Ceturtdiena nekad nav bijusi Kriša labākā diena

Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.
Šis nav dokumentāls stāsts. Jebkura līdzība ar reāliem faktiem vai personām ir nejaušība.

Šis rudens bija atnācis kā vēl nekad. Ierasto kļavu un kastaņu dzeltensarkano lapu vietā matos jau otro gadu plijās sejas masku gumijas. Nevaidēja miris arī stīvums gaisā, kas pavadīja iznākot ārpus savas mītnes vietas.

Faktiski varētu teikt, ka mirklī, kad Krišam bija jāpamet dzīvoklis, viņa spožā jaunība izspēlēja pret viņu visļaunāko, nepiedzīvoto joku.

Redzi, mans mazais draudziņ. Lielākā problēma postpadomju telpā bija tā, ka viss, kas atrodas tālāk par sava kājslauķa teritoriju, neattiecās uz saimnieku. Tieši tāpēc dzīvot piečurātā kāpņutelpā ar mirušām žurkām uz margām bija absolūti ok.

Visā pasaulē (lasi — pīļudīķa saimē) nevienu neinteresēja, kas Krišam ir ledusskapī, kādu kleitu valkā viņa dzīvesbiedre vai kurā krogā viņš ir parādījis fakuci apsargam. Interesēja tikai un vienīgi tas, kāpēc karatists aizdevies komandējumā. Karatists, kuru jau tā neviens par nopietnu uzņemt nevarēja, izdomāja spēlēties ar dzeloņdrātīm, jo neko citu viņš gluži vienkārši nevarēja atļauties. Un tad visam pa vidu zilo bākuguņu saimes vadītāja vēl iznāk ārā ar ultimātiem, kurus viņas arodbiedrības vadītāja pirms tam jau gadu atspēko ar ceļmallapu terapijām. Velofašisti, kurus uztrauc 5. tramvaja līnijas pagarināšana, kad katru dienu vismaz 100 cilvēkus pie stūres pālī pieķer. Un tad vēl viens taksists, kas vispār ir eksperts visur. Grūti būt Krišam.

Un tieši tāpēc ceturtdiena nekad nav bijusi Kriša labākā diena. Trakonama apsardzes dienests nervozi pīpēja stūrītī, skatoties uz to, kas bija jāpaveic pāris simtus metru no Mildas.

Ja no rīta vēl bija mikroskopiskas iespējas to kopā ar sekretāri Leldi ierullēt sakarīgās sliedēs un sapulci atcelt, tad dienas gaitā kļuva skaidrs, ka neatslābs nedz pustrakā skolotāju pseidosargatāja, nedz ceļubūves mahinators, kuru sen jau vajadzēja iekārtot brīvostā, lai nejauc gaisu. Tā nu lēnām tie mākoņi sāka savilkties par traku, pat RadioNet un Pascal uzrakstīja par pagaidām neko un uzlika neko kā svarīgākās dienas ziņas.

***

— Labvakar, kungi un cienījamās dāmas. (..) Nav tā, ka kungi nav cienījami, es vienkārši gribēju teikt, ka dāmu minoritāte mūsu kolektīvā noteikti ir jāuztver kā būtiska krīze.

— Klau, bišku jau līdz kaklam, tu vari bez tām šarādēm? Es tikko no ļotenes un neesmu vienīgais. Redz, Jurčiks joprojām gaisā, svilina 200 bakšus minūtē, lai varētu šo visu vērot, skaņa viņam tā arī nesanāca.

Iestājas neplānots klusums, kas parasti vērojams darba kolektīvos, atvadoties no kolēģa, par kuru nevienam nav ko teikt.

— Labi, Kriš! Es pārņemšu stafeti. Īsāk sakot, te nu mēs esam. Bulciņas norm, kafija karsta, Jolanta atnesīs arī suliņas. Laižam vaļā, kas sāp?

— Mums iedzīvotāji mirst. Un, tiem, kas nemirst, tas savā ziņā sāp.

— Ok, bet ir arī tādi, kam viss ir čikiniekā. Paskat, Andža ir kāpnes nopircis un taisa heijā-urrā maratonu. Viņam viss ir pagalam labi, lielākā daļa piķa šobrīd atrodas pensiju fondos. Jo vairāk mirst, jo vērtīgāks paliek kapitāls. Es ar šo to tur esmu iebāzis.

— Es ceru, ka tu saproti, ka aizvērtas durvis nenozīmē, ka šīs sarunas netiek stenografētas?

— Upss, sorry. Izdzēsiet to ārā. Džetlags laikam nostrādāja.

***

Piecas stundas un astoņas Sovetskoje Igristoje kastes vēlāk.

— Klau, tauta. Mums viņiem kaut kas tomēr jāpasaka. Nu, tjipa, prasa tomēr.

— Nevaram salūtu uzfigačīt?

— YOLO, tikko jau palaidām gaisā.

— Vēl kāda racionāla ideja?

— Ja es būtu racionāls ČALIS, es šeit neatrastos.

— Oi, oi, seksists ierunājās!

Tālāk seko nesakarīgs kašķis, kura laikā Lelde kopā ar otru biroja administratori aizskrien pakaļ fleškai ar savām superīgajām idejām no pagājušā gada sapulces, kad pie galda sēdēja nedaudz cits sastāvs. Toreiz izbrāķēja krāsas un intonāciju. Bet, tā kā tagad visi jau ir vieglā pālī, ir vērts mēģināt vēlreiz. Galu galā, ideju nospēra arī toreiz.

***

Piektdienas diena. Nevienam nav spēka, Lelde ir bijusi uzdevumu augstumos un palūgusi, lai viņas draugs tomēr iepriekšējā vakarā nedzer pārāk ilgi krogos un sataisa kaut ko sakarīgu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *