mrserge.lv - Part 21

Par radio un digitālo pārraidi un radio formātu kā tādu

Gribēju sākt ar kaut ko vienu, bet tagad pat nezinu, ar ko sākt. Visupirmām kārtām, jo vairāk es iedziļinos, jo vairāk ir skaidrs, ka lēmumi par kaut kādām nozīmīgām izmaiņām tiek pieņemti stipri virspusēji un lobijs strādā nevainojami (jā, es par Latviju).

Norvēģija pāriet uz digitālo radio pārraidi

2017. gadā Norvēģijā faktiski tiks izslēgta FM skalas radio pārraide. Labi, ne pilnībā, avoti ziņo, ka šis tas tomēr vēl būs palicies priekš lokālām radiostacijām.

«When it comes to local radio, we will make it possible for most (and certainly the smaller) stations to continue on FM after 2017, if they want to», this is, to say the least, a confusing message from the minister of culture Anniken Huitfeldt. But all in all she presented an interesting report to the parliament.

Starp citu, pārraide AM skalā Norvēģijā ir izslēgta jau gandrīz desmit gadus. Un ko gan tagad norvēģi darīs bez AM un FM? Radio neklausīsies? Ņifiga. Šamie jau gadiem lieto un testē digitālās audio pārraides (DAB — digital audio broadcasting) tehnoloģijas, kas tagad, līdz ar DMB standarta apstiprināšanu ir kļuvusi spējīga raidīt ne tikai audio + vēl viens audio + datu plūsma (līdz pat Java aplikācijām), bet arī video pat ļoti baudāmā kvalitātē (DMB — Digital Multimedia Broadcasting). Praktiski sēžot uz tiem pašiem raidītājiem, tikai pienākošos pieslēgumus un servisa tehniku nomainot. Protams, no otras puses ir lietotājs, kas baidās no jaunumiem, jo tagad veco gludekli, kas ar vadiem pieskrūvēts pie radiatora vairs nevarēs izmantot kā uztvērēju, tomēr man šķiet, ka mūsdienās tas ir praktiski nesvarīgs faktors, rēķinot to, ka sūda mp3 atskaņotāju nopirkt ir teju lētāk kā tādas pašas ietilpības USB atmiņu.

Digitālās audio pārraides priekšrocības

Fizmatiem patiks:

Analog FM requires 0.2 MHz per programme. The frequency reuse factor in most countries is approximately 15, meaning that only one out of 15 transmitter sites can use the same channel frequency without problems with co-channel interference, i.e. cross-talk. Assuming a total availability of 102 FM channels at a bandwidth of 0.2MHz over the Band II spectrum of 87.5 to 108.0 MHz, an average of 102/15 = 6.8 radio channels are possible on each transmitter site (plus lower-power local transmitters causing less interference). This results in a system spectral efficiency of 1 / 15 / (0.2 MHz) = 0.30 programmes/transmitter/MHz. DAB with 192 kbit/s codec requires 1.536 MHz * 192 kbit/s / 1136 kbit/s = 0.26 MHz per audio programme. The frequency reuse factor for local programmes and multi-frequency broadcasting networks (MFN) is typically 4 or 5, resulting in 1 / 4 / (0.26 MHz) = 0.96 programmes/transmitter/MHz. This is 3.2 times as efficient as analog FM for local stations. For single frequency network (SFN) transmission, for example of national programmes, the channel re-use factor is 1, resulting in 1/1/0.25 MHz = 3.85 programmes/transmitter/MHz, which is 12.7 times as efficient as FM for national and regional networks.

Normālajam cilvēkam skaidroju:

Pārraidei tiek izmantots tikai viens frekvences kanāls, kurā ir visi kanāli
Ietilpība uz frekvences diapazonu ir būtiski lielāka, tātad, ir iespēja raidīt daudz vairāk radiostacijām (pajāt par reitingiem, klausos ko gribu)
Ir iespēja būtiski uzlabot pārraides tīklu, jo vairāki raidītāji, kas atrodas tuvumā, var raidīt vienā frekvencē un nečakarēt diapazonu.

Un šie ir fakti tikai par vecāko digitālās audio pārraides strādājošo versiju, jaunākās versijās ir panākts vēl vairāk labumu lietotājam.

Interneta radio un Latvijas vieta pasaulē

Labi, par pārraidīšanu šoferiem tā kā būtu skaidrs. Tagad vajadzētu saprast, kas tad notiek ar cilvēku parasto, kas sēž ofisā un klausās radio datorā. Ja tā paskatās, tad tik sūdīgi nemaz nav — visas vērā ņemamās radiostacijas Latvijā pārraida arī internetā. Vienīgie, kam ir kaut cik vērā ņemams arhīvs, ir Latvijas radio (kas būtu tā kā pašsaprotami, galu galā mēs par to samaksājām). Es pats ikdienā sekoju līdzi Latvijas radio ziņu RSS plūsmai, izmantojot Google Reader, jo tā ir vienīgā iespēja bez čakarēšanās klausīties ziņas, nemokot sevi ar kaut ko citu, izņemot pārlūku. Un klausos tikai tās ziņas, kas mani patiesi interesē. Pirms laika pārējo skaņas ēteru es piedirsu ar Grooveshark, pirms tam vēl bija TheSixtyOne un vēl kaut kad senāk arī Last.fm, bet man visas šīs figņas šķiet arvien vairāk un vairāk bezpersoniskas, nemoderētas kaku gāšanas manās ausīs un smadzenēs.

Tagad esmu uzsēdies uz adatas diviem servisiem: BBC Radio un pavisam nesen atklātajam (paldies, Benita) NPR Music. Abi ir izcili un abi kalpo ideāli manām vēlmēm. Pirmkārt, ir iespēja meklēt un klausīties arhīvus. BBC ir gadsimtu veci ieraksti, ko var absolūti bez maksas noklausīties. Un arhīvs ir labi sakārtots un viegli saprotams. Savukārt NPR ir kļuvis par absolūti neatņemamu ikdienas avotu jauniem muzikālajiem iespaidiem. Pamīšus ar intervijām un autorraidījumiem.

Starp citu, interesants fakts. Kā var zināt, ka medijs ir no ASV? Nekur, pat aprakstā, kas veltīts raidorganizācijai, nebūs ne pušplēsta vārda par to, no kurienes šī organizācija nāk.

Lūk, un tagad mēs nonākam atpakaļ pie Latvijas Radio. Kas ir lielisks kaut vai ar to, ka kopš 2008. gada ir sācis ierakstīt savu ēteru un tagad ļauj noklausīties vecās programmas turpat arhīvā. Savukārt tas, kas pietrūkst Latvijas Radio, ir komanda ar izstrādātājiem un dizaineriem, kas uztaisītu no visas tās kolosālās informācijas čupas skaistu, sakārtotu pa plauktiņiem un viegli lietojamu kopumu, kuru varētu baudīt ikdienā.

Es būtu pavisam reāli, bez jebkādas samaksas šādā projektā iesaistīties. Jo, ja jau mēs nevaram uztaisīt normālu radio pārraidi visas Latvijas teritorijā (tāpēc, ka visādi Kleckini muļķi dzen padomēs, risinot žurnālistu lojalitātes, nevis mediju darbības kvalitātes jautājumus), tad varbūt mēs vismaz varētu radīt cienījamu interneta mediju, kas neatstumtu arī LR5 kanālu, kas būtu ērti lietojams bez jebkādām papildus programmām, kas ļautu normāli lejuplādēt un klausīties radiopasakas, vecus raidījumus un citus fonotēkas ierakstus, un tā tālāk. Vai vēl kādam ir interese?

P.S. Kolāt, tu esi kruts pat ar visu to, ka man šķita, ka tu esi sasodīts stagnāts. Tvittera apskati ir kaut kas tāds, ko es nebiju gaidījis no Latvijas Radio. Vēl tikai gribētos, lai tu nedaudz vairāk no humora pārietu pie analītikas.

Iepirkumu uzraudzības birojs mainījis paziņojumu dizainu

Ar prieku sekoju līdzi Iepirkumu uzraudzības biroja publicētajiem iepirkumiem. Rodas vismaz kaut kāds priekšstats par to, kur un kā šobrīd tiek tērēta nauda valstī. Citreiz arī kaut kas interesants parādās, kur pats varētu mēģināt piedalīties. Līdz šim šie paziņojumi izskatījās šādi.

Paziņojums par plānoto līgumu. Vecā versija.

Man par pārsteigumu, nedēļas nogalē IUB mājaslapas darboņi ir uzlikuši jaunu ādu šim pasākumam.

Paziņojums par plānoto līgumu. Jaunā versija.

Bez šaubām, viņi paši noteikti uzskata, ka tikko no zirgiem ir pārgājuši uz iekšdedzes dzinēju (un tā pirmajā brīdī šķist varētu arī citiem), bet patiesībā tie ir tie paši zirgi, tikai ar saķemmētu asti un novīlētiem nagiem.

Pievērsīsim uzmanību trīs galvenajām detaļām, kas jaunajā dizainā ir kļūdainas:

Fons tiek izmantots bez pamatojuma. Tas negrupē līdzīgās informatīvās daļas un neatdala dažādās.
Izcelts ir paskaidrojošais teksts, nevis saturs. Attiecīgi pirmais, ko ierauga, ir vārds «Pilsēta», nevis vārds «Rīga».
Tiek automātiski izvadītas arī nevajadzīgās vai neeksistējošās informācijas vienības (čekbokši I sadaļas pēdējos trīs punktos, adreses sadalīšana daļās, katru no tām aprakstot).

Varēja pasēdēt pie šī pasākuma vēl piecas minūtes un nonākt līdz daudz pārskatāmākam rezultātam.

Paziņojums par plānoto līgumu. Mr. Serge versija.

Nokia N8. Atsauksmes mēnesi padarbojoties

Pirms nedaudz vairāk kā mēneša nomainīju savu veco uzticamo Nokia E51 pret Nokia N8. Izvēle par labu skārienjūtīgam ekrānam bija tāpēc, ka, pabakstoties ar Nokia E5 sapratu, ka man nevajag kosmosa kuģu vadības pulti.

Šo ierakstu gribēju veikt uzreiz pēc atjauninājuma iznākšanas janvāra vidū, bet, tā kā mans tālrunis ir ar īpašu, skandināvu testētājiem paredzēto firmware, tad man nekādi atjauninājumi neatnāca, tāpēc nākas vien palikt pie tā, kas nu man ir (ieskaitot to, ka man nav latviešu valodas atbalsta). Kopsummā ar tālruni esmu ļoti apmierināts. Vienīgais, kas mani sarūgtināja — tomēr bija jāpiepērk divas programmas klāt, lai normāli varētu strādāt. Truba gan ērti jūtas rokā, gan arī normāli darbojas. Uzkārusies ir tikai trīs reizes un arī tad pie vainas, visticamāk, bija līkās programmas, kuras es biju uzstādījis. Skaidrs ir viens, bez visādiem vidžetiem un softiem šis tālrunis jau pats par sevi ir ērts un labs, tomēr, ja ir nepieciešamība pēc kaut kā, kas atrodas internetā, tad oriģinālās līdzi nākošās programmas izmantot vienkārši nedrīkst. Bet ir lieliski citu izstrādātāju risinājumi, kas padara darbu ērtu un bezrūpīgu.

Par galveno

Nokia vienmēr ir bijusi mans favorīts un par operētājsistēmas sliktumiem un labumiem var izteikties pēc sirds patikas, toties es zinu, ka man nebūs jāgaida atjauninājumi vai jāuzstāda papildus programmatūra, lai varētu veikt primārās funkcijas. Un primārās funkcijas ir:
— zvanīt un saņemt zvanus (man ir ļoti būtiskas arī iespējas normāli lietot līdzsavienojumu, ērti sarunas laikā pārslēgties uz kontaktiem, kalendāru, īsziņu arhīvu)
— saņemt un nosūtīt īsziņas (tai skaitā MMS, nosūtīt uzreiz vairākiem adresātiem, saglabāt īsziņu atsevišķā mapē)
— pierakstīt kontaktus (ar gandrīz neierobežotu skaitu dažādu parametru katram kontaktam)
— bluetooth (ātrai informācijas pārmešanai uz citu tālruni)
— diktofons (ārkārtīgi laba kvalitāte, pat labāka, nekā manam vecajam Sony diktofonam, kuru Rudaks savulaik kaut kur padirsa)
— kalkulators
— pulkstenis (Uzlikt vairākus modinātājus, definēt modinātājus cikliski reizi nedēļā vai kādā īpašā dienā. No jau iestrādātas pilsētu datubāzes izmantot iespēju pārslēgties starp laika joslām. Vienīgais, ko es pieinstalēju klāt, bija Timer Touch, jo dažkārt vajag uzņemt laiku.)

Visas augstāk minētās lietas jebkura kaut cik nopietna Nokia veic izcili un šis tālrunis nav izņēmums.

Papildus fīčas, kas ir atrodamas Nokia N8 un kuras nav vajadzīgas ikdienā, bet nav sliktas:
— FM radio
— FM radio raidītājs (uzliec kaut kādu mūziku, ieslēdz raidītāju, uzstādi frekvenci un pāris metru rādiusā visi ar FM rādžiņiem varēs klausīties tavu mūziku uz attiecīgās frekvences)
— Quickoffice un PDF reader (dažkārt nākas kaut ko tādu darīt, kā atvērt dokumentus tālrunī)

Kopsummā tālrunis kļūst ērts tikai tad, kad tu sāc saprast, ka pogu nav. Es nekad līdz tam nebiju lietojis skārienjūtīgu ekrānu ikdienā, tāpēc man pagāja vismaz divas nedēļas (pirmo vizītkarti es pārrakstīju tālrunī kādas 30 minūtes).

Viss pārējais, kas attiecas uz tālruņa pogām, ekrāniem un citām lietām jau tūkstošiem reižu ir apspriests dažādās mājaslapās. Es mēģināšu pastāstīt par to, kas man šķiet svarīgākais kā arī papildināt ar to, ko es iesaku lietot no programmatūras.

Ļoti īss tehnisko brīnumu apraksts

E8 līdzi nāk trīs savienojuma vadi:
— miniUSB tētis–USB tētis
— miniUSB tētis–USB mamma
— HDMI tētis–HDMI mamma

Es jau pirmajā dienā viņus satinu kopā ar ļozeni. Gan tāpēc, lai nepazūd, gan arī tāpēc, ka kāds no šiem vadiem var pēkšņi ievajadzēties (ja nu vienīgi HDMI neesmu lietojis ārpus testēšanas).

Beidzot Nokia ir normāla austiņu izeja un arī pašas austiņas ir pat ļoti sakarīgas, tikai es nekādi nevaru saprast, priekš kam mikrofons ir ieslēgts arī tad, kad es tikai klausos mūziku.

Fotokamera/videokamera. Pizdec, visi, absolūti visi, kas nezināja, ka man ir šis tālrunis un kas skatās jaunumus manā Vimeo kontā, bija izbrīnīti, kāpēc es esmu izdomājis iegādāties videokameru (brīdinu, viss tur nav filmēts ar N8, bet, piemēram, Cope bez Andžika un Makša sākās tikai dēļ N8 testiem). Arī foto izskatās pārsteidzoši labi. Pats esmu gana izbrīnīts. Visnotaļ varu apgalvot, ka salīdzinājumam ar Artūra šedevriem ar iPhone, man ir Hasselblad. Papildus esošajiem pribambasiem es vienīgi iesaku uzstādīt Nokia Panorama, kas ir lielisks rīks (kad piešaujas) plašāku (?) attēlu fotografēšanai (piemēram, galda saturu tuvplānā).

Datu ielāde un uzglabāšana. To gigabaitu skaita pilnīgi pietiek, lai piekakātu kādam laikam ar mūziku, kurā jau pašam pēc tam ir grūti orientēties, iemestu kādu filmu vai videoklipus, grāmatas un vēl tev paliks pāri čupa vietas. Un šī čupa vietas ir īpaši noderīga. Staipot līdzi miniUSB tētis–USB mamma vadu, var pieslēgt jebkādu datu nesēju ar USB pieslēgumu un caur tālruņa failu pārlūku vienkārši kopēt saturu no/uz tālruni.

Baterija. Sāku pierast, ka tālrunis ir jālādē katru nakti, jo pie normālas lietošanas, bača beidzas kaut kur otrās dienas pusē. Nekā superkruta tajā nav, bet laikam jau ar to ir jārēķinās, ja rokās tur plaukstdatoru ar zvanīšanas iespējām. Jā, lai labāk strādātos un sekotu līdzi, kad bača jālādē, vislabāk ir uzlikt Nokia Battery Monitor, kas veic uzskaiti par elektroenerģijas patēriņu un paziņo par laiku līdz tālruņa miršanai.

Nokia N8. Slikta apgaismojuma tests. Jānis Džimmijs Bižāns mazgā rokas.

Nianses īpaši apdāvinātajiem

Wi-fi. Pēdējos pāris gadus es aktīvi izmantoju internetu tālrunī, tāpēc wi-fi ir obligāts nosacījums. Un arī šī lieta tālrunī ir lieliski nostrādāta. Silti iesaku neaizrauties ar visādiem sūdiem, kurus piedāvā pieinstalēt klāt, jo oriģinālais wi-fi meklētājs to visu izdara.

Kalendārs. Oriģinālais kalendārs ir foršs un ērts. Problēma ir tāda, ka Nokia nez kādu iemeslu dēļ nemīl Google, līdz ar to ir nepieciešams vai nu čerez žopu konfigurēt pieeju pašam, vai arī izmantot citu radītas programmas, lai varētu telefona kalendāru sinhronizēt ar Google Calendar. Čerez žopu variantu neapskatīšu, bet pats nopirku GoogaSync, kas tiešām ir to 12 latu vērts — sakonfigurē darbu ar n–daudzumu kalendāru un ātri veic sinhronizāciju, vienkārši ievadot Google Account datus.

Karte un GPS. Likās, ka tā vien tāda rotaļāšanās ir, bet pāris reizes jau ir noderējis meklējot konkrētās adreses. Iesaku uzstādīt Ovi Maps 3.06. versiju. Nav nekāda vaina arī Google Maps, it īpaši adrešu meklēšanai mazākos miestos, bet Ovi Maps darbojas arī bezsaites režīmā, atšķirībā no Google Maps. Kompass, bez šaubām, orientēšanās sacensībām nav paredzēts, bet kaut ko jau tur sakarīgu rāda, ja ieslēdz kalibrēšanu arī pēc satelītiem un torņiem.

Lukturītis. Pietiek ar elementāru programmu QTorch, kas ir absolūti bez maksas un pilda tai uzliktās funkcijas, vienkārši padarot visu ekrānu baltu. Izmēģināts piķa tumsā un apgaismojuma absolūti pietiek, lai atrastu atslēgas, kas nokritušas uz zemes putekļainā pagrabā.

Muļķības. Pie mana dēla favorītiem kopā ar Angry Birds ir nonākusi arī dumjākā aplikācija, kādu jelkad ir kāds radījis mobilajiem tālruņiem — Pocket Shaker. Šajā pašā kategorijā man pagaidām turas arī UpCode, jo Latvijā tam vēl nav pielietojuma. Toties pavisam reālu pielietojum dažkārt aiz neko darīt var izlobīt no SPB TV un ForecaWeather. Es ceru, ka šīs aplikācijas jums neprasa komentārus.

Nokia N8 tests. Klusā daba pie cafe Leningrad. — Nokia N8 tests. Klusā daba pie cafe Leningrad (samazināts izmērs).

Web aplikācijas

Interneta pārlūks. Iebūvētajam pārlūkam nav nekādas vainas, bet man tomēr Opera Mobile šķiet daudz ērtāka un es to iesaku uzstādīt kā noklusēto. Opera Mobile no Mini atšķiras ar to, ka Mini ir apgrieztāka versija, kas ir ņiprāka uz vecākiem tālruņiem. N8 īpašniekiem nevajadzētu pat iedomāties par tās uzstādīšanu, jo visas Mini servera puses apstrādes iespējas var uzstādīt arī Mobile versijā.

E–pasts. Uzreiz aizmirstiet par oriģinālo e–pasta programmu. Tieši tāpat, kā par visiem tiem exchange un līdzīgiem mēsliem, kas pieejami oriģināli no Nokia un Symbian. Tie strādā tikai katram desmitajam tālrunim. Tā vietā uzreiz uzstādiet Mobile Documents un lietojiet e–pastu superpilnvērtīgi, ieskaitot jebkādu pielikumu apskati, e–pastu pārsūtīšanu un citas iespējas. Nebaidieties, ka programma atrodas Nokia Beta Labs. Tur ir daudz labumu noslēpies.

Sociālie tīkli. Es izmēģināju čupiņu ar dažādiem sociālo tīklu rīkiem un varu droši teikt, ka nekas labāks par Gravity nav izdomāts. Un tie 10 eiro ir tā vērti. Links ir uz aktuālāko alfa versiju, kas parasti ir stabilas un normāli strādā. Nokia, Foursqare un Facebook oriģinālie softi ir sūdi (arī Snaptu), kas ir lēni un smagi, salīdzinot ar vāciešu izstrādāto Gravity, kas šos visus apvieno zem viena jumta.

Video un bilžu augšuplāde. Lieliskākais rīks, kas ir izgudrots, ir Pixelpipe, kas tikko tikai izceļojis no Beta Labs. Foršums slēpjas faktā, ka atbalstīti ir 80 ar kapeikām dažādi servisi un lietošana ir ārkārtīgi elementāra — atveram bildi vai video, no menu izvēlamies send un tad izvēlamies Pixelpipe, ierakstam nosaukumu, pavadošo tekstu, atslēgvārdus, izvēlamies servisu, uz kuru gribam bildi vai video sūtīt un viss, elementāri. Pati nosūtīšana notiek mums to neredzot un ir iespēja arī nokonfigurēt, ka sūtīšana notiek tikai tad, kad pieslēdzamies pie wi–fi. Man pat tā arī īsti nav skaidrs, kāpēc šī programma vēl joprojām ir bezmaksas.

—

Pārējās programmas jūs varat lietot pēc savas patikas, mani nekas cits pagaidām neinteresē, nesaista un nešķiet būtisks. Lielāko daļu oriģinālo Nokia programmu sametu atsevišķā folderī ar nosaukumu Shit un nekad neveru tās vaļā. Vēl daži mazi ieteikumi, kā elpot brīvāk un nečakarēt sev prātu:

0) Uzreiz pēc Nokia Ovi uzstādīšanas uz datora, pirms vēl pieslēdz klāt tālruni pie datora, nokonfigurējiet sinhronizācijas parametrus, lai pēc tam joki nesanāk. Kontaktu normālai glabāšanai jāizvēlas Microsoft Outlook (ja nekad nav bijis atvērts vaļā, tad būs jāatver un tikai tad varēs nokonfigurēt Nokia Ovi. Jāatver Outlook būs tikai vienu reizi mūža, pēc tam par to var atkal aizmirst.). Ja konfigurēšanu neuztaisa savlaicīgi, tad pēc tam būs problēmas ar dublētiem ierakstiem vai vēl kādiem citiem līdzīgiem brīnumiem.

1) Izmetiet trešo home screen, nafig nav vajadzīgs.

2) Nelieciet uz home screen ekrāniem visādus webvidžetus, jo vienīgais, kas ar to tiek panākts — ļoti ātri beidzas baterija.

3) Pieturot vienīgo fizisko taustiņu ilgāk, atvērsies saraksts ar visām atvērtajām programmām. Centieties turēt pēc iespējas visu ciet, taupot baterijas darbības laiku.

4) Conversations sākumā šķiet dziļi stulbs īsziņu izkārtojuma veids, bet pēc kāda laika, kad uzkrājas pāris simti īsziņu, tas sāk kļūt aktuāli un pat noderīgi. Sākumā biju izmetis, bet tagad uzliku uz home screen īsceļus gan uz īsziņu sarakstu, gan uz conversations.

5) Bez stresa un panikas lieciet maksimālos kvalitātes rādītājus gan diktofonam, gan video ierakstam, gan fotogrāfijai. Kvalitāte tiešām ir būtiski labāka un vietas uz tālruņa jums ir pietiekami, ja vien neesat jau pilnu ar pornu piekrāvuši.

6) Īpaši neaizraujieties ar krievu uzlauzto versiju uzstādīšanu, jo liela daļa satur kakainu kodu iekšā, kas pats no sevis liek tālrunim pieslēgties pie interneta. Rezultātā būtiski pieaug interneta trafiks (es decembrī ar visu to, ka pārsvarā pie wi-fi tīkliem sēdēju un tālrunis nebija no mēneša sākuma, savus 0,5GB notrafikoju), bet dažkārt arī palielinās telefona rēķini, jo tiek sūtītas maksas īsziņas vai kaut kas tamlīdzīgs.

Foursquare lietošana ir kļuvusi ikdienišķa parādība arī Latvijā

Foursquare serviss ar visiem draudiem «zagļi zinās, kad tu neesi mājas», «tagad zinās, kur var nozagt tavu tālruni» un citiem murgainiem apgalvojumiem tomēr sāk ieņemt arvien lielāku nozīmi ikdienas īsziņu komunikācijā blakus Twitter servisam. Tieši tā, es šo salīdzinu ar Twitter iespējām, jo pamatdoma ir bijusi līdzīga, tikai adaptēta uz piesaisti ģeogrāfiskajai atrašanās vietai (palabojiet mani, ja es kļūdos). Un pats Twitter tagad piedāvā tvītiem ģeogrāfisko piesaisti. Žēl, ka nedaudz par vēlu.

Servisa Foursquare radītāji nesen ir publicējuši informāciju par to, kā viņiem ir gājis 2010. gadā. Svarīgākais ir fakts, ka lietotāju skaita pieaugums gada laikā ir par 3400%, kas ir ļoti milzīgs.

Jaukā grafika parāda, cik ļoti liela nozīme šim servisam ir ASV, bet vizualizācija par čekošanās vietām uz Pasaules kartes daudz skaidrāk parāda to, ka serviss ir kļuvis populārs ne tikai aizokeānijā.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā.

Atsevišķu uzmanību, bez šaubām, ir pelnījis fakts par situāciju Baltijas jūras krastos.

Foursquare iečekošanās karte 2010. gadā ap Baltijas jūru.

Un jāsaka, ka nemaz tik traki nav, serviss kļūst arvien populārāks. Un letiņi pēdējā laikā ar šo slimo arvien vairāk. It īpaši tagad, kad GPS mobilajā tālrunī ir teju tikpat neatņemama sastāvdaļa, kā jebkādas kvalitātes fotokamera. Varbūt tieši tāpēc projekts 4sq.lv kļūst arvien populārāks, bet varbūt arī tāpēc, ka tas ir viens no retajiem pašmāju projektiem, kas nav līdz vemšanai līks un netiek nekad atjaunots.

Pēc viņu statistikas uz doto brīdi Latvijā ir 1414 FourSquare lietotāji un 4853 vietas. Bez šaubām, populārākās vietas ir Rīgā, jo te ir gan aktīvākie gadžetu un pribambasu lietotāji, gan lielā koncentrācijā visādu jauno fīču un trendu izmēģinātāji.

Lūk tādas tās lietiņas. Un jums jau no paša sākuma noteikti bija skaidrs, ka es to visu publicēju tieši infografikas dēļ.

Rokdarbi. Nozare.lv grafika par Rīgas satiksmes bezbiļetniekiem

Biju palaidis garām to, ka Nozare.lv ir parādījies «datorgrafiķis», kas piekakā citādā ziņā lielisku saturu ar šausmām. Ir aizdomas, ka kādam draudzene ir tikko pabeigusi kaut kādas grafiskās apstrādes programmas kursus un tagad tikusi pie šprices, lai var izpausties. Manu uzmanību piesaistīja grafika par a/s «Rīgas satiksme» bezbiļetniekiem.

Nozare.lv. Rīgas satiksmes biļešu pārbaužu efektivitāte.

Tā kā šie dati ir publiski pieejami, tad bija viegli ar tiem operēt. Būtiskākais, kas jums būtu jāsaprot, pētot Nozare.lv grafiku — informācijas daudzums. Vienīgais, kas grafikā ir parādīts, ir trīs skaitļi. Viss pārējais ir absolūti nevajadzīga draza, kas tikai sačakarē informācijas uztveri.

a/s «Rīgas satiksme» bezbiļetnieku pārbaudes 2010. gadā.

Pusotru reizi mazākā laukumā (640×723 pret 600×493) man izdevās ievietot būtiski vairāk informācijas. Un tas ir jebkuras grafikas pirmais un galvenais uzdevums — pēc iespējas mazākā laukumā parādīt pēc iespējas vairāk informācijas.

7 lietas par mani (chainblogging)

Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums. Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.

—

Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.

Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»

Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.

Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.

Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.

Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.

Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.

lolitasvirtuve.lv

Lolita ir sākusi rakstīt savu blogu. Pamatā būšot tikai un vienīgi par virtuves ēverģēlībām, kuras man ir iespēja izbaudīt.

Gatavot man vienmēr ir paticis. Pēc iespējas vienmēr cenšos gatavot ko jaunu, lai pašai interesanti un ēdājiem arī. Te gan jāpiebilst, ka ēdāji ne vienmēr priecējas par maniem eksperimentiem. Panākumi ir bijuši dažādi – reiz bija interesanti rīsu papīra rullīši, kur vienīgā garša, ko varēja nojaust bija etiķis, hmm… Paldies Sergejam par izturību un godīgiem komentāriem. Reizēm gan šķiet, ka viņš ir pārāk kritisks, bet jebkurā gadījumā – paldies viņam un, starp citu, visus manus eksperimentus ir pārdzīvojis bez sekām, arī rīsu papīra rullīšus :). Nu jau arī dēls, kopš ēd pieaugušo pārtiku, ir kļuvis par manu eksperimentu upuri. Ko darīt, vecākus jau neizvēlas.

Pirmās receptes jau ir saceptas un gaida jūsu eksperimentus un komentārus.

Mani šībrīža favorīti ir siltie liellopu gaļas salāti un ļoti garšīgā marinētā cūkgaļa.

Mūzikas krogs Bubamara. 360 grādu foto

Uz pagājušās nedēļas Voiceks Voiska koncertu mūzikas krogā Bubamara atnāca horošij čelovek no Advanced.lv un uztaisīja panorāmas izmēģinājuma bildi iekš absolūti tam nepiemērotas vietas apgaismojuma ziņā. Pats gan atzina, ka nedaudz roka notrīcēja, jo bildēts bez statīva, bet tik un tā rezultāts ir samērā baudāms.

Voiceks Voiska izdevuši disku

Pilnīgs offtopic, bet tā kā man ir ciešs sakars, tad še jums, draugi.

Pēc piecu gadu darba beidzot taustāmā veidā ir iznācis Latvijas ska žanra veterānu, grupas Voiceks Voiska albums Augšā strādā.

Par jauna albuma rakstīšanu Voiceks Voiska sāka domāt jau 2003. gadā, vēl pirms pirmā grupas albuma Konvojs iznākšanas. Pie darbiem grupa ķērās 2005. gadā, pie Tāļa Timrota ierakstot pamatu virknei albuma dziesmu, taču tālāk darbi kaut kā īsti nevedās. 2006. gadā kopā ar Mārtiņu Burkevicu tika ierakstītas dziesmas par Kamieli un Simferopoli, pēc tam atkal iestājās pauze, un parējo dziesmu ieraksts turpinājās tikai 2008. gada vasarā, turpat Mārtiņa Burkevica studijā, taču nu jau ar Renartu Braufmani pie pults. Ierakstīšanas darbi noslēdzās 2009. gada nogalē, līdz 2010. gada pavasarim risinājās darbi pie ieraksta miksēšanas un māsterēšanas, kurus veica Renarts un Edgars Ķauķis. Visbeidzot 2010. gada nogalē grupa beidzot saņēmās uz ieraksta izdošanu fiziskā formātā.

Ieraksta veidošanā ir piedalījušies grupas šī brīža dalībnieki — Uldis Zariņš pie bungām, Juris Mežeckis un Eduards Ancāns pie ģitārām, Jānis Rokjāns un Jānis Novicāns pie pūšamajiem instrumentiem. Ierakstā ir dzirdami arī divi nu jau bijušie grupas dalībnieki — Pēteris Rozentāls pie saksofona un Raivis Žukovskis, kurš ierakstījis ne vien basģitāru, bet arī atsevišķas ģitāru partijas. Ierakstā visvairāk ir dzirdama Jura Mežecka balss, taču ir piepalīdzējuši arī pārējie grupas dalībnieki. Ierakstā ir izpalīdzējis arī Uģis Krišjānis pie taustiņiem un meiteņu balsis iedziedājušas Virgīnija Liepiņa, Liene Sīmane un Dace Ašnevica.

Muzikālais materiāls vairumā gadījumu ir visas grupas kopdarbs, ideju aizmetņiem visbiežāk nākot no Jura Mežecka, Raiva Žukovska un Jāņa Rokjāna. Teksti vairumā gadījumu ir Jura Mežecka, bet piepalīdzējuši ir arī Uldis Zariņš un Raivis Žukovskis, kā arī Pēteris Dragūns. Viens skaņdarbs ir vēl viena bijušā grupas dalībnieka Ulda Kaira garabērns.

Jāpiebilst, ka visā šajā visādi ir līdzējuši arī menedžera vietas izpildītāji Ramūns Usovs un Sergejs Bižāns, mūsu ģimenes, kas ir pacietušas šo mūsu nodarbi, draugi no grupām Oranžās Brīvdienas, Kuchenbeat, Dr.Green, Spički, Symbolic un Backflow, Guntis no kluba Depo, Foto no Somijas un Makss no Igaunijas, Madars un Olivers no Radio Naba, un daudzi citi domubiedri un labdari, kas visu šo gadu laikā ir palīdzējuši un atbalstījuši grupu.

Albumā ir iekļautas 18 kompozīcijas, kas tapušas laika gaitā no 2003. līdz 2008. gadam.

Albums jau tagad iegādājams cafe Leningrad, mūzikas krogā Bubamara, krogā Baļķi, krogā Aptieka, mūzikas veikalos LP (Kr. Barona ielā 37), Upe (Vaļņu 26), kā arī digitālā formātā – Platforma.lv, iTunes, Amazon mp3, Ovi music store, Zune, Spotify un citur.

Via www.voiska.lv

Tas, kas ir forši ir tas, ka ieraksts pieejams prakstiski visos ārzemju mūzikas veikalos. Ja kādā no e–veikaliem nevarējāt atrast (un nevis sporta pēc meklējot, bet tāpēc, ka ikdienā pērkat no šī veikala mūziku), varētu pastāstīt par to komentāros.