Ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadi, kopš telekomunikāciju uzņēmumus LMT un Lattelecom vēlas sazāģēt un apvienot vienlaicīgi. Skaidrs, ka lēmums ir gana skarbs, lai politiski neviens negribētu uzņemties atbildību. Nav jau kaut kādas sūda bankas, kuras var pāris diennaktīs nopirkt un pārdot. LTV ziņu dienests publicēja ziņu par to: «Vilcinoties ar lēmumu par LMT un «Lattelecom», kritusies uzņēmumu vērtība». Liene Barisa-Sermule sagatavoja labu materiālu ar intervijām, analīzi un (bungu rīboņa) vizuālo materiālu, kam būtu jāparāda abu uzņēmumu vērtības izmaiņas.
LTV ziņu dienesta grafika. Uzņēmumu LMT un Lattelecom vērtības izmaiņas.
Ja neskaita trakošanu ar fontu izmēriem, pretīgas ēnas lietošanu, ir kliedzošas netaisnības, ar ko šī grafika slimo:
— Grafikas stabiņu izmēriem nav vispār nekādas saistības ar vērtībām.
— Ļoti retos un ļoti pārdomātos gadījumos drīkst mainīt vietām salīdzināmās vērtības (pirmajā LMT ir augšā, otrajā—apakšā).
— Ar papildus ēnojumiem un balto strīpu grafika nevajadzīgi ir saskaldīta četrās savstarpēji nesaistītās daļās.
— Tā vietā, lai iznestu daudzumu un mērvienību, pilnībā vai daļēji katram skaitlim tiek pielikts tik daudz, cik nu dizainerim sagribējās.
—Nav vajadzības saīsināt, ja var uzrakstīt pilnu vārdu un NAV TEKSTU JĀRAKSTA augšējā reģistrā.
Turklāt, lai nečakarētu cilvēkiem prātu, daudz vienkāršāk ir salīdzināt vērtību izmaiņas, ja abus uzņēmumus abos gados noliek blakus.
Uzņēmumu LMT un Lattelecom 2008. un 2015. gada vērtības izmaiņu salīdzinājums. mrserge.lv versija.
Ja vismaz ciparos LTV nav samelojuši, tad tagad mēs varam redzēt, ka Lattelecom ir kļuvis vērtīgāks par LMT, kam septiņos gados uz pusi kritusies vērtība. Ja es kaut cik ticētu visiem pārējiem skaitļiem, būtu papildinājis arī ar piedāvātās cenas proporciju ievietošanu, jo teorētiski sanāk, ka 2008. gadā TeliaSonera bija gatava piemaksāt 11% virs uzņēmumu vērtības par valsts daļu izpirkšanu. Bet pēc tādām vizuālām manipulācijām ar datiem es nekam neticu, tāpēc neatļāvos tālāk manipulēt ar pieņēmumiem par manipulāciju autentiskumu.
Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.
diena.lv, tvnet.lv un la.lv portāli, atverot tos no mobilā telefona.
Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.
Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.
***
Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.
Trīs soļu programma, kas ir jāiziet, lai tiktu līdz saturam LSM.LV Šoreiz nepaveicās noķert ceturto—reklāmas baneri über alles pāri visam.
Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.
Laikraksta «Dienas Bizness» drukāto izdevumu digitālo versiju maksas arhīvs. Veids, kā nepārdot neko un nekad.
Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.
Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.
Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.
Pirmais, kas parādās, mēģinot reģistrēties Latvijas Avīzes un New York Times mājaslapā.
Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.
Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
—Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».
Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).
Ropažu novada pašvaldības izdevuma 2010. un 2011. gada pirmā lapaspuse.
Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.
Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.
Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.
P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.
«Правила дорожного движения». 1978. gada ceļu satiksmes noteikumi, PSRS, balstīti un Vīnes konvenciju par satiksmi.
Mēģinot sakārtot personīgo mantu bardaku, vienā no kastēm atradu 1978. gadā izdotos PSRS ceļu satiksmes noteikumus. Šī grāmata ir ievērības cienīga tāpēc, ka balstīta uz 1968. gada Konvenciju par ceļu satiksmi, mūsdienu Latvijas Ceļu satiksmes noteikumu pamatdokumentu.
Pirmā Konvencija par ceļu satiksmi gan bija pieņemta jau 1949. gadā (UNECE arhīvā var iepazīties ar visām vēsturiskajām redakcijām), tomēr tā bija tālu no mūsdienu ceļu satiksmes noteikumiem. Savukārt PSRS 1978. gada satiksmes noteikumi ir tuvu tam, kā mums šodien ir jāpārvietojas pa ceļiem. Ar dažiem interesantiem izņēmumiem.
1978. gada satiksmes noteikumu brīnišķīgās brīdinājuma zīmes.
Tolaik par vadītāju tika uzskatīts arī lopu dzinējs un apkrauta lopa vedējs (nav ne jausmas, kā iztulkot вьючный скот). Bija aizliegts vadīt transportlīdzekli privātas peļņas nolūkos (sveiks, sociālism!) un «apstāties aizliegts» ceļazīmes darbības zonā bija atļauts stāvēt motorizētiem invalīdu ratiņkrēsliem. Gājēju pāreju zebrām bija paredzēta iespēja norādīt iešanas virzienu ar bultām. Tolaik vispār uz braucamās daļas varēja zīmēt jebko (papildus atrunātajiem horizontālajiem apzīmējumiem), ja vien tas neuzliek kādus papildus ierobežojumus satiksmei.
1978. gada satiksmes noteikumu aizlieguma zīmes.
T-veida luksoforus bija atļauts izmantot ne tikai tramvaju, bet arī trolejbusu un autobusu satiksmes regulēšanai, pie apdzīšanas uzmanības pievēršanai apdzīvotā vietā drīkstēja pamirkšķināt ar tālajām gaismām, bet ārpus apdzīvotām vietām—uztaurēt.
Starp citu, 1978. gadā nebija termina «apsteigšana». Apbraucot autiņu, kas griežas pa kreisi, manevrs saucās «apdzīšana no labās puses». Braukt no stāvas nogāzes drīkstēja tikai ieslēgtā ātrumā un bērnus kravas mašīnu kravas nodalījumā drīkstēja pārvadāt vienīgi divu pieaugušo pavadībā.
Bet, kas pats interesantākais, automašīnu vadītājiem (izņemot speciālo un diplomātisko transportu) bija obligāti jāpiedāvā transporta pakalpojumi, ja tos uz ceļa stādināja mediķi, kas devās pie kritiski slimiem pacientiem vai mežsargi, ja tie devās uz vai no mežu ugunsgrēkiem. Kā pastāstīja vecs paziņa, viņa mammai, pensionētai mediķei, esot pat poliču miliču zizlis bijis mājās tādiem gadījumiem.
Es izdzēsu profilu no Draugiem.lv brīdī, kad klients atsūtīja darba uzdevumu šī sociālā tīkla īsziņu servisā. Es izmetu un aizmirsu Skype tad, kad trijos naktī man sūtīja bildes maketam nepacietīga kliente. Ja sūta man kaut ko LinkedIn, iespēja, ka es to saņemšu palielinās brīdī, kad ziņa pirms nosūtīšanas tiek izdzēsta.
Sūtīt īsziņu SMS vai kādā no saziņas platformām ir visbezjēdzīgākais veids, kā ar mani sarunāt kaut ko svarīgu. Lai tas būtu Twitter, Facebook vai Google Hangouts.
Jebkuras čatošanas vai īsziņu platforma ir radīta tūlītējai atbildes reakcijai. Īsziņa piespiež tevi atrauties no šībrīža nodarbes un pārslēgties uz to, ko prasa ziņas sūtītājs. Ja iespējas uzreiz noreaģēt nav, zūd arī ziņojuma jēga. Kādu mirkli ziņojums vēl karājas, bet vienā brīdī tas sāk traucēt tik ļoti, ka īsziņa tiek atvērta, lai telefons vai sociālā tīkla lapa vairs nekad par to neatgādinātu.
—Sveiks, pie trubas?
—Jā.
—Vari man uztaisīt ekrānšāviņu no sava iPhone www.saite.lv lapai?
—Ķer ciet.
—Paldies.
Ja jums no manis kaut ko vajag, rakstiet e-pastus. Es varu neatbildēt uz e-pastu vairākas dienas, bet tas man vienmēr karāsies kā darāmais darbs. Mans e-pasts ir box@mrserge.lv.
Un tas bieži attiecās arī uz telefonsarunām, kuras vispār varēja nenotikt.
—Labdien. Vai cafe Leningrad?
—Jā.
—Oo. Super-duper! Mēs esam jaunā talantīgā grupa no Rojas. Izpildām post-emo-šitrock, mums ir jau četras dziesmas un mēs…
—Sūti informāciju par grupu, saites, bildes, video, audio uz e-pastu box@leningrad.lv. Jums atbildēs.
Sen nav piedzīvotas ķēžu vēstules un ķēžu bloga raksti. Nepietika ar to, ka man vienam bija jāpaliek cīnīties krogā ar studentēm–konsumānēm, tad tagad Laacz vēl uzkrāvis nastu par grāmatām burtus rakstīt.
Autors, no kura esi lasījis lielāko skaitu grāmatu:
Filmas nekad neskatos aktieru dēļ, mūziku nekad neklausos konkrētu izpildītāju dēļ, un arī grāmatas nelasu autoru dēļ. Cilvēks var radīt vienu šedevru un tūkstoti mēslu. Nafig man tādēļ būtu jācieš? Pagājušā gada atklājums bija Vilis Lācītis. Izlasīju visu viņa publicēto daiļradi. Nebija mēsls.
Visu laiku labākais grāmatas turpinājums:
Henrry Peroski «The Book on the Bookshelf». Amerikāņu inženiera pētījums «The Pencil: A History of Design and Circumstance» bija tik labs, ka turpinājums ar nākamo priekšmetu izdevās vēl sulīgāks. Jāatzīmē gan, ka es abas grāmatas izlasīju precīzi otrādākā secībā.
Šobrīd lasu:
Ar dēliem uz maiņām lasām Janno Peldmā «Lote un mēnessakmens noslēpums» un Nikolaja Nosova «Nezinītis Saules pilsētā». Bez sīkajiem jau kādu laiku cenšos pieveikt Иннокентий Келейников «Дизайн книги: от слов к делу», trešo reizi pārlasu Edward R. Tufte «The Visual Display of Quantitative Information» un kaut kur pie kamīna stāv Džeimsa Boldvina «Cita zeme».
Dzēriena izvēle lasot:
Tēja, kafija vai vīns. Vēlams sarkans. Vēlams primitivo, bet ne pārāk sīvs širaziņš arī der. Galvenais neiegrābties uz lētu pinot grigio vai spāņu cabernet sauvignon. Tādos gadījumos labāk alu.
E-lasītājs vai taustāma grāmata?
Taustāma grāmata. Tāds riktīgs Kindle man nav bijis, savukārt viedtālruņa vai laptopa ekrānā man pietiek citas lasāmvielas un ar e-grāmatām sevi neapgrūtinu. Turklāt, kā izbijušajam avīžniekam, man tipogrāfijas krāsa saistās ar smaržu, nevis smaku.
Grāmatas varonis, ar kuru tu būtu gājis/gājusi uz randiņiem vidusskolas laikā:
Uz randiņiem nē, bet ar Oto, Gotfrīdu un Robertu noteikti gribētu pālī pabraukāt ar Kārlēnu.
Prieks, ka devi šai grāmatai iespēju:
Марина Озерова «О детском рисовании». Ar šo grāmatu iesāku bērnu psiholoģijas grāmatu lasīšanas maratonu.
Apslēptais dārgakmens:
Ja ar to ir domātas grāmatas, kuras nevienam citam visticamāk nav, tad tā ir Д. В. Шебалин «Военная топография». 1943. gadā Maskavā izdotais šedevrs, kas pie manis nonāca no armijā dienējušā onkuļa. Visticamāk, zādzības rezultātā. Bet nu kuru gan tagad tas krata.
Svarīgs mirklis tavā lasīšanas dzīvē:
Kopš sevi atminos, brīvi lasu latviski un krieviski, bet angliski kaut kā biju iebremzējis. Un tikai ģimnāzijas pēdējās klasēs, kad nācās iepazīties ar dažādu datorprogrammu lietošanu, sāku lasīt angliski. Tieši ap to laiku humpalās blakus veciem zābakiem sāka parādīties grāmatas angļu mēlē, kuras varēja iegādāties par dažiem santīmiem. Tas būtiski izmainīja manu grāmatplauktu saturu.
Grāmata, ko tikko pabeidzi:
Beidzot pabeidzu Francesco Franchi «Designing News». Trīs reizes ķēros klāt, vienreiz pat pārlapoju līdz galam, bet sapratu, ka jāizlasa kārtīgi, jo puse no fiškām ir sīkumos. Ak jā, vakar vēl izlasīju arī Valdas Kjasperes un Zanes Šimes kopdarbu «Jaunajam velosipēdistam», atzinu par labu esam un šodien uzdāvināju vecākajam dēlam. Jā, mūsu ģimenē valda autoritāra cenzūra.
Kāda veida grāmatas tu nelasi:
Dzejas krājumus. Riebjas. Pēdējais, ko esmu lasījis, bija Čaks. Un arī tas bija skolā. Jo skolā lasīt Čaku bija stilīgi.
Garākā grāmata, ko esi izlasījis/usi:
Neatceros, kas bija garāks: Tolstoja Gogoļa «Mirušās dvēseles», Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis» ar pielikumiem vai Kaudzīšu «Mērnieku laiki»? Ar baudu izlasīju vienīgi Grīnu, bet «Mirušās dvēseles» arvien gribu pārlasīt, jo tā nav grāmata, kuru vajadzētu lasīt tīneidžerim.
Lielākās grāmatas paģiras:
Vairāk kā desmit gadus atpakaļ, izlasot William Lidwell «Universal Principles of Design» es ilgi nevarēju atiet. Visam uz šīs pasaules ir pārāk vienkāršs skaidrojums, kā padarīt visu vēl vienkāršāku un ērtāku. Tā grāmata manā galvā izmainīja visu.
Tavu grāmatplauktu skaits:
Tā kā šogad esmu pārvācies uz jaunu mitekli, pagaidām vissvarīgākajām grāmatām uztaisīju trīs plauktus. Vēl viens pseidoplaukts ir virs kamīna. Pārējās 300+ grāmatas stāv kastēs un kaudzēs. Es zinu, ka pie mammas pagrabā ir vēl trīs plaukti ar manām grāmatām un neliels plaukts ir arī darbā.
Citāts, kas tevi iedvesmo un atsauc sajūtas no grāmatas lasīšanas procesa:
Tā kā Kaspars prasīja kaut ko rupju, tad lai iet no Tīta Aleksejeva «Svētceļojuma» jau vienreiz blogā pieminētais «Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».
Lasāmnožēla:
Joprojām nesaprotu, priekš kam es vispār līdz galam mocīju Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgu Kristīnes Našenieces tulkojumā. Pieļauju, ka franču valodā tā grāmata ir pērle, bet latviskais tulkojums bija tik liels sūds, ka nācās teju aiz katras rindkopas apstāties un domāt, kas tajā burtu čupā bija domāts.
Grāmatu sērija, ko iesāki, bet nepabeidzi (par spīti tam, ka visas daļas jau ir iznākušas):
Grāmatas nav žurnāli vai avīzes, kuras būtu jālasa sērijās to iznākšanas secībā.
Tavas visu laiku mīļākās grāmatas:
Pirmajā vietā būs «Latviešu valodas vārdnīca», kam seko divi konkurenti: А.С. Енохович «Справочник по физике и технике» un jebkurš «The Best of News Design» izdevums.
Nepiedodama/s fane/s (kam?):
Kā jau teicu pirms tam, neesmu īsti piesiets konkrētiem uzvārdiem, tomēr visvairāk pārlasījies būšu Remarku.
Ar nepacietību gaidi grāmatas iznākšanu:
Ņemu to, kas ir iznācis vai arī jau esmu pasūtinājis to, kas drīzumā tiks iespiests un sākšu par to atkal domāt tad, kad grāmata atbrauks pie manis.
Sliktākais grāmatlasītāja ieradums:
Izlasītu grāmatu nolikt plauktā ar nenoņemtiem apvākiem.
27. grāmata (no kreisās puses) tavā grāmatu plauktā (no augšpuses):
John Hedgecoe’s «Practical Portrait Photography».
Nesenākais Pēdējais grāmatas pirkums:
Jau pieminētā Valdas Kjasperes un Zanes Šimes grāmata «Jaunajam velosipēdistam».
Grāmata, kas noturējusi nomodā ļoti ilgi:
Riku Korhonena «Ārsta romāns» tika pievarēts, šķiet, divās diennaktīs ar mikropauzi miegam un darbam.
Stafete tālāk:
Man šajā brīdī pasūdzēties, ka Endijs nevar savu pakaļu no otras Jelgavas puses izkustināt, lai viņa sievas spēli uz mana telefona patestētu? Kā arī nesen pie manis cafe Leningrad viesojās Krist2ps, kuru oflainā satiku pirmo reizi. Tad nu saņemiet abi divi, stafete nodota jums.
Labojums. «Mirušās dvēseles», protams, ir sarakstījis Nikolajs Gogolis. Pirmā daļa tika publicēta tālajā 1842. gadā. Ļevam Tolstojam tad bija tikai 14 gadi. Bija jāpaiet trīs nedēļām, lai grāmatu blogeru akcijas rakstā iekļauto lieldienu olu kāds pamanītu. Tātad tieši tik uzmanīgi cilvēki lasa. —2015.11.12.
Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Liela, stiklota ēkā VEFa rajonā. Saulainajā pēcpusdienā konferences telpā valda nervoza gaisotne. Iesvīdušo padušu ieskautais galds pulcē vairākus augstāk un zemāk stāvošus priekšniekus. Katram blakus sēž sekretāre–stenogrāfiste ar raksturīgo «visu saprotu, visu pierakstu» sejas izteiksmi un biezo rāmju brillēm, kurām ar redzes korekciju nav nekāda sakara.
—Kolēģi, mums ir problēma. Pasūtinot pēdējo partiju ar nepārtrauktās barošanas ģeneratoriem mūsu komunikāciju torņiem, Tehniskās daļas direktora meita izčīkstēja sev kaut kādu termometru, kuru var no attāluma nolasīt. Debīlie ķīnieši padomāja, ka esam sajaukuši ciparus un atsūtīja mums jūras konteineri ar tiem sūda termometriem. Ja par to uzzinās Galvenais, mums katram pa diviem tādiem dibenā iestādīs. Vajag risinājumus.
—Mārketinga nodaļa jau ir veikusi pētījumus un secinājusi, ka jāatved vēl arī konteineris ar soļu mērītājiem un attālinātajiem gaismas slēdžiem.
—Jūs, bļa, vispār esat prātu izkūkojuši?
—Janci, nepārtrauc. Šamajiem ir ideja. Sauks visus šitos par viedpalīgiem. Uztaisīsim kampaņu, viss ies kā smērēts. Pēc amerikāņu kompānijas ABC Gadget Marketing datiem, attālinātajiem termometriem ir liels tirgus potenciāls. Iedomājies, tu vari to sūdiņu ielikt sīkajam somā un uzzināt, vai skolā jau ir pieslēgta apkure!
—Pag, es pareizi saprotu? Tas termometrs ir tas pats, kas man telefonā rādās no AccuWeather, tikai tagad man būs vēl viena figņa katru vakaru jālādē?
—Pa lielam jā, bet saproti…
—Un neaizmirstiet par soļu mērītājiem! Arī tiem pēc pētījumu datiem ir ļoti plašs tirgus.
—Mums jau tā ir pakaļā ar 4G ieviešanu laukos. Kaut kādi pajoļi braukā ar džipiem pa Latgales pierobežu un sūdzas, ka nevar jūtūbā strīmu nodrošināt no saviem aifoniem. Ko mēs viņiem, soļu skaitītājus piedāvāsim? Ejiet 2500 soļus uz ziemeļiem, tur ir mūsu 4G tornis. Aiziet, vēl idejas.
—Eemm. Varbūt varam pie rižā blogā kaut ko iemest? Sīkie čurā karstu no visa, ko viņš raksta. Ja noveiksies, viņš vēl var deviņos no rīta rādžiņā nomērīt temperatūru Sipeniecei un iemest to instagrammā.
—Tu tiešām domā, ka sīkie spēs pārliecināt vecākus?
—Par Jo-Jo taču kaut kā pārliecināja.
—Piekrītu. Labi. Liene, zvani Kasparam, lai cep augšā rakstu. Un pabrīdini, ja feisbukā nebūs vismaz simts laiku, mēs ne kapeikas viņam nesamaksāsim. Ance. Sāc to vied-kastur-kastur vides kampaņu. Vienkārši, bez reklāmas sejām. Lai tauta iemācās to vārdu. Ja valodas centrs kaut ko uzdirsīs, vispār bomba. Jo vairāk publicitātes, jo labāk. Moš var kaut kā Krimu tam piešūt?
—Mums no politikas nedaudz vajadzētu distancēties, savādāk dabūsim sev Kalvīti valdē.
—Njā. To gan nevajag. Labs ir, visi pie darba.
***
Mēnesi vēlāk pirmās sapulces nospraustie mērķi nav sasniegti. Konteineris ar termometriem pārvests no muitas noliktavas uz Tehniskās daļas direktora privātmājas pagalmu. Mašīnu viņš demonstratīvi sāk turēt VEF teritorijas maksas stāvvietā, protestējot pret uzņēmuma netaisnīgo darbinieku politiku.
Mārketinga nodaļas vadītājai noveicies vēl mazāk. Juglas trīsistabu dzīvoklis tagad ir soļu mērītāju un attālināto gaismas slēdžu noliktava. Draugam nācās palūgt pārvākties atpakaļ uz Elizabetes ielas komunaļņiku. Pati dzīvo pie draudzenes Imantā.
Laiciņš skaidri norāda uz rudens iestāšanos. Astoņi attālināti nolasāmie termometri Rēzeknē un Alūksnē ir fiksējuši pirmās salnas. Pārdošanas nodaļā neviens nevar izskaidrot, kas un kāpēc tos ir iegādājies. Vienīgais loģiskais skaidrojums ir, ka tos rižais blogeris ir sapircis saviem radiniekiem. Tomēr kopējais pārdošanas apjoms ir pieaudzis par 800% salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, tāpēc augstākā vadība pagaidām neko nav pamanījusi.
Ar soļu mērītājiem situācija ir nedaudz iepriecinošāka. Pāris psihopāti no klientu atbalsta nodaļas iestājušies Salauzto batutu sporta sektā. Sekta izrādījusies tik populāra, ka kalpo par labu pseidosportiskās elektronikas tirdzniecībai. Mārketinga nodaļas vadītāja ir gatava personīgi piegādāt gadžetus katram klientam, lai tikai varētu pārvākties atpakaļ uz savu dzīvokli.
***
Kārtējā sapulce VEFa stiklotajā daudzstāvenē. Sanākušie satrauktām sejām gaida Pārdošanas daļas poverpointu. Ieradies viens no augstākās vadības, jo ieraudzījis vides reklāmu ar tekstu «Viedpalīgs» un kaut kādu termometru blakus uzņēmuma logucim. Grib saņemt paskaidrojumus.
—Šodien esam sapulcējušies, lai paziņotu lieliskas ziņas. Mūsu pārdošanas apjomi viedpalīgu tirgū ir auguši par 800% un šobrīd mēs esam absolūtie līderi Latvijas tirgū.
—Piedod, Jāni, ka es tevi pārtraucu. Mēs te vienu dienu sēdējām uz jumta terases, un, malkojot trīsdesmitgadīgo henīti ar kolu, baudījām dzestro rudens vējiņu. Skaidrs, ka kreklā vairs īsti nosēdēt nevar, nācās žaketi uzvilkt. Un tad Rozīša kungs izspļāva ideju, cik ekstravaganti būtu katru rītu saņemt SMS ar informāciju, vai šodien jāvelk krekls ar garajām vai īsajām piedurknēm. Saprotiet, ja mums būtu krekli ar garajām piedurknēm, žakete vēl nudien būtu lieka! Oi, aizrunājos. Tātad, Jāni, vai tu varētu, paskaidrot, kas ir viedpalīgs?
—Emm. Umm. Khe, khe. Nu kā, saprotiet, tā ir iekārta, kas palīdz jums ikdienā un padara jūs vēl mobilāku! Tā ir saslēgta ar jūsu mobilo telefonu, tāpēc visa jūsu dzīve vienmēr ir jums kabatā!
—Es laikam mācēšu paskaidrot labāk.
Manāmi satraukta, iejaucās Liene. Viņai šīs sapulces iznākums bija dzīvības un nāves jautājums. Draugs Elizabetes ielā jau otro mēnesi kož ar studentiem un pavisam noteikti laiž pa kreisi, bet Juglā nevar pat uz toču aiziet, pie reizes pāris tūkstošus reizes neuzzinot, cik reizes aizvadītajā naktī augšstāva kaimiņš ir novēlies no gultas.
—Aktīvi sekojot pasaules tendencēm un ieviešot tās Latvijas tirgū, esam kļuvuši par pionieriem jaunajā viedpalīgu tirgus segmentā. Šobrīd neviens konkurents nevar piedāvāt tik plašu soļu skaitītāju klāstu, ja neskaita interneta veikalos tirgotos ķīniešu pakaļdarinājumus. Bet viņi noteikti nav mūsu auditorija. Un, kā jau atzīmēja kolēģis, attālināti nolasāmo termometru segmentā esam pat pārspējuši noieta prognozes. Viedpalīgi ir trendīga lieta un tā mums palīdz pozicionēt sevi tirgū kā kompāniju, kas seko līdzi novitātēm. Enerģiskais, stilīgais…
—Es sapratu. Paldies, Liene. Bet atgriezīsimies pie jautājuma būtības. Kā jau jūs visi labi zināt, Tehniskās daļas direktors ir smagi slims un jau otro mēnesi ārstējas Kanāriju salās. Ārsts viņam ir noteicis klusēšanas terapiju, tāpēc diemžēl sazvanīties ar viņu nav jēgas. Savukārt e-pastus viņš nelasa, jo Kanāriju salās esot nedraudzīgi interneta viesabonēšanas tarifi. Es atradu dokumentus, kas norāda, ka esam iegādājušies divus jūras konteinerus ar kaut kādiem sīkumiem. Vai kāds varētu paskaidrot, kas tie par konteineriem.
Pārdošanas nodaļa pievienojas nagu graušanas terapijai, Lienei paliek nelabi. Vienā brīdī šķiet, ka aiz uztraukuma viņa izlaidīs uz lētā finiera galda brokastu Illy makjato saturu.
Kā rīta saule pēc negaisa nakts, no stūra atskan jaunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāja balss.
—Viedpalīgi ir digitālās iekārtas, kas papildina viedtālruņa funkcionalitāti ar attālināti pārvaldāmām vai nolasāmām fiziskām funkcijām. Tie ergonomiski iekļaujas mobilo tehnoloģiju ekosistēmā un ir nozīmīgi tirgus spēlētāji. Tā kā aifoni iznāk tikai reizi gadā, nokiju vāciņus un hjūvei rūterus ne vella nepērk, mums ir jānodrošina darbs mūsu atbalsta centru darbiniekiem. Protams, varētu nošpikot no Latvijas Pasta un sākt tirgot odekolonus, tomēr šis segments jau ir gana nosegts. Turklāt odieru tirdzniecību pastā lobē Amigo, jo pensionāri pālī labāk pērk vecus džastfaivus. Tāpēc tagad mēs apmācām visas reģionālās nodaļas, kā noņemt no viedtāruņu sākumekrāniem AccuWeather laikapstākļu vidžetus, tā vietā iesmērējot attālināti nolasāmos termometrus. Esam izņēmuši no tirdzniecības pēdējās gumijas nokijas un tagad fitnesa plauktā stāv brīnišķīgi soļu skaitītāji, kas nosaka arī transtaukskābju klātbūtni un cukura daudzumu kolā. Kā jau minēja Pārdošanas nodaļa, izaicinājumu vēl ir daudz, bet šis ir pareizais virziens. Mūsu nodaļa jau ir noslēgusi līgumu ar Google Translate un tiek veikta produktu lokalizācija.
Liene pati nepamana, ka jau minūti sēž ar atkārtu žokli. Augstākās vadības pārstāvis saprotoši māj ar galvu un smaida, jo izdevies pieveikt nereāli grūto kendīkreša līmeni. Pārdošanas nodaļa galvā plāno, kā varētu nočiept no jumta terases pāris henīša pudeles. Gaisā virmo uzvaras strāvojums. Sapratis, ka Klientu atbalsta nodaļa monologu ir pabeigusi un visi gaida viņa reakciju, Augstākās vadības pārstāvis nobloķē ekrānu un noliek savu svaigi nomainīto zelta aifonu uz galda.
—Kolēģi, jūs esat lieliski pastrādājuši. Turpiniet darbu tādā pašā garā. Starp citu, vai tu, Krišjāni, gadījumā neesi nejēgā populārs Draugos ar savu dienasgrāmatu?
Augstākās vadības pārstāvis, jau manāmi noilgojies pēc jumta terases idilles, uzrunā Klientu atbalsta nodaļas vadītāju.
—Jā, jau daudzus gadus es rakstu par dažādām ar informācijas tehnoloģijām saistītajām lietām un mani dienasgrāmatas ieraksti vidēji saņem pie simts sirsniņām.
—Tas ir lieliski. Es domāju, ka vajadzētu izmantot tavu potenciālu un sadot pa pakaļu Amigo. Man te tā sēžot un klausoties ienāca prātā, ka lielākie analogo termometru patērētāji noteikti ir pensionāri. Tad nu, ja jau mēs nevaram tikt Latvijas Pastā, piespiedīsim viņus nākt uz atbalsta centriem un tur iegādāties mūsu attālināti nolasāmos termometrus. Tu, Krišjāni, kā sociālos tīklos populārākais, dosies uz Latvijas Radio parunāt par to, cik tie termometri ir forši. Tikai nepārspīlē ar terminiem, esi vienkāršs. Pārdošanas daļai ir uzdevums apzināt visus mūsu tīklā esošos pensionārus un izsūtīt viņiem vēstules, ka jāierodas klientu servisa centrā pārslēgt līgumi. Liene lai izdomā, kā to visu labāk nomārketēt. Ak jā, un sarunājiet, lai uz radio bez Krišjāņa atnāk arī tā asociācijas meitene, kurai pasprūk šļupstiņi dažreiz. Viņa tāda feina, pensionāriem patiks. Ar to es domāju, mēs sapulci varam slēgt. Paldies visiem.
Pastkaste ir pilna ar spamu par kalendāriem 2016. gadam un ir skaidrs, ka laiks publicēt 2016. gada kalendāru plānotājiem–ķēpātājiem, kuru tradicionāli piedāvāju bez maksas jebkuram bloga lasītājam. Kā jau ierasts, kalendārs ir ar svētku dienām, pilnmēness iestāšanās laikiem, pulksteņa griešanas datumiem un citiem patīkamiem sīkumiem.
Mans kalendārs ir radīts cilvēkiem, kuriem svarīgs ir katrs kvadrātcentimetrs sev apkārt un viņi nav aizmirsuši, kas ir pildspalva un zīmulis. Tas satur tikai svarīgākās lietas: datumus mēneša skatā, nedēļu numurus, valsts noteiktos oficiālos svētkus un brīvdienas 2016. gadā, pilnmēness fāzes iestāšanos Rīgā un ļoti daudz brīvas vietas, kur zīmēt, rakstīt un plānot. Nekādu kaķīšu, nekādu dabas skatu, nekādu vārdadienu.
Mr. Serge 2016. gada kalendārs plānotājiem–ķēpātājiem.
Mr. Serge 2016. gada kalendāra makets ir A formātā un ir brīvi drukājams gan A4, gan A1 formātā. Pēc pieredzes, visērtākais izrādījās A2 formāts, kuru pēc tam iesien spirālē. Tad to var lietot gan uz galda, gan arī piekarināt pie sienas, kad uz galda tas traucē. Izdrukāt 13 lapaspuses var mājās vai ofisā un tad atliek vien sašūt lapas. Padoms: nedrukā uz stipri krītota un kalandrēta papīra (spīdīga), savukārt sašūt var aiznest uz jebkuru kopēšanas salonu).
Kalendārs ir pieejams divos veidos. PDF (tūlītējai drukai) un IDML (maketēšanas frīkiem):
Kalendāru drīkst drukāt, pārsūtīt, pārtaisīt, adaptēt. To nevar zagt, jo nevar nozagt to, ko dodu bez maksas. Vienīgais lūgums divi lūgumi: izmantojot atsaukties uz blogu un ziņot šī raksta komentāros, ja pamanīta kāda kļūda. Protams, man būtu arī ļoti jauki zināt, kur kalendārs tiek izmantots.
Interesanti, ka 2016. gadā būs par vienu nedēļu mazāk, kā 2015. gadā, tai pat laikā būs par vienu dienu vairāk, jo ir garais gads. Nākamajā gadā nav nevienas pārceltas darba dienas vai brīvdienas un Jāņus atkal varēs svinēt četras dienas. Lieldienas 2016. gadā iekrīt marta beigās, kopā ar pulksteņa griešanu, pilnmēnesi un cafe Leningrad astoto dzimšanas dienu. Toties pavisam nepatīkams pārsteigums darba ļaudīm būs 2017. gada sākums, jo 2. janvāris jau būs darbadiena.
Tehniski sīkumi
No sīkumiem, kas pielaboti šī gada maketā, visredzamākā ir pilnmēness ikona. Tagad tā neizskatās pēc dilstoša mēness mazā mērogā.
2016. gada kalendāra pilnmēness ikona pirms un pēc uzlabojumiem.
Ieviesu konsekvenci laika pierakstā un nedaudz uzlaboju svinamdienu slāņa teksta izkārtojuma loģiku. Makets joprojām ir tekstā, nevis tabulā, izkārtots četros slāņos un izmanto PF Agora Serif Pro fontu, kuru maketēšanas frīki var mainīt pēc patikas.
Papildinājums ar ilustrāciju no laimīgā lietotāja:
Kā liels pārsteigums Facebook parādījās ieraksts, ko veica Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Pirmo reizi ārpus sava elektorāta deputāte slavu iemantoja pavasarī ar tikumības integrēšanu valsts Izglītības likumā. Tagad viņa ir ķērusies arī pie vides reklāmas tikumības Rīgas ielās.
Jūlija Stepaņenko Facebook lepojas, ka ietekmējusi Rīgas domi.
Norobežojoties no plakāta vizuālās kvalitātes, kuras neesamību var pārmest katrai otrajai vides reklāmai Rīgā, nav skaidrs, ar ko tieši šis brīnums ir izpelnījies Jūlijas neiecietību.
Lai Rīgas ielās parādītos plakāts, tam ne tikai ir jāatbilst vairākiem MK un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, bet arī jāiztur Rīgas būvvaldes estētiskuma pārbaude un jāpielabina būvvaldes Valsts valodas dienesta modrā acs. Vai jāsecina, ka tikumības Temīda Jūlija Stepaņenko, būdama Saeimas deputāta krēslā, spējusi ietekmēt Rīgas publiskās vides tīrību, piesmejot vairāku ministriju un Rīgas domes ierēdņu darbu? Vai varbūt būvvaldē, reaģējot uz Stepaņenko aktivitātēm, būtu jāveido Tikumības dienests?
Rīgas ielās ir daudz stipri apšaubāmāka rakstura vizuālās informācijas, ko vajadzētu pārbaudīt tikumības piekritējiem. Piemēram, šis ielu zīmējums rotā betona žogu Piedrūjas ielā jau gandrīz gadu un atrodas vien pārsimts metrus no bērnudārza un vidussskolas.
Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.
Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.
LSM.LV grafika Dzimušo skaits ārstniecības iestādēs 2008. un 2014. gadā. Autors: Liene Rubane
Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.
LSM.LV grafika Jaundzimušo skaits Rīgas dzemdību namā. Autors: Liene Rubane.
Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.
Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.
Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.
Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.
OpenTrack simulācijas programmas vilcienu kustības grafika starp pieturām laikā no 10:00 līdz 12:00.
Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).
Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.
Dzemdību skaits ārstniecības iestādēs Latvijā 2008. un 2014. gadā.
Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.
Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.
Kļūdas labojums 1991.07.29. avīzē Brīvā Latvija: Apvienotā «Londonas Avīze» un «Latvija». Avots: periodika.lv
Var saprast Latvijas mediju darbinieku tehnisko iemaņu trūkumu, kas bieži ir iemesls skopai informācijas pasniegšanai. Grūtāk saprast, kāpēc profesionāli žurnālisti uzķeras uz troļļiem vai paši par tādiem kļūst. Bet žurnālista profesijas necienīgi ir tas, ka Latvijas elektroniski iznākošie mediji joprojām nespēj iemācīties likt atsauces, ja publicētajos rakstos ir veikuši izmaiņas.
Nav runa par teksta tiešraidēm, kurās drukas kļūdas vai faktu precizēšana ir saprotama. Runa ir par patstāvīgām publikācijām. Piemēru ir tūkstošiem. Sākot ar parastām drukas kļūdām vai ziņu aģentūru operatīvās informācijas nepārbaudīšanu un beidzot ar redakcijas vai atsevišķu žurnālistu vājumu paust konkrētu viedokli. Var apelēt pie tā, ka mediji, ekonomējot līdzekļus, nealgo vai nodarbina nevīžīgus literāros redaktorus. Rezultātā tiek pieļautas paviršas tulkošanas vai drukas kļūdas. Tad palīdz komentētāji. Bet, protams, arī šādos gadījumos atsauces uz oriģinālās publikācijas labojumiem netiek pievienotas.
Slikti tas ir tāpēc, ka tīmeklī nekas nepazūd. Un ir pietiekami liela iespējamība, ka kāds uz ziņoto jau ir atsaucies, pārpublicējis vai izmantojis sava viedokļa paušanai. Reiz viena būtne starp Talsiem, Kandavu un Vienotību mēģināja dzēst savus ierakstus sociālajos tīklos, bet jau bija paguvusi kļūt par pasaulē slavenāko blondo kazu. Pat tviteris neko neaizmirst.
Digitālo mediju laikmetā tikai šķietami viss ir maināms, dzēšams un aizmirstams. Realitātē katra publicētā informācijas vienība ir tikpat akmenī cirsta kā drukātās preses laikā, kad papīrs pacieta visu.
Variācijas LSM.LV rakstā par imigrantiem, bēgļiem, nelegālajiem imigrantiem, migrantiem un siltu tēju (pēdējais labojums ir augšā).
Tas, ka eiropiešiem ir aizmirsies 2. Pasaules karš un nav skaidrs, ar ko atšķiras bēglis, migrants, imigrants un nelegālais imigrants, ir fakts. Vainot Latvijas Radio korespondentus Inu Strazdiņu un Ģirtu Auzānu par domu maiņu reizi stundā atstāšu Didža Melbikša ziņā. 2000 un 4000 arī ir nosacīti viens un tas pats (kā Jaunjelgavas un Kandavas iedzīvotāju skaits, piemēram).
Patiesās vaininieces ir LSM.LV galvenā redaktore Marta Cerava, kas kopš augusta Arizonā studē komunikāciju un žurnālistiku un uz portālu visticamāk uzlikusi mīksto. Savukārt galvenās redaktores pienākumu izpildītāja Jara Sizova inerces pēc turpina Delfu, BNS un Dienas laikā apgūto, ignorējot digitāli publicēta materiāla korekciju nozīmi.
Savukārt pašmāju mediji turpina likt atsauces uz kļūdu labojumiem rakstos vien bailēs no gaidāmajiem tiesu darbiem un tā, lai to neviens nepamana.
P.S. Piemērs ar LSM.LV raksta virsraksta izmaiņām bija pietiekams, lai redzētu, cik ļoti mainās raksta būtība. Skaidrs, ka ikdienā daudz vairāk šādu paviršību ir pašos rakstos. Diemžēl mani tehniskie resursi vismaz pagaidām neļauj analizēt rakstu satura izmaiņas vairāk par virsrakstiem, bet tuvākajā laikā ir cerības to mainīt.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
