Jau pirms kādām pāris nedēļām sēdējām Ļeņingradā un kaut ko štukojām savā nodabā par akciju «Iededzies par Latviju!». Pateicoties prāta aptumšojumam un Sirkes jaunkundzes iedvesmojošajai klātbūtnei toreiz tapa ideja par skaistāko enerģijas dzēriena Burn akciju, kāda vien var būt. Diemžēl ideju pārdot neizdevās, jo tā arī nesaņēmos atrast, kas šo enerģijas dzērienu Latvijā pārstāv no mārketinga viedokļa, tāpēc, kamēr vēl ir aktuāli, vēlējos iemest vides reklāmas stendu skices.
Es piedāvāju prātvēderiem nopelnīt garšīgo labumiņu par šī uzdevuma veikšanu, tomēr necik tālu neviens netika. T.i. — uz e–pastu man atnāca daži neveikli mēģinājumi, bet nekas vairāk. Līdz ar to es pasludinu, ka Rokdarbu konkursā neviens nav uzvarējis, bet savu stāstu izklāstīšu tālāk.
Vēlreiz apskatīsimies uz attēla oriģinālu.
Adana pirmās drukas iekārtas uzbūves shēma.
Kas ir tas, kas pirmais mums ir acīmredzamais? Pareizi — tiek izmantota divkrāsu druka. Tālāk? Pareizi — tika uztaisīta filma, bet bija aizmirsts uz tās uzlikt drukas iekārtas sastāvdaļas, tāpēc to izdarīja ar roku vēlāk. Protams, sanāca pabriesmīgi, jo līnijas viena ar otru ņirb kopā un katrai no tām ar pirkstu jāvelk līdzi.
Droši vien ka acīgākie pamanīja arī to mazo tekstu zem attēla — patiesībā, tas ir viens no svarīgākajiem tekstiem šajā lapā. Tieši tāpēc man nav skaidrs, kāpēc šis teksts atrodas lapas apakšā ar tik nenozīmīgu novietojumu lapā, ka nemaz negribas tam pievērst uzmanību.
Pieņemsim, ka mums ir nedaudz vairāk iespēju un naudas, nekā tas bija šīs konkrētās lapas veidotājam. Mēs aizejam ar ilustrācijas filmu uz laboratoriju un palielinam to nedaudz lielāku. Tad mēs aizejam pie mākslinieka un liekam viņam uz atsevišķas filmas uzzīmēt mums punktus, kas apzīmētu konkrētas deļas. Tad mēs dodamies pie jaukās meitenes–salicējas, kas mums uzdrukā vajadzīgos tekstus un izdrukā uz filmas.
Pēdējais posms — sākumā uz lapas nodrukājam melno krāsu (mūsu drukas iekārtu), pēc tam nodrukājam otru filmu, uz kuras ir zaļā krāsa, pirms tam palūdzot izbalināt uz melnās filmas vietas, kas pārklājas ar zaļo krāsu, lai varētu kaut ko salasīt.
Manā miteklī ir iestājies remonts. Mainam griestu un sienu pārklājuma substanci un krāsu. Samērā ķēpīga padarīšana, tomēr pēc trīs dienu smaga darba divatā esam jau tikuši līdz tam, ka 31. decembrī pēcpusdienā jaukā draugu pulciņā tika ielikti pamati pirmajām tapetēm. Cerams, ka līdz janvāra beigām tas viss varētu pieņemt arī kaut kādu vairāk saprotamu veidolu.
Nelielam ieskatam — fotoreportāža no notikuma vietas.
Vāprātīgie drazas kalni pašā sākumā — pēc tam sekoja vēl trakāka padarīšana, kad no griestiem tika tīrīta krīta kārta.
Mazie, nerātnie smukumiņi, kuros gribas iebāzt pirkstus.
Ziņojumi no iepriekšējām paaudzēm.
Veco tapešu mazie iemītnieki.
Lolita pozē, bet nemaz nenojauš, kāpēc tiek fotografēta.
Špakteļlāpstas pavēlniece — es pie špaktelēšanas neķeros, neko no tā nesaprotu un arī ne īpaši vēlētos kaut ko saprast.
Lūk tādi pīrāgi. Kopsummā jāsaka, ka ja sekot ticējumam «Kā jauno gadu sagaidīsi, tā viss gads arī paies», tad man tas būs līmējot tapetes, skrienot ar pilnu somu polšiem un skatoties salūtu sniegavētras laikā uz tilta.
Kaut arī šķita, ka darbiņš būs vienkāršs un patīkams, datorsalona NDD reklāmas kampaņa sakarā ar jaunā veikala prezentāciju izrādījās tāds pamatīgi sarežģīts kumosiņš. Tad nu reku šeku, kas man no tā beigu beigās sanāca.
Un reku dažas skices, kas, protams, tā arī palika kā skices.
Vēl varbūt kādu laiku arī varēsiet redzēt šo baneri šur tur rēgojamies.
Piebilde sakarā ar tekstu: jā, es ļoti labi zinu, ka veikali ir «tie» , nevis «viņi». Šai gadījumā tas tika lietots tāpēc, ka reklāmas tēls — sievietes lūpas –, uzrunāja publiku stāstot, ka tagad viņai ir grūta izvēles iespēja, kur tad nu tagad doties? Un tieši tāpēc «viņi» ir ne tikai veikali, bet arī — divi pārdevēji, divi tehniķi, utml.
Nu jau labu laiku atpakaļ darbojos ar picorāna (picērija+restorāns) Tami–Tami mājaslapas reklamēšanu. Kaut kā bija aizmirsies, ka tas ir jāiemet rokdarbos, tāpēc ielieku tikai tagad. Šis bija reklāmas baneris, kas griezās dažos, it īpaši Jelgavai piesaistītos interneta medijos. Sakarā ar tehniskajām īpatnībām, nācās visu veidot tikai kā *.gif animāciju un flash tehnoloģijas izmantot nevarēja, kas ievērojami sarežģīja idejas realizāciju.
Nu tā. Ik pa laikam mēdzu ieklīst bērnības pilsētas Jelgavas organizāciju un uzņēmumu mājaslapās, lai papētītu, kas tur un kā savietots. Šodien uzdūros NDD datorveikala mājaslapā redzamajai izlecošajai reklāmai un izdomāju, ka varētu paskatīties, kā es viņu būtu uztaisījis.
Ar šo uzsākšu rakstu sēriju par to, kā un kas ir pareizi jālieto un jāraksta. Atgādināšu tikai, ka dažas lietas būs tīri no personiskās pieredzes, nevis vispārpieņemtajiem likumiem, kas jums neliedz to uztvert kā vērā ņemamu apgalvojumu.
Šoreiz runāsim pa to, ko daudzi sauc par «strīpiņām», citi sauc par «mīnusiņiem», daži — par «domuzīmēm».
Sakarā ar to, ka pēc iepriekšējās publikācijas par NYTimes jauno virsrakstu izlīdzināšanu saņēmu e-pastus ar jautājumiem par to, kas tas viss tāds ir, nedaudz paskaidrošu par šo tēmu smalkāk.
