Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir devusi ne tikai iespēju apspriest uzņemamo bēgļu skaitu un jaunu dzelzceļa līniju kartes, bet arī izbaudīt latviešu kā valsts un ES oficiālās valodas aizsargāšanas ēnas puses.
Nevienam nebūs noslēpums, ka mūsu valstī tirgoto produktu un piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, instrukcijām un visam pārējam ir jābūt latviešu valodā. Kaut kur mums apkārt sēž desmitiem tulku, kas katru dienu pavada pie instrukciju, pamācību, regulu un (ta-dā!) programmatūras tulkošanas. Kādā citā vietā sēž kaudzīte ar valodniekiem un nozaru speciālistiem, kas ievieš latviešu valodā jaunus, skanīgus terminus, cenšoties nepieļaut spiedpogu plakandēļa, selfija un merčendaizinga ievazāšanos.
Par instrukcijām un pamācībām viss būtu skaidrs. Sākumā bija sašutums par nelietderīgi iztērēto papīru, tad samierināšanas, kam sekoja adaptācija. Tā ir tā čupiņa ar makulatūru, kurā ir jāatrod garantijas talons un ar pārējo jākurina kamīns.
Sāpe pēcpusē ir programmatūras lokalizācija. Atceros tos prieka mirkļus, kad varēju nočiept čomam nokiju un uzlikt kādu eksotisku valodu, lai pārliecinātos, cik labi viņš ir iemācījies izvēlnē uz cūceni atrast valodas nomaiņu. Šodien rodas sajūta, ka ar šādiem pašiem prieka mirkļiem sevi apdāvina katrs programmatūras ražotājs.
Tikko iznāca Windows 10. Liekam virsū, jo kāpēc gan būtu jāsēž pie vecas operētājsistēmas, ja jaunā tiek piedāvāta bez maksas. Bez jebkādiem paskaidrojumiem vai izvēles iespējām, Microsoft sarkanacaino programmētāju cilts ir izdomājusi, ka man ir jāpiedāvā Windows dzimtajā, latviešu valodā. Pagugējot (ak šie nevārdi!) izdevās noskaidrot, kā nomainīt operētājsistēmas valodu. Tik, ak mī un žē! Sākumā tak ir jāizdomā, kā tulki būs interpretējuši «Settings», «Time and language», «Region and language». Un arī tad, kad šis pārbaudījums ir izturēts, tāpat liks mīlēt dzimto valodu. Dzīves pārskats, jūs sakāt?
Microsoft Windows 10 starta izvēlne pēc sistēmas valodas nomaiņas no latviešu uz angļu.
Bet Mazaismīkstais nebūt nav tas ļaunākais gadījums. Ir gadījumi, kad no lokalizācijas vispār nav iespējams atteikties. Piemēram, Google. Visas šī programmatūras giganta aplikācijas tiek uzstādītas latviešu valodā pēc noklusējuma un to nomainīt bieži vien vispār nav iespējams.
Gandrīz labi iztulkota Google Drive programmas izvēlne. Google Drive pēc uzstādīšanas nav iespējams nomainīt programmas valodu.
Šī, lielākoties uz IP adrešu ģeolokāciju balstītā, dzimtās valodas uzspiešana ir vienkārši muļķīga. Es saprotu, ka ir 21. gadsimts un elektronikas dzimtā valoda vairs nav vienīgi angļu. Ķīniešiem vienkāršāk saviem Xiaomi mobilajiem iebakstīt vienīgi mandarīnu valodu. Bet mēs neesam ķīnieši. Un tā saujiņa pasaules mēroga programmatūras, kuru izstrādā 100% latvieši ir purkšķis okeānā. Un ir ok, ja šīs dažas programmas būtu pēc noklusējuma latviski. Jo nav pieraduma spēka.
Savukārt gigantu izstrādātajām operētājsistēmām, ofisa aplikācijām, mobilajiem telefoniem vai radio vadības paneļiem pēc noklusējuma vajadzētu būt angliski. Ar iespēju pēc pirmās ieslēgšanas uzstādīt jebkādu citu valodu. Jo 90% gadījumu lokalizācija būs ar terminu tulkojumiem, kurus latvietis nemaz nezina. Jo 99,9% gadījumu tekstā būs kļūdas, kas liks improvizēt un lietot nokijas izvēlnes triku.
Sagadījies tā, ka šogad jau esmu nobraucis gandrīz 20 000 km. Vairākas reizes pabijis ārpus Latvijas gan sniegavētrā, gan lietusgāzē, gan atkalā, gan miglā. Biju uz bāņiem, grants ceļiem, pilsētās un pamatīgos laukos. Stūrējot paguvu daudz ko apdomāt par ceļu satiksmi dažādās valstīs un salīdzināt to ar Latviju. Brīdinu, šis ir raksts par to, ka viss ir slikti un mēs paši pie tā esam vainīgi.
Vienreiz jau par to nobrīnījos pagājušā gada Jāņos. Gadumijā organizētajos alkošoferu meklēšanas reidos tas tikai apstiprinājās. Tu vari braukt ar zagtu transporta līdzekli, bez autovadītāja apliecības, būt meklēšanā. Galvenais, lai tu būtu skaidrā. Ja uz Dienvidu tilta pārvada stāv divdesmit policijas darbinieki, bet plūsmā ir tikai piecas mašīnas, es neredzu nekādu problēmu vismaz vizuāli pārliecināties par dokumentu esamību. Bet, protams, pieķeršana braukšanā reibumā valsts budžetam nes daudz lielākus ienākumus, kā meklēta noziedznieka vai transportlīdzekļu zagļa notveršana.
Kaudzītei tepat piemetīšu arī netīšām noķerto kadru ar Rīgas Satiksmes šoferu bezatbildīgo braukšanu Rīgas ielās. Par šādiem gadījumiem galvaspilsētā policijai un Rīgas domes Satiksmes departamentam īpaši bieži atgādina. Bet neviens no Valsts policijas nekad neko nekomentē, nepaskaidro un padziļināti neinteresējas, ja vien nav Panorāmas sižetu vai citu žurnālistu saceltās ažiotāžas.
Ceļu uzturētāji ir jāsēdina cietumā par slepkavībām
«Skaisto» gada sākuma statistiku man vispār ir grūti sagremot. Īpaši, ja avāriju iemesli tiek veiksmīgi retušēti, pieminot bembistu ātrumrekordus, kas tika fiksēti pagājušā gada vasarā. Bet runa bija par ugunsdzēsēju automašīnu, kas janvāra atkalā uz nekopta ceļa uzgāzās virsū vieglajam autiņam. Nepareizi izvēlētais ātrums tika minēts arī avārijā uz P89, kur vieni ātrie glāba otrus, kas cieta avārijā, braucot uz izsaukumu. Atgādināšu, ka nevienā operatīvajā transportlīdzeklī nebrauc vakar tiesības nolicis tīnis. Es pirmajā reizē nenokārtoju C kategorijas braukšanas eksāmenu, jo pārvietojos bīstami lēni (30 km/h ar kravas mašīnu pilsētas centrā). Un arī mācoties citas kategorijas mani īpaši brīdināja, ka braukt par 20 km/h lēnak kā maksimāli atļautais ātrums ir bīstami. Īpaši bīstami tas esot ārpus apdzīvotām vietām. Tur, kur neviens netīra ceļus un ir jāuzmin, ka ir atkala.
Vai jūs zināt, kā izskatās trafarēta valsts ceļu uzturētāja automašīna? Cik bieži uz valsts galvenajiem autoceļiem (par citiem nemaz nerunāju) redzat ceļu uzturētāju transportu, kas izbrauc ceļus, lai apsekotu to stāvokli? Igaunijā, Lietuvā, Polijā, nemaz nerunājot par Vāciju, tādas automašīnas parādās arī uz vietējās nozīmes ceļa stundu pēc būtiskas laikapstākļu pasliktināšanās. Jebkurā diennakts laikā. Piemēram, janvārī nokļuvu Polijā nakts laikā sniegputenī uz šī ceļa.
Kaut arī visā posmā sastapu labi ja divdesmit automašīnas, nepilnu četru stundu laikā saskaitīju trīs sniega tīrītājus un divus trafarētos bulkuvāģus, kas apsekoja šo ceļu. Un tas bija ārpus apdzīvotām vietām kaut kad starp pusnakti un rīta gaismu.
Īpaši pasliktinoties laikapstākļiem, Lietuvā uz ātrgaitas ceļiem izbrauc policijas ekipāžas, kas ar zili-sarkanajām bākugunīm piebremzē satiksmi. Es biju trāpījis atkalā, nevienu avāriju uz ceļa nemanīju, toties biju spiests nomest no 110 līdz 70 un droši turpināt ceļu kopā ar citiem piebremzējušiem autiņiem. Tieši tāpēc tie arī ir preventīvi pasākumi. Nevis drošības sēdes par pareizas krāsas un atspīduma vestēm vai alkošoferu vainošana avārijās uz nekoptiem ceļiem.
Tie visi ir politiski lēmumi, bet politiķi ir pārāk gļēvi
Uzskaitītie piemēri nav utopiska tiekšanās pēc perfekcijas. Tā ir vienkārša vēlme sagaidīt, lai atbildīgās iestādes ir atbildīgas. Pēc mana aizrādījuma, bērnu slimnīcas «Dzīvojamo zonu» ar visu papildzīmi klusiņām demontēja, jo nespēja izdomāt nevienu attaisnojumu tās eksistencei. Bet neviens nedemontēs gājēju pāreju dzīvojamā zonā pretim RTU galvenajai ēkai, kamēr nebūs Satiksmes ministrijas stingras nostājas šajā jautājumā. Ak pareizi, SM jau neatbild par to, kas notiek ielās, tā tikai ievieš noteikumus. Atbild pašvaldības iestāde, kurai sūdzēties ir bezjēdzīgi, jo cita pašvaldības iestāde šādās strīdus situācijās gūst ienākumus. CSDD vispār neko neietekmē (arī oficiāli to sniegtās atbildes ir bezjēdzīgs ūdens), bet ceļu uzturētājus visas iepriekšminētās iestādes aizstāv. Bet mums vajadzētu braukt lēnāk, braukt prātīgāk, vēlreiz pārlasīt satiksmes noteikumus. Noteikumus, kurus katrs var interpretēt, jebkurš var izdomāt savus vai aizbildināties ar standartiem, kuriem ir ierobežota pieejamība.
Arī Valsts kanceleja apstiprina, ka CSN mūsu valstī var interpretēt jebkurš to piemērotājs. Un tiesa ir vienīgā iespēja apstrīdēt absurdu. Bet ir taču skaidrs, ka sākt ilggadēju tiesas prāvu ar Satiksmes ministriju, jo tā klaji ņirgājās par ceļu satiksmes dalībniekiem ir muļķīgi. Tikpat labi saprotams, ka biznesa nišu atradušās pašvaldības nekad negribēs šķirties no iespējas sodīt vadītāju par likumā neatrunāto ceļazīmju, velojoslu vai tramvaju luksoforu nezināšanu.
Tāpēc arī dzīvojam ar dubultiem standartiem.
Tramvaja luksofors Barona ielā pirms Aspazijas bulvāra un Ceļu satiksmes noteikumi.Gājēju un velosipēdistu ceļš Kr. Valdemāra ielā pie Nacionālā teātra un Vecrīgā.Gājēju pāreja un apstāšanās aizliegums ar CSN neeksistējošu papildzīmi.Valodnieku cīņas uz Čaka ielas.
Treknu punktu šim gadam pielikt vēl ir par agru. Toties kopsavilkumu par to, kas notika blogā gan varētu mierīgi izveidot. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu gatavojis, bet ļoti ceru, ka būšu izvilcis interesantākās 2014. gada publikācijas un tās pienācīgi sašķirojis.
Un sagaidot Ziemassvētku laiku, tradicionāli sagatavoju bloga lasītājiem dāvanu, DIY 2015. gada kalendāru ar svarīgiem bonusiem: atzīmētām svētku dienām un pārceltām darbadienām, kā arī visiem pilnmēnešiem, kas sagaida 2015. gadā.
Īsumā viss. Gan jau, ka bija vēl daudz kas interesants, bet tāpēc jau vajag ikdienā sekot līdzi tam, ko es rakstu un neaizmirst pastāstīt, kas patīk un par ko gribētu lasīt vēl. Apsolos, ka arī nākamgad vēlme blogot neapsīks.
Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.
«Un te nevarēja būt ne šaubu ēnas, un ar šo debešķīgo skaidrību apmierināti bija visi svētceļnieki, līdz pat beidzamajai sifilisa nomocītajai maukai».
Kad Aleksandrs Grīns un «Dvēseļu putenis» nonāca līdz manām acīm obligātās literatūras formā skolā, biju pārsteigts, ka skolotāja var prasīt mums lasīt par ķiverē asinīs peldošiem smadzeņu gabaliem. Toties tas bija īsts un neviltots priekšstats par karu un tā apstākļiem, kuru nespēja sniegt «patriotiskās» kara filmas. Tīts Aleksejevs ir radījis ko līdzvērtīgu, pirmās personas stāstījumā aprakstot 11. gadsimta nozīmīgāko vēstures notikumu Eiropā.
Pēc tam, kad biju izmalies cauri Bernāra Sordē grāmatas «Iespējamā Eiropa» murgainajam tekstam Kristīnes Našenieces tulkojumā, Tīta Aleksejeva «Svētceļojums» ar Maimas Grīnbergas debešķīgo tulkojumu bija kā auksts baltvīns karstā vasaras vakarā.
Grāmatu silti iesaku gan tiem, kas rod baudu iedziļinoties cilvēces vēsturē, gan tiem, kas gūst baudu no skaistas valodas. Bet jo īpaši grāmatu vajadzētu izlasīt visiem reliģiozi noskaņotajiem, kas uzskata, ka «kristīgās vērtības» ir pamatoti ierakstītas Latvijas Satversmes preambulā. Piedodiet, bet dēļ krusta kariem vien man kristīgās vērtības ir ļoti nepieņemamas.
Starp citu, Tīts Aleksejevs par grāmatu «Svētceļojums» 2010. gadā saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu. To pašu balvu Jānis Joņevs tikko saņēma par ģeniālo «Jelgava 94».
Interneta pieslēgums Ropažu novada Silakrogā vienmēr ir bijis liels izaicinājums, ja ir nepieciešams pietiekami ātrs un, kas ir būtiskākais, stabils pieslēgums. Vismaz astoņus gadus klātienē pārliecinos, cik ļoti liela problēma var būt internets 20 km no Rīgas. Man ir izdevies tikt līdz trešajam (patiesību sakot — ceturtajam) interneta pieslēguma nodrošinātājam un es ļoti nevēlētos vilties pēdējā. Tāpēc par visu pēc kārtas.
Līdz 2013. gadam lietoju Interneta Pasaule pakalpojumus, maksa mēnesī bija 17 Ls jeb 24,19 € (informācija no pēdējiem rēķiniem). Problēmas bija ikdienišķa parādība. Piemēram, kaut kāds viņu maršrutētājs katru reizi pie ilgāka elektrības pārrāvuma bija manuāli jārestartē. Līdz ar to reizi pāris mēnešos bija normāla parādība, ka vairākas stundas (vai, piemēram, visu nakti) vispār nav interneta. Un interneta ātrums bija 1 Mbit/s.
Ja šobrīd Silakrogā zibeņo, cik ilgi ir jāgaida, lai @ipasaule internets atkal pazustu līdz rītam? Parasti ir viena līdz divas stundas.
Pirms vēl Interneta Pasaule nokļuva Baltcom rokās, pieņēmu lēmumu pāriet uz Lattelecom, kas nebūt nebija lētāks. Tagad interneta pieslēgums izmaksāja jau 16,82 Ls jeb 24,03 €. Un mēs nerunājam par optiku, mēs runājam par dārgāko DSL, kādu Silakroga ciemā ir iespējams iegādāties. Optikas te nav un pārredzamā nākotnē droši vien arī nebūs. Pāris mēnešos rēķins izauga jau līdz 24,89 €, kāds tas bija arī pēdējā, septembra rēķinā.
Te paralēli parādās arī klusā testa pasākums — Tele2 piedāvātais internets datoram caur 3G puļķi. Cena bija samērā smieklīga un vidēji variēja no 5 līdz 15 € mēnesī (sākumā bija dārgāk, tad palika arvien lētāk un es eksperimentēju ar pieslēguma veidiem) par pieņemamu datu apjomu. Tomēr, tā kā 3G Silakrogā dikti labs vienmēr nebija, kā pastāvīgo pieslēgumu šo Tele2 pakalpojumu izmantot neizdevās. Un arī tehnoloģijas vēl nebija pietiekami labas, jo tādi stacionārie rūteri ar wi-fi opciju bija dārgi un sūdīgi strādājoši. No offence,Tele2! Es pieļauju, ka tagad jums viss ir bumbās.
Atgriezīsimies pie Lattelecom. Būtiskākais trūkums viņu pakalpojumiem — nevajadzīga spamošana un piespiedu mēģinājumi apmeklēt mans.lattelecom.lv sistēmu. Sākotnēji tie bija jaunumu un piedāvājumu e-pasti, kas nāca paralēli rēķiniem. No tā varēja viegli tikt vaļā, uzliekot filtru: «ja no Lattelecom un nav pielikuma, izmest miskastē». Bet tie kretīni izdomāja, ka var vispār nepiegādāt rēķinu PDF versijas, katru reizi vien atsūtot e-pastu ar paziņojumu, ka rēķins ir viņu sistēmā pieejams.
E-pasts no Lattelecom ar informāciju par kārtējo rēķinu ar pamatīgu devu nevajadzīga spama.
Cīņa izvērtās negodīga. Lattelecom atbalsta dienests tā arī nespēja man izskaidrot, kāds būtu iemesls tam, ka rēķini vairs nepienāk PDF formātā uz e-pastu (un man tādi ir vajadzīgi grāmatvedībai). Es zinu, ka tas nav pasaules gals, bet es arī neredzu iemeslu, kāpēc man vajadzētu saņemt to, ko es nevēlos. Jo ar savu naudu es nobalsoju par pakalpojuma saņemšanu, nevis par spama saņemšanu. Juridiski tur arī viss nav tik gludi. Pakalpojuma līguma pielikumā es skaidri norādīju, ka vēlos saņemt rēķinu uz e–pastu, bet gudrie juristi ir sataisījuši līgumu tā, ka saņemšana uz e-pastu nemaz netiek pieminēta.
Lattelecom līguma fragmenti par rēķina saņemšanas veidiem.
Tātad, jebkurā gadījuma spamu izsūtīt Lattelecom ir likumīgas tiesības.
Vasarā pārgāju no Tele2 uz LMT, jo parēķināju, ka manam uzņēmumam ar kaudzi mobilo telefonu LMT pakalpojumi sanāk ja ne stipri lētāki, tad vismaz tādi paši un piedevām vēl 4G internets nāk klāt. Protams, 4G nebija un arī tagad nav visur, toties piedāvājums bija pietiekami sulīgs, lai izmēģinātu arī stacionāro rūteri un tā darbību Silakrogā paralēli Lattelecom internetam. Jāsaka, ka Huawei E5172 rūteris sevi lieliski pierādīja kā labu iekārtu un pēc mēneša testēšanas nolēmu, ka vairs Lattelecom internets Silakrogā vispār vairs nav vajadzīgs. Turklāt arī abonēšanas maksa ir tikai 23,80 € (mobilais internets bez ierobežojumiem). Tātad nebūtiski, bet tomēr lētāk par Lattelecom piedāvāto.
LMT internets Silakrogā šobrīd ir ātrākais un lētākais piedāvājums. Lattelecom piedāvā līdz 10 Mbit/s pieslēgumu. Varu galvu likt ķīlā, ka ātrums nekad nav bijis lielāks par 3 Mbit/s, līdz ar to LMT tīklā pat tikai pie 3G interneta pieslēgums ir būtiski labāks (lejuplāde turas pie 10 Mbit/s, augšuplāde ~1 Mbit/s). Raugoties uz 4G pārklājuma karti un vērojot balto plankumu, kas labi iezīmē ciema teritoriju, es naivi ceru, ka drīz tas iekrāsosies violets.
Silakroga ciems LMT 4G pārklājuma kartē 2014. gada 30. oktobrī.
Starp citu, vēl viena lieta par labu mobilajam internetam ir arī zemes īpašniekiem vai pārvaldītājiem un par to daudzi nemaz neaizdomājas. Lai atvilktu kaut vai DSL pieslēgumu, Lattelecom ir nepieciešams atrakt fizisku kabeli. Tātad zemei parādās aizsargjoslu apgrūtinājumi, kuru bezvadu rūtera gadījumā rasties nevar. Un tikai padomājiet, cik ērti ir bez čakara un līgumu pārslēgšanas pārvietot modemu no vienas dzīvesvietas uz citu, ja tāda nepieciešamība rodas.
Tēla maiņa, rebrendings, jauna seja. To sauc dažādos vārdos. Tam līdzi nu jau ikurāt moderni ir likt klāt arī vēstījumus, kas raksturo šīs pārmaiņas. «Virzība ar jaunu skatu uz nākotni», «Tuvāk saviem klientiem», «Vienkāršāk un saprotamāk», «Svaigs skats» un tā tālāk. Katrā ziņā katrai produkta tēla maiņai ir loģisks un saprotams pamatojums. Pat tādos gadījumos, ja tas ir saistīts tik vien kā ar vecā, jau apnikušā tēla uzfrišināšanu. Lielisks vietējā zīmola vizuālās uzfrišināšanas piemērs ir Zelta zivtiņa, kas kosmētiskus sīkumus labo reizi pāris gados.
Īsāk sakot, doma ir skaidra — ja tēls tiek mainīts, tad tam ir jābūt ar kaut kādu tālejošu mērķi un adekvāti pamatotam. Un te mēs nonākam līdz lietas būtībai. Pavisam nesen kādreizējais laikraksts «Rīgas Balss» un tagadējais laikraksts «Rīgas Apriņķa Avīze» izdomāja mainīt seju.
Rīgas apriņķa avīze. Laikraksta galviņa un logo 2013. gada aprīlī.
Jā, vecais laikraksta logotips jeb galviņa, kā mēs to dēvējam šaurajās aprindās, tiešām nav tas modernākais un prātīgākais. Tas prasās pēc kosmētiskā remonta.
Laikraksta Rīgas Apriņķa Avīze jaunā galva jeb logo 2014. gada jūnijā.
Un te nu nāk svaigā ideja. Latvijas aizņem pāris Āfriku vietu uz globusa kaut kur ap vienu no poliem un ap to vietu, kur vēlētos redzēt Rīgu, tiek ielikts trekns sarkans pleķis. Rebrendinga sapulcē, apspriežot jauno tēlu, tas sarkanais pleķis droši vien tika stādīts kā pēctecība no vecā logotipa.
Virzamies tālāk. Nemaz ne tik senā pagātnē (aptuveni divus gadus atpakaļ) pasauli ieraudzīja arī portāls Apriņķis.lv, kas bija tendēts uz Pierīgas ziņu atspoguļošanu.
Rīgas apriņķa portāls Apriņķis.lv. Logotips.
Es biju cieši saistīts ar šī portāla izstrādes procesu un logotips, tāpat kā liela daļa no realizētā portāla izskata ir mans darbs vai arī manu ideju realizācija. Un tieši tāpēc man ir skumji skatīties uz to, ka Apriņķis.lv ir pārņēmis no savas drukātās māsas tēla maiņas procesu un kļuvis par kaut ko vārdiem neaprakstāmi stulbu.
Rīgas apriņķa portāls. Apriņķis.lv jaunais logo.
Tieši tā iemesla dēļ, ka biju saistīts ar projekta izstrādi, man ir ļoti grūti šobrīd objektīvi spriest par sviestu, kas ir tapis. Bet es tiešām zinu, ka mēs kopīgiem spēkiem varam darīt kaut ko lietas labā. Manuprāt, gan portāls, gan avīze līdz ar vizuālā tēla maiņu ir pelnījusi arī modernus un mūsdienīgus reklāmas saukļus, ko izmantot ikdienā. Paldies Dairim un Vitai, kas piedalījās sākumposmā.
«Savs Sarkanais laukums pie Ziemeļpola»
«Zemei riņķī, Rīgai riņķī, riņķim riņķa spēks… Mūsu spēks ir apriņķī»
«Lai par maz neliktos, ziņojam apriņķī un pasaulē»
Jaunajā Ceļu satiskmes noteikumu likumprojektā pamatā uzsvars ir uz velobraucējiem. Bet daudz vairāk prasītos, lai, beidzot, tiktu izrunāts jautājums arī par šo noteikumu 13. nodaļas «Ceļu satiksme dzīvojamās zonās» intepretācijas peripētijām. Jaunajā likumprojektā attiecībā pret terminu «Dzīvojamā zona» nav ieviesta neviena korekcija vai papildinājums. Kas ir vairāk nekā stulbi. Laacz sākumā Tviterī, pēc tam blogā ar rakstu «Viltīgais pagrieziens» pamudināja par to pastāstīt vairāk.
Aspazijas bulvāra, Krišjāņa Barona ielas un Audēju ielas krustojums. Izbraukšana no teritorijas, kas apzīmēta ar ceļazīmi «Dzīvojamā zona».
Ceļu satiksmes noteikumi ir nelokāmi un neinterpretējami.
140. Nogriežoties pa kreisi vai apgriežoties braukšanai pretējā virzienā, kad to atļauj luksofora signāls, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš to transportlīdzekļu vadītājiem, kas brauc no pretējā virziena taisni vai nogriežas pa labi.
Tad kuram te ir priekšroka? 140. punkts jau neatceļ, nepapildina vai nemaina 157. punktu.
Otrais jautājums. Zinot to, ka mēs esam ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības teritorijā, kam ir priekšroka šajā situācijā, kad pa ceļu ar segumu braucam un kāds izbrauc no privātas teritorijas, kas arī ir ceļš ar segumu? Lielisks piemērs tepat blakus ir Kungu un Trauksmes ielas krustojums.
Kungu un trauksmes ielas krustojums ceļazīmes «Dzīvojamā zona» darbības zonā.
Nu kā, tur jau žogs ir priekšā, tātad te nav nekāda krustojuma, jūs teiksiet. Pēc CSN termins blakusteritorija attiecināms uz pagalmu, stāvvietu, degvielas uzpildes staciju, uzņēmumu u.tml. Visās šajās teritorijās, ja to atsevišķi neregulē ceļazīmes, darbojas labās rokas princips (tāpat kā jebkur citur uz ceļiem). Attiecīgi, labās rokas likums darbojas arī dzīvojamā zonā.
158. Šajā nodaļā minētās prasības attiecas arī uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem.
Ja dzīvojamā zona CSN izpratnē ir arī pagalms, tad apgriezti mēs varam secināt, ka dzīvojamā zona ir blakusteritorija.
Kaspars savā rakstā apspriež segumus un tā prioritātes, tāpēc pievērsīsimies šim jautājumam. Es nezinu (būs jāaizbrauc apskatīties), vai Jelgavā Dārza un Jēkaba ielas krustojumā vēl joprojām ir vienādas nozīmes krustojums, bet tur akurāt sanāk, ka viena no ielām ir asfaltēta, bet otra — nav. Šis krustojums ir vienādas nozīmes, jo to regulē CSN 1.18. punkta pēdējais teikums un tā nav blakusteritorija.
Jelgava. Dārza un Jēkaba ielas krustojums.
Bet ko darīt blakus Kaspara mājām Puķu ielā, kur pagalmu teritorijā (uz kuru attiecās CSN 13. nodaļa un arī termins blakusteritorija) ir krustojums starp asfaltbetona seguma ceļu un ceļu no betona plāksnēm? Kam šeit ir priekšroka?
Jelgava. Puķu iela. Daudzdzīvokļu pagalma teritorija.
Pēdējais jautājums attapīgajiem. Kā saprast satiksmes regulēšanu pie Rīgas piensaimnieka uz Valmieras ielas, kur pat rīkojuma zīmes papildus luksoforam ir uzstādītas?
Valmieras iela. Regulējama izbraukšana no Rīgas piensaimnieka teritorijas.
Lūk tādi pīrāgi. Veiksmi interpretācijā, tā teikt. Un skumjš ir fakts, ka nedz CSDD, nedz Satiksmes ministrija, nedz pašvaldību būvvaldes neuzskata par nepieciešamu dzīvojamās zonas un blakusteritorijas terminus izskaidrot satiksmes noteikumos precīzāk.
Igauņi, kurus mums tik bieži patīk pieminēt, ir skaidri definējuši, ka dzīvojamā zona ir paredzēta tikai tāpēc, lai tajā transports iebrauktu apstāties vai stāvēt.
(4) A power-driven vehicle may enter a calm traffic area only for standing or parking.
Krievijā, tāpat kā vēl dažās postpadomju valstīs, papildus visam iepriekšminētajam vēl ir pielikts klāt, ka dzīvojamā zona nevar tikt izmantota caurbraukšanai.
17.2. В жилой зоне запрещаются сквозное движение, учебная езда, стоянка с работающим двигателем, а также стоянка грузовых автомобилей с разрешенной максимальной массой более 3,5 т вне специально выделенных и обозначенных знаками и (или) разметкой мест.
Mūsu bāliņi, savukārt, uztaisa dzīvojamo zonu, kas ir mazas pilsētas izmērā, kā minimums. Un tad visiem ir jāmin, kā pa to pārvietoties.
Ja ļoti gribētos, varētu taču pamācīties pasaules pieredzi satiksmes samazināšanā. Vai vispār pievērsties tik trendīgai lietai kā shared space, kas, pēc dziļākās būtības, dzīvojamā zona arī ir. Tikai ar skaidri definētiem noteikumiem.
A living street is a street designed primarily with the interests of pedestrians and cyclists in mind and as a social space where people can meet and where children may also be able to play legally and safely. These roads are still available for use by vehicles, however their design aims to reduce both the speed and dominance of motorised transport. This is often achieved using the shared space approach, with greatly reduced demarcations between vehicle traffic and pedestrians. Vehicle parking may also be restricted to designated bays. It became popular during the 1970´s in the Netherlands, which is why the Dutch word for a livingstreet (woonerf) is often used as a synonym.
Mājās sēžot pie datora, pirms došanās uzpīpēt, uzlieku sildīties tējkannā ūdeni. Tā, atgriežoties no pīpēšanas var uzreiz ķerties klāt kafijas vai tējas taisīšanai.
Jaunākās ziņas lasu paralēli internetbankas operāciju veikšanai. Tādējādi īsinu laiku, kas vajadzīgs, lai kodu kalkulatorā nomainās skaitļi.
Plānojot pārvietošanos ar sabiedrisko transportu, vienmēr līdzi paņemu lasāmvielu, kurai ikdienā pietrūkst pacietības.
Kādas vēl ir laika patēriņa optimizācijas, kuras ikdienā noder?
«Как произошли и что означают черный, желтый и белый цвета русской государственной символизаций.» grāmatas vāks.
Pat nezinu, vai šo īsti var saukt par grāmatu, drīzāk pārdivdesmit lapaspušu brošūru, kas iznākusi 1912. gadā Harkovā. Digitālā kopija jau labu laiku stāv plauktiņā un gaida brīdi, lai ar to padalītos.
Kā parādījās melni oranži baltās Georgija ordeņa lente.
Grāmata «Как произошли и что означают черный, желтый и белый цвета русской государственной символизаций.» netrūkst interesantu stāstu par tā laika simbolismu krāsās. Piemēram, stāsts par balto krāsu. Kad visa Eiropa baidījās no musulmaņu iebrukšanas un Bizantija jau sen bija pabirusi, krievu cars aizsūta uz Grieķiju pakaļ jaunai līgavai baltu zirgu. Līgava ir grieķu valdniece, kas, cita starpā, atveda uz Krieviju arī pareizticību. Var pavisam droši apgalvot, ka, uz baltā zirga jādama līdz Maskavai trīs gadus, viņa pamatīgi izballējās arī pa ceļam. Otro reizi simboliskā baltā krāsa parādās kā reiz tad, kad Zoja Sofija ierodas Maskavā. Tai brīdī krievzemi jau klāja sniega sega.
Tādā pat garā ir visa grāmata, ieskaitot arī Georgija ordeņa krāsu parādīšanos un to, ka citur oranžā krāsa nefigurēja — visur bija dzeltenā. Un dzeltenā krāsa tika izmantota tā iemesla dēļ, ka visos dokumentos izmantot zeltu būtu neprātīgi dārgi un to aizstāja ar dzelteno (par to gan šajā grāmatā nav rakstīts).
Savukārt balti zili sarkanā ir Krievijas flotes karoga krāsas, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Pastkarte ar Krievijas karogiem. 19. gadsimta beigas.
Kadence ir melodiska vai harmoniska skaņu virkne skaņdarba vai tā daļas beigās. Collective Cadenza jeb CDZA ir trīs cilvēku ideja, kuras rezultātā vairāk kā piecdesmit akadēmisko un profesionālo mūziķu ir piedalījušies dažādu muzikālo mini-projektu izveidē.
Ja nemaldos, tad ar CDZA pirms pāris gadiem iepazīstināja Dainis. Kopš tā laika mazā ideja ir izaugusi lidz tam, ka viņi piedalās Google pasākumos, uzstājas NPR un ir ļoti gaidīti SXSW viesi. Kaut gan pats normāli apieties ar YouTube abonētajiem kanāliem neprotu (Feedly abonēju RSS plūsmas), tāpat iesaku pierakstīties CDZA YouTube jaunumiem, jo katrs jaunais viņu darbs ir vēl labāks par iepriekšējo.
Un arī tas nav viss. Ja kaut kas aizķērās un CDZA patīk, tad ir vērts pierakstīties arī CDZA Extras Youtube kanālam, jo tad nenāksies palaist garām arī šādas pērles.
CDZA ir arī mājaslapa CDZAmusic.com, kurā var atrast gan videostāstus par projektu, gan tviterus, tamblerus un feisbukus un visu pārējo.
—
Šis ir ieraksts no neregulārās bloga rubrikas par tīmeklī atrodamajiem video. Iepriekšējo reizi stāstīju par Mr. Freeman animācijām «Mr. Freeman — multfilmas domājošiem cilvēkiem».
