Tehniski vai vienkārši, par dzīvi un par miroņiem.
Kaut kur pa vidam visām klasiskajām nesaprašanām, kas rodas, komunicējot ar jauno paaudzi manā bērnības žargonā (učene, šuce un tamlīdzīgi) izpeld arī pavisam skaidras un mūsdienās saprotamas lietas, kuru saknes ir tik senilas, kā Save pogā attēlotā diskete.
—Pārtīt dziesmu
—Pagriezt pulksteni
—Nolikt/pacelt klausuli
—Salauzt maketu
Es domāju, ka šis saraksts patiesībā ir ļoti ļoti plašs, tik jāpieliek kolektīvā saprāta spēks, lai varētu to papildināt.
Pa ceļu brauc mašīna autopilota režīmā. Mašīnā brauc četri pasažieri. Uz ceļa izskrien bērns. Auto dators daudz ātrāk par cilvēku spēj veikt situācijas analīzi un secina, ka iespējami tikai divi scenāriji, abi ar letālām sekām — notriecam bērnu un izglābjam cilvēkus mašīnā vai nogalinām pasažierus un izglābjam bērnu.
Diskusiju aizsāka pirmā letālā autopilota vadītās Teslas avārija. MIT pat izdomāja testu, kurā katrs var iejusties autopilota ādā un pieņemt lēmumu, balsoties uz saviem morāles principiem.
1967. gadā pirmo reizi izvēles ētisko pusi aprakstīja britu filozofs Filippe Fūts kā vagonetes problēmu. To vēlāk papildināja ar modifikācijām un mūsdienās tā pazīstama arī kā dilemma par resno cilvēku.
Attiecībā uz mašīnām un algoritmiem, kādus tajās būtu jāiestāda, diskusija ir bezjēdzīga un morāles principiem šeit galīgi nav vietas. Nomainiet situāciju ar četriem pasažieriem un vienu bērnu pret situāciju ar vienu pasažieri un četriem bērniem. Nomainiet bērnus pret vienu pensionāru, Latvijas Pasta nodaļas darbinieku, nokritušu viedpalīgu vai kaimiņa suni. Un tagad iesēdiniet šos pašus personāžus mašīnā.
Automatizētajai sistēmai ir jādara absolūti viss iespējamais, lai glābtu tās saimnieka dzīvību. Kā Švarcnegera tēlotais terminators glāba Džonu Konoru no T-1000, tā Teslas (vai jebkuras citas pašbraucošās iekārtas) autopilotam arī ir jāpieņem aukstasinīgs lēmums pie jebkādiem apstākļiem darīt visu iespējamo, lai glābtu savu pasažieru dzīvības. Pat ja tas nozīmētu ietriekties haotiski skrienošu zombiju pūlī.
Jo ir grūti stādīties priekšā automašīnas pircēju, kas būtu gatavs pieņemt, ka viņa iegādātā auto smadzenes var nogalināt saimnieku, pirms slepkavības skaļruņos paziņojot «Vai! Cik skaists sunītis!».
Praktiski visām radošajām profesijām ir viena kopīga īpašība: formulējot darāmos darbus, to izpildes termiņus var izstiept līdz bezgalībai, izmaksas palielināt līdz kosmiskiem apmēriem un rezultātā norakt projektu, atstājot to puspabeigtu vai vispār nepalaižot.
Ir naivi cerēt, ka projekta izpilde notiks tieši tā, kā plānots. Kāds saslimst, kādam iestājas radošā krīze, saplīst dators, nobrūk mākoņdati, piegādātājs atved nepareizās komponentes. Turklāt cilvēkiem ir arī dažādi priekšstati par to, ko nozīme izdarīt darbu.
Programmētājam līdz otrdienai bija jānodod mājaslapas funkcionalitāte. Pirmdien vakarā programmētājs aizsūtīja e-pastu par to, ka ir pabeidzis darbu. Otrdien tika atklātas vairākas kļūdas, kuru labošana tika noslēgta piektdien. Faktiski sanāk, ka programmētājs darbu pabeidza tikai piektdien.
Fix budget, fix time, flex scope jeb FFF principa būtība ir nodot darbu laikā un iekļauties noteiktajā budžetā, nepieciešamības gadījumā upurējot papildiespējas. Rezultātā darbs tiek izdarīts laikā, savukārt papildfunkcionalitāte paliek kā pievienotā vērtība.
Galvenais FFF metodes ieguvums ir punktualitāte gan no izpildītāja, gan no pasūtītāja puses. Turklāt izpildītājs, nevis pasūtītājs diktē noteikumus.
Klients pasūtīja mājaslapas mobilās versijas izstrādi. Tika izstrādāts tehniskais projekts un nolikts nodošanas datums. Līdz termiņa beigām no tehniskā projekta realizēt izdevās vien ceturto daļu. Mobilā versija tika palaista laikā, bet atlikušās vēlmes tika atstātas nākamajai mājaslapas uzlabošanas iterācijai. Darbs tika izdarīts.
Nav vienkārši pārslēgties uz fleksēšanas darba stilu, bet jau pēc pirmā projekta būs jūtams gandarījums. FFF metode vienlīdz labi strādā lielos un mazos kolektīvos, gan mākslinieciskās profesijās, gan jurisprudencē.
Fiksējam termiņus. Ja projekts netiek realizēts laikā, klasiski ir pārbīdīt izpildes termiņus. Bet laiks nav atjaunojams resurss. Salīdziniet projekta nodošanu ar Ziemassvētkiem. Nav iespējams pārcelt Ziemassvētkus. Ir iespējams nenopirkt dāvanas.
Fiksējam budžetu. Kad problēmas tiek risinātas, palielinot budžetu, projekta realizācija tiek lāpīta palielinot izpildes laiku vai arī palielinot darbinieku skaitu. Kā jau pirms tam noskaidrojām, laiku palielināt nav iespējams, savukārt papildus cilvēkresursi palēnina izpildes procesus un bieži vien noved pie vēl lielākām problēmām.
Fleksējam. Kad nav iespējams ziedot laiku, budžetu un kvalitāti, ar izslēgšanas metodi tiek izslēgtas (fleksētas) funkcijas. Vienkāršoti skaidrojot: no projekta tiek izmests tas, ko nav iespējams laikā paveikt.
Jebkurš cilvēks, pasūtinot kasti ar apelsīniem, jutīsies apkrāpts, ja saņems perfektus, nogatavinātus apelsīnus, bet tikai pusi kastes. Apelsīnu piegāde ir standarta procedūra ar atstrādātu loģistiku. Riski ir paredzami un jau iekļauti cenā.
Ar projektiem ir savādāk. Kolumba ekspedīcijā pāri Atlantijas okeānam bija nemieri, slimības, avārijas un negaisi. Un rezultātā viņš nemaz neatklāja zemi, ceļojumam uz kuru bija savācis finansējumu. Projekti ir kā reiz pielīdzināmi ceļojumiem, nevis apelsīnu piegādei.
Fleksēšana ir sāpīga. Dizaineri vienmēr būs sarūgtināti par to, ka kāds viņu zīmētais makets tiks izmests, programmētāji bēdāsies, ka superīgā, inovatīvā funkcija ir izmesta ārā. Bet visvairāk bēdāsies klients, kas izloloja savu vīziju par projektu, bet nesaņēma gaidīto rezultātu.
FFF metodē rezultāts ir tikai un vienīgi nodots darbs. Efektīvākai projekta vadībai to var sadalīt vairākos mazākos projektos un fleksēt katru no tiem atsevišķi.
Būvējot skrejriteni var atsevišķi izdalīt riteņu, rāmja, krāsojuma projektus. Pat ja neizdosies no pirmās reizes atrast ideālo riteņa rāmja toni, funkcionējošs skrejritenis tiks uzbūvēts. Klients būs ieguvis jēgpilnu rezultātu.
Es cenšos strādāt pēc FFF principiem jau pāris gadus un tas ir pierādījis savu efektivitāti pat tādos projektos, kuros esmu tikai konsultanta lomā. Plašajos internetos diezgan daudz informācijas par FFF principiem ir krievu valodā, bet angļu mēlē par to raksta vien īsos piemēros stāstos par projektu menedžmentu.
Būtu interesanti uzzināt, vai Latvijā vēl kāds izmanto fleksēšanas metodes projektu vadībā un varētu padalīties pieredzē. Ja būs interesanti, uzrakstīšu par to kādreiz vēl.
Uzsita dusmas ņemšanās ap skolās nopērkamo pārtikas produktu klāstu. Čakarējot prātu ar bulciņu un vēl dažu ēdienu katastrofālo neveselīgumu, skolu kafejnīcu sortimentu mēģina novest līdz dārgam absurdam, faktiski iznīdējot šo biznesa nišu kā sugu.
Neviļus iesaistījos milzīgā tviterdiskusijā, kuras nobeigumā no Ksenijas Adrijanovas izspiedu, ar ko tad visas bulciņas ir tik ļoti ļaunas. Lielākais bulciņu ļaunums ir tas, ka tās ēdot strauji pieaug cukura daudzums organismā un pēc tam tikpat ātri sarūk. Tāpēc nav sāta sajūta un gribas ēst vēl. Paliku gan bez skaidrojuma tam, kāpēc baltmaize, makaroni un citi miltu produkti, kurus ikdienā lieto katrs eiropietis, pēkšņi ir kļuvuši par kodolieročiem. Es gan vienu miltu neēdamo produktu zinu no bērnības, bet tieši tas esot ok.
Pirmo reizi es ar šī brīnuma recepti sastapos kaut kur ap 1992. gadu. Mūsu mazā ciema skolā bija noteikts, ka bērniem ir uz maiņām jāiet strādāt dežūrās uz virtuvi. Gājām pa pāriem un sanāca iepazīt virtuves darbu vismaz divas reizes gadā. Un labi paēst. Un neiet uz stundām.
Ir tāda balta miltu mērce, kuru Latvijā pēc popularitātes var izkonkurēt ja nu vienīgi karbonāde. Īpaši ēdnīcās tā mērce tika gāzta virsū absolūti visam, sākot ar vārītiem kartupeļiem un beidzot ar sacepumiem. Mēs viņu bijām iekristījuši par buļļa spermu un es to nevaru ciest.
Pagatavošanas metode: izcepam visai skolai kotletes (der arī citi gaļu veidi). Pannas pārpalikumus (kotlešu gabaliņi un eļļa) ielejam palielā katlā un uz lēnas uguns, maisot, jaucam kopā ar miltiem, pienu un ūdeni, līdz masa sabiezē līdz vajadzīgai kondīcijai. Pēc tam var izkāst caur marli, ja ir par daudz gružu vai kunkuļu. Var gaļas cepšanas eļļas vietā izmantot eļļā apceptus sīpolus. Var vienkārši miltus ar ūdeni un pienu sajaukt, piegāžot gaļina blanku klāt. Būs vēl lētāk.
Pēdējo reizi buļļa spermu redzēju Vecrīgā restorānā. To padeva kā ekskluzīvu lietu kopā ar paprāvāku cepta jēra gabalu. Es labāk dzeru benzīnu, nekā ēdu šo brīnumu.
Gadus piecpadsmit atpakaļ izveidoju sev pārtikas patēriņa principu, no kura atkāpjos ļoti retos gadījumos. Jebkam, ko tu ēd, ir jābūt tādam, ka tu to vēlies ēst. Ja cilvēks nevar ciest piena zupu vai auzu putru, piespiedu lietošana uzturā organismam nodara tikai ļaunumu. Dažiem tā ir jēra gaļa, citiem sēnes vai pīlādžogas.
Pārtikas tehnologi var izstiepties vai sarauties stāstot par ultranepieciešamību kaut ko patērēt, tāpat atradīsies omītes, kas brauks uz kaimiņvalstīm pirkt sāli bez joda, un bērni, kas dosies uz Maksimu pakaļ sūdīgai smalkmaizei un kolai. Iemāci tantei, ka sāls ar jodu konservēšanai netraucē. Bet bērnam ļauj izvēlēties starp eklēru (kas smērē rokas), skolu picu (tas plācenis ar majonēzi, vārītu desu un sieru) un sklandrausi (tā hreņ, kas maksā kosmosu un nav nekas īpašs). Lai domā, bet tu, kā vecāks, pieprasi dažādot skolas kafejnīcas sortimentu, un mainīt to sezonāli.
Tas pats attiecas arī uz vienveidīgu uzturu. Nevar visu laiku ēst kebabus, vienā brīdī piegriežas. Organisms pats sevi sakārto. Ja cilvēks saka, ka dienā regulāri patērē piecas bulciņas, uzdzerot tēju ar cukuru vai kādu saldo limpeni, tad šim cilvēkam ir jāiet pie ārsta. Ja skatoties mīļāko filmu par to čiksu, kas patiesi iemīlas, piņņājošais meituks izēd divas kastes ar Laimas končām, tā nav nekāda dižā bēda. Ja viņa to filmu skatās katru vakaru, tad ajūrveida diēta un šokolādes tirdzniecības aizliegums visā valstī nepalīdzēs, meičai galva jāpaārstē.
Katrā klasē vienmēr ir bijuši divi-trīs resnie. Ja nebija resnie, atradās garais, rižais vai tizlais. Bet parasti bija vismaz divi resnie. Un viņi cieta, jo viņus apcēla. Līdz vidusskolai visi resnie jau saprata kā nebūt resnam, vai arī adaptējās skumjām par apcelšanu. Vidusskolas izlaidumā apaļo bija stipri mazāk, kā pamatskolas. Tātad, ja grib, tad var arī paši. Labi, apcelšana nav tas labākas veids, bet nestāstiet man, ka tagad klasēs valda miers, saticība, mīlestība un neviens neapceļ resnos. Tagad tak skolās bez māsiņas, ir arī psihologi, palīdzības tālruņi un kas tik vēl ne.
P.S. Aizmirsu pieminēt narkomānes un vēža slimnieces pēdējā stadijā, kuras, acīmredzot, iziet rehabilitāciju Vecrīgas beķerejās. Man nav cita skaidrojuma, kā vienas un tās pašas dāmas var katru otro rītu iesākt ar neveselīgo, saldo baltmaizi ar kafiju un palikt slaidas.
Ir kaut kāda neliela aizdoma, ka Holivuda lēnām iet uz galu. Vai varbūt smadzenēs ir noticis kaut kāds tikšķis, jo sāk interesēt Eiropas kino, saturīgi seriāli un brīvajā laikā arvien raujos prom no kustīgām bildītēm, priekšroku dodot burtu lasīšanai vai klausāmām baudām.
Tarantīno jaunajā filmā «The Hateful Eight», kuru neviens bez šaubām vēl nav redzējis, ja izmet ārā kadrus, kur visi aktieri pēc kārtas atkārto vienu frāzi, kā arī apgraiza viena un tā paša filmētā skata atkārtošanu, no trijām stundām pāri paliks vien kāda 30 minūtes Agatas Kristi stilā ieturēta stāsta ekranizācijas.
Zvaigžņu karu pēdējās filmas «Star Wars: The Force Awakens» sižetu var izstāstīt trīs paplašinātos teikumos. Dūda uz planētas-miskastes atrod robotu, kuram fleškā ir kartes fragments. Dūdu satiek nēģeris un viņi kopā atrod lāzerzobenu un citu robotu, kuram arī ir kartes fragments. Ik pa laikam pašaudoties un pastresojot, dūda pēc saliktajiem kartes fragmentiem nokļūst uz salas kaut kādā planētā, kur nodot lāzerzobenu viedam vientuļniekam. Beigas. Ja vien neesi džedaju/startrekistu kulta dalībnieks, pēc filmas sāksi raudāt par iztērēto laiku. Pilnīgi nekādas baudas.
Hobita grāmatu, kuru bērnībā izrāvu pāris vakaros, ekranizēja trīs pilnmetrāžas filmās, tā arī neparādot pilnā skatā visa stāsta galveno vaininieku—pūķi. Ar tādiem panākumiem, ja Holivuda kādreiz ekranizēs «Three Body Problem», tad tas būs Santa Barbaras garuma seriāls.
Reāli pietrūkst tā kaifa, kas bija deviņdesmito gadu bojevikos. Piemēram, kad otrajā Terminatorā viens terminators zvana otram un abi roboti mēģina viens otru pārliecināt, ka ir cilvēki.
Labojums. Iz Feisbuka gružu kastes izlīda tik labs attēls, ka nevarēju neuzlabot raksta titulbildi. Un, starp citu, es tikko kā rakstīju par šīs lieliskās filmas režisora autorbiogrāfiju «Georgijs Danelija «Kaķis aizgāja, bet smaids palika»».
Desmit vakarā. Ticis galā ar Nezinīša piedzīvojumu kārtējo nodaļu, novēlu dēliem labu miegu un dodos uzvārīt kafiju. Atskan zvans no draudzenes, kas šādā stundā zvana, ja plāns ir no rīta lietot citramonu un nestūrēt mašīnu.
—Čau. Klausies, negribi haltūru? Kaut kāda reklāma jāsamet kopā.
—Nez, ja nav nekas daudz, varu pieķerties. Nojaušu, ka vajadzēja vakar, ja?
—Es neko īsti nezinu, iedošu tavu numuru tai druškai, kurai šo vajag, lai viņa pati tev stāsta.
—Labs ir, dod. Bet pabrīdini, ka man nav īpaši daudz laika iespringt. Ja kaut kāds sīkums, sataisīšu.
Skaidrs, ka saprotu, ka sīkumi haltūru pasaulē neeksistē. Desmit minūtes vēlāk telefonā redzu ienākošo zvanu no nepazīstama numura.
—Sveiki. Te Inga. Par to reklāmu. Nu mums ir tā, ka esam pēkšņi dabūjuši bez maksas reklāmas laukumu žurnālā un vajag steidzami uztaisīt reklāmu. Nu tur ielikt tekstu un bildi. Tur tāda bilde ar bērnu un sunīti…
—Labvakar.—Es pārtraucu nejaušo vārdu ģeneratoru otrpus klausulei.—Kad jums tas makets ir vajadzīgs. Vai jums ir gatavi visi materiāli: teksti, bildes drukas kvalitātē, loguči vektoros?
—Tā, nu, šodien ir trešdiena, piektdien no rīta jābūt nodotam. Bilde un logo atbilstošā kvalitātē ir, mums tikko taisīja baneri pie veikala. Teksti arī praktiski gatavi.
—Ok. Sūti visu uz e-pastu. Ja sīkie būs aizmiguši, tad šovakar pat paskatīšos, kas ir un kas nav. Ja viss būs kārtībā, no rīta būs makets pirmajai saskaņošanai vai arī informācija par to, kā man pietrūkst.
Pēc minūtes seko vairākas vēstules ar oriģināliem nosaukumiem: «Fwd: FW: Re: Logo», «Fwd:», «Makets Minikid» un «(No subject)». Pēc anotācijas sagatavošanas un CDR failu konvertācijas daudzmaz top skaidrs, kāds būs makets un neilgi pēc pusnakts top divas skices.
Beigās palika slinkums viņas vārdu un seju slēpt e-pasta sarakstē, jo esmu paviršs un bezatbildīgs maketētājs. Turpmāk lūdzu ingveidīgas būtnes vērsties pie tā LSD atkarīgā, kas veikala baneri taisīja. Vēlams pēc demitiem vakarā, naktī pirms maketa nodošanas.
Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.
Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.
Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.
***
Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.
Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.
Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.
Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.
Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.
Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.
Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
—Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».
Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).
Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.
Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.
Savukārt par uzbāzīgām reklāmām mājaslapās, portālos un blogos es rakstīju jau 2012. gadā «Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās» un trāpīgāk trīs gadus vēlāk pateikt nevarētu.
Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.
P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.
Es izdzēsu profilu no Draugiem.lv brīdī, kad klients atsūtīja darba uzdevumu šī sociālā tīkla īsziņu servisā. Es izmetu un aizmirsu Skype tad, kad trijos naktī man sūtīja bildes maketam nepacietīga kliente. Ja sūta man kaut ko LinkedIn, iespēja, ka es to saņemšu palielinās brīdī, kad ziņa pirms nosūtīšanas tiek izdzēsta.
Sūtīt īsziņu SMS vai kādā no saziņas platformām ir visbezjēdzīgākais veids, kā ar mani sarunāt kaut ko svarīgu. Lai tas būtu Twitter, Facebook vai Google Hangouts.
Jebkuras čatošanas vai īsziņu platforma ir radīta tūlītējai atbildes reakcijai. Īsziņa piespiež tevi atrauties no šībrīža nodarbes un pārslēgties uz to, ko prasa ziņas sūtītājs. Ja iespējas uzreiz noreaģēt nav, zūd arī ziņojuma jēga. Kādu mirkli ziņojums vēl karājas, bet vienā brīdī tas sāk traucēt tik ļoti, ka īsziņa tiek atvērta, lai telefons vai sociālā tīkla lapa vairs nekad par to neatgādinātu.
—Sveiks, pie trubas?
—Jā.
—Vari man uztaisīt ekrānšāviņu no sava iPhone www.saite.lv lapai?
—Ķer ciet.
—Paldies.
Ja jums no manis kaut ko vajag, rakstiet e-pastus. Es varu neatbildēt uz e-pastu vairākas dienas, bet tas man vienmēr karāsies kā darāmais darbs. Mans e-pasts ir box@mrserge.lv.
Un tas bieži attiecās arī uz telefonsarunām, kuras vispār varēja nenotikt.
—Labdien. Vai cafe Leningrad?
—Jā.
—Oo. Super-duper! Mēs esam jaunā talantīgā grupa no Rojas. Izpildām post-emo-šitrock, mums ir jau četras dziesmas un mēs…
—Sūti informāciju par grupu, saites, bildes, video, audio uz e-pastu box@leningrad.lv. Jums atbildēs.
Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir devusi ne tikai iespēju apspriest uzņemamo bēgļu skaitu un jaunu dzelzceļa līniju kartes, bet arī izbaudīt latviešu kā valsts un ES oficiālās valodas aizsargāšanas ēnas puses.
Nevienam nebūs noslēpums, ka mūsu valstī tirgoto produktu un piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, instrukcijām un visam pārējam ir jābūt latviešu valodā. Kaut kur mums apkārt sēž desmitiem tulku, kas katru dienu pavada pie instrukciju, pamācību, regulu un (ta-dā!) programmatūras tulkošanas. Kādā citā vietā sēž kaudzīte ar valodniekiem un nozaru speciālistiem, kas ievieš latviešu valodā jaunus, skanīgus terminus, cenšoties nepieļaut spiedpogu plakandēļa, selfija un merčendaizinga ievazāšanos.
Par instrukcijām un pamācībām viss būtu skaidrs. Sākumā bija sašutums par nelietderīgi iztērēto papīru, tad samierināšanas, kam sekoja adaptācija. Tā ir tā čupiņa ar makulatūru, kurā ir jāatrod garantijas talons un ar pārējo jākurina kamīns.
Sāpe pēcpusē ir programmatūras lokalizācija. Atceros tos prieka mirkļus, kad varēju nočiept čomam nokiju un uzlikt kādu eksotisku valodu, lai pārliecinātos, cik labi viņš ir iemācījies izvēlnē uz cūceni atrast valodas nomaiņu. Šodien rodas sajūta, ka ar šādiem pašiem prieka mirkļiem sevi apdāvina katrs programmatūras ražotājs.
Tikko iznāca Windows 10. Liekam virsū, jo kāpēc gan būtu jāsēž pie vecas operētājsistēmas, ja jaunā tiek piedāvāta bez maksas. Bez jebkādiem paskaidrojumiem vai izvēles iespējām, Microsoft sarkanacaino programmētāju cilts ir izdomājusi, ka man ir jāpiedāvā Windows dzimtajā, latviešu valodā. Pagugējot (ak šie nevārdi!) izdevās noskaidrot, kā nomainīt operētājsistēmas valodu. Tik, ak mī un žē! Sākumā tak ir jāizdomā, kā tulki būs interpretējuši «Settings», «Time and language», «Region and language». Un arī tad, kad šis pārbaudījums ir izturēts, tāpat liks mīlēt dzimto valodu. Dzīves pārskats, jūs sakāt?
Bet Mazaismīkstais nebūt nav tas ļaunākais gadījums. Ir gadījumi, kad no lokalizācijas vispār nav iespējams atteikties. Piemēram, Google. Visas šī programmatūras giganta aplikācijas tiek uzstādītas latviešu valodā pēc noklusējuma un to nomainīt bieži vien vispār nav iespējams.
Šī, lielākoties uz IP adrešu ģeolokāciju balstītā, dzimtās valodas uzspiešana ir vienkārši muļķīga. Es saprotu, ka ir 21. gadsimts un elektronikas dzimtā valoda vairs nav vienīgi angļu. Ķīniešiem vienkāršāk saviem Xiaomi mobilajiem iebakstīt vienīgi mandarīnu valodu. Bet mēs neesam ķīnieši. Un tā saujiņa pasaules mēroga programmatūras, kuru izstrādā 100% latvieši ir purkšķis okeānā. Un ir ok, ja šīs dažas programmas būtu pēc noklusējuma latviski. Jo nav pieraduma spēka.
Savukārt gigantu izstrādātajām operētājsistēmām, ofisa aplikācijām, mobilajiem telefoniem vai radio vadības paneļiem pēc noklusējuma vajadzētu būt angliski. Ar iespēju pēc pirmās ieslēgšanas uzstādīt jebkādu citu valodu. Jo 90% gadījumu lokalizācija būs ar terminu tulkojumiem, kurus latvietis nemaz nezina. Jo 99,9% gadījumu tekstā būs kļūdas, kas liks improvizēt un lietot nokijas izvēlnes triku.
Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.
Jaunie Ceļu satiksmes noteikumi
2014. gada 10. aprīlī Anrija Matīsa vadītā Satiksmes ministrija solīja, ka 1. janvārī spēkā stāsies jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Nu jau tiek plānots, ka martā CSN projekts varētu no vienu birokrātu kabinetiem izkustēties pie citiem. Tai pat laikā Dreiliņos, Ozolu ielā jau vairākus mēnešus stāv jaunā parauga ceļazīme «Dzīvojamā zona», puse Rīgas piepičkāta ar 808. papildzīmes variācijām, dzīvojamā zona tiek paskaidrota ar absurdām papildzīmēm un Vanšu tilts virzienā no Nacionālā teātra vispār ir gājēju un velosipēdistu ceļš. Un termins «velojosla» mūsu valstī arī likumiski neeksistē, bet uz brauktuvēm ir gan. Un tas viss tikai tāpēc, ka ceļu būvnieki un uzturētāji vieglprātīgi atļaujas izmantot satiksmes noteikumus, kas neeksistē (lasi—ir tikai projekts). Un nevajag stāstīt par Latvijas valsts standartiem, tiem ir rekomendējošs raksturs un tie ir saistoši vien tad, kad tas ir atrunāts likumā vai MK noteikumos (attiecīgi minot aktuālo redakciju).
Valsts policijas jocīgā attieksme
Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.
Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.
Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām
«Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.
Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.
Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.
Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.
Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi
Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.
Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.
Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.
