Pēc teju sešu mēnešu mēģinājumiem beidzot ledus ir sakustējies un tagad par mājām kļuvušais Ropažu novads ticis pie sakarīga paskata (un arī satura) vietējā izdevuma. Visās peripētijās neieslīgšu, vien pastāstīšu to, ka finālā tika panākta vienošanās starp pašvaldību un Rīgas Apriņķa Avīzi.
Rezultātā maketa skelets ir no Apriņķa Avīzes, kas, apaudzēts ar saturu, ir izdevies samērā sakarīgs pat neskatoties uz oldskūlīgumu. Galviņai skice jau tapa kaut kad baigi sen, bet tagad es to tikai pieslīpēju. Katrā ziņā trīs dienu čakarēšanās un nonākšana līdz sakarīgam rezultātam ir priecējošs fakts un nedēļas nogalē vietējie iedzīvotāji jau varēs lasīt jauno laikraksta Ropažu Vēstis numuru.
Laikraksts Ropažu Vēstis 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī.
Ja ir vēlme papētīt, tad laikraksta Ropažu Vēstis elektroniskajā arhīvā pieejami gan veco avīžu maketu pilna satura pdf, gan arī jaunā maketa pdf. Ja ir vēlme pačamdīt, tad gan pie manis personīgi vai arī dodamies uz Ropažiem (kas, bez šaubām, arī nav peļami).
Nu ja, un šausmīgi žēl, ka bija tikai dažas dienas laika, lai vispār to visu izdomātu, izlasītu, uzrakstītu, izrediģētu un vēl saliktu. Dikti gribējās vēl ar maketu pačikāties, bet priekšā jau vēl nākamie numuri, gan jau kaut ko izdomāsim.
Šī, iespējams, ir viena no absurdākajām dienām Latvijas masu medijos.
Ņemot vērā sinoptiķu informāciju par laika apstākļiem un to prognozēm, kā arī izvērtējot sabiedrībai nodarīto un turpmāko iespējamo kaitējumu, ārkārtas situācija izsludināta Rēzeknes, Viļānu, Kārsavas, Ciblas, Dagdas, Krāslavas, Preiļu, Līvānu, Ludzas, Riebiņu, Aglonas, Zilupes, Daugavpils, Ilūkstes, Vārkavas, Jēkabpils, Krustpils, Viesītes, Aknīstes, Salas, Neretas, Kokneses, Pļaviņu, Jaunjelgavas, Ērgļu, Madonas, Cesvaines, Lubānas, Varakļānu, Skrīveru, Aizkraukles, Amatas, Līgatnes, Vecpiebalgas, Cēsu, Priekuļu, Jaunpiebalgas, Raunas un Pārgaujas novadā. Savukārt pēc Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinājuma sarakstā tika iekļauts arī Ventspils novads. (Avots: apollo.lv)
Neviens, absolūti neviens masu medijs, kuru esmu apskatījies šonakt, nav spējis sniegt elementārāko.
Latvijas novadi, kuros 6. janvārī elektrības padeves traucējumu dēļ izsludināts ārkārtas stāvoklis.
Un uzreiz ir skaidrs, ka reāli pusei no Latvijas šobrīd ir dirsā un šī situācija tikai pasliktināsies.
Šādas vizualizācijas izveidošana aizņem ne vairāk kā piecas minūtes, bet jēga, salīdzinot ar to citātu, ko iekopēju no Apollo — nesalīdzināmi lielāka. Tā vietā mēs ikdienā vēl joprojām redzam pīrāgus, dumjas stabiņdiagrammas un citus sūdus.
Pēdējā laikā es ļoti daudz slinkoju un fototehniku reti velku ārā (pat tiku pie Nokia N8, ka tik somas nav jāstaipa), bet dažkārt gan nekas cits neatliek. Areče pavisam nesen manai n–tajai pašreizējai darbavietai bija nepieciešama ilustrācija pie publikācijas par siltumprojektu ieviešanu. Un man kā reiz uz balkona pīpējot paveras lielisks skats uz vietējo katlumāju.
Problēma ir, ka uz filmu fotografēt naktī es šobrīd nevaru, jo ledusskapī jau sen vairs nemētājas filmiņas blakus piena pakai, savukārt ar digitālo ziepjutrauku pie šādiem apstākļiem (tumsas) nav ko darīt. Nācās vilkt ārā dSLR mazulīti, statīvu un līst ārā uz –14°C.
Silakrogs. Katlumāja naktī. Rezultāts RAW bez pēckalibrācijas.
Bilde ir klikšķināma, bet tāpat oriģinālo lielumu neliku, jo ne par to ir stāsts. Tātad, lietas, kuras ir problēmātiskas oriģinālajā kadrā — labajā pusē kadrā ielien ēka (izvēlētajā kadrā bija 30 sekundes ekspozīcijas ilgums un dabā to ēku vispār nevarēja redzēt, likās, ka tur ir vienkārši tumsa), bilde ir sagāzusies, jo ir objektīva lēcu radītais kropļojums, nav pareizs baltā balanss un tumšajos toņos pazudis kontrasts (kas būtu pašsaprotami).
Ja es bildētu uz filmu, tad pseido «baltā balanss» (jo šim terminam ir jēga tikai digitālajā laikmetā) un kontrasts tumšajos toņos būtu panākams ar pareizās filmiņas izvēli un, pie nepieciešamības, ar attiecīgā filtra uzstādīšanu (runa ir par optisko filtru, nevis Photoshop atrodamo). Optisko kropļojumu objektīva dēļ (kopā ar kadrā ielīdušo māju) varētu vēsi atrisināt arī manā gadījumā, tikai tad man ģimene būtu verdzībā jāpārdod, lai varētu mājās turēt objektīvus visām dzīves situācijām.
Tad nu tā, es visas radušās problēmas atrisināju, lietojot Adobe Camera Raw 6.3., pēc darba kurā vienīgais kas atliek iekš Adobe Photoshop, ir bildes izmēra korekcijas un tam sekojošā kopējā asuma regulēšana. Un viss, nekādu filtru, nekādu apstrādes algoritmu. Visu darbu izdara programma, kas tam arī ir paredzēta — pietuvina digitālo fotogrāfijas jēlfailu tam, kādam tam vajadzētu izskatīties, bildējot ar analogo fototehniku.
Silakrogs. Katlumāja naktī. Rezultāts pēc RAW kalibrācijas.
Vienīgais, ko es izdarīju papildus parastajai apstrādei — retuša augšējā labajā stūrī (virs priedes kadrā līda iekšā veļas žāvētāja konstrukcija).
Nav jau nekāda dižā māksla, bet salīdzinošais materiāls ir redzams — apstrāde bildei ir nepieciešama, ja bildēts tiek apstākļos un ar tehniku, kas pieļauj vēlāku apstrādes lietošanu. Nav jēgas apstrādāt, ja bildēts tiek ar N8 un rezultāts ir jau tāpat prognozējams.
Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).
Kas tad ir jelgavnieki.lv?
Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.
Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.
Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.
Es neatceros, kādā veidā, bet pie manis nonāca Latvijas reklāmas asociācijas sagatavotā prezentācija par mediju reklāmas tirgu Latvijā(*.pdf). Teorētiski jau nekas īpašs, cipariņi un grafikas. Bet grafikas priekš manis gan ir kaut kas īpašs. Kad tiku līdz šim šedevram, man gandrīz acis iztecēja.
Latvijas reklāmas asociācija. Latvijas reklāmas tirgus % sadalījums 2008., 2009., 2010. gadā.
Ne velti mūsu sabiedrība, kas ikdienā rij nost tonnām reklāmas, nespēj latviski uzrakstīt «albums», «tualete» vai «mobilais tālrunis», kur nu vēl saprast, kā un kuras interpunkcijas zīmes būtu jālieto. Tie kretīni, kas veido šāda paskata grafikas, veido arī mūsdienu latviešu valodu. Bet patiesībā varēja parādīt vienkārši, uzskatāmi un vispār pat neminot ciparus (procentiem, starp citu, vispār ir ļoti nosacīta nozīme un tas ļoti cieši ir saistīts ar manu iepriekš rakstīto par liela un maza salīdzināšanu).
Reklāmas tirgus sadalījums Latvijas medijos. Dati: Latvijas reklāmas asociācija.
Vismaz ir skaidrs, ka drukātajos medijos reklāmas tirgus ir būtiski samazinājies, nedaudz samazinājies arī videi, TV un internetam pieaudzis, bet kino un radio praktiski nav mainījies.
SIA «Vilkme» informē par tarifu izmaiņām Ropažu novadā.
Bez šaubām, tai pat brīdī man iestājās fetišistiska vēlme šo informāciju pārstrādāt un uztaisīt grafisku vizualizāciju.
Tātad, iziesim cari visiem šīs tabulas datiem:
Gads. Ir absolūti muļķīgi tik daudz reizes atkārtot vienu un to pašu vērtību un, kas pats muļķīgākais — lai salīdzinātu datus starp pagājušo sezonu un šajā sezonā plānoto, nākas skraidīt ar acīm no vienas tabulas uz otru. Jā, starp citu, tieši šajā brīdī beidzot dzīvi ierauga termins sezona kā kopsaucējs visiem datiem un sezonu salīdzināšana, kā galvenais vadmotīvs informācijas sniegšanai.
Mēnesis. Iznesam mēnešus (tā kā tie abās sezonās ir vienādi) kā galveno kopsaucēju un attiecībā pret mēnešiem salīdzinām datus par abām sezonām.
Gāzes patēriņš. Šie ir būtiski dati, bet, tā kā otrās sezonas dati ir paņemti, balstoties uz pirmo sezonu, tad reāliem skaitļiem te nav nozīmes, vajag tikai prezentēt izmaiņu dinamiku, lai ir skaidrs, kāpēc apkure ir visdārgākā janvārī, bet vislētākā — aprīlī.
Gāzes cena. Šiem datiem ir relatīvi būtiska nozīme (gala patērētājam reāli neko neizsaka, cik maksā kubikmetrs gāzes), līdz ar to šos datus var pieminēt vai nu grafiku pavadošajā tekstā (ja tāds ir) vai arī iemest atsevišķi informāciju zem uztaisītā grafika atsauces veidā.
Tarifs Ls/MWh. Šis ir pirmspēdējais solis. Tarifu parasti rēķina vismaz vairākas reizes mēnesī (atkarīgs no noslēgtajiem līgumiem) un to var ietekmēt gāzes cenu izmaiņa, valūtu svārstības, patēriņa izmaiņas, un tā tālāk. Līdz ar to pareizi būtu uzskatāmi parādīt, ka šie dati ir dinamiski — attēlojam līknēs, parādot sākotnējo un gala vērtību, bet pašas līknes veidojam noapaļotas, jo mums nav konkrētu punktu, izņemot sākumu un beigas.
Cena par kvadrātmetru. Vissvarīgākie dati, jo tieši pēc šiem datiem iedzīvotāji var izrēķināt, provizoriski cik būs jāmaksā par elektrību. Bet tie jo īpaši ir būtiski salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu, jo patiesībā tie mainās līdz ar brīdi, kad izmainās kāds no ārējiem faktoriem (skaties pirms tam par tarifu). Atsevišķi izvilku ārā vidējo cenu sezonā, lai pastiprināti pievērstu uzmanību tam, ka sezonas grafikā ir kodētas krāsās.
SIA «Vilkme» pagājušās sezonas un šīs sezonas prognozes apkurei Ropažu novadā.
Nu ko, cienījamie Šulci un Svilpes. Kādi būtu jūsu komentāri?
P.S. Ja kādam ir interese, kā šī grafika tapa, varu ielikt atsevišķi arī ierakstu par tapšanas procesu, ja nepietiek ar to, ko publicēju pirms diviem gadiem.
Tik izcilu pērli, kāda man pienāca šodien es nebūtu spējis pat iztēloties. E–pasts satur praktiski visu, ko vien sirds varētu kārot, lai tā sūtītāju noformētu Junk filtram uz mūžīgiem laikiem.
E–pasta vēstule no pasākumu organizatora Ūdensputni.
Pielikumam pat vairs nav nekādas nozīmes, pietiek ar to, kas ir šeit redzams.
Sāksim ar visu pēc kārtas:
E–pasta vēstulei nosaukumā rakstīt «Aktuāli!», «Svarīgi!» un «Jaunums!» var sieva vīram, kad paziņo par gaidāmo bērnu. Korporatīvā sarakstē par tādu risinājumu sliktāk ir tikai atstāt vispār tukšu vēstules virsraksta vietu (man tādi e–pasti praktiski vienmēr nonāk miskastē). Virsrakstā ir jābūt skaidri un īsi norādītam, par ko šajā vēstulē būs runa. Ja gribat, tad tas ir kā Twitter, tikai ar 70 zīmēm. Neiekļāvies, un tavs sūtījums nav sasniedzis adresātu.
Pielikumiem vienmēr, absolūti vienmēr ir jāsatur kaut cik sakarīgs nosaukums. Ja tiek kaut kas pārsūtīts un ir slinkums pārdēvēt failu, tad uzreiz pēc «Čau!» vai «Labdien!» nākamajā rindā uzraksti, par ko ir pielikums. Piemērā izmantotā e–pasta pielikumu es visnotaļ nebūtu vēris vaļā, jo tas jau izskatās pēc pamatīga gļuka, ja pat ne pēc hitrožopā faila formāta kārtējā vīrusa parsūtīšanai. Vēl viena piebilde par pielikumiem: pa līkajiem nagiem gribas sist katram sūtītājam, kas man *.doc vai PowerPoint prezentāciju dokumentos samet un atsūta bildes. Ja bildes ir domātas drukāšanai vai izmantošanai tālāk, tad tām ir jābūt pievienotām atsevišķi. Ja svarīgi ir vienkārši ilustratīvie materiāli, tad sūtiet *.pdf. Tas gan samazinās sūtāmā faila izmēru, gan arī jebkuram būs skaidrs, kas tās par bildēm — ilustratīvs pribambass figņai, ko jūs reklamējiet/par ko jūs informējiet.
Ja tiek izsūtīts korporatīvs spams, tad ir jāizmanto BCC: e–pasta nosūtīšanas protokols (tā tas pareizi saucas?), jo, tajā brīdī, kad tev ir saprotams, ka tādu pašu sūdu, kādu tu atsūtīji man, ir saņēmuši vēl 650+ cilvēki no kaut kur sazagtiem e–pastiem, lasīt un iedziļināties gribās divreiz mazāk, nekā pirms tam. Vēl kas, ja ikdienā ir jāstrādā ar lielāku kolektīvu vai arī ļoti mobili, tad praktiski vienmēr tiek izmantota funkcija Reply to All. Un ja es uz spamu atbildu ar Reply to All ar tekstu: «Iebāz sev dirsā tās šokolādes strūklakas», tad problēmas ar korporatīvo identitāti būs nevis man, bet gan tam, kas man tās strūklakas sūta uz e–pastu.
Paanalizējiet, kas augstāk redzamajā e–pastā vispār tiek piedāvāts. Es to atradu tikai pēc pielikuma atvēršanas, jo pēc: «Kad lapu čaboņa zem kājām un atvasaras saulē dejojoši vasarasraibumi uz mūsu degungaliem ir tie, kas liek apstāties un saprast- sezonas maiņa ir notikusi!!!», pārspīlēti daudz tukšajām rindām, «ŪDENSPUTNI» un «Vēstules pielikumā ir visi smalkumi par to, ko esam jau paveikuši un ko grasāmies Jums piedāvāt turpmāk!» tas, kam bija jābūt izlasāmam uzreiz, ir pazudis. Pat tagad to citējot, man tas ir atsevišķi jāizceļ vēlreiz.
humoristiski, sportiski, netradicionāli tendēts pasākumu organizēšanas uzņēmums ar gaišu skatu uz saulaino nākotni
Ceru, ka kādam manas pārdomas noderēs. Piedāvāju jums pašiem komentāros vēl pievienot piemērus tam, kam nebūtu jāatrodas e–pasta vēstulēs vai kā e–pastus nevajag noformēt.
Ну что, товарищи полиграфисты. С праздничком! Starp citu, kā šogad sokas ar trulajiem darbiem? Salavečus, eglītes, sniegpārsliņas esat jau pietiekami daudz sazīmējuši un sadrukājuši?
Nedaudz gan iekavēju šogad, bet nu labāk vēlāk, nekā nekad. Uztaisīju 2011. gada kalendāra maketu gandrīz identisku tam, kuru piedāvāju 2008. gadam. Nedaudz pielaboti sīkumi, bet kopsummā ideja atstāta tā pati.
2011. gada kalendārs. Piezīmju veikšanas piemērs.
Izvilkums no apraksta, kuru taisīju toreiz:
Galvenais, kas manā skatījumā ir nepieciešams labam kalendāram — iespēja tajā pietiekami daudz ķēpāties. Man kalendārs vienmēr atrodas blakus datorgaldam, lai varu gan telefoniski sazinoties, gan strādājot, momentāni atrast tieši to, kas man ir nepieciešams. Tieši tāpēc šis kalendārs tika izveidots tieši tāds — lai ir pietiekami daudz vietas visam, ko vēlos pierakstīt.
Vēl viena lieta, kas ir arī samērā būtiska — tipiski sienas kalendārus drukā uz krītota papīra un starp datumiem saliek nekam nevajadzīgas līnijas, savukārt kalendāra dienu maketā, papildus tam, ka sestdiena un svētdiena jau tā ir atzīmētas, vēl samet iekšā tonnu ar nevajadzīgu informāciju (vārdadienas, kuras mēs tāpat varam uzzināt, atverot jebkuru Latvijas interneta portālu; mēness fāzes, no kurām man ne silts, ne auksts; leģionāru, genocīda un kapu svētku piemiņas dienas, utt.) . Mani tas patiesi tracina.
Makets ir primitīvi vienkāršs — kopā ir 24 lapas. No tām 12 ir mēnešu nosaukumi un 12 — mēnešu datumi, sakārtoti pa nedēļām rindās. Izdrukājam uz jebkura no A formātiem (tieši tā — izvēlies formātu pats un, kas pats galvenais — izvēlies papīru pats), salīmējam ar skoču vai arī iespirālējam (ceru, ka pietiks prāta saprast, kā kopā salikt) un karinam pie sienas.
Superneattapīgajiem: ja vēlaties kalendāru ar savas supermeitenes pupiem visa gada garumā, tad vienkārši uztaisiet mēneša lapas tādas, kādas jūs tās vēlaties redzēt un aizvietojiet tās. Man ir absolūti vienalga, vai tur parādās mana bloga adrese vai neparādās, tomēr, ja kaut kur šo maketu bāzīsiet elektroniski, tad gan es pieprasu, lai būtu atsauce uz šo ierakstu.
Lai jums jauka lietošana.
P.S. Ja kāds man atsūtīs (vai iemetīs komentāros) sakarīgu visu Latvijā 2011. gada svinamo dienu sarakstu (piemēram, visas dienas, kad jāizkarina karogi), es uztaisīšu arī tādu maketu, lai jums ir ko lietot.
Man reiz bija ilgstoši jālieto duškabīne ar miljons dažādām masāžām, tvaika pirti, radio, iespēju pieslēgt telefonu, cd, signalizāciju un trīs dažādiem apgaismojuma veidiem (pirtī gan ne reizi neiegāju), tā ka šis vēl ir bērnu spēles.
Ja kas…, pie dušas radio ātri pierod, man tagad pietrūkst. Bet labi, ka internetu vēl nav pamanījušies iebūvēt.
Tomēr tas nav risinājums problēmai. Pat tad, kad jau desmito reizi slēdz iekšā radio, vēl joprojām čakarējies, jo nevari saprast, kas kur atrodas.
Tad nu par visu pēc kārtas.
Pats galvenais, ko es vēlējos izdarīt, ir nelikt ķīniešu nācijai jaunus aparātus uzstādīt, t.i., var izmantot tikai to kas ir—trīs LED gaismiņas noteiktā vietā uz vadības pults un septiņas pogas, kas arī atrodas noteiktā vietā. Tas, ko praktiski ir iespējams daudz vienkāršāk izdarīt—pārprogrammēt katras pogas darbību, jo tas parasti prasa tikai dažu tranzistoru pārlodēšanu (varbūt es dziļi maldos?). Bez šaubām, LED gaismas arī var ielodēt, kur vien ir vēlme, bet nu ne par to.
Funkcijas
Pultij pēc savas būtības būtu jāpilda tikai trīs funkcijas: 1. ieslēgt apgaismojumu; 2. ieslēgt ventilāciju; 3. darbināt radio.
Radio papildus būtu «jāspēj»: 1. atrast staciju; 2. noregulēt skaļumu.
Šobrīd kā minimums mums ir viena lieka funkcija—«Reset», kas dara absolūti neko un tiek izmantota tikai vienu reizi, kad radio meklētājs sačakarējās meistarībā un visu laiku neko nespēj atrast. Bet šim mērķim var strādāt arī «Ieslēgšana» poga, kas šobrīd dara tikai vienu—ieslēdz un izslēdz radio (Uldis neuzminēja). Ventilācija un gaisma strādā autonomi.
Lietojamība
Vēl ir viens mega bonuss, kas var būt radies tikai divu iemeslu dēļ: 1. šī duškabīne ir ražota žīdu vai musulmaņu tirgum; 2. žīdi vai musulmaņi šīs duškabīnes vadības pulti ir apstiprinājuši. Paskaidrošu. Skaļuma paaugstināšanai ir poga kreisajā pusē, bet klusināšanai—labajā. Musulmaņiem, žīdiem un vēl dažām nācijām tas ir daudz pierastāk tā iemesla dēļ, ka viņi raksta, lasa un līdz ar to arī domā no labās puses uz kreiso. Savukārt eiropietim parastajam tas ir samērā liels kalamburs, ar ko katru reizi jāsaskarās, lietojot dušā radio.
Lieli piebilst, ka absolūti bezcerīgi izskatās ar trīs burtu saīsinājumi, pie kuriem arī ir jāpierod. Nerunājot nemaz par to, ka «Vol -» un «Vol +» vispār nav iespējams puskrēslā izlasīt.
Vēl vienu lieta, kas pārklājas arī ar Ulda pieredzi ir tas, ka ja es vēlos atrast kādu staciju, kas ir skalas galā, man ir katru reizi jāčakarējas un jāiziet cauri visām stacijām, kas šķiet absolūti nepārdomāti.
Risinājums
Atbrīvojamies no nevajadzīgajām pogām un maldinošām funkcijām, pievienojam vajadzīgo funkcionalitāti. Ak jā, tūliņ uzzīmēsies bariņš ar kritiķiem, kas teiks: «Ēē, vecīt! Neviens taču neiebrauks, ka ieslēgt radio var vienkārši pagriežot skaļumu un izslēgt, nogriežot skaļumu nost! Kur nu vēl omītes un opapi.» A vot ņihuja, tavariši! Visi veicie padomju rādžiņi strādāja tieši pēc tāda principa—pagriežot skaļuma ripu, radio ieslēdzās, nogriežot skaļumu—izslēdzās. Un galu galā tas ir sasodīti loģiski.
Duškabīnes vadības pults. Mr. Serge versija. Tagad Uldim vēl ir iespēja pievienot pirts funkciju, jo viena poga palika neizmantota.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
