Anniņas elpināšanas nodarbībām tās klasiskajā izpratnē tuvojas lēna un mokoša nāve. Līdz šim tā saucamais atdzīvināšanas algoritms bija 2 elpināšanas piegājieni un 30 sirds masāžas spiedieni.
Kā pastāstīja dakteris, šai metodei ir vairāk mīnusu, nekā plusu. Pirmkārt, lielākā sabiedrības daļa vispār nejēdz to veikt. Bet ir arī citi iemesli: iespēja saindēties ar to, kas ir reanimējamā plaušās, iespēja apmainīties ar lipīgajām slimībām un, kas pats būtiskākais, nespēja noturēt ritmu un līdz ar to iespēja vairāk nodarīt ļauna, nekā laba. Dakteris arī atzīmēja, ka, veicot sirds masāžu, notiek arī plaušu masēšana, tāpēc nebūt nav tā, ka gaiss plaušās neapmainās.
Tāpēc modē nāk kardiopulmonālā reanimācija jeb sirds masāža (CPR, kā to mēdz dēvēt angliski) bez elpināšanas. Tas «tagad» gan sākās jau 2011. gadā, kad Britu sirds fonds (British Heart Foundation) reanimēšanas metodeshands-only CPR reklamēšanai piesaistīja britu aktieri Vinniju Džounu.
https://www.youtube.com/watch?v=ILxjxfB4zNk
Pagāja četri gadi un Bee Gees disko ritmi ir atgriezušies līdz ar Amerikas sirds asociācijas (American Heart Association) kolosālo reklāmas kampaņu Two steps to staying alive with hands-only CPR.
https://www.youtube.com/watch?v=HjKeTo3c2wM
Tai skaitā arī ar slavenu komiķu un lielu krūšu piedalīšanos.
Kaut ļoti ceru, ka jums nekad dzīvē nenāksies neko tādu darīt, mācieties pantiņus, lai dzīvības glābšana izdotos jēgpilna.
Well, you can tell by the way I use my walk,
I’m a woman’s man: no time to talk.
Music loud and women warm, I’ve been kicked around
Since I was born.
And now it’s all right. It’s OK.
And you may look the other way.
We can try to understand
The New York Times’ effect on man.
Whether you’re a brother or whether you’re a mother,
You’re stayin’ alive, stayin’ alive.
Feel the city breakin’ and everybody shakin’,
And we’re stayin’ alive, stayin’ alive.
Ah, ha, ha, ha, stayin’ alive, stayin’ alive.
Ah, ha, ha, ha, stayin’ alive.
Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir devusi ne tikai iespēju apspriest uzņemamo bēgļu skaitu un jaunu dzelzceļa līniju kartes, bet arī izbaudīt latviešu kā valsts un ES oficiālās valodas aizsargāšanas ēnas puses.
Nevienam nebūs noslēpums, ka mūsu valstī tirgoto produktu un piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, instrukcijām un visam pārējam ir jābūt latviešu valodā. Kaut kur mums apkārt sēž desmitiem tulku, kas katru dienu pavada pie instrukciju, pamācību, regulu un (ta-dā!) programmatūras tulkošanas. Kādā citā vietā sēž kaudzīte ar valodniekiem un nozaru speciālistiem, kas ievieš latviešu valodā jaunus, skanīgus terminus, cenšoties nepieļaut spiedpogu plakandēļa, selfija un merčendaizinga ievazāšanos.
Par instrukcijām un pamācībām viss būtu skaidrs. Sākumā bija sašutums par nelietderīgi iztērēto papīru, tad samierināšanas, kam sekoja adaptācija. Tā ir tā čupiņa ar makulatūru, kurā ir jāatrod garantijas talons un ar pārējo jākurina kamīns.
Sāpe pēcpusē ir programmatūras lokalizācija. Atceros tos prieka mirkļus, kad varēju nočiept čomam nokiju un uzlikt kādu eksotisku valodu, lai pārliecinātos, cik labi viņš ir iemācījies izvēlnē uz cūceni atrast valodas nomaiņu. Šodien rodas sajūta, ka ar šādiem pašiem prieka mirkļiem sevi apdāvina katrs programmatūras ražotājs.
Tikko iznāca Windows 10. Liekam virsū, jo kāpēc gan būtu jāsēž pie vecas operētājsistēmas, ja jaunā tiek piedāvāta bez maksas. Bez jebkādiem paskaidrojumiem vai izvēles iespējām, Microsoft sarkanacaino programmētāju cilts ir izdomājusi, ka man ir jāpiedāvā Windows dzimtajā, latviešu valodā. Pagugējot (ak šie nevārdi!) izdevās noskaidrot, kā nomainīt operētājsistēmas valodu. Tik, ak mī un žē! Sākumā tak ir jāizdomā, kā tulki būs interpretējuši «Settings», «Time and language», «Region and language». Un arī tad, kad šis pārbaudījums ir izturēts, tāpat liks mīlēt dzimto valodu. Dzīves pārskats, jūs sakāt?
Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.
Bet Mazaismīkstais nebūt nav tas ļaunākais gadījums. Ir gadījumi, kad no lokalizācijas vispār nav iespējams atteikties. Piemēram, Google. Visas šī programmatūras giganta aplikācijas tiek uzstādītas latviešu valodā pēc noklusējuma un to nomainīt bieži vien vispār nav iespējams.
Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne. Google Drive pēc uzstādīšanas nav iespējams nomainīt programmas valodu.
Šī, lielākoties uz IP adrešu ģeolokāciju balstītā, dzimtās valodas uzspiešana ir vienkārši muļķīga. Es saprotu, ka ir 21. gadsimts un elektronikas dzimtā valoda vairs nav vienīgi angļu. Ķīniešiem vienkāršāk saviem Xiaomi mobilajiem iebakstīt vienīgi mandarīnu valodu. Bet mēs neesam ķīnieši. Un tā saujiņa pasaules mēroga programmatūras, kuru izstrādā 100% latvieši ir purkšķis okeānā. Un ir ok, ja šīs dažas programmas būtu pēc noklusējuma latviski. Jo nav pieraduma spēka.
Savukārt gigantu izstrādātajām operētājsistēmām, ofisa aplikācijām, mobilajiem telefoniem vai radio vadības paneļiem pēc noklusējuma vajadzētu būt angliski. Ar iespēju pēc pirmās ieslēgšanas uzstādīt jebkādu citu valodu. Jo 90% gadījumu lokalizācija būs ar terminu tulkojumiem, kurus latvietis nemaz nezina. Jo 99,9% gadījumu tekstā būs kļūdas, kas liks improvizēt un lietot nokijas izvēlnes triku.
Kamēr visi sēdēja krogos un sekoja līdzi Pasaules hokeja čempionāta kaislībām, karšu izdevniecība Jāņa Sēta klusiņām izziņoja, ka ir izveidojusi jaunu rīku Balticmaps.eu kartes lietošanai. Tagad pat vislielākajam topogrāfiskajam profānam ir iespēja vienkārši nosūtīt saiti ar jebkuru precīzu un aktuālu Latvijas vai Igaunijas adresi kā arī ievietot karti ar marķieri mājaslapā.
darbojas stipri ātrāk par Balticmaps.eu un karte ir normāli skatāma arī uz mobilām iekārtām (un vismaz pagaidām nav arī izķēmota ar reklāmām)
precīzākā un pilnīgākā Latvijas (un Igaunijas) pasta adrešu meklēšanas un atzīmēšanas sistēma (izņemot lēnās būvvalžu un Zemes dienesta kartes)
var pielāgot marķiera krāsu, ikonu un izveidot marķiera detalizētāku aprakstu, kas parādās uzklikšķinot
iespēja saglabāt gan saiti uz karti, gan arī ievietot karti kā iframe objektu jebkurā mājaslapā
Interesantais tiem, kam patīk paurķēties
Vienreiz jau rakstīju par Balticmaps.eu kartes ievietošanu mājaslapā, bet atkārtošana ir zināšanu māte. Tātad, lai karte rādītos vienmērīgi visā pieļaujamajā platumā, vajag nedaudz pielabot uzģenerēto kodu, ievietojot nedaudz modificētu iframe iekš div (vienkāršākais variants ir šajā kodā src vietā iekopēt uzģenerēto kartes saiti):
Sanāks šāda karte, kurai tad pēc tam pēc sirds patikas var iframe augstuma parametru mainīt:
Bet šis jau ir uzlabotais kartes marķiera variants. iframe src satur kaudzīti ar parametriem, kurus var adaptēt. Nemainīgā daļa ir vienīgi http://balticmaps.eu/map/?
Maināmie parametri: lat: lattitude long: longitude zoom: kartes mērogs no 1 līdz 19 (Baltijā, ārpus Baltijas valstīm detalizācija ir mazāka) hint: plain teksts, bet ar iespējām taisīt jaunas rindas icon: jebkura Font Awesome 4.2 versijas ikona (var lipināt klāt arī Font Awesome efektus) opacity: kartes caurspīdīgums (nevis marķiera) color: marķiera krāsa. Pieļaujamas vienīgi šādas krāsas: red, darkred, lightred, orange, beige, green, darkgreen, lightgreen, blue, darkblue, lightblue, purple, darkpurple, pink, cadetblue, white, gray, lightgray, black
Pēc noklusējuma līdzi velkas arī pilnīgi bezjēdzīga marķiera animācija hmove=-0.002&vmove=-0.001&bounce kuru var mierīgi šķērēt nost.
Ko gribētos sagaidīt nākotnē no šī rīka
Jāņa Sēta ir uztaisījusi kvalitatīvu un detalizētu karti, kuras digitālo versiju beidzot ir iespēja elementāri lietot arī parastiem cilvēkiem (žurnālisti, es ceru, ka jūs mani dzirdat). Bet šis rīks vēl ir ļoti, ļoti zaļš un iespēju ziņā ir labi ja embrija stadijā. No lietām, kurām būtu jāparādās jau pie pirmajiem uzlabojumiem:
Pēc vajadzības pievienot vai noņemt mēroga skalu.
Marķieru apraksti ar pilnāku HTML atbalstu, tai skaitā teksta formatēšana un img tagu lietošana.
Veidot karti ar saiti uz jebkādu objektu (ezeru, salu, novadu, pilskalnu vai Rīgas pilsētas rajonu vai atsevišķu ielu pilnā garumā). Zinu, ka šāda veida datus izvilkt var.
Pievienot vairāk kā vienu marķieri, bet tālākā nākotnē — normālu objektu redaktoru (ne to arhaisko, kas tagad ir Balticmaps.eu), kas tiktu papildināts ar funkcionāliem rīkiem (nē, es nerunāju par iespēju parādīt Latvijas karogus virs pašvaldību šķūņiem).
Lietotāju reģistrācija un izveidoto karšu saglabāšana (šis mierīgi var būt arī maksas serviss).
Jaunais rīks ir labs sākums uz daudz atvērtāku Balticmaps.eu. Ceru drīzumā sagaidīt ne vien pašu izurķētus tips&tricks, bet pilnvērtīgu API darbam ar Jāņa Sētas digitālo karti, un tas jau pavērtu iespējas arī citiem izstrādātājiem veidot uz Balticmaps.eu karti balstītus risinājums. Jo nevajadzētu aizmirst, ka karte ir augsti detalizēta ne vien Latvijā, bet arī Skype dzimtenē.
Ja nu kāds vēl nezina, tad Silakrogs ir foršs ciems Ropažu novadā, nieka 20 km no Rīgas centra, un es ar to esmu cieši saistīts nu jau devīto gadu. Man būs grūti nosaukt visas tās feinās lietas, ar ko Silakrogs ir īpašs, bet varu droši teikt, ka šis ciems man rūp.
Nakts skati no parasta daudzdzīvokļu nama logiem un no dzīvokļa logiem Silakrogā.
Bērnu izklaides parastā ciemā un bērnu izklaides Silakrogā.
Savu artavu ciemam esmu devis arī asi kritizējot novada lēmēju un izpildītāju paveikto un nepaveikto, iesaistoties lēmumu pieņemšanā kā arī, bez šaubām, labojot, pārtaisot un uzlabojot to, ko es protu vislabāk.
Pasākumu afišas parastā ciemā un pasākumu afišas Silakrogā.
Laikam aizrāvos. Ok, atgriezīsimies pie rokdarbiem. 2010. gadā jau rakstīju par informācijas piegādes kvalitāti un otrajā daļā kā reiz aizķēru Silakrogu. Silakrogs nav izņēmums vienā lietā — paziņojumi no namu apsaimniekotāja arī šajā ciemā ir apveltīti ar īpaši izsmalcinātu muļķības koeficientu. Vakar pie kāpņutelpas durvīm pamanīju jaunu brīnumu.
Iedzīvotāju ievērībai RN «Ciemats» SIA lapiņa pie kāpņutelpas durvīm.
Šī apdrukātā lapiņa satur gandrīz visas sliktas komunikācijas sastāvdaļas:
— paziņojums sākas ar informatīvi absolūti bezjēdzīgu virsrakstu
— nav zināms, kad traucējumi būs un cik ilgi tie turpināsies
— nav zināms, ko darīt, ja kaut kas nav ok
— nav zināms, kāpēc tiek veikta rekonstrukcija
Sarakstu vēl varētu turpināt. Bet labāk vienkārši pārrakstām esošo, pie reizes uzzinot trūkstošo un papildinot paziņojumu tā, lai paziņojums ietilpst uz tās pašas lapeles pie durvīm un kļūtu lietojams.
SIA «Ropažu novada «Ciemats»» paziņojums par ūdens padeves traucējumiem. Mr. Serge versija.
Tagad pat visslinkākajam lasītājam ir skaidra lietas būtība. Tā kā remontdarbu ilgums nav zināms, tad minētas ir pāris nedēļas, bet arī tas atbild uz jautājumu, cik ilgi neērtības turpināsies. Ir pietiekami detalizēts skaidrojums tam, kāpēc ir padeves traucējumi. Un cilvēki arī uzzina, ko viņi pēc savām ciešanām iegūs. Un, kas pats svarīgākais, ir parādījusies reāla persona, ar ko sazināties.
Informatīvais stils nav vienkāršs, to ir jāiemācās lietot. Bet ērtība gan ziņotājam, gan lasītājam ir neatsverama. Es senāk speciāli trenējos, mēģinot dažādus paziņojumus uzrakstīt informatīvi. Plēsu nost pie sienām un durvīm piestiprinātos un aizvietoju ar savējiem, eksperimentējot ar kaimiņiem.
Ak jā, aizmirsu par kaimiņiem pastāstīt.
Kaimiņi parastā daudzstāvu māju ciemā un kaimiņi Silakrogā.
Adobe ir nākuši klajā ar svaigāko Acrobat ģimenes versiju Acrobat DC, tādējādi pārtraucot kārtas numuru lietošanu nosaukumos (ja vien nav domāts Acrobat 600). Kompānija jau ilgi nevar izdomāt, kā pareizi sagrupēt savu milzīgo programmu daudzumu, tāpēc tagad tiks pieņemts, ka Creative Cloud būs programmas, Document Cloud būs Acrobat ģimene, Marketing Cloud būs analītiķi, bet pārējo mēs tāpat ar meklētāju atradīsim (piemēram Captivate). Un visam pāri dažādi mobilie, mākoņu un starpprogrammu konvertāciju servisi.
Principā, ja tu strādā ar jebko acīm skatāmu, Adobe ir izdarījis visu, lai tu būtu tās vergs tāpat, kā tu jau tagad esi Google vergs. Bet atgriezīsimies pie Acrobat DC.
Adobe Acrobat Pro DC
Acrobat Reader ir kā nozagta spēlīte, kurai netiec klāt tālāk par ievada video, tāpēc runa būs vienīgi par Acrobat DC Pro versijas jaunumiem.
Īsumā par jaunumiem. Kārtējo reizi pārstrādāta saskarne, īpaši pielāgojot to skārienekrāniem. Uzlaboti un papildināti rīki darbam ar dokumentu saturu (gan bildēm, gan tekstiem). Formu veidošana, sūtīšana un datu apkopošana, dokumentu sūtīšana un izsekošana (FormsCentral) kā arī mākoņserviss datu uzglabāšanai (Creative Cloud) tagad ir pilnīgi integrēti Acrobat DC. Jaunas aplikācijas mobilajām iekārtām. Izstrādātāji un Adobe iekšējie evanģēlisti tagad jaunumus publicē Adobe Document Cloud blog blogā, pārējie blogi ir slēgti.
Adobe FormsCentral tagad ir integrēts Acrobat
Janvārī Adobe paziņoja, ka FormsCentral (programma darbam ar formām, dokumentu revīziju un apriti) kā arī visi servisi, kas ir saistīti ar FormsCentralno 28. jūlija vairs nebūs pieejami. Tā vietā viss tiek integrēts Acrobat DC. Un sen jau bija laiks.
Acrobat tagad ir iestrādāti forši jaunumi tieši darbam grupās un ar vairākām iekārtām vienlaicīgi. Savukārt formu veidošanā un aizpildīšanā kopš FormsCentral bērēm nekas funkcionāli jauns klāt nav nācis.
PDF sūtīšanu ar izsekošanu arī varēja veikt iepriekš, bet tas bija tikai PDF formām. Tagad tas ir iespējams jebkuram PDF dokumentam un izsekošanai palīgā nāk uzlabotais Tracker rīks.
Acrobat DC document tracker.
Varam, piemēram, izsūtīt PDF dokumentu 1000 e-pasta adresēm un saņemt paziņojumus, kad otra puse būs nevis tikai saņēmusi e-pastu, bet gan reāli atvērusi PDF failu. To visu var papildināt ar dokumentu elektronisko parakstīšanu dažādos veidos, gan ar sertifikāciju, gan bez.
Kopš 2001. gadā PDF/X kļuva par atzītu ISO standartu, Acrobat iestrādātie digitālo parakstu rīki atbalsta praktiski visus pasaulē pieņemtos digitālo parakstu standartus, tai skaitā arī Latvijas e-parakstu.
Ar Latvijas e-parakstu joprojām gan ir nedaudz jāiespringst konfigurējot, toties pati parakstīšana pēc tam ir tīrais nieks. Piemēram, parakstīta lapa no 1957. gada spirtoto dzērienu kataloga ar Latvijā strādājošu e-parakstu un bildi, kas ir paraksta sastāvdaļa.
Un tas vēl nav viss. Līdz ar pilnvērtīgu Acrobat integrāciju Adobe dokumentu aprites mākoņservisā, tagad visi PDF faili, kurus tu esi atvēris uz vienas iekārtas, ar Mobile Link būs automātiski pieejami arī uz otras iekārtas. Galvenais neaizmirst autorizēties Creative Cloud un ieslēgt Mobile Link programmā.
Saskarne skārienjūtīgiem ekrāniem
Profesionālam un specifiskam darbam (piemēram, failu pirmsdrukas sagatavošana) Acrobat jau kopš devītās versijas pēc katras atjaunošanas bija jāpārkonfigurē saskarne, lai vajadzīgie rīki būtu kaut cik pa rokai. Tā kā tagad modē ir skārienjūtīgie ekrāni, Adobe ir izdarījusi visu, lai Acrobat būtu piemērots glāstvirsmām, un tikai tām (gandrīz).
Adobe Acrobat DC rīku skats.
Gandrīz tāpēc, ka Edit -> Preferences jūs sagaidīs vecais labais Acrobat logs ar gūzmu uzstādījumu, kas izkārtoti vairākos desmitos kategoriju. Un es stipri apšaubu, ka kādam uz skārienjūtīgā ekrāna pietiks pacietības tur bakstīties. Tas pats sagaida arī pie praktiski jebkura rīka dialoga loga. Toties tagad rīkiem ir meklētājs un uz iPad esot parādījusies iespēja rediģēt tekstus un pārkārtot lapas.
Adobe Acrobat Preflight rīks, kas savu izskatu nav mainījis kopš 2006. gada, nebūs interesantākā vieta programmā, ko bakstīt ar pirkstu uz skārienjūtīga ekrāna.
Visām populārajām platformām (iPhone un atsevišķi iPad, Android, Windows Phone) ir radītas savas mobilās aplikācijas. Katrai sistēmai gan ir vairāk vai mazāk apgrieztas pilnās versijas iespējas, toties ir kopēja saskarne un jau pieminētā dokumentu sinhronizācija caur mākoņservisu.
Jaunas dokumentu rediģēšanas iespējas
Par šo iespēju es sapņoju gadus piecpadsmit atpakaļ—pilnvērtīgi rediģēt skenētos dokumentus. Ja līdz šim Acrobat bija lielisks tekstu atpazinējs un par FineReader es jau sen esmu aizmirsis, tad jaunās iespējas vienkārši norauj jumtu.
Es ar telefonu nofotografēju fragmentu no Jelgavas avīzes «Zemgales Ziņas», ar Adobe Acrobat aplikāciju Android telefoniem konvertēju bildi par PDF un tā automātiski saglabājās mākonī (faila oriģināls). Tad datorā atvēru mākonī saglabāto PDF, apgriezu bildi līdz man vēlamajam izmēram un veicu teksta atpazīšanu. Tālāk seko maģija. Izvēlamies Edit PDF rīku un vēsi dragājam ar kursoru virsū jebkuram teksta blokam. Acrobat ne tikai ļaus šo teksta bloku rediģēt, bet arī automātiski uzzīmēs pilnu fontu, lai ievadītais vai rediģētais teksts maksimāli līdzinātos attēlā redzamajam (fails ar rediģētu tekstu). Protams, viss vēl nav sterili un perfekti. Bet šis ir sasodīti labs rezultāts tik jaunai tehnoloģijai.
Avīzes «Zemgales Ziņas» fragmenta fotogrāfijas oriģināls un ar Acrobat DC rīkiem rediģētais teksts (pievērsiet uzmanību kreisās slejas virsrakstiem un labās slejas raksta autoram). Te jāpiebilst, ka, jo labāka, kvalitatīvāka ir bilde, jo labāks būs arī rezultāts.
Ja ikdienā nodarbojaties ar PDF dokumentu rediģēšanu (te gan es vairs nedomāju fotografētus attēlus, bet gan reālus teksta un attēlu blokus), patīkami būs uzzināt, ka Acrobat beidzot ir atrisināta mūžsenā problēma ar vairākrindu paragrāfiem. Tagad katra teksta rinda vairs netiek uztverta atsevišķi un var mierīgi rediģēt visu paragrāfu. Teksta blokus var papildināt, samazināt, pat veikt kļūdu pārbaudi (spell-check). Turklāt var ne tikai bīdīt jebkuru objektu lapā, bet arī mainīt teksta bloku platumu un apgriezt bildes arī tādiem PDF failiem, kas taisīti bez rediģēšanas atbalsta (sveiciens no PDF 5.x compliance).
Turpat Acrobat atvērtā PDF failā esošu attēlu tagad var nosūtīt apstrādei Photoshop (vai uz jebkuru citu bilžu redaktoru), veikt vajadzīgās korekcijas un atgriezties Acrobat. Tagad nav katra brāķētā attēla dēļ jātaisa jauns PDF fails (pirmsdrukas krāsu korektori plaukšķina un smaida).
Nu un protams arī eksports no PDF uz ofisa programmām. Acrobat tagad pacieš visu. Var tabulu pa tiešo eksportēt uz Excel, var taisīt rediģējamus Word vai PowerPoint dokumentus. Turklāt Acrobat ir iebūvēta Microsoft SharePoint integrācija un tiek solīts, ka tuvākajā laikā parādīsies arī citi mākoņservisi.
Tagad skenētiem un fotografētiem dokumentiem ir iespēja automātiski novākt apkārtējo fonu (atminaties kopēto dokumentu melnās malas?). Pat pie slikta apgaismojuma uztaisīta čeka fotogrāfija pēc automātiskās apstrādes izskatās ļoti labi (grāmatveži tikko aizgāja pakaļ šampanietim).
Adobe Acrobat DC rīka Enhance Scans piemērs ar sliktā apgaismojumā fotografēta čeka automātisku apstrādi.
Kā pēdējais dokumentu rediģēšanas jaunums ir atpazītā teksta kļūdu labošana. Līdzīgi, kā tas ir jebkurā specializētajā teksta atpazīšanas programmā. Un te arī parādās Acrobat vēlme nepārtraukti būt tīklā—visi, vai vismaz liela daļa atpazītā teksta korekcijas datu tiek nosūtīti uz Adobe serveriem, tādējādi audzējot muskuļus atpazīšanas programmas mākslīgajam intelektam. Ja vēl desmitajā Acrobat versijā man teksta atpazīšana no skenētiem dokumentiem vispār šķita muļķīgs joks, tad tagad šis rīks ir ļoti spēcīgs un vēlme to apmācīt kļūt vēl labākam ir apsveicama. Turklāt ne pārāk bieži gadās, ka latviešu valoda ir starp pirmrindniecēm aiz peļķes strādājoša programmatūras giganta must-have lietu sarakstā.
Pārējie sīkumi un secinājumi
Katrā jaunā Acrobat versijā uzrodas sīkumi, kurus visticamāk ir beidzot izcīnījis kāds no lietotājiem vai izstrādātāju komandas cilvēkiem. Tā DC versijā ir parādījusies iespēja drukāt dokumentus, par 15% samazinot iztērēto tonera krāsu un automātiskā fona adaptācija vieglākai lasīšanai. Vēlreiz atgādināšu arī par daudz funkcionālākām jaunajām mobilajām aplikācijām, no kurām gan nebūs dižas jēgas, ja nelietosiet Acrobat Pro versiju uz datora. Īpaši Mac lietotājiem beidzot ir parādījušas uz PC jau gadiem esošās iespējas veidot normālas kvalitātes PDF failus no Microsoft Office programmām un VoiceOver atbalsts PDF dokumentu nolasīšanai (šis gan tikai angļu valodai).
Rezumējot jāsaka, ka jaunais Acrobat DC ir apveltīts ar daudz jaunām un sen gaidītām iespējām. Tai pat laikā pieredzējušiem lietotājiem saskarne būs lielas zobusāpes vismaz dažas pirmās nedēļas. Labi, ka vismaz lielākā daļa šortkatu ir savā vietā.
Tāpat kā ar pārējiem Creative Cloud produktiem, arī ar Acrobat turpmākā attīstība plānota, nevis taisot reizi divos gados jaunas versijas, bet gan katru mēnesi nākot klajā ar papildinājumiem un uzlabojumiem. Programmu abonēšanas licenču stratēģija sevi ir attaisnojusi un Adobe tagad lēnām, bet godīgi ieplūst nauda visu savu produktu ātrākai attīstīšanai un papildināšanai ar jaunām iespējām. Tā kā liela daļa darbu, kas tiek veikti Acrobat, ir automatizēti (piemēram, 1000 dokumentu ieskenēšana, teksta atpazīšana un saglabāšana, nospiežot vienu pogu), atliek cerēt, ka turpmākie papildinājumi programmas darbībā nesačakarēs iepriekš pierasto darba kārtību, kā tas ir gadījies ar dažām Photoshop un InDesign pārāk gudri renovētām fiškām.
P.S. Ja maksimums, ko no sevis varat izspiest, ir iesniegums par atvaļinājumu un kredītkartes pieteikuma aizpildīšana, turklāt visus dokumentus glabājat mājās kurpju kastēs, Acrobat jums nav vajadzīgs. Jo tas nav kārtējais failu glabāšanas mākoņserviss ar apskates un parakstīšanas iespējām. Šis rīks ir paredzēts cilvēkiem, kas ikdienā pārstrādā desmitiem, simtiem un tūkstošiem dokumentu, nodarbojas ar to rediģēšanu, šķirošanu, apstrādi vai arhivēšanu. Un ir grūti iedomāties analoģisku programmu, kas ietvertu visas tās iespējas, kas ir Acrobat DC, sākot ar pirmsdrukas sagatavošanu un beidzot ar grāmatu digitalizēšanu.
Pirms 3 mēnešiem rakstā «Kā izvairīties no teksta mehāniskas spiešanas. Sveiciens LTV ziņu dienestam» rakstīju par to, cik ļoti ienīstu cilvēkus, kas mehāniski kropļo tekstu, kā piemēru minot LTV Ziņu dienesta produkciju. Man tā arī neizdevās noskaidrot, kam personīgi ir jāiebaksta acīs absurda laža, kas tiek translēta ēterā un saglabāta nākamām paaudzēm arhīvos.
Ir grūti atrast, kura acīm jācieš no bakstīšanas. Vienīgais, ko var uzzināt, par LTV, ir šī 2013. gadā Beltes apstiprinātā struktūra. un no tās īsti nav skaidrs, kurš no melnajiem klucīšiem tiek nodarbināts ar grafiku LTV Ziņu dienesta sarkanajam klucītim.
LTV struktūra, ko 2013. gada 11. jūlijā apstiprināja Ivars Belte.
Vēl ir LTV vērtību un principu uzskaitījums. No tā īpaši jāizceļ punkti «unikāls un pievilcīgs programmu saturs» un «modernās tehnoloģijas sekmīgai misijas izpildei». Pie tā arī pieturēsimies.
Es ticu, ka pirms trim mēnešiem arī LTV gaiteņos uzzināja, ka mehāniski spiest tekstu ir slikti. Uzzināja arī to, kā šo situāciju nesāpīgi labot. Kas notika tālāk, ir šokējoši (kā tagad ir moderni rakstīt):
Sarkans punkts ar melnu ēnu un pseidotelpiskuma efektu.
Jep. 2015. gadā kāds no melno vai sarkano klucīšu brigādēm (skatīties shēmu iepriekš) ir iemācījies Photoshop izmantot slāņu efektus un nomainīt skrejošā teksta rindā trīs zvaigznītes ar grafisku simbolu.
LTV ziņu dienesta sižeta galviņas grafiskā revolūcija.
Nu re, vismaz kaut kāds progress, teiksiet jūs. Skrejošā rinda joprojām līp klāt pie sižeta nosaukuma rubrikas, toties tagad nav zvaigznītes. Un paskat, arī nosaukums sižetam izskatās vieglāk nolasāms (to gan beigās norakstām uz YouTube video kompresiju). Gan jau, ka būs padomājuši arī par saspiestajiem tekstiem.
Aitas un LTV ziņu dienests. Mehāniski izkropļots teksts sižeta nosaukumam.
Situāciju glābj vienīgi tas, ka ir tāds «Datorgrafikas nodaļa» melnais klucītis, kas ir kopā ar «Stila nodaļa», «Autotransports nodaļa» un «Satura adaptācijas nod.» (nosaukumi atstāti oriģinālrakstībā). Varbūt viss spiesto tekstu saturu ražo un adaptē sarkanā klucīša «Satura ražošanas daļa» šoferi un frizieri?
Skrejošajai rindai var izmantot gan bumbiņas, gan ķeksīšus, gan punktu, gan logotipu un pat četrus punktus pēc kārtas. Galvenais ir nebojāt tekstu, mehāniski saspiežot vai izstiepjot burtus.
Dažādu pasaules malu TV ziņu galviņu skrejošās rindas un nesabojātie burti.
Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.
Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.
Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.
Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām
«Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.
Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.
Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.
Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.
Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi
Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.
Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.
Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.
Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
Meklējot reizi gadā izmantoto korektoru, atradu sīko lietu atvilktnē gumijas aproci, par kuras eksistenci biju aizmirsis. Tas viss notika emocionāli pacilātā gaisotnē, jo pēc 60 dienu mocīšanās, esmu atgriezies no iPhone pie Android darbinātās Sony XPeria Z2.
Sony SmartBand SWR10, kas vairāk kā pusgadu ir nomētājies atvilktnē.
Kad iegādājos šo tālruni, gudrās aproces bija sasniegušas slavas zenītu mūsu platuma grādos un visi ražotāji svieda tās pakaļ. Jautājums gan ir, kāds šādai aprocei ir pielietojums? Vibrēt sinhroni ar telefonu, kas atrodas kabatā, ļaut to dauzīt un spaidīt dažādās kombinācijās, cerot, ka tālrunī arī kaut kas notiks.
Kā liels Nokia fans, savulaik iegādājos šī ražotāja telefonu sporta versijas. Tām kastē arī līdzi nāca kaudzīte ar dažādiem aksesuāriem, no kuriem pusi varēja izmest. Bet tie visi bija noderīgi un ar jēgu: kabata, ko uzmaukt uz rokas ar tālruni, velo/moto stiprinājums, jostas soma telefonam. Izvēlies vajadzīgo un sāc pilnvērtīgi lietot tālruni, pārējo paglabājot tumšā stūrī vēlākai iznīcināšanai.
Viedie pulksteņi jeb smartwatch tagad ir nomainījuši aproces un ir katra sevi cienoša elektronikas fufeļu apskatnieka dienas kārtībā. Bet princips nav mainījies. Viedpulksteņus svaida pakaļ svaigākajiem viedtālruņiem, pierunā žurnālistus par tiem rakstīt, tērē mārketinga naudu, tos reklamējot. Portāla Delfi krievu versijas žurnālisti LG G Watch R apskatā ļoti precīzi aprakstīja viedpulksteņu esamības ataisnojumu:
Самая большая беда часов LG G Watch R заключается в том, что они не решают никаких существенных проблем, а сами создают для себя рынок.
Neesmu lielākais rokaspulksteņu fanāts, tomēr ar mani vienmēr kopā ir mans uzticamais Stuhrling. Arī Lolita un abi dēli lieto rokaspulksteņus. Un Lolitai pat ir savs viedpulkstenis. Tikai tas nav tas sūds par 250 €, kuru tagad ir moderni iegādāties, bet Garmin Forerunner 405, kas savulaik maksāja paprāvu kāpostu. Garmin to jau labu laiku neražo un nepārdod, bet viedpulkstenis joprojām pilnībā veic savu funkciju un neprasās pēc nomaiņas uz kaut ko jaunāku un stilīgāku.
Garmin Forerunner 405 viedpulkstenis ar aksesuāriem.
Forerunner piefiksē sportista sirdsdarbību, skriešanas laiku un GPS koordinātes, kuras pēc tam ērti ielasīt datorā un analizēt. Bez tam ir iespēja atzīmēt apļa laikus, ievadīt dažādas treniņprogrammas (noskriet 10 minūtes vai noskriet 5 km būtu vienkāršākā iespējamā programma) un, protams, rāda pareizo laiku.
Šis pulkstenis ir izlaists 2008. gada sākumā. Nē, tas nerāda telefonā atnākušās īsziņas. Nē, tu nevari uzzināt, vai Kendīkrešā ir atjaunojušās dzīvības. Jā, tam nav krāsainais ekrāns. Bet tas pilda to funkciju, kam tas ir ticis izgudrots.
Man negribētos kļūt par tehnoloģiskā procesa bremzētāju, bet paskatoties uz to, kas šobrīd notiek, ir pamatotas aizdomas, ka elektronikas ražotāji savus eksperimentus no laboratorijām ir pārnesuši pie patērētājiem. Cilvēki pārdzīvo par Samsung tirgus daļas samazināšanos kaut kādā tur reģionā, līksmo par Apple pārdošanas rezultātiem. Un personificē uzņēmumu baltās un melnās dienas ar sevi, jo viņi lieto šo zīmolu produktus. Un tas ir slimi, lai neteiktu vairāk.
Tendence ir pārlikt telefona funkciju uz rokassprādzi, bet liela ekrāna viedtālruņa funkciju — uz planšeti. Tādā veidā varētu pārdot nevis vienu iekārtu, bet divas. Attiecīgi palielinot arī peļņu.
Tūliņ parādīsies arī Apple uztaisītais viedpulkstenis. Un es zinu, ka būs simtiem tūkstošu cilvēku, kas nepacietībā gaidīs iespēju to pavalkāt. Līdz laikam, kad parādīsies nākamās paaudzes Apple viedpulkstenis. Bet tā nav tikai Apple problēma. Ražotājiem nav ne mazākās sajēgas, kāds būtu viedpulksteņu reālais pielietojums.
Protams, atsevišķs murgs ir kaudzīte ar vadiem un lētas austiņas ausu tīrīšanai, kas piesārņo atvilktnes, bet par to citreiz.
Par mehāniski saspiestu tekstu maketos vajadzētu cietumā sēdināt. Pastāv loģiskas robežas, kuras ievērojot, var manipulēt ar teksta garumu. Brutāla mehāniska spiešana nav viena no tām. Un LTV ziņu dienests pēdējā laikā ar to slimo pārāk bieži.
LTV ziņu dienesta titri ar un bez surdotulkotāja.
Iemesls Munkevica sižeta nosaukuma tirāniskai spiešanai ir labi redzams, ja pieliekam kadru no cita sižeta, kurā ir surdotulkotājs. Ja arī par Munkevicu stāstītu ar surdotulku, sižeta nosaukums būtu palīdīs zem surdotulkotāja loga. Mazāk redzams ir tas, ka arī Bauskas sižetam teksts ir saspiests.
Pastāv vēl divi neloģiski risinājumi. Sižeta nosaukuma teksts ir šķībi novietots un nav ne pret ko nolīdzināts. Kāpēc gan tad neizmantot vietu kreisajā pusē un nepabīdīt tekstu vēl vairāk? Otrkārt, ja jau ir vēlme padarīt tekstu vieglāk lasāmu, rakstot to ar kapitēļiem, tad asāka ēna tikai palīdzētu. Tā panāktu lielāku kontrastu un labāku lasāmību.
Bet atgriezīsimies pie saspiestā teksta. Problēmu var atrisināt, vienkārši paceļot surdotulka logu virs virsraksta. Un nedaudz paretinot tekstu, tas izskatīsies daudz labāk.
LTV ziņu dienesta materiāli ar pārstrādātu virsraksta bloku un paceltu surdotulka logu.
Tas, ka surdotulks aizņems dažus pikseļus vairāk, ir nieks. Ap surdotulka logu sižetā var kaut vai bruņurupuči pāroties, neviens to nepamanīs, jo skatīsies uz žestikulējošo tanti, kas taisa jocīgas grimases. Un svarīgo informāciju logs aizsedz arī tagad.
LTV ziņu dienesta Thrombo ASS sižets ar aizsegtiem skaitļiem.
Īsāk sakot, LTV ziņu dienesta darbinieki varētu izvest uz ielas titru licēju un ļaut visiem televīzijas šoferiem pārbraukt pāri viņa rokām uzsist viņam pa pakausi un iemācīt normāli tekstus likt. Turklāt, ja jums šķiet, ka šis ir vienreizējs risinājums unikālā situācijā, tad jūs maldaties. Jebkurā maketā ar jebkādiem ierobežojumiem var atrast veidu, kā nespiest burtus mehāniski.
Gribēju apskatīties izslavēto Stūra mājas virtuālo tūri, bet tad apskatījos Latvijas Institūta apkalpotās mājaslapas latvia.eu galviņu un tālāk par pikseļu skaitīšanu netiku.
latvia.eu mājaslapas ekrānšāviņš ar nepareizo lapas ikonu.
Jā, es zinu, es simt punkti jau tagad esmu tas pensionārs, kas var visus izbesīt. Bet man šķiet, ka Latvijas Institūtam būtu jāsaprot, ka valsts karogam ir jāizskatās pēc valsts karoga arī mājaslapas ikonā.
Triks ir matemātikā. Latvijas karoga krāsu proporcijas ir 2:1:2, bet 16×16 pikseļu ikonā dizaineris–mūlāps no Asketic šim vienkāršajam matemātikas uzdevumam nemācēja atrast apkārtceļu.
Kreisajā pusē: latvia.eu oriģinālā ikona. Pikseļu attiecība ir 3:2:3. Labajā pusē: Latvijas karogs ar pikseļu attiecību 2:1:2, iestrādāts ikonas izmērā.
Vēl jo vairāk šķiet jocīgi, ka dizaineris nezina, kāda ir Latvijas karoga krāsa.
Karoga ar likumu noteiktās garuma un platuma proporcijas ir 2:1, bet sarkanās un baltās krāsas proporcijas 2:1:2. Sarkanā krāsa karogā dažādos krāsu kodējumos: Pantone 201C, RGB 152 30 50, CMYK 0:80:67:40, Hex #981E32.
Padoms priekšdienām: zīmējot Photoshop un strādājot ar precīzām skaitliskām RGB vērtībām, kad izmanto Export To Web, konvertāciju uz sRGB ir jāatslēdz.
Kreisajā pusē: latvia.eu oriģinālā ikona, labajā pusē: ikona ar īstu Latvijas karoga krāsu un proporcijām.
Starp citu, ja kādreiz ir nepieciešamība iegūt kādas mājaslapas favicon png formātā, to var ērti izdarīt ar Google Shared Stuff rīku. Sintakse ir vienkārša: google.com/s2/favicons?domain=<www.domens.lv>
Mājaslapu latvia.eu izstrādāja veselu gadu, izmaksas bija gandrīz 10000 €. To laida gaismā 2012. gada rudenī (avots). Un visu šo laiku neviens nepievērsa uzmanību tam, ka Latvijas oficiālā vizītkarte virtuālajā vidē ir ar šķību karoga imitāciju. Ko tad brīnīties, ka starptautiskos pasākumos Latvijas karogu jauc ar Austrijas, ja pat latvieši paši to dara.
Īpaši neattapīgajiem. Ja nav skaidrs, kur pazuda viens pikselis no 16 pikseļu augstas ikonas. Tas nav pazudis. Atlikušā rinda ar pikseļiem ir caurspīdīga. Atkarībā no tā, kā dizaineris vēlas, šī rinda var būt vai nu augšējā vai apakšējā.
Papildinājums 27. janvāra vakarā. Vai nu Asketic, vai Latvijas Institūts, vai abi kopā, bet ir saņēmušies un ļoti operatīvi padarbojušies. Problēma ir atrisināta un tagad ikoniņai nav ne vainas.
latvia.eu atjaunota mājaslapas ikona ar pareizu karoga krāsu un proporcijām.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
