Es neiebilstu pret spamu pastkastē (noliec aifonu, es runāju par to kastīti ar vāciņu un atslēdziņu) vai reklāmām interneta lapās. Mani sajūsmina Polijas šoseju reklāmas vājprāts. Bet es stingri nostājos pret pašvaldību izdotajām kserokopijām, sieviešu krūšu tuvplāniem logu šķidrumu vides reklāmās un izlecošiem, izslīdošiem vai pīkstošiem reklāmas veidiem interneta mājaslapās.
Medijiem ir jābūt tādai reklāmas politikai, lai reklāma spētu būt medija saturs. Nē, es nerunāju par pirktiem rakstiem vai kontekstā ieliktu BMW salona reklāmu pie raksta par avarējušu narkomānu. Runa ir par balansu starp to, cik daudz lietotāja uzmanības tiek noslogots reklāmas patēriņam.
Nekad neaizmirsīšu, kā drebošām rokām 15 gadus atpakaļ gāju pie direktores ar atlūgumu rokās. Nelielajā reģionālajā avīzē, kurā es strādāju, bija vienkāršs princips—redakcijas satura un reklāmas attiecībai jābūt vismaz 60:40. Ja reklāmu ir vairāk, reklāmas nodaļa sedz papildus četru lapaspušu izdošanu, lai saglabātu balansu. Jā, Šerlok, avīzei viss sākas ar četrām lapaspusēm, pārloki lapu uz pusēm. Todien reklāmas nodaļa bija aizkrāmējusi vairāk kā pusi avīzes, tas bija pirmssvētku numurs. Viss ar salavečiem, atlaidēm, akcijām, pārslām. Es principiāli tam nevarēju piekrist.
***
Nesen Miks Latvis laida tautās aifoniem pielāgotu reklāmas bloķēšanas rīku Ķieģelis, par to plaši un pārliecinoši uzrakstīja Kristaps «Par reklāmu bloķēšanu Latvijas portālos», pievienojās arī Māris Antons «Reklāmu bloķēšana – labi vai slikti?». Abi kungi aizmirsa pieminēt—visu Apple produktu kopējais radītais lapu rādījumu skaits Latvijā nav lielāks par pāris procentiem. Nav nekāda Amerika, zinies. Starp citu, par reklāmas bloķētājiem aizpeļķē teju divus mēnešus atpakaļ rakstīja Braiens Čens «Putting Mobile Ad Blockers to the Test». Vairāk gan no tehniskā, ne estētiskā aspekta.
Latvijas masu mediju problēma, lai tas būtu drukātais vai elektroniskais izdevums, ir tā, ka viņi nepārdod ziņas. Viņi pārdod tirāžas, abonentus, lapu skaitījumus un baneru klikšķus. Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV. Viņiem vienkārši ir jāpierāda politiķiem savas eksistences (un finansēšanas) jēga. Savukārt komercmediji neiespringst vispār.
Tālajā 2008. gadā rakstā «Par laikrakstu abonēšanas datiem» pukojos par maksas digitālajiem arhīviem. Kopš tā laika mainījies nav pilnīgi nekas. Spilgts piemērs ir Dienas Biznesa avīžu maksas arhīvs. Kaut ko tik anālu izveidot un uzturēt pie dzīvības kā nopietnu naudas gūšanas veidu var vai nu izcili stulbs menedžeris vai šefa mīļākā. Bet DB nav vienīgie. Reģistrācija, lai apmaksātu ar vienu no divām bankām, reģistrācija, lai nosūtītu maksas īsziņu ar kodu, e-pastu un citu datu pieprasīšana, lai abonētu uz mēnesi. Tā ir normāla procedūra pilnīgi visās Latvijas interneta vietnēs, kur būtu vēlme atstāt savus eiro par informāciju. Un tas ir 2015. gads, kad latvietis plāno nomirt ceļojumā uz Marsu, pie cafe Leningrad stāvvietā ikdienā stāv Tesla un geji var laulāties relativitātes teorijai aprit simts gadu.
Mūsu valstī kopš neatminamiem laikiem valda līdz absurdam novests apmaksas modelis: drukātajiem izdevumiem ir atšķirīga abonēšanas maksa juridiskām un fiziskām personām, nedz BNS, nedz LETA mājaslapās nav iespējams atrast, cik maksā ziņu abonēšana, utt. Vienmēr nepamet sajūta (un tā ir diezgan pamatota, ticiet man), ka produkts tiek pārdots, vērtējot pēc cepures. Un problēma ir arī ar brīvi pieejamo saturu. Piemēram, LSM.LV Replay videoarhīvā neizdosies uzzināt, kāpēc Sirmā kulta ēdienus vai Muhtara atgriešanos nebūs iespēja noskatīties pēc pāris dienām.
Un tas ir traģiski. Jo cilvēciņš, kas iedauza lietotāja vārdu justine19, paroli justuks23, e-pastu justine19@one.lv un savus kredītkartes datus, neizņemot ķeksi no ailes «automātiski pagarināt abonementu», ir visdārgākais un svarīgākais, kas vispār medijam var eksistēt. Bet paši mediji dara visu iespējamo, lai Justīne nekad savu naudu viņiem neiedotu.
Salīdziniet, kā abonēšanu pārdod NYTimes un Latvijas Avīze. Un nevajag stāstīt, ka salīdzinu goliatu ar mikrobu. LA pārdod mistiskus elektroniskos pakalpojums, par kuriem nekur nav iespējams uzzināt. NYTimes pārdod pieeju ziņām. Ar iespēju tās iegūt dažādos veidos. Parāda cenas, apraksta dažādo piedāvājumu priekšrocības. Produkti ir identiski, jo arī LA ir digitālais rakstu arhīvs. Tikai aizpeļķes kolēģi to tirgo, bet Lauķenē mārketinga bābas ada zeķes.
Dāņu laikraksta «Ekstra Bladet» redakcijas pārmaiņām veltītajā dokumentālajā filmā «The News Room: Off The Record» žurnāliste uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod sev visiem satura radītājiem: «Ja mēs tikai sekosim lasītāju vēlmēm un piedāvāsim viņiem tādu saturu, kādu viņi jau visu laiku patērē, —kā mūsu auditorija uzzinās, ka ir iespējams arī kas cits—citi temati, cita kvalitāte?»
—Anda Rožukalne: «Redakcijas aizkulises».
Piedāvātajam saturam, ja pat to gribētu tirgot par naudu, nav nekādas pievienotās vērtības. Redakcijas sēž uz pagātnes lauriem, izmanto desmitiem gadus vecus mediju biznesa principus un raud par auditorijas sarukumu. Bet, kā gan var rasties auditorija, ja saturs ir praktiski identisks. Kad iesaka kādu labu un vienkārši realizējamu ideju satura vērtības celšanai, redakciju pārstāvji raud, ka iespringt ir par daudz prasīts. Pat mazais auto, viedtelefonu un viedpalīgu portāls Kursors.lv varētu tirgot maksas klientiem lokālā tirgus statistikas un analītikas datus, ierobežotas pieejamības pētījumu apskatus vai sūdīgi organizētu konferenču poverpointa slaidus. Jā, tirgus būtu maziņš. Jā, iespringt vajadzētu daudz. Bet, neiespringstot jau nekas nemainīsies nevaidēšanas virzienā (piedod, Kristap, tu man atkal patrāpījies kā labs piemērs).
Atgriezīsimies pie drukātajiem medijiem. Latvijas Žurnālistu asociācijas biedri no reģionālās preses nebeidz vaimanāt par to, ka pašvaldību izdotās avīzes vizuāli esot līdzīgas komercizdevumiem. Tā vietā, lai novērtētu, ka pašvaldības vairs nevēlas tērēt naudu, iedzīvotājiem piedāvājot vietējās bibliotekāres veidotos mēslus ar puķēm un dzejoļiem pirmajā lapā, kas izdoti uz A3 melnbaltā kopētāja.
Un tie paši vaidošie reģionālie mediji turpina izdot deviņdesmitajos izstrādātajā dizainā iznākošās avīzes un cer noturēt vismaz kaut kādu auditoriju. Par reklāmdevējiem nemaz nerunājot. 2013. gadā rakstā «Rokdarbi. Avīzes Neatkarīgās Tukuma Ziņas laika ziņu bloks» piedāvāju ideju maketa sīkuma uzlabošanai. Esmu trīs reizes rakstījis par to galvenajai redaktorei, lai vismaz uzzinātu viņu viedokli par manu ideju. Varat minēt, uz cik e-pastiem man tika atbildēts. Tas pats attiecas arī uz reģionālo mediju mājaslapām.
Savukārt par uzbāzīgām reklāmām mājaslapās, portālos un blogos es rakstīju jau 2012. gadā «Izlecošās reklāmas un slīdošās reklāmas interneta lapās» un trāpīgāk trīs gadus vēlāk pateikt nevarētu.
Vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, ar reklāmu medijā nedrīkst nodarboties ārpakalpojuma sniedzējs. Tiem ir jābūt cilvēkiem no medija, pretējā gadījumā vienmēr cieš saturs. Jo tikai spēcīga redakcija var ietekmēt to, cik liela ir satura un reklāmas attiecība medijā. Ārpakalpojuma gadījumā svarīgi būs vienīgi peļņas rādītāji un redakcija faktiski nespēs ietekmēt to, kā saturs tiek aprakts aiz kārtējā banera, noīsināts vai neloģiski saskaldīts, dzenoties pēc lapas rādījumiem un klikšķiem. Tam acīmredzams piemērs ir LSM.LV, kam reklāmas tirgo Inbox.lv un portālu kļūst arvien grūtāk lietot.
P.S. Atlūgumu nepieņēma. Vienīgi reklāmas nodaļas vadītāja ar mani nerunāja kādu mēnesi.
labs raksts!
“Vienīgais kaut cik vērā ņemams pēdējā laika mēģinājums pārdot saturu ir LSM.LV.” Vispār jau delfi viņus sit pušu, ja atskaita saimniekšovus tad var atrast labu stafu.
Tātad es neesmu vienīgais, kam likās, ka Kristaps ar asarām acīs vaimanā par Ķieģeli.
Tā jau biznesu netaisa :)
Bet ļoti pareizi – reklāmas, kas nomāc saturu, tikai loģiski, ka ir jābloķē. Sportacentrs jau gadiem dara tā, ka ir bezmaksas saturs, kur ir miljons reklāmu, kuras ir obligāti jābloķē un kurā apgrozās tipiskie delfi komentētāji, kas dzen tuftu, un tad ir maksas saturs – pašu radīti viedokļi, intervijas u.t.t., kur ir vērts maksāt. Arī auditorija izmainās un ir pat prieks lasīt komentārus un iesaistīties diskusijās.
Reizēm kaut kas tā var nokaitināt, ka es atsakos kādu mediju lasīt. Sen jau nelasu apollo.lv, diena.lv. Ir vēl daži kandidāti.
Raksti vēl.
Nav ne mazāko šaubu, ka Jūsu idejas, Autor, ir teicamas un logiskas – tikai varētu interesēt biznesa ļaudis.
Jo Jūsu piesauktie mediji – DIENA un NRA – ir Latvijas oligarhu kabatas izdevumi. Preses izdevums un medijs kā tāds – pēc definīcijas – nevar kalpot diviem pretējiem mērķiem – stumt propagandu un pelnīt. Tā kā oligarhi naudu iegūst (jā, tieši iegūst, nevis nopelna) citur, tad mediji ir nevis peļņas avots, bet propagandas tribīne.
To lieliski apliecina arī minētie izdevumi, MEDIJU NAMS un DIENA – kopš nokļūšanas oligarhu rokās, tie vairs nav pelnījuši nevienu kapeiku. MEDIJU NAMS kopš divtūkstošo sākuma Trubas Aivaram izmaksjis ap miljonu latu gadā, DIENA savam saimnieku “kolektīvam” brīžam pat vairāk.
Galvenais iemesls, iespējams, ir tas, ka paši saimnieki savā mūžā ne kapeiku nav nopelnījuši – viss, ko viņi prot (un dažs pat visai virtuozi), ir piezīsties valsts naudai. Respektīvi, zagt.
Visas leģendas par tā vai cita oligarha “saimnieciskumu” ir šajos pašos kabatas medijos uzburtas un ir pilnīgs bleķis.
Mediju īpašnieku neprasme saimniekot arī ir par pamatu NRA un DIENAS (t.sk. DIENAS BIZNESA) fatālajam tirāžas un tātad arī auditorijas kritumam – no dažiem desmitiem tūkstošu līdz dažiem tūkstošiem (DB gadījumā- līdz dažiem simtiem) eksemplāru.
Var tikai apbrīnot reklāmdevēju baiso lētticību. Un apbrīnot šo izdevējsabiedrību vadītāju dzelzs nervus: ir jābūt patiešām teicamam rūdījumam, lai stàvētu uz strauji grimstoša Titānika komandtiltiņa lidz ceļiem ūdenī ar platu smaidu sejā. Patiešām, apbrīnojami.
Interesanti, kādas ir reālās drukāto mediju tirāžas? Vai to ir tik grūti noskaidrot?
Nav grūti. Aizej rīta agrumā uz tipogrāfiju.
Nu gan daudz reklāmas, reizēm pat nejauši uzspiežas.
Sens raksts, bet tik un tā prieks palasīt, paldies :)
Sens raksts, bet prieks palasīt, paldies! :)
Intresanti, par šo tēmu neko daudz nezinu, bet būs jāizmēģina dažas lietas. Paldies!