšanas atmešana nebija dikti veiksmīgs pasākums. Bet tad uz skatuves parādījās Latvijas republikas Veselības ministrs Guntis Belēvičs. И тут-то я афигел, дорогая редакция.

Guntis Belēvičs par homeopātiju.

Guntis Belevičs par homeopātiju.

Tviterī pēc tam pavisam pamatoti panesās tēzes par to, ka, ja jau Veselības ministrija atbalsta homeopātiju, Finanšu ministrijai vajadzētu atbalstīt numeroloģiju, Aizsardzības ministrijai paļauties uz astroloģiju, bet VID mēs varam maksāt nodokļus homeopātiski.

Bet es pateikšu vienkārši. Gunti, tu esi mudaks.

P.S. Aptiekas eksistē tāpēc, lai tu varētu aiziet pie apmācīta profesionāļa, kas tavu neandertālieša hiphopu spēj pārformulēt medicīniskā rakstura vēlmē. Pretējā gadījumā aptieku vietā būtu stends pārtikas veikalā un pie kasēm vēl viena lapiņa: Pārdevējs ir tiesīgs nepārdot aktīvo ogli pircējiem, kas nespēj uzrādīt augstskolas diplomu farmācijā vai medicīnā.

Latvijas Radio 4 raidījums par homeopātiju

Audio:

Video:

Skats.lv bilžu stāsta «’Aflubin’—no dažiem pielieniem līdz renstelei» ekrānšāviņš

Aflubin skats.lv ekrānšāviņš no dažeim pilieniem līdz renstelei

—

Labojums. Attēlā ar Aflubin sastāva attiecību bija nepareizi minēta visu zālīšu procentuālā attiecība. 0,001% vietā pareizi ir 0,1%.

Papildinājums 2016.02.02. Šodien tika apmeklēts Latvijas radio 4 raidījums «Открытый вопрос», kurā ar Konstantīnu Kazakovu parunājām par šo tēmu.

Papildinājums 2016.02.03. Delfu tematiskā bloga Skats.lv džeki bija forši pacentušies un uztaisījuši patiesi smieklīgu kiču par Aflubin, bet farmācijas kompānija Omega Pharma, kas šo draņķi ražo, izdomāja piedraudēt un autoriem nācās rakstu izņemt. Bet, par laimi, pie manis nonāca raksta ekrānšāviņš (kas neskaitās oriģināls, ES tiesas lēmums, yo). Un šodien Linda Rulle no Latvijas Radio informēja, ka ir pieejams arī audio ar video, kas arī ir pielipināts klāt šim rakstam. Paldies rādžiņam.

Resnie, buļļa sperma un emocionāli veselīga pārtika

Uzsita dusmas ņemšanās ap skolās nopērkamo pārtikas produktu klāstu. Čakarējot prātu ar bulciņu un vēl dažu ēdienu katastrofālo neveselīgumu, skolu kafejnīcu sortimentu mēģina novest līdz dārgam absurdam, faktiski iznīdējot šo biznesa nišu kā sugu.

Neviļus iesaistījos milzīgā tviterdiskusijā, kuras nobeigumā no Ksenijas Adrijanovas izspiedu, ar ko tad visas bulciņas ir tik ļoti ļaunas. Lielākais bulciņu ļaunums ir tas, ka tās ēdot strauji pieaug cukura daudzums organismā un pēc tam tikpat ātri sarūk. Tāpēc nav sāta sajūta un gribas ēst vēl. Paliku gan bez skaidrojuma tam, kāpēc baltmaize, makaroni un citi miltu produkti, kurus ikdienā lieto katrs eiropietis, pēkšņi ir kļuvuši par kodolieročiem. Es gan vienu miltu neēdamo produktu zinu no bērnības, bet tieši tas esot ok.

Buļļa sperma

Pirmo reizi es ar šī brīnuma recepti sastapos kaut kur ap 1992. gadu. Mūsu mazā ciema skolā bija noteikts, ka bērniem ir uz maiņām jāiet strādāt dežūrās uz virtuvi. Gājām pa pāriem un sanāca iepazīt virtuves darbu vismaz divas reizes gadā. Un labi paēst. Un neiet uz stundām.

Ir tāda balta miltu mērce, kuru Latvijā pēc popularitātes var izkonkurēt ja nu vienīgi karbonāde. Īpaši ēdnīcās tā mērce tika gāzta virsū absolūti visam, sākot ar vārītiem kartupeļiem un beidzot ar sacepumiem. Mēs viņu bijām iekristījuši par buļļa spermu un es to nevaru ciest.

Pagatavošanas metode: izcepam visai skolai kotletes (der arī citi gaļu veidi). Pannas pārpalikumus (kotlešu gabaliņi un eļļa) ielejam palielā katlā un uz lēnas uguns, maisot, jaucam kopā ar miltiem, pienu un ūdeni, līdz masa sabiezē līdz vajadzīgai kondīcijai. Pēc tam var izkāst caur marli, ja ir par daudz gružu vai kunkuļu. Var gaļas cepšanas eļļas vietā izmantot eļļā apceptus sīpolus. Var vienkārši miltus ar ūdeni un pienu sajaukt, piegāžot gaļina blanku klāt. Būs vēl lētāk.

Pēdējo reizi buļļa spermu redzēju Vecrīgā restorānā. To padeva kā ekskluzīvu lietu kopā ar paprāvāku cepta jēra gabalu. Es labāk dzeru benzīnu, nekā ēdu šo brīnumu.

Emocionāli veselīga pārtika

Gadus piecpadsmit atpakaļ izveidoju sev pārtikas patēriņa principu, no kura atkāpjos ļoti retos gadījumos. Jebkam, ko tu ēd, ir jābūt tādam, ka tu to vēlies ēst. Ja cilvēks nevar ciest piena zupu vai auzu putru, piespiedu lietošana uzturā organismam nodara tikai ļaunumu. Dažiem tā ir jēra gaļa, citiem sēnes vai pīlādžogas.

Pārtikas tehnologi var izstiepties vai sarauties stāstot par ultranepieciešamību kaut ko patērēt, tāpat atradīsies omītes, kas brauks uz kaimiņvalstīm pirkt sāli bez joda, un bērni, kas dosies uz Maksimu pakaļ sūdīgai smalkmaizei un kolai. Iemāci tantei, ka sāls ar jodu konservēšanai netraucē. Bet bērnam ļauj izvēlēties starp eklēru (kas smērē rokas), skolu picu (tas plācenis ar majonēzi, vārītu desu un sieru) un sklandrausi (tā hreņ, kas maksā kosmosu un nav nekas īpašs). Lai domā, bet tu, kā vecāks, pieprasi dažādot skolas kafejnīcas sortimentu, un mainīt to sezonāli.

Tas pats attiecas arī uz vienveidīgu uzturu. Nevar visu laiku ēst kebabus, vienā brīdī piegriežas. Organisms pats sevi sakārto. Ja cilvēks saka, ka dienā regulāri patērē piecas bulciņas, uzdzerot tēju ar cukuru vai kādu saldo limpeni, tad šim cilvēkam ir jāiet pie ārsta. Ja skatoties mīļāko filmu par to čiksu, kas patiesi iemīlas, piņņājošais meituks izēd divas kastes ar Laimas končām, tā nav nekāda dižā bēda. Ja viņa to filmu skatās katru vakaru, tad ajūrveida diēta un šokolādes tirdzniecības aizliegums visā valstī nepalīdzēs, meičai galva jāpaārstē.

Resnos skolā nemīl

Katrā klasē vienmēr ir bijuši divi-trīs resnie. Ja nebija resnie, atradās garais, rižais vai tizlais. Bet parasti bija vismaz divi resnie. Un viņi cieta, jo viņus apcēla. Līdz vidusskolai visi resnie jau saprata kā nebūt resnam, vai arī adaptējās skumjām par apcelšanu. Vidusskolas izlaidumā apaļo bija stipri mazāk, kā pamatskolas. Tātad, ja grib, tad var arī paši. Labi, apcelšana nav tas labākas veids, bet nestāstiet man, ka tagad klasēs valda miers, saticība, mīlestība un neviens neapceļ resnos. Tagad tak skolās bez māsiņas, ir arī psihologi, palīdzības tālruņi un kas tik vēl ne.

P.S. Aizmirsu pieminēt narkomānes un vēža slimnieces pēdējā stadijā, kuras, acīmredzot, iziet rehabilitāciju Vecrīgas beķerejās. Man nav cita skaidrojuma, kā vienas un tās pašas dāmas var katru otro rītu iesākt ar neveselīgo, saldo baltmaizi ar kafiju un palikt slaidas.

Fere splitting axe nylon 2200 apskats

Fere Splitting Axe

Ticība tam, ka jebkurš Eiropā mītošais melnādainais vai arābs ir nelegālais imigrants ir tikpat spēcīga, kā ticība tam, ka mobilo iekārtu tirgū nekas labāks par Apple produkciju nav iespējams. Tāpēc Skype dzimtenē radītais Fere skaldāmais cirvis bija pietiekami liels izaicinājums testam.

Tehniskā specifikācija

Operētājsistēma: Veselā miesā—vesels gars 2.0
Ekrāns: Nav
Procesors: Bicīšu un presītes spēks (konfigurācija 100% pielāgojas katram lietotājam individuāli)
Atmiņa: Ārējā (operatīvā — skaida acī, HDD — pārsisa kājstarpe)
Savienojumi: Rokas (stereo), caurums uz kāta rokassprādzes stiprinājumam
Audio: Klik, špok, bidižž, klakc (pēc vajadzības)
Radio: Stenošas skaņas
GPS: Bluķītis
Svars: 2200 g
Garums: 900 mm
Platums: 70 mm
Akumulators: Maināms, ietilpība atkarīga no lietotāja
Papildus: IP68 mitruma un putekļu noturība

Klāvs Bižāns un Fere Splitting Axe 2200.

Izskats un uzbūve

Cirvis parasti saistās ar koka kātu, kura galā ir smags, uzasināts dzelzs gabals un sabakstīti ķīlīši. Šis ir pavisam cits stāsts. Gandrīz metru garais, moderni krāsotais oranži melnais neilona kāts ir veidots kā labs kompromiss biznesa klases askētismam un iPhone 6 bērnišķīgajam spīdumam. Gribētos jau Gorilla Glass un alumīnija korpusu, bet tas tikai padarītu izskatu pārāk bērnišķīgu. Kāts ir patīkams arī uz tausti. Tā ārējais pārklājums veidots no mīksta materiāla, kas atgādina samtu un ir līdzīgs tam, ko lieto Acer Aspire V17 Nitro Black Edition. Bija aizdomas par samtainuma neilgo mūžu, bet, pusgadu intensīvi lietojot laptopu, tas nav parādījis intensīvas lietošanas negatīvās sekas.

Fere splitting axe 2200 cirvja galvas dizains.

Atsevišķa uzmanība jāvelta cirvja galvai, kas ir teicami pielāgota koksnes glāstīšanai ar letālām sekām. Līdzīgus dizaina šķēlumus jau redzējām Samsung Galaxy S6 edge, bet Fere dizaineriem ir izdevusies daudz drosmīgāka, robustāka forma, tādējādi akcentējot neviedā palīga mērķauditoriju.

Skaida kāta un galvas savienojuma vietā. — Skaida kāta un galvas savienojuma vietā pēc testēšanas.

Kāta un cirvja galvas savienojums ir uztaisīts droši, tomēr ļoti pavirši. Pat tikai pēc pāris steru* ilgā testēšanas periodā šuvēs jau sāk krāties skaidas. To gan viegli var labot, izmantojot citu mobilo iekārtu—skrūvgriezi, ar kuru izkasīt gružus ārā.

Svars un gabarīti ievieto šo mobilo iekārtu sūro veču kategorijā. Tā nebūs piemērota brīžiem, kad četrgadīgajam bērnam uzsaukt «Vecais, padod cirvi». Arī priekš vidusmēra tīņa Fere nebūs pirmā iekārta koka kluču reducēšanas pasaulē. Pamatskolas džastfaivu un nokiju plejādē jebkurš aifonists izskatās pēc izlecēja. Kā teica viens viedais: «Tikai izejot čūskas desmito leveli cilvēks saprot, ko nozīmē glāstīt krāsainu stiklu». Un to var droši teikt arī par Fere. Iesācēji lai pacīnās ar mazjaudīgākiem skaldāmajiem.

Uzmanīgais Cyxob pamanīja, ka kāta oranžās un melnās daļas savienojuma vietā ir izcilnis. Varētu domāt, ka šis izcilnis kalpos par tulznu rašanās iemeslu, bet, kā smejies, tas izrādījās ideāls gadījumiem, ja nav jāatvēzējas ar pilnu spēku un kātu neķer aiz paša gala. Galu galā, pēc īsa internetpētījuma apstiprinājās, ka arī Nokia N8 lietotāji nav sūdzējušies par noberztām rokām. Tas gan varētu būt aktuāli tiem, kam patīk lietot mini klases modeļus.

Fere splitting axe testa vide. — Fere splitting axe 2200 testa vide.

Saskarne un veiktspēja

Testa laikā ārā bija ne mazāk par -10°C, kas ierobežoja plašus neviedpalīga iepazīšanas manevrus. Tomēr uzreiz bija skaidrs, ka procesora reālās fiziskās spējas bija stipri zemākas par cerētajām. Salīdzinot ar Android stiprinātā LG G4 ekrāna bakstīšanu, Fere saskarne ir daudz intuitīvāka, tai pat laikā prasa nesalīdzināmi vairāk fiziskās piepūles. Akumulators izturēja trīs stundas, pa vidam uztaisot divas karstas tējas uzlādes. Mēreni siltā laikā, nomainot tēju pret spaini alus vai mucu vīna, akumulators noteikti darbotos vismaz divreiz ilgāk. Lieku reizi atgādināšu, ka Fere neseko nemaināmo akumulatoru modei, to var mainīt katru mīļu brīdi.

Metra attālumā lokveida paātrinājumā esošo cirvja galvu trāpīt mērķī prasa zināmu piešaušanos. Pieļauju domu, ka golfa spēlētājiem šis žests izdodas jau pirmajā reizē. Bet raizēm nav pamata, jo arī trīspirkstu žestu iOS neviens nakts vidū pamodināts nevarētu uztaisīt. Pirmie kraštesti parādīja, ka galvenais ir izvēlēties pareizo roku novietojumu—ne vienmēr tālāk ir labāk.

Atsevišķi jāuzslavē augstas kvalitātes metāls, kas ir izmantots cirvja galvai. Pirmie izmēģinājumi tika veikti uz betona grīdas, kurā palika manāmi robi un arī pāršķelti daži lielāki akmeņi. Tomēr uz asmeni tas neatstāja nekādu iespaidu. Superžuburains, absolūti norakstīts kastaņkoka bluķītis 2,2 kg smagajam Fere bija tīrais nieks jau no pirmā cirtiena, savukārt no vasaras stāvējušais vītola bluķis metru diametrā prasīja vien prātīgu pieeju. Cirvim pa spēkam ir jebkas. Galvenais, lai operētājsistēma un procesors smagāku procesu laikā neizdomā ieslēgt multitāskinga režīmu.

Testa laikā tika novērota būtiska akumulatora uzkaršana, kas bija patīkama ziemas apstākļos, bet varētu būt diezgan neizturama karstā vasarā. Tā kā mobilajai iekārtai nav GPS stabilizējoša žiroskopa, bluķītis ir jānovieto uz cietas, horizontālas un līdzenas virsmas. Pretējā gadījumā, kā tas tika noskaidrots arī testā, var sanākt golfa iemaņas apvienot ar akrobātikas paņēmieniem.

Konkurenti

Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc šī brīnuma lietošanas, pie pierastā koka kāta atgriezties vēlme ir vienīgi gadījumā, ja ir vēlme uztaisīt loku no grāvja vītoliem. Popsīgais Fiskars ir slavens ar savu plastilīnam pielīdzināmo metāla stiprību, kas noved pie ātras iekārtas nolietošanās. iPhone iespējas malkas skaldīšanā notestēt neizdevās, bet testa dalībnieki (es un Klāvs) nosprieda, ka Džobsa stilīgās iekārtas ne sūda nespētu. Un ir skaidrs, ka pārpildītā tramvajā sēdvietu palūdzot ar Fere rokās, iespējas apsēsties būs stipri lielākas, kā darot to pašu, pat ja tev rokās ir iPad.

Starp citu, pēdējie statistikas dati liecina, ka Latvijā jau otro gadu ir līdzīgs dauna slimnieku un iPad īpašnieku skaits.

Papildinājums: Apskats nonācis arī līdz šī brīnumcirvja ražotāju pārstāvjiem Latvijā. Viņiem tik ļoti patika mana grafomānija, ka uzdāvināja man šī brīnumcirvja mazo brāli, kuru izmēģināja septiņgadīgais dēls.

*—Sters (franču: stere < grieķu: stereos kubisks, masīvs, telpisks) jeb kraujmetrs ir tilpuma mērvienība, ko izmanto malkas vai citu kokmateriālu mērīšanai. Viens sters ir viens kubikmetrs, kas aizpildīts ar gareniski sakrautu malku vai kādu citu kokmateriālu. Attiecīgi vienā kubikmetrā ietilpst arī spraugas, kas veidojas starp malkas pagalēm. Vidēji vienā sterā ir aptuveni 0,6—0,7 kubikmetri koksnes.

Kino lietas un daži spoileri

Ir kaut kāda neliela aizdoma, ka Holivuda lēnām iet uz galu. Vai varbūt smadzenēs ir noticis kaut kāds tikšķis, jo sāk interesēt Eiropas kino, saturīgi seriāli un brīvajā laikā arvien raujos prom no kustīgām bildītēm, priekšroku dodot burtu lasīšanai vai klausāmām baudām.

Tarantīno jaunajā filmā «The Hateful Eight», kuru neviens bez šaubām vēl nav redzējis, ja izmet ārā kadrus, kur visi aktieri pēc kārtas atkārto vienu frāzi, kā arī apgraiza viena un tā paša filmētā skata atkārtošanu, no trijām stundām pāri paliks vien kāda 30 minūtes Agatas Kristi stilā ieturēta stāsta ekranizācijas.

Zvaigžņu karu pēdējās filmas «Star Wars: The Force Awakens» sižetu var izstāstīt trīs paplašinātos teikumos. Dūda uz planētas-miskastes atrod robotu, kuram fleškā ir kartes fragments. Dūdu satiek nēģeris un viņi kopā atrod lāzerzobenu un citu robotu, kuram arī ir kartes fragments. Ik pa laikam pašaudoties un pastresojot, dūda pēc saliktajiem kartes fragmentiem nokļūst uz salas kaut kādā planētā, kur nodot lāzerzobenu viedam vientuļniekam. Beigas. Ja vien neesi džedaju/startrekistu kulta dalībnieks, pēc filmas sāksi raudāt par iztērēto laiku. Pilnīgi nekādas baudas.

Hobita grāmatu, kuru bērnībā izrāvu pāris vakaros, ekranizēja trīs pilnmetrāžas filmās, tā arī neparādot pilnā skatā visa stāsta galveno vaininieku—pūķi. Ar tādiem panākumiem, ja Holivuda kādreiz ekranizēs «Three Body Problem», tad tas būs Santa Barbaras garuma seriāls.

Reāli pietrūkst tā kaifa, kas bija deviņdesmito gadu bojevikos. Piemēram, kad otrajā Terminatorā viens terminators zvana otram un abi roboti mēģina viens otru pārliecināt, ka ir cilvēki.

Labojums. Iz Feisbuka gružu kastes izlīda tik labs attēls, ka nevarēju neuzlabot raksta titulbildi. Un, starp citu, es tikko kā rakstīju par šīs lieliskās filmas režisora autorbiogrāfiju «Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»».

Reāls stāsts. Paviršs un bezatbildīgais maketētājs.

Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.

—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.

Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.

—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.

Minikid veikala reklāmas baneris no vēstules pielikuma. — Minikid veikala reklāmas baneris (visticamāk saskaņošanai būvvaldē) no vēstules pielikuma.

Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.

Pirmā saskaņošana. Iespringstu uz paskaidrojumiem, lai zina, kam pievērst uzmanību.

Otrā saskaņošana. Galavarianta apstiprināšana.

Minikid.lv apstiprinātais un nodrukātais makets.

Sarakste ar klientu, kuru tu nevēlies.

Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.

Smieklīga animācija, jo ar tādām ir pieņemts noslēgt garus un bezjēdzīgus ierakstus blogos.

Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»

Ja neproti krievu valodu, vari tālāk nelasīt. Ja nosaukumi «Kin-dza-dza», «Fortūnas džentlmeņi», «Mimino» un «Es soļoju pa Maskavu» tev neko neizsaka, vari tālāk nelasīt. Ja nekad mūžā neesi taisījis Kū! operatīvo dienestu transportam, visticamāk, vari tālāk nelasīt. Tviteraptauja gan parādīja, ka saujiņa to, kas tālāk lasīs, atradīsies.

Город Нью-Йорк. Утро после банкета. В кармане ни цента.
Пошел гулять. Навстречу мужик. Когда поравнялись, мужик спросил:
— Мистер, ай эм алкоголик. Кен ю хэлп ми?
— Икскюз ми, сэр, ай эм алкоголик ту, — ответил я.

Georgijs Danelija ir kinorežisors, ar kura filmām aug jau trešā paaudze. Pēc tautības gruzīns, viņš var lepoties ar 18 pilmentrāžas filmām, no kurām trešo daļu pilnīgi noteikti ir redzējis katrs, kas bijušās PSRS teritorijā piedzima agrāk par deviņdesmitajiem. Turklāt daudzām filmām Danelija rakstīja scenārijus, piedalījās kā aktieris un nesmādēja kādu reizi arī uzdziedāt.

— Руслан, я собираюсь снимать простенький фильм о любви по повести Владимира Маканина «На первом дыхании». Я вам дам сценарий, почитайте, подумайте, посоветуйтесь. Потом поговорим.
— Георгий, я уже посоветовался. Знающий человек мне сказал, что плохих фильмов вы не снимаете. Я с ним согласен. Поэтому я вам позвонил. Сценарий я читать не буду. Кино посмотрю. Говорите, надо триста, будет триста.
— Руслан, в кинотеатрах автомобильные и мебельные салоны, деньги вряд ли удастся вернуть.
— Фильм «Мимино», когда вы снимали?
— 15 лет назад.
— А вчера по телевизору показывали.

Cienījamo 84 gadu vecumā Georgijs Danelija grāmatā «Кот ушел, а улыбка осталась» turpina pirmajās divās («Тостуемый пьёт до дна» un «Безбилетный пассажир: «байки» кинорежиссёра») iesākto stāstījumu par profesionālo karjeru un ar to saistītajiem notikumiem. Pat pie vislielākās vienaldzības par kino tapšanas procesiem, šīs grāmatas stāsti būs aizraujošs izziņas materiāls par aukstā kara, padomju varas norieta, perestojkas un atjaunotās Krievijas pirmajiem gadiem.

Un lai nebiedē tas, ka es tik dāsni citēju grāmatu. Danelija nav žēlojis stāstītāja talantu, lai pastāstītu, ka dzīve bijusi tikpat raiba kā viņa filmu varoņiem. Varbūt tāpēc, bet varbūt, lai spilgtinātu tā brīža atmosfēru, Georgijs caurvij personīgās peripētijas ar fragmentiem no filmu sižetiem. Esmu pārliecināts, ka puse Danelija aprakstīto notikumu, ja jau nav kļuvuši, tad kļūs par folkloru. Tāpat, kā par tautas folkloru ir kļuvuši teicieni no viņa filmām «плохой человек, редиска», «случайно стулом зацепил», «пасть порву моргала выколю», «скрипач не нужен, дядя Вова».

(1992. gads, Maskava) Придумали: в Москве с электричеством проблемы, свет дают только по четным дням, и когда Настя едет на работу в нечетный день, вагон трамвая по рельсам тащит на буксире БТР (бронетранспортер).
Осенью на Чистых прудах прицепили трамвай к БТРу, посадили Настю у окна, поставили камеру пониже, так, чтобы тротуар не попадал в кадр, дали сигнал, и БТР потащил трамвай. И выяснилось, что прохожие на нас никакого внимания не обращают, никто даже не взглянул. (Мы боялись, что будут останавливаться и глазеть.) А когда трамвай остановили, чтобы вошел наш герой Саша, которого играл Валера Николаев, от трамвайной остановки к нам побежали люди и попытались войти в вагон. Мы их не пускали:
— Товарищи, сюда нельзя, здесь киносъемка! Неужели вы не видите, что этот трамвай не действующий, киношный, его БТР тащит.
— Электричества нет, вот он и тащит. Наконец-то снизошли, о людях подумали!

BTR velk tramvaju filmēšanas laikā Maskavā.

Es varu tikai apbrīnot, kā viņš ir spējis tik labi atcerēties pat tādus sīkumus, kā trīs bērnu vārdus kādas piepilsētas dzelzceļnieka mājas pagalmā, filmēšanas grupas kolēģa sievas privātās problēmas un galdiņu izvietojumu Soču restorānā. Tas padara Georgija Danelija grāmatu arī par sava veida vēsturisku liecību. Kaut gan viņš vairākas reizes atgādina, ka nav pārliecināts, vai pilnīgi visu stāsta precīzi.

Pie manis grāmata nonāca audioformātā. To izcili ierunāja Arkādijs Buhmins un līdzās pārējām Arkādija Buhmina YouTube kontā atrodamajām audiogrāmatām ir arī visas trīs Georgija Danelija grāmatas. Ja protat klausīties audiogrāmatas, tad būsiet iemācījušies no jūtūba arī skaņas celiņus izvilkt.

(1989. gads, Izraēla) Приехали снимать общий план тюрьмы в пригороде города Бершевы. Она стояла в пустыне, особняком. Установили камеру. Рядом с тюрьмой пасся верблюд. Переставили верблюда по кадру. Ждем солнца.
Как всегда, первыми появились любопытные мальчишки. Смотрят, ждут.
Подъехал бедуин на ослике. Остановился. Поздоровался и спросил по-английски:
— А Сталлоне привезут?
— Нет.
— В прошлый раз был.
— В прошлый раз были американцы, — сказал Саша Кляйн. (Почти все фильмы «Рембо» снимали в Израиле.)
— А это кто?
— Русские.
— А Гагарин приедет?
— Нет.

Tomēr es ļoti iesaku paralēli vismaz izšķirstīt Georgija Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika» EPUB versiju (5,6 MB), kuru izdevniecība izplatījusi interneta plašumos (grāmata drukāti izdota vien 5000 eksemplāros). Tajā biezā slānī ir atrodamas stāstus papildinošās fotogrāfijas. Un paralēli trenējiet rakstīšanu kirilicā, lai ar tantes Gūgles palīdzību atcerētos desmitiem grāmatā pieminēto vārdu, kurus visticamāk pazīstat sejā kā personāžu kādā no Georgija Danelija filmām.

Стоял я в очереди на заправку у бензоколонки около Дома пионеров. Очередь длиннющая до улицы Косыгина. Подъехал на красном «жигуле» Евгений Моргунов. Вышел из машины, громко поздоровался со всеми и спросил меня:
— А ты почему в очереди? Тебе без очереди положено.
— Я скромный, — пошутил я.
— Товарищи, среди нас внук Павлика Морозова! — зычным голосом объявил Моргунов. — Пропустим сироту без очереди?
— Пусть заправляется, — вяло сказал кто-то в очереди.
— Давай, Георгий Николаевич, подъезжай.
— Не надо… Прошу.
— Товарищи, он стесняется! Скромный! А мы ему скажем так: «Пока не заправишься, никто заправляться не будет!» Верно я говорю?
— Пусть только не тянет, — сказал первый в очереди.
Пришлось заправиться. Было это в 93 году.

P.S. Lielāko daļu Georgija Danelijas filmu var noskatīties Mosfilm digitālajā arhīvā, par kuru es rakstīju pirms gada: «Mosfilm mākslas filmu digitālais arhīvs».