Viesu raksts: Usability fail, Latvian edition

Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.

Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.

EDS

EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.

Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:

EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?

Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.

Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:

EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.

Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?

Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:

EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.

Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.

Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.

Tagad otrs mazais stāstiņš:

Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon

Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.

Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?

Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.

Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:

 

Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.

Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.

Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.

Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:

 

Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.

Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.

Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.

Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.

Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās

Mana attieksme pret reklāmu jebkurā interneta vietnē balstās uz vienkāršu principu, kuru es vienmēr arī iesaku saviem klientiem — informācijas platībai lapā ir jābūt lielākai par reklāmas laukumu platību. Tas ir absolūti elementāri atrisināms, palielinot reklāmas laukuma cenu vai arī ievietojot reklāmas banerus rotācijā pie lapas pārlādes. Savulaik smalki izķidāju portāla Jelgavnieki.lv sākumlapu.

Šis samērīguma princips nodrošina vispārēju labumu: apmeklētājs saņem to, kāpēc viņš ir nokļuvis lapā, satura ražotājs nopelna, jo apmeklētājam ir parādījis reklāmu, reklāmdevējs saņem potenciālo klientu, jo ir piedāvājis kvalitatīvā veidā savu produktu/pakalpojumu.

Labi, kaut kādam tur Megaupload vai Fileshare turpinātājam vēl var piedot. Viņi piedāvā alternatīvu — samaksā kāpostu un turpmāk saiti uz jaunāko pornofailu ieraudzīsi uzreiz, bez reklāmas. Bet šajās lapās vienīgais saturs ir saite uz lejuplādējamo failu.

Izlecošās reklāmas

Debīlākā lieta internetā, ko izstrādātāji izdomāja — iespēja bez lietotāja iejaukšanās atvērt paralēli jaunus pārlūka logus, atveroties lapai. Galvenais, ka tagad to pašu izstrādātāju komandas cīnās, iestrādājot pārlūkos šīs iespējas bloķēšanu. Pilnīgs ārprāts. Tas ir tikpat slimi, kā skūteros iestrādātie ātruma ierobežotāji. Netaisi, bļa, tik jaudīgu motoru, nevajadzēs ātrumu ierobežot.

Bet nu tagad, mūsdienu Web 2.0 laikmetā (vai arī kāds tur tagad cipars jāliek?) izstrādātāji ir aizgājuši tālāk — ja tu, cūka tāds, nobloķē izlecošos logus aka pop-ups, atvērsim reklāmu iekš lightbox tajā pašā lapā un kamēr tu neatradīsi, kā to sūdu novākt, pie satura vispār netiksi. Te iezīmējas divi ļoti būtiski momenti: 1) uz mobilajām iekārtām (vai maziem ekrāniem) laitboksa aizvēršanas pogu vispār nevar atrast; 2) dažkārt aizvēršanas pogas vispār nav.

Ja pop-up logus vismaz varēja aizvērt vai ignorēt (universitātē bieži atstāju kabinetu ar 40+ atvērtiem IE logiem, kur bija porn/gambling reklāmas, jo pofig par nākamo lietotāju), tad lightbox vienkārši neļauj tikt pie satura. Tātad, lietotājs vispār nesaņem to, kāpēc ir atnācis uz konkrēto interneta resursu (lasi — resurss ir saņēmis pēdējo apmeklējumu no konkrētā lietotāja).

Slīdošās reklāmas

Otrs reklāmas veids, kas man uzdzen vēmienu. Tā ir tā sūda strīpa, kas piesieta pie pārlūka apakšējās malas, kustās un aizsedz saturu pārlūka loga apakšējā daļā. Ļoti populāra Diena.lv, ir manīta arī citos portālos. Ekstrēmi populāra reģionālas nozīmes vietnēs.

Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.
Ogres novada mājaslapa. Slīdošās reklāmas piemērs lapas apakšā.

Visvairāk man besī šāds reklāmas veids, kad tas tiek taisīts ar caurspīdīgumu (piemērs no Ogres novada mājaslapas), jo tādos gadījumos tev vēl prātā ir jāizdomā, kur ir reklāmas laukuma augstākais punkts, jāuzzīmē neredzama līnija, virs kuras kikšķinot, tu tiešām trāpīsi uz satura, nevis uz reklāmas.

Slīdošās reklāmas ne tikai nenormāli izbesī gan ar savu krišanu uz nerviem tīri vizuāli, gan arī tāpēc, ka bieži vien nav vispār iespējams ieraudzīt lapas apakšējo daļu, kur var būt kontakti vai saite uz informāciju par portālu.

Par slīdošajām reklāmām ļaunāka var būt tikai neslīdošā reklāma, kas ir pielīmēta lapas augšējai daļai (esi sveiks, vecais db.lv dizain!).

Kāpēc reklāmdevēji tik ļoti mīl šīs reklāmas veidus?

Veicot smalkus pētījumus savā personīgajā izpildījumā kā arī paskatoties statistiku no dažām interneta vietnēm, kuru datiem man ir nekur neafišēta pieeja, redzu, ka tieši šiem diviem reklāmas veidiem ir ļoti augsta klikšķu attiecība pret kopējo rādījumu skaitu.

Ja viss ekrāns tiek aizņemts ar kaut kādu huiņu tā vietā, lai parādītu saturu, dēļ kura lapa tiek apmeklēta, bez šaubām, ka paniski tiek klikšķināts visur, lai atrastu veidu, kā šo huiņu aizvērt. Tas pats attiecās arī uz slīdošo rindu, kas parādās tieši tur, kur nevajag.

Reklāmdevējs staro laimīgs, jo viņam ir būtiski pieaudzis apmeklējumu skaits un nepievērš uzmanību faktam, ka vidējais apmeklējums no lightbox vai skrejošās rindas reklāmas nav ilgāks par vienu–divām sekundēm. Interneta vietnes īpašnieks laimīgs, jo viņam ir laimīgi reklāmdevēji, bet nepievērš uzmanību faktam, ka samazinās lojālo apmeklētāju skaits. Apmeklētājs ir laimīgs, jo vairs vispār neapmeklē šo interneta resursu, ja vien to nepiespiež izdarīt briesmas viņa veselībai un dzīvībai.

Pēcvārds

Es ļoti ceru, ka nākamajās pārlūku versijās abi šie reklāmas veidi arī būs tikpat vienkārši izslēdzami ar checkbox pārlūka opcijās, kā tagad ir izslēdzami automātiskie pop-up logi.

Pēc lasītāju ieteikumiem: vēlreiz par adekvātu un saprotamu saišu lietošanu

Pieradumam ir milzīgs spēks un ir grūti lauzt aplamus priekšstatus un paradumus, ja tie pielietoti pārāk ilgi. 2009. gadā es publicēju rakstu «Rokdarbi #18. Adekvāta un saprotama saišu lietošana tekstos». Ja toreiz manis minētās lietas vēl varēja šķist dīvainas vai līdz galam nepieņemamas, tad šo trīs gadu laikā nu gan vajadzētu cilvēkiem prasties. It īpaši rēķinoties ar to, ka mēs dzīvojam skāriennavigācijas laikā — vairs ar peli neuzbrauksi un nepaskatīsies, ko kārtējais «šeit» nozīmēs. Sāksim ar dažiem piemēriem.

VARAM mājaslapā var just, ka ir vairāki redaktori, kas nodarbojas ar satura veidošanu. Ja sākumlapā un dažās iekšlapās saišu lietošana ir kaut cik izprotamā līmenī, tad, piemēram, lapas daļā, kas ir veltīta fondiem un investīcijām, ar saišu (un, attiecīgi, arī ar satura) loģiku ir pavisam švaki.

VARAM mājaslapas sadaļā par fondiem ir saite ar nosaukumu «šeit», kas patiesībā norāda e–pasta adresi.
VARAM mājaslapas sadaļā par fondiem ir saite ar nosaukumu «šeit», kas patiesībā norāda e–pasta adresi.

Izanalizēsim, kas ir būtiskākie mīnusi šādai saitei:
— uz skārienjūtīgiem ekrāniem nav skaidrs, kas sagaidāms, noklikšķinot uz saites
— saturam nav pievienotās vērtības
— tā kā saite ved uz e–pasta adresi, nav iespējams to nokopēt (liela daļa cilvēku vairs nelieto e–pasta programmas, kas ir uzstādītas uz datoriem, attiecīgi uzklikšķinot uz e–pasta saites, tai zudīs funkcionālā jēga).

VARAM mājaslapas saites pārrakstīšana un reāla saites mērķa uzrakstīšana izlabo lielāko daļu funkcionālo un saturisko problēmu.
VARAM mājaslapas saites pārrakstīšana un reāla saites mērķa uzrakstīšana izlabo lielāko daļu funkcionālo un saturisko problēmu.

Cits piemērs no mājaslapas Dizainaturniri.lv, kas, cik noprotu, ir kārtējās latviešu jauno censoņu kopienas garadarbs. Lielisku ideju sačakarē akurāt nekvalitatīvs risinājums. Ļoti labi var redzēt, ka šīs lapas izstrādes laikā dizainera darbs tika veikts bez reālā satura analizēšanas.

Dizainaturniri.lv atvērtas ziņas beigās ir bloki ar norādēm uz konkursa detaļām.
Dizainaturniri.lv atvērtas ziņas beigās ir bloki ar norādēm uz konkursa detaļām.

Katrs no šiem blokiem paliek tumšāks, ja tam pārbrauc pāri ar peli (ekrānšāviņā ar peli esmu uzbraucis uz bloka par konkursa nolikumu), tomēr nekādas darbības ar šiem blokiem veikt nevar, tā ir tikai nevajadzīga vizuāla fīča. Tai pat laikā gan saites te ir ačgārnas. Tās nav pasvītrotas. Tām nav vizuālu atšķirību, piemēram, no datuma, kaut arī datuma teksts nav saite.

Elementāra teksta sakārtošana gan pēc loģikas, gan pēc satura, gan pēc funkcionalitātes padara tekstu pārskatāmāku un vienkāršāk lietojamu.

Man ar šādiem piemēriem vēl ir vilciena sastāvs ar piekabi, bet noslēgumā nocitēšu vēlreiz svarīgākos principus saišu veidošanai.

1. Ar saiti ir jāmarķē teksta daļa, kas saturiski atspoguļo vai norāda uz to saturu, ko redzēsim, sekojot šai saitei.

2. Jāiesaitē ir tikai norādošais teksts. Pieturzīmes, pēdiņas, iekavas, atstarpes, numerācija u.c. ir jāatstāj ārpus saites.

3. Ir jāmeklē veidi, kā uzbūvēt teikumus tā, lai iesaitēts nav tikai viens vārds, simbolu kopa vai atsevišķs simbols (ar izņēmumiem).

4. Tekstā nekad nedrīkst atrasties vairākas saites viena blakus otrai, neatstājot pa vidu vismaz dažus nemarķētus simbolus vai vārdus.

Iepirkumu uzraudzības birojs mainījis paziņojumu dizainu

Ar prieku sekoju līdzi Iepirkumu uzraudzības biroja publicētajiem iepirkumiem. Rodas vismaz kaut kāds priekšstats par to, kur un kā šobrīd tiek tērēta nauda valstī. Citreiz arī kaut kas interesants parādās, kur pats varētu mēģināt piedalīties. Līdz šim šie paziņojumi izskatījās šādi.

Paziņojums par plānoto līgumu. Vecā versija.
Paziņojums par plānoto līgumu. Vecā versija.

Man par pārsteigumu, nedēļas nogalē IUB mājaslapas darboņi ir uzlikuši jaunu ādu šim pasākumam.

Paziņojums par plānoto līgumu. Jaunā versija.
Paziņojums par plānoto līgumu. Jaunā versija.

Bez šaubām, viņi paši noteikti uzskata, ka tikko no zirgiem ir pārgājuši uz iekšdedzes dzinēju (un tā pirmajā brīdī šķist varētu arī citiem), bet patiesībā tie ir tie paši zirgi, tikai ar saķemmētu asti un novīlētiem nagiem.

Pievērsīsim uzmanību trīs galvenajām detaļām, kas jaunajā dizainā ir kļūdainas:

  1. Fons tiek izmantots bez pamatojuma. Tas negrupē līdzīgās informatīvās daļas un neatdala dažādās.
  2. Izcelts ir paskaidrojošais teksts, nevis saturs. Attiecīgi pirmais, ko ierauga, ir vārds «Pilsēta», nevis vārds «Rīga».
  3. Tiek automātiski izvadītas arī nevajadzīgās vai neeksistējošās informācijas vienības (čekbokši I sadaļas pēdējos trīs punktos, adreses sadalīšana daļās, katru no tām aprakstot).

Varēja pasēdēt pie šī pasākuma vēl piecas minūtes un nonākt līdz daudz pārskatāmākam rezultātam.

Paziņojums par plānoto līgumu. Mr. Serge versija.
Paziņojums par plānoto līgumu. Mr. Serge versija.

Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»

Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.

Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.

Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā  tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.

Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.

Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.

lolitasvirtuve.lv

Lolita ir sākusi rakstīt savu blogu. Pamatā būšot tikai un vienīgi par virtuves ēverģēlībām, kuras man ir iespēja izbaudīt.

Gatavot man vienmēr ir paticis. Pēc iespējas vienmēr cenšos gatavot ko jaunu, lai pašai interesanti un ēdājiem arī. Te gan jāpiebilst, ka ēdāji ne vienmēr priecējas par maniem eksperimentiem. Panākumi ir bijuši dažādi – reiz bija interesanti rīsu papīra rullīši, kur vienīgā garša, ko varēja nojaust bija etiķis, hmm… Paldies Sergejam par izturību un godīgiem komentāriem. Reizēm gan šķiet, ka viņš ir pārāk kritisks, bet jebkurā gadījumā – paldies viņam un, starp citu, visus manus eksperimentus ir pārdzīvojis bez sekām, arī rīsu papīra rullīšus :). Nu jau arī dēls, kopš ēd pieaugušo pārtiku, ir kļuvis par manu eksperimentu upuri. Ko darīt, vecākus jau neizvēlas.

Pirmās receptes jau ir saceptas un gaida jūsu eksperimentus un komentārus.

Mani šībrīža favorīti ir siltie liellopu gaļas salāti un ļoti garšīgā marinētā cūkgaļa.

Jaunā Fotokvartāla mājaslapa ir sūds

Lai piedod man Artis Tauriņš, viņam ir daudzi labi darbi tapuši, bet tas, ko viņi sataisīja kopā ar Uldi Rudzīti ir, maigi izsakoties, totāls sūds. Šis ieraksts ir blogā tikai tāpēc, ka es gribu atcerēties šo mirkli — 2011. gada janvāris. Šis ir laiks, kad fotogrāfijai veltītā mājaslapā dizainā paredzēts, ka maksimālā bildes platākā mala ir 600px. Pat nedomājot par to, ka 1024×768 kā izšķirtstpēja jau ir palikusi tikai vecām tantēm ofisos un nekādā gadījumā ne fotogrāfiem.

Boston Globe mājaslapas apmeklējums uzsprāga pāris nedēļu laikā tikai tāpēc, ka avīzes mājaslapas izstrādātājs pieņēma lēmumu publicēt mājaslapā bildes 990px platumā atsevišķa blogā. Tā radās The Big Picture. Un ziniet, kurš gads tas bija? 2008. Un cilvēks, kas to realizēja pat nebija nedz dizaineris, nedz fotogrāfs. Parasts mājaslapu programmētājs ar labu gaumi un lieliskām idejām.

Jā, un pēdējā piezīme, iSūdi un citi telefoni nav paredzēti, lai skatītos kaut cik nopietnas fotogrāfijas.

Otrā Ziemassvētku dāvana. Ļoti noderīgi interneta resursi

Šogad ir saradušies pidžilijons ar jauniem servisiem vai arī uzlabojušies jau esošie, ar kuriem noteikti vēlētos padalīties. Sarakstam nav īpaši lielas loģikas, tomēr centos kaut kā vismaz sagrupēt, lai ir skaidrība.

Tiešsaites rīki

Screenr — Darba virsmas ierakstīšana video (kopā ar mikrofonu vai bez tā ieslēgšanas) līdz 5 minūšu garumam, izmantojot Java. Vienīgais, kas man nepatika — nav iespēja darboties ar vairākiem monitoriem vienlaicīgi, toties pati darbošanās ir absolūti elementāra.

Localti.me — Teorētiski pamatā lapai ir iespēja ātri uzzināt, cik ir laiks šobrīd kādā pasaules pilsētā, bet tam klāt ir nācis arī čupa ar vēl visādām lietiņām — Wikipedia apraksts par pilsētu, laika ziņas, apraksts par pilsētu, fotogrāfijas no Flickr un Panoramio un vēl šis tas. Lielākās Latvijas pilsētas atrada.

Truveo — Maisiņā pie iepriekšējā. Patiesībā, tai būtu jābūt Localti.me vienai no fīčām — ievadi apdzīvotas vietas nosaukumu un tiks sameklēti visi video, kas ar šo vietu ir saistīti. Superforši, ja jāsameklē kaut kas par maziem ciematiem.

TinEye — Ielādē bildi vai arī norādi saiti uz bildi un resurss meklēs identiskas vai līdzīgas bildes interneta plašumos. Būtu grūti iedomāties savu dzīvi bez šī resursa.

WhatFontis — Nosaukums pasaka visu. Ielādē vai norādi saiti uz bildi ar tekstu un uzzini, kas tas par fontu.

Darbs ar failiem

Zoho Viewer — Ir gadījumi, kad piesēdies pie kāda frīka datora, uz kura uzlikts OpenOffice un kaut kāds jokains Acrobat Reader aizvietotājs. Citkārt gadās, ka kāds jokainis tev atsūta nesaprotama rakstura failu un dievojas, ka viņa Office to ver vaļā. Tādos brīžos var iemest failu šajā resursā un cerēt, ka varēs apskatīties dokumentu tādā veidā, kādā to sākotnēji kāds ir taisījis. Tepat var arī populārākos dokumentu formātus konvertēt. Ja šis serviss konvertētu Corel failus, es būtu gatavs par to pat maksāt. Bet no otras puses, paldies Dievam, Corel Draw neietilpst standarta ofisa aplikāciju sarakstā.

Regex info — izvelk no praktiski jebkura bilžu formāta exif informāciju. Adobe Bridge dara to pašu, bet Regex gadījumā bilde nav jāsaglabā lokāli uz sava datora. Ļoti noderīgs brīžos, kad ir vēlme uzzināt, kā kāda bilde ir tapusi.

Darbs ar mājaslapām

Woorank — Mājaslapu analītiķis. Šis ir vienkāršs rīks, kas izanalizē galvenās lietas mājaslapā, nemokot prātu ar īpaši tehniskām niansēm. Ļoti noderīgs brīžos, kad lapa jau darbojas kādu brīdi un nagi niez vēl kaut ko pielabot.

Bounce — Vienkāršākais no man zināmajiem tiešsaites mājaslapu ekrānšāviņu veidotājiem. Foršākais ir tas, ka uzreiz ir iespēja iezīmēt noteiktus laukumus un komentēt tos. No mīnusiem: pārlieku brutāla jpg kompresija ekrānšāviņam un nav iespējas uztaisīt ekrānšāviņu tikai daļai lapas, bet tas jau ir sīkums.

Dumji sīkumi

Random — Iespēja ģenerēt dažāda veida un rakursa nejauši izvēlētus skaitļus. Un ne tikai skaitļus.

Egg Timer — Atpakaļskaitīšanas laikrādis. Man īsti nav skaidrs, kā var skaitīt 2 gadus uz priekšu, bet, skatoties filmu lieti noder, ja zini, ka virtuvē cepeškrāsnī gatavojas lazanja.

Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu

Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).

Kas tad ir jelgavnieki.lv?

Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.

Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.

Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.

Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.

Turpināt lasīt “Rokdarbi. Ķidājam jelgavnieki.lv pirmo lapu”