Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.
Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.
Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.
Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.
Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.
Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.
Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?
Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.
—
Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.
26. jūlijā saņēmu uzaicinājumu ierasties Ropažu pasta nodaļā izņemt manam SIA adresētu ierakstītu vēstuli. Vēstures saturs bija nedaudz vairāk kā pārsteidzošs (abās vietās aizklātais SIA nosaukums ir viens un tas pats).
Vēstule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas.
Iedevu vēstuli izlasīt gan savam juristam, gan vēl pāris cilvēkiem un neviens nespēja saprast, kas ar šo vēstuli ir domāts. Pelēkās vielas daudzums man ir pietiekami liels, lai nebūtu vēlmes rakstīt iesniegumu Valsts policijā par pašu, iespējams, veiktajām nelikumīgajām darbībām.
Tie divi tālruņa numuri, kas ar roku pierakstīti klāt, ir parādījušies jau vēlāk, kad neveiksmīgi divas nedēļas mēģināju sazvanīt vēstules autoru, D.Maslova kungu, kas ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas kaut kāds darbinieks. Pirmais numurs tika piešķirts, zvanot uz veidlapas galvenē norādītajiem tālruņiem Gaujas ielā 15. Viens bija 1. nodaļas kaut kāds nebūt tālrunis, otrs — nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājas Lauras Skalbiņas kabineta numurs. Ja domājiet, ka tikt pie šiem numuriem bija ārkārtīgi vienkārši, iesaku pamēģināt vispār atrast tādu 1. nodaļu Valsts policijas mājaslapā.
Tā kopš vēstules saņemšanas pagāja jau vairāk par divām nedēļām, līdz tiku līdz telefonsarunai ar Skalbiņas kundzi. Izskaidroju situāciju, ka man nav skaidrs, ko man ir atsūtījis viņas padotais un, ka es vēlos tikt informēts, par kādām nelikumīgām darbībām es esmu iesniedzis par sevi iesniegumu. Laura apsolīja, ka garadarba autors ar mani noteikti sazināsies (nosaucu savu vārdu, tālruņa numuru, e-pastu, piedāvāju arī personas kodu un pases numuru). Tagad ir 23. augusts, t.i., mēnesis, kopš dokuments ir pametis Valsts policijas ēku un nekādas ziņas neviens man nav sniedzis, nekādi telefonzvani nav bijuši, nekādi e-pasti nav nākuši.
Palasīsim, uz kāda pamata VP RRP KP 3. biroja 1. nodaļa ir pieņēmusi lēmumu, ka mana uzņēmuma pseidoiesniegums par pseidopārkāpumiem ir atstāts bez tālākas virzības:
377. pants. Kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi
Kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja:
(..)
2) izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva;
Apburtais loks. Kas ir rakstījis iesniegumu un par ko ir lietas būtība, neviens paskaidrot negrib, līdz ar to arī nav skaidrs, par ko lietas tālāka virzība ir izbeigta.
Noteikti jums ir jautājums, kāpēc oficiālā kārtībā nerakstīju ierakstīto vēstuli ar pieprasījumu paskaidrot šo garadarbu. Atbilde gaužām vienkārša. Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka amatpersonai ir jāatbild uz adresēto vēstuli 30 dienu laikā, savukārt prokuratūrā pārsūdzēt lēmumu es varu vienīgi 10 dienu laikā. Tātad brīdī, kad būtu zināms, kāds ir iesnieguma saturs un lietas būtība, lietas tālāka izskatīšana prokuratūrā vairs nebūtu iespējama.
Varbūt kādam ir pieredze ar līdzīgiem scenārijiem un var padalīties ar rezultātiem vai pastāstīt, ko vispār ar šādu ne no kurienes parādījušos dokumentu darīt tālāk?
Biju kārtīgi padusmojies tviterī un nemaz nemanīju, kā dusmas kādu sasniedza. Cerēju, ka tas ieinteresēs vismaz kādu mediju, bet diemžēl sprāga gāzes baloni slimnīcā un visiem uz to bija, tā teikt, uzlikt klucīti.
Klusu un bez brēkas no rītdienas stājas spēkā alkohola aprites likuma izmaiņas, par kurām policija var izčakarēt katru otro krogu/cafe.
Es gan tviterī arī biku nolažoju, jo jau rakstīšanas brīdī čakarēt varēja. Izmaiņas stājās spēkā jau 1. augustā, bet es nepaguvu iepriekšējā dienā par to ietvītot.
Par lietas būtību
Jebkurai iestādei Latvijā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ir jābūt licencei. Licencei ir pielikums, kas attiecas uz konkrēto tirdzniecības vietu un tajā bez adreses un darbalaika ir jāmin arī licences veidi: Alkoholisko dzērienu realizācija promnešanai (RP), realizācija patērēšanai uz vietas (RVP) un uzglabāšana (U).
Vienkāršā valodā runājot, licencē ir paredzēti trīs veidi, ko var iesākt ar alkoholu iestāde, kurai licence piešķirta: tirgot dzērienus promnešanai, tirgot dzērienus uz vietas, uzglabāt.
Licencē ir norādīts arī iestādes darbalaiks, kas, starp citu, ir arī laiks, kad jebkura tiesībsargājošā instance var nākt un pārbaudīt, vai ar alkoholu viss ok, un iestādei ir jāver likumsargiem vaļā durvis. Absurds vienīgi sanāk faktā, ka, piemēram, ja kafejnīca strādā (licencē norādītais darbalaiks) no 12:00 līdz 2:00, tad uzglabāt alkoholu no 2:00 naktī līdz 12:00 kafejnīca nedrīkst, jo licence takš nav spēkā (man par to jau ir bijusi skaidrošanās tiesā).
Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu jautājuma. 30. jūlijā Valsts Ieņēmumu dienests savā mājaslapā izvieto paziņojumu:
Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvalde informē, kā Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Likums stājas spēkā 2013.gada 19.jūlijā.
Saskaņā ar minēto likumu 2013.gada 1.augustā spēkā stājas 6.panta pirmās daļas 5.punkts, kas nosaka, ka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22.00 līdz 8.00, izņemot tādas mazumtirdzniecības vietas, kurās alkoholiskie dzērieni tiek realizēti tikai izlejamā veidā un tiek nodrošināta to patērēšana uz vietas, kā arī beznodokļu tirdzniecības veikalus. (avots, saglabātā versija (*.pdf)).
Tur tas blah ir tāds pagarāks, interesenti var izlasīt rūpīgāk pašus Grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Likumdevējs ir panācis to, ka jebkura iestāde var tirgot alkoholiskos dzērienus tikai patēriņam uz vietas. Un, ja tirgo nešanai projām, tad licence darbojas tikai no 8:00 līdz 22:00. Tiktāl viss būtu loģiski, ja vien tas neskartu arī naktī strādājošas iestādes, kas tirgo, piemēram, mājražotāju produkciju, mazo alus un vīnadarītavu produktus un citus ekskluzīvus dzērienus, kurus būtu tikai loģiski piedāvāt gan pagaršot (patērēt uz vietas), gan aizvest kaimiņam (nopirkt promnešanai). Pēc 2013. gada 30. septembra tas būs iespējams tikai no 8:00 līdz 22:00. Tātad sanāk, ka iestāde, kas grib strādāt arī naktīs, nevar vairs piedāvāt, piemēram, pašu brūvētu alu līdzi ņemšanai. Šim nolūkam ir jāver vaļā atsevišķi veikals vai arī jāizņem vairumtirgotāja licence un tad ir iespēja to tirgot veikalos vai pie konkurentiem, kas nestrādā naktīs.
Bet arī tā vēl nav galvenā sāpe.
Kas par vainu krodziniekiem?
Ja kroga/kafejnīcas/kluba darbalaiks iekrīt laikaposmā no 22:00 līdz 8:00 (kas nav nekas īpašs), tam ir jāiesniedz iesniegums speciālās atļaujas (licences) pārreģistrācijai.
Tagad pievēršamies likuma, VID un krodzinieku darbību saprašanai.
VID gan telefoniski, gan ierodoties uz vietas VID Akcizēto preču pārvaldē apstiprināja, ka šī darbība oficiāli notiek līdz divām nedēļām. Nu tad tagad skatamies.
1. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa Latvijas vēstnesi. No 19. jūlija līdz 1. augustam ir 11. dienas. 20. un 21. jūlijs nav darbadienas un VID iesniegumu neizskatīs.. Tātad pat kroģeris–jurists nespēj veikt izmaiņas licencē laikus, jo atliek vien 9 dienas (tai skaitā vēl divas brīvdienas), un tās nav divas nedēļas.
2. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa VID mājaslapas jaunumus. Laiks izmaiņu veikšanai samazinās līdz vienai diennaktij, arī tās nav divas nedēļas.
3. iespēja. Kroģeris iesāk mēnesi ar to, ka iesniedz papīrus izmaiņu pieteikšanai VIDā un divas nedēļas strādā līdz 22:00. Tātad nakts iestāde pusi mēneša zaudē iespēju pelnīt, lai, piemēram, spētu samaksāt darbiniekiem mēneša sākumā algas, līdz padsmitajiem datumiem samaksātu valstij nodokļus, utt.
4. iespēja. Reālā dzīve. Īsti nav skaidrs, kam ir jāpasakās par to, ka, piemēram, Rīgas Pašvaldības policija (RPP) likumus nelasa, bet interpretē. Pateicoties tam, ka bija zināms, ka RPP domāja, ka likuma izmaiņas stājas spēkā no 30. septembra un nakts reidos jau 1. augustā uz iestādēm nedosies, lielākā daļa Vecrīgas krogu iesniedza VID izmaiņas un turpināja strādāt.
VID galu galā bija vienīgā iestāde, kas nepiečakarēja un izmaiņas licencēs centās reģistrēt ļoti operatīvi, lai tie, kas it kā attapās, spētu ātrāk sākt strādāt legāli. 30. jūlijā iesniedzot VID izmaiņas licencē, jaunās licences atsūtīja jau 7. augustā (iemesls, kāpēc es par to nerakstīju ātrāk).
Secinājumi
1. Likumdevējs vispār neparedzēja pārejas laiku, lai spētu likumīgi ievērot izmaiņas likumā.
2. VID kopš pēdējās reizes, kad manam uzņēmumam nācās veikt izmaiņas alkoholisko dzērienu licencē, ir izmainījis spēles noteikumus. Senāk bija tā, ka izmaiņas stājās spēkā brīdī, kad VID ir saņēmis iesniegumu. Pat gadījumā, ja reāli uz rokas vēl nebija jaunās licences. Tagad izmaiņas stājas spēkā vienīgi tad, kad uz rokas ir jaunā licence.
3. Visiem par to vairāk vai mazāk ir pajāt, jo neviens tāpat nesaprot, kas šajā valstī īsti notiek un medijiem svarīgāk ir zombēt par eiro ieviešanu, nevis skaidrot, kas reāli notiek Latvijā.
4. 2008. gadā kārtojot pirmo alkohola mazumtirdzniecības licenci VID Akcizēto preču pārvaldē skaidroja, ka jāņem ir visi veidi, jo tas taču ir tikai normāli. Ja nu gribēs arī promnešanai tirgot. Tātad, VID darbinieki bija ieinteresēti, lai uzņēmums strādātu pēc iespējas plašāk. Labāks darbs uzņēmumam = vairāk ienākumu valsts kasē. Tagad sanāk, ka likumdevējs nosaka, lai viss būtu otrādāk. Jo vairāk nobliezīsim vietējos uzņēmumus, jo vairāk Eiropa mūs mīlēs.
Īsumā: Nokia Lumia 920 ir lielisks fotoaparāts un video uzņemšanas iespējas. Windows 8 ir ļoti progresīva operētājsistēma. Diemžēl kā telefonu šo agregātu man lietot neizdevās.
Tātad, iesākumam maziņš video tests.
Un tagad par pašu bēdu.
This past December Google announced the sunset of support for a variety of interfaces to its email and other services, including Microsoft Exchange ActiveSync (EAS). Google plans to continue support for existing connections established over EAS, but would no longer support new ones, unless the Google account was a paying Google Apps account, rather than a free Gmail account. (Via informationweek.com)
Sūds pat to kalendāru, tas arī uz Samsung Galaxy SIII strādā čerz žo, ja ir vairāki kalendāri jāsinhronizē, bet tas, ka nav kontaktu, padara šo iekārtu par praktiski nelietojamu telefonu ar lieliskām fotoaparāta un videokameras īpašībām. Kaut arī tika solīts, ka kaut kas mainīsies no Microsoft puses (Google kaut ko darīt šajā gadījumā būtu vairāk kā dīvaini), pusgadu vēlāk ar sajūsmu spiegt par Windows 8 trubām var tikai tie lietotāji, kas Windows 8 ir lietojuši pirms 2013. gada janvāra.
Labi, nedaudz par pašu telefonu. Nokia Lumia 920 ir izcili patīkams dzelzs gabals, kuru patiešām ir prieks turēt rokās un lietot. Pat pie indīgi zaļās krāsas var pierast. Un atsevišķa fotografēšanas poga ir kaut kas tik kruts, ko var novērtēt tikai tad, ja kādu laiku paliek bez šīs pogas un tad to saņem atkal. Arī viss pārējais no dzelžu līmeņa ir pavisam ok. Grūti atrast, kur piekasīties.
Nokia Lumia 920 saskartnē pēc Android telefona var iebraukt divās trijās dienās. Starp citu, visiem Windows 8 tālruņiem tā ir vienāda jeb atšķiras atkarībā no ražotājiem? Nedaudz kaitina, ka nav iespēja izvilkt no augšējās malas jau Symbian^3 laikā iestrādāto svarīgāko rīku joslu, bet iekš Settings visu atrast var. Kruti, ka ekrānu bakstīt var arī ar degunu vai cimdiem. Vismaz man padevās. Vēl priecēja tas, ka neuzmācīgi ik pa laikam operētājsistēma dod padomus, ko kur kā var darīt. Tas ļoti palīdz migrantiem no citām platformām.
Kaut arī esmu viemēr bijis ārkārtīgi liels fans Nokia Maps, ikdienā Latvijas teritorijā lietoju vienīgi Waze, kas man ārkārtīgi pietrūka visu Lumia 920 testēšanas laiku. Toties ārpus Latvijas Tele2 tarifiem bija kaifs bakstīties ūberdetalizētās kartēs. Tas, bez šaubām, ir milzīgs Nokia plus pār visiem konkurentiem. Visas pārējās svarīgākās aplikācijas man bija pieejamas un, šķiet, arī darbojās. Protams, nav visādu ūberforšo superprogrammiņu, kas ir Android veikalā-noliktavā Depo Google Play, toties tās kas ir, lielākoties ir ļoti kvalitatīvas.
Atsevišķu uzslavu ir pelnījis adrešu grāmatas kontakta attēlojums. Ja sasaisti Twitter, Facebook, Foursquare, tad katram personāžam, pirms viņam zvani, vari apskatīt pēdējās izdarības sociālajos tīklos. Tik forši, kā tas ir Windows 8, es neesmu redzējis pagaidām nekur. Žēl, ka uz saviem kontaktiem nevarēju to izmēģināt, bet bija gana daudz no Facebook saimportējušies arī tādi, kam ir telefona numurs klāt.
Bet nu te arī jāliek punkts telefona apskatam, jo neko vairāk es izbaudīt tīri tehniski nevarēju.
Kaut gan fotokameras detalizācija, bez šaubām, atpaliek no DSLR, tomēr pat sūdīgā pretgaismā bildei nav ne vainas.
Priedes Silakrogā. Fotografēts ar Nokia Lumia 920.Priedes Silakrogā. 100% crop foto, kas uzņemts ar Nokia Lumia 920.Tumsā bliežot ar zibspuldzi pret logu, tuvplāns tāpat ļoti mēreni izgaismojas. Reti kura kamera kaut ko tik ekstrēmu varētu tik kvalitatīvi paveikt, kā Nokia Lumia 920.Ļoti patika bokeh (kā tas vispār ir latviski?). Tas nav tik nedabīgi pikseļains un neatgādina jpg kompresijas artefaktus.Arī ar tuvplāniem Nokia Lumia 920 tiek galā ļoti labi pat gadījumos, ja ir nepieciešama augsta detalizācija.Vienīgias, kas nodod mazo lēcu, ir pārlieku spēcīga migla no krasi spilgtākiem lielākiem objektiem (šai gaidījumā — debesīm). Bet es pieļauju, ka to softiski pavisam drīz atrisinās līdz baudāmam rezultātam.
Nokia Lumia 925, kas nomaina man testā tikušo Nokia Lumia 920, varētu būt mans sapņu telefons. Bet, ir jāatrisina softiska rakstura problēma ar kontaktiem un draudzēšanos ar Google, obligātā kārtā ir jānodrošina aplikācijas un to atjauninājumi populārākajiem servisiem, nedaudz jānolaižās no mākoņiem arī attiecībā uz cenu. Dzelži Nokia Lumia 925 jau tagad ir mani sapņu dzelži. Redzēs, ko es teikšu, kad no Amazon būs atnākusi ZeroLemon baterija manam Samsung Galaxy SIII.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».
Līdz ar Juglas tramvaju līnijas pārbūvi, lai tā būtu piemērota zemās grīdas tramvajiem, Rīgas Satiksme ir uzbūvējusi arī pavisam svaiga paskata tramvaja pieturas. Kaut gan pie Alfas pietura vēl nav līdz galam pabeigta, izmēģināt neērto beņķi un izbaudīt skatu pilnībā aizsedzošos nojumes sānus var jau tagad.
Ir pamatotas aizdomas ka cilvēks, kas šīs pieturas projektēja, sabiedrisko transportu nav lietojis. Kustības saraksts atrodams vienīgi pie pieturas ceļazīmes staba, kas ir kādus desmit metrus no nojumes. Lietus vai sniega laikā, pirms paslēpties zem nojumes, nāksies padirnēt pie staba, lai uzzinātu, cikos transports būs pieejams. Atrodoties zem nojumes, no abām pusēm ir vides reklāmas stendi, kas pilnībā aizsedz redzamību. Attiecīgi, par transporta pienākšanu uzzināt var tikai mirklī, kad tas jau ir pieturā. Tas ir īpaši stulbi tad, kad piebrauc garie tramvaji un sānos dublētais numurs nav pretim nojumei. Neskaidra ir arī loģika, kāpēc jumts un sāni nav vienlaidus. Virs reklāmas stenda ir makten liels caurums, kas būs noderīgs, lai varētu salīt/ieputināties vējainā laikā.
Šķiet, ka vienīgā labā lieta, ko var pateikt par jaunajām pieturām, ir tramvaju kustības shēma, kas atrodama nojumē. Kaut gan pati shēma ir sazīmēta līki, toties ir.
Mani izbrīnīja tas, ka nojumes sānā nadziņš, uz kura tiek dublēti sabiedriskā transporta maršrutu numuri ir nokrāsots dzeltenā krāsā. Ir apsveicami, ka maršrutu numuri tiek dublēti. Tas būtu ļoti labs veids kā atrast vajadzīgo pieturu gadījumos, kad tādas ir vairākas pēc kārtas (piemēram, pretim Stockmann uz 13. janvāra ielas), tomēr daudz lielāku jēgu funkcionāli šis nadziņš nestu gadījumā, ja tas tiktu krāsots Rīgas Satiksmes transporta veidu krāsu kodējumos. Attiecīgi, tramvaja pieturai nadziņš būtu sarkans, trolejbusiem — brūns, autobusiem — zils, nakts transportam — tumši pelēks. Un ja pietura pilda vairāku transporta veidu pieturvietas funkciju, tad nadziņam šīs krāsas attiecīgi nāktu blakus/virs/zem klāt. Ejot no tās pašas Alfas uz sabiedrisko transportu centra virzienā, jau pirms Brīvības ielas šķērsošanas varētu pamanīt «nu to sarkano pieturu», pirms kuras būtu «brūnā/zilā» autobusa un trolejbusa pietura.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.
Aiz loga ir 2013. gada vasara. Es dzīvoju valstī, kas ir teju pirmā pasaulē pēc interneta pieslēguma ātruma, bet 35km no Rīgas centra nav iespējams augšuplādēt straumējamu video bez problēmām.
70km no Rīgas interneta pakalpojumu sniedzēju darbošanās ir veiksmes gadījums.
120km no Rīgas cilvēki lieto to, kas nu tiem ir pieejams.
Manuprāt, ir pienācis brīdis, lai sāktu kaut ko lietas labā darīt. Man nav īsti nekāda plāna, bet tā ideja varētu būt sekojoša. Noteikt tirgus apstākļos to, cik ir jāmaksā konkrētajam pakalpojumam un vidēji izlīdzināt tā cenu. Šobrīd tas arī tā notiek, tikai izlīdzināšana notiek uz klientu rēķina. Tobiš, ja es dzīvoju Rīgā, Slāvu apļa rajona daudzstāvu mājā, man par deviņiem latiem mājās ievelk optisko internetu ar 20mbit ātrumu abos virzienos. Savukārt, ja es dzīvoju daudzstāvu mājā Tumšupē, man pienākas DSL ar knapu 1mbit lejuplādi un, labākajā gadījumā, 0,1mbit augšuplādi. Par šādu interneta pieslēgumu Tumšupē man būs jāmaksā savi 20 vai vairāk lati.
Un tas ir absolūti netaisnīgi un nepieņemami. Tāpēc tas kaut kādā veidā ir jālabo. It īpaši tagad, kad mobilie tīkli sāk ieviest savus 4G pakalpojumus, kas ir stipri ātrāki par DSL iespējām un sniedz mobilo brīvību.
Varbūt jāizstrādā kaut kāda formula ar kritērijiem, pēc kuriem novērtēt bāzes interneta pieslēguma parametrus (upload/download/ping/mobility) un, teiksim, piešķirt šādam pakalpojumam cenu—10 lati. Attiecīgi visi pārējie pakalpojumi ar koeficientiem tiek rēķināti dārgāki/lēnāki.
Kas nav būtiski. Nav būtiski datu apjomi. Tas ir sviests, kas ir palicies no peidžeru laikiem, kad būtisks bija katrs saņemtais/nosūtītais ziņojums, jo to reāli ar roku tante/onkulis vadīja. Nav būtisks uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus. Viņi varēs cīnīties par santīmu starpībām vēlāk. Tāpat uz infrastruktūras rēķina pelna vienīgi Lattelecom, jo tās izveidi dotēja valsts.
Īsāk sakot tādas pārdomas vakara gaitā. Un ko jūs par to domājiet?
Es nesaprotu, kāds var būt iemesls tam, ka pašvaldības ierobežo tās simbolikas izmantošanu. Tam nav nekāda loģiska pamatojuma un no tādu noteikumu izdošana vienīgi kaitē pašvaldībai.
Jūrmalas pilsētas simbolikas — devīzes —, oriģinālais un mrserge.lv variants
Ropažu novada saistošajos noteikumos «Par Ropažu novada simboliku un tās izmantošanu» aprakstā par novada karoga lietošanu teikts: «4.2. Aizliegts: (..) 4.2.3. izgatavot un lietot Ropažu novada karogu dekoratīvos nolūkos kā novada simbolu bez Ropažu novada domes atļaujas.» Tur tālāk vēl atsevišķi par galda karodziņiem ir minēts, ka nedrīkst arī formu un proporcijas mainīt.
Ropažu novada pašvaldības simbolikas (karoga) oriģinālais variants un mrserge.lv versija dekoratīviem nolūkiem.
Bet visu pārspēj Stopiņu novada saistošie noteikumi «Par Stopiņu novada simboliku». Ja neskaita to, ka «6.2. Logo izmērs: augstums 38mm, platums 60mm. (..)» un nav skaidrs, ko darīt, ja klients saka «make this logo bigger», absolūtākais sviests ir «7.3. Stopiņu novada dome izskata fizisko un juridisko personu iesniegumus par atļauju piešķiršanu lietot Stopiņu novada logo attēlu dažādu svinīgu pasākumu, sarīkojumu, ielu gājienu noformēšanai, ēku fasāžu, iekštelpu noformēšanai publisko pasākumu norises vietās, kā arī jebkurā citā gadījumā.» Īsāk sakot, varēja vienkārši uzrakstīt, ka jebkurā gadījumā jāraksta iesniegums domei, kuru jāizskata nākamajā sēdē.
Stopiņu novada simbolika (logo) nesaskaņotā oriģināla izmantošana un mrserge.lv versija. Foto: Pluume.lv
Tātad visos manos piemēros ir attiecīgo pašvaldību saistošo noteikumu pārkāpumi, kurus tad katra pašvaldība var traktēt pēc sava prāta. Tad kāds ir nolūks vispār pašvaldībai veidot savu simboliku? Teorētiski tam vajadzētu kalpot pašvaldības atpazīstamības veicināšanai.
Labi, pieņemsim, ka simbolika darbojas kā preču zīme. Bet vai tiešām mēs varam nopietni apsvērt ideju par to, ka, teiksim, Stopiņu novada pašvaldība pēkšņi sāks pelnīt vērā ņemamu naudu par tās simbolikas izmantošanu? Ja nu vienīgi administratīvajos aktos pašvaldības teritorijā, un ne vairāk. Bet arī šī tendence ātri beigsies, kad nevienam vairs nebūs vēlme to izmantot.
Savukārt, ja Stopiņu novada karogu izmantos kā motīvu tapetēm veikalā Babītes centrā, absolūti visiem par to būs nospļauties. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka izdodot saistošos noteikumus par pašvaldības simbolikas izmantošanu vienīgais, kas tiek panākts — ierobežota pašvaldības simbolikas izmantošana pašvaldības teritorijā.
Pašvaldības simbolikas (karoga, logo, ģērboņa u.c.), izmantošanu nedrīkst ierobežot, to ir jāveicina. Jāveicina, izstrādājot tehniski saprotamus nosacījumus, kā simboliku lietot. Tehniskajiem nosacījumiem pievienojot sakarīgus izmantošanas piemērus. Un jābauda, ka pat pavisam ar novadu nesaistītiem cilvēkiem ir prieks staigāt nevis D&G t-kreklā, bet ar Ropažu zelta cīruļiem uz vēdera.
Kad idejas ienāk prātā vai arī tiek pamanīts kaut kas, kas vēlāk var palīdzēt (vai nepalīdzēt) radīt kādu ideju, tad šīs lietas vajadzētu kaut kur saglabāt. Tas pats attiecas arī uz ikdienas darbu un notikumu plānošanu. Esmu izmēģinājis desmitiem dažādu veidu, kā glabāt idejas un nonācis pie samērā elementāriem secinājumiem.
Papīrs
Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir ar dažāda izmēra, krāsas un formas lapiņām piestūķēts maks, kabatas, soma, galds un mašīna. Lapiņas ir ar absolūti savā starpā nesaistītu saturu un tiek iznīcinātas pēc tam, kad tās vairs nav vajadzīgas vai arī piefiksētā informācija ir nokļuvusi kādā citā glabāšanas veidā.
Diktofons vai videoieraksts
Viens no bezjēdzīgākajiem veidiem. Es nespēju Youtube noskatīties klipu līdz beigām, ja tas ir pārāk garš, nekad neesmu bijis audiogrāmatu vai audioblogu (podkāstu?) lietotājs. Es vienkārši nespēju ilgstoši koncentrēties uz lietām, kas man saistās ar izklaidi, ja tās ar izklaidi nav saistītas. Video priekš manis ir izklaide (izņemot, varbūt, ziņu sižetus par ļoti svarīgām lietām, jo pārsvarā ziņas es lasu), audio priekš manis ir mūzika. Un mūziku es klausos ikdienā daudz. Un tāpēc man ir grūti saprast, kā var piesārņot manu audio ēteru ar kaut ko citu. Līdz ar to diktofoni un audioieraksti man nekad nav palīdzējuši. Nu labi, diktofonu esmu lietojis kad gatavoju publikācijām intervijas, bet tas ir kas cits.
Aplikācijas datorā un telefonā
Visi tie Evernote, Microsoft OneNote, SimpleNote, Moemonic, To-Do, Stickies un tamlīdzīgie produkti (man apnika visiem linkus likt, gan jau paši atradīsiet) ir absolūti bezjēdzīgi manam prāta iekārtojumam, jo es šādas aplikācijas spēju lietot nedēļu/divas un tad pieķert sevi pie domas, ka neesmu to jau pāris dienas atvēris vaļā.
Tukšas e-pasta kastītes politika un Google Calendar
Kādreiz izmantoju neizlasīto SMS politiku, bet SMS vairs tā nestrādā. Jo ir neiespējami iepazīties ar SMS saturu, to neizlasot. Bet tad, kad tu to izlasi, tu par to aizmirsti tieši tikpat viegli, kā par Twitter direct messages. Un līdz ar to tev tāpat saņemtā SMS darbs/uzdevums ir kaut kur jāpārraksta.
Lieliskākais darbu plānotājs ir e-pasts. Tukšas pastkastītes politika ir absolūti labākais komunikācijas veids ar manām smadzenēm, ja tas attiecas uz darbiem, kas ir jāizdara kaut kad, bet nav noteikts, kad tieši. Bieži telefonsarunā piekodinu, lai labāk raksta man e-pastu, jo es tāpat pusi no runātā aizmirsīšu, ja tas saistīts ar kādu ilgākā termiņā būtisku lietu. Ar e-pastu ir vienkārši: kad darbs ir izdarīts, izmet ārā e-pastu un aizmirsti par to. Lieliskākais to-do uz planētas.
Šis ir viens no būtiskākajiem ikdienas interneta pārlūkošanas galvassāpju cēloņiem. Populārākais scenārijs: atver kaut kādu resursu un saproti, ka tev tagad nav laika/lustes/nepieciešamības šo resursu pētīt, bet tas ir pietiekami būtisks, lai saglabātu priekšdienām. Tad esmu izkristalizējis trīs veidus, ko šādos gadījumos darīt.
1. Raksts, kas jāizlasa. Šis, daudz nedomājot, nokļūst Readability un tad es to izlasu kaut kad telefonā. Piemēram, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Paņēmiena negatīvais moments ir tāds, ka var gadīties, ka ar sabiedrisko transportu ilgākā maršrutā es pārvietojos tikai pēc mēneša un lasāmais jau būs zaudējis aktualitāti.
2. Lapa šķiet interesanta. Ja mani ieinteresē lapas saturs un es redzu, ka tas tiek atjaunots, es pievienoju lapas RSS plūsmu Google Reader kontam (aka laikam drīzumā tas būs The Old Reader) un sekoju līdzi izmaiņām. Paņēmienam ir vairāki mīnusi. Ja lapai nav RSS, 90% gadījumu es lapu vienkārši aizveru un aizmirstu par tās eksistenci. Ja lapas RSS netiek atjaunots, es vienkārši aizmirstu par šo lapu, sev nemaz par to nezinot (nepienāk jauna lasāmviela).
3. Lapa šķiet interesanta, bet tā nav saistīta ar lasīšanu. Visbiežāk tās ir kaut kādas programmu apraksta lapas, bibliotēku datubāzes un tamlīdzīgi. Šādas lapas es glabāju Firefox tabu grupās un pievēršos šīm grupām tad, kad man rodas vajadzība. Vēl, protams, no neatminamiem laikiem ir saglabājusies pamatīga Bookmarks kolekcija, kurā neesmu ielūkojies vismaz pāris gadus. Tabu grupas strādā pārliecinošāk, jo, skatoties līdzīgus resursus vienmēr ir iespēja aizvērt mazāk vērtīgo un aizmirst par to. Ar grāmatzīmēm vienmēr ir lielāks čakars.
Galvenais šī ieraksta iemesls
Kārtoju elektronisko dokumentu arhīvu un atradu *.txt failu, kurā pēdējās izmaiņas tika veiktas 1996. gadā. Tas bija mana pirmā elektroniskā ideju glabātuve. Esmu sapratis, ka tieši tādi*.txt dokumenti man sāk atkal un atkal parādīties un arī tagad viens tāds eksistē Dropbox folderī un praktiski vienmēr arī ir atvērtā veidā datorā un viedtālrunī.
Jaunais Samsung Galaxy S4 ir tas pats vecais SIII, tikai ar nedaudz jaunākiem un it kā ātrākiem dzelžiem, iebūvētu, nepareizi strādājošu mitruma mērītāju un nekam nederīgu termometru kā arī čupu programmu, kuras ir vēlme izmest ārā.
Maksāt par šo verķi 500 latus zinot to, ka ar tādu pašu ekrānu ir apveltīta lieliskā Nokia Lumia 920 ir vienkārši stulbi.
Saplīsīs mans SIII līdz galam, pirkšu nokiju.
Paldies, protams, Kristapam par ielūgumu, bet es nekad vairs neiešu uz viedtālruņu prezentācijām, ja to galvenais mērķis ir saaicināt pēc iespējas vairāk vietējās pseidozvaigznes, kas uz tiem pavisam neparedzētiem pasākumiem nāk kā uz darbu (lasi — pagorīties preses kameru priekšā). Izņemot Skuteli (to, kas aktieris), viņš tiešām bija darbā.
Godīgi sakot, man pat nav īsti skaidrs, kā pareizi šo agregātu ir jāsauc. Mehāniskais konservu ataisāmais ar rullīti? Koservu ataisāmais ar rotējošu asmeni?
Šo pribambasu ir iespējams iegādāties arī tagad tieši tādā pašā (vai līdzīgā) skatā, kāds tas bija iegādājams Padomju laikos. Tas, kas man nav skaidrs, kāpēc tagad tie visi lokās, asmenis dilst un vēl pidžiljards problēmu, bet, piemēram, mammas un vecvecāku agregāts pat pēc intensīvas lietošanas spēj kalpot 20 un vairāk gadus? It kā pēc konstrukcijas tāds pats, bet viņiem izturīgs, bet man ik pa laikam jāmaina. Kur ir sāls? Kādreiz no titāna šos lēja, vai?
