Vizuālais dizains pārāk bieži tiek traktēts tikai kā visādu figņu skaista izvietošana ierobežotā vai neierobežotā laukumā. Vēl jo būtiskāk, pārāk bieži dizaineri veido savus garadarbus, ņemot par pamatu nevis patieso saturu, bet gan pašizdomātus satura aizvietotājus, kas noved pie tā, ka dizaina vizuālais vēstījums absolūti nesaskan ar dizaina funkcionālo jēgu. Lielisks piemērs tam ir Latvijas Pastaabonēšanas katalogs.
Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs.
Samērā niecīgs produktu daudzums ir izvietots 72 lapaspusēs, katrā lapaspusē izvietojot arī samērā niecīgu skaitu informācijas. Patiesībā, lielāko daļu no lapas aizņem zili klucīši un tukšums. Izdarot vien elementāru plānošanu jau pirms tiek veidots dizains, t.i., paņemt reālus datus un apskatoties, kā tie izvietosies, dizainerim bija iespēja samazināt skraidīšanu pa lapām un palielināt produktu pārskatāmību. Papildus tam, ja es nemaldos, tad Latvijas Pasts vēl joprojām par papildu aprakstiem un izdevumu logo izvietošanu iekasē naudu. Tātad, uzdevums ir arī izcelt tieši šādus izdevumus.
Latvijas Pasts. E-abonēšanas katalogs. Sakārtojums kolonnās.
Burtiski ar niecīgiem labojumiem tieši to pašu informāciju, kas līdz tam aizņēma divus ekrānu augstumus, tagad ir iespēja izvietot vienā nepilnā ekrānā. Tātad, tieši to pašu informācijas apjomu ir iespējams ievietot divreiz mazākā laukumā, iegūstot vēl arī papildus pārskatāmību un pievienojot papildus vērtību tiem izdevumiem, kas maksā par logotipu un aprakstu izvietošanu. Līdz ar to kataloga lapaspušu skaits arī tiek samazināts vismaz divreiz, kaut gan es domāju, ka to varētu samazināt arī četrreiz, tādējādi būtu jāpārlapo nevis 72, bet 18 lapas. Bez tam, izvietojot informāciju kompakti un reāli lietojot sadalījumu, kas ir redzams kreisajā navigācijā, var vispār atteikties no lapošanas — atverot sadaļu «Reģionālā prese», redzēt uzreiz visus izdevumus.
Attiecīgi — jo precīzāk ir definēts saturs pirms tā izkārtojuma veidošanas un, jo labāk dizaineris iedziļinās satura būtībā, jo mazāk sūdu viņš pievienos savam darbam. Un tam nav nekāda sakara ar minimālismu.
Ar prieku sekoju līdzi Iepirkumu uzraudzības biroja publicētajiem iepirkumiem. Rodas vismaz kaut kāds priekšstats par to, kur un kā šobrīd tiek tērēta nauda valstī. Citreiz arī kaut kas interesants parādās, kur pats varētu mēģināt piedalīties. Līdz šim šie paziņojumi izskatījās šādi.
Paziņojums par plānoto līgumu. Vecā versija.
Man par pārsteigumu, nedēļas nogalē IUB mājaslapas darboņi ir uzlikuši jaunu ādu šim pasākumam.
Paziņojums par plānoto līgumu. Jaunā versija.
Bez šaubām, viņi paši noteikti uzskata, ka tikko no zirgiem ir pārgājuši uz iekšdedzes dzinēju (un tā pirmajā brīdī šķist varētu arī citiem), bet patiesībā tie ir tie paši zirgi, tikai ar saķemmētu asti un novīlētiem nagiem.
Pievērsīsim uzmanību trīs galvenajām detaļām, kas jaunajā dizainā ir kļūdainas:
Fons tiek izmantots bez pamatojuma. Tas negrupē līdzīgās informatīvās daļas un neatdala dažādās.
Izcelts ir paskaidrojošais teksts, nevis saturs. Attiecīgi pirmais, ko ierauga, ir vārds «Pilsēta», nevis vārds «Rīga».
Tiek automātiski izvadītas arī nevajadzīgās vai neeksistējošās informācijas vienības (čekbokši I sadaļas pēdējos trīs punktos, adreses sadalīšana daļās, katru no tām aprakstot).
Varēja pasēdēt pie šī pasākuma vēl piecas minūtes un nonākt līdz daudz pārskatāmākam rezultātam.
We have standard sizes, 1/16, 1/8, 1/4, 1/2 and full page. That’s it.
Our pricing is NOT based on a per column inch rate like a newspaper because a 1/16 page ad usually takes about the same amount of time that a half page ad does, so, our prices are on a sliding scale where a 1/16th page cost is the most expensive. That way if the reps sell a TON of 1/16 (or the MOST common, a 1/4 page ad) we make nothing but gravy on the page.
Once you do one magazine, you’ll get a feel for who is a repeat advertiser and who is not. You can usually take the last issue and clean out all the editorial (except for the repeat editorial personalities or sections) and leave the ads that you think will run again.
Then, as the sales are being made you do a dummy. This is sometimes a bunch of paper that you fold up by hand to imitate the magazine or an InDesign Dummy where you kind of know what advertisers you have. You place the ads so that they don’t compete with each other and the pages are about 25-50% advertizingadvertising on your ratio, some advertising rags go as high as 70% but they’re not magazines.) Once you have all the ads in place THEN you fill the rest with editorial. Hopefullly Hopefullyore than enough editorial to fill the mag, or you’ll be doing callouts and BIG headlines and graphics to fill up the space.
The ads are the most important part. Editorial comes second. You can cut paragraphs, stories, stretch stories over two or three pages to make it fit but you cannot do that with ads. Those are your bread and butter.
Once you have the ads all in place (don’t need to have them designed or proofed yet – just the placement then you drop in the editorial. Pour the editorial over the top, like milk. Let it settle so that the top of your text is even, all your columns line up. (All your text baselines MUST line up or your text will look funny)
Chose 1 font for paragraph text. It should ALWAYS be the same leading and the same point size. Use a common font for this – DO NOT use anything out of the ordinary or “Unique”. If your Art director suggests using anything fancy or weird, ignore him/her.
All your headlines should be the same font as unless there is ONE article in particular you want to get fancy with. DO NOT use more than that or your magazine will look childish.
If you have more than one article on a page, the top headline should be the boldest. Subsequent headlines should get smaller and smaller as they decrease in size and importance.
Your cut lines (captions) should be one point smaller than your paragraph text and italicized. Do not use indentation, bullets or hyphenation on captions.
Your choices are paragraph font, font size and justification you can choose full justification or left aligned, leaving the right jagged sometimes), headline font (size varies), justification , and cut line justification. This is called your style sheet.
Once you have designed one magazine, save these styles in your style settings so that you can easily highlight text and choose a style, whether it’s headline, paragraph or cutline.
Callouts are when a story doesn’t QUITE fit the page and you need to make it a little larger. You pick the most profound sentence in the article and duplicate it in the middle of the story, larger and bold, perhaps a different colour, that’s up to you. It’s a cheat.
Bylines can have their own style too, either use your cutline style or create a new one that looks good, but keep it consistent.
Do your best to avoid clipart. There is no place in a magazine for clipart except in ads (and even then, do your damnedest to avoid it). If you need a graphic for an editorial piece, find a photograph. Clipart is for kids.
Most importantly, find a cover shot. Do not use clipart or put ads on the cover. Find a cover shot early on. there is nothing worse than having an entire magazine done and you’ve got nothing on the cover.
I’ll assume you have your masthead done already. Keep that consistent. Do not move it. It should be bold. It doesn’t necessarily have to be catchy – that’s what your cover shot is for. You can play with it, depending on what the cover shot is.
Šo biju taupījis kādam prātīgākam brīdim, kad būtu vēlme visu pārzīmēt un parādīt galarezultātu, bet sapratu, kas tas no manis prasīs pārāk daudz laika un es neredzu tam īstu jēgu. Tāpēc aprobežojos ar tām pārdomām, kas man ir radušās saistībā ar jelgavnieki.lv pirmo lapu (es iekšā pat īpaši nevēlējos vairs līst).
Kas tad ir jelgavnieki.lv?
Jelgavnieki.lv ir plašs informatīvs portāls. Mēs piedāvājam ne tikai objektīvas ziņas par Jelgavā notiekošo, bet arī svarīgākās ziņas Latvijā.
Kaut kad sen es pat tur kaut ko mēģināju rakstīt, bet mums nesanāca sastrādāties un vispār es jau sen biju rīdzinieks, tāpēc Jelgavā notiekošo īpaši produktīvi atspoguļot tāpat nespētu. Ir gājis laiks, bet viss ir palicies tur, kur tas ir.
Jelgavnieki.lv pirmās lapas ekrānšāviņš 2010. gada 6. decembrī.
Redzamo haosu mēģināju sabīdīt pēc iespējas kopā, izmetot ārā visu lieko (tai skaitā reklāmas, bez šaubām) un izmantojot pēc iespējas visu laukumu, kas ir pieejams.
Neatcerēšos pirmavotu, bet informācija šur tur ir pavīdējusi. 1. oktobrī BT1 Starptautisko izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies konference «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai», ko organizē Latvijas dizaineru savienība. Pirmajā brīdī biju pozitīvi pārsteigts, ka tāds pasākums tiek rīkots, jo dizaina, it īpaši funkcionālā dizaina joma Latvijā ir ārkārtīgi zemā līmenī un šāda veida pasākumi ja nemaina, tad vismaz virza uz pozitīvām pārmaiņām.
Pietiks ar ievadiem un ķeramies pie daļas «Mr. Serge atkal visu apdirš».
Ieeju konferences mājaslapā, lai izpētītu, kas tad tur notiks un ko man ir iespēja uzzināt jaunu, ar ko komunicēt.
Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.
Nerunājot par šausmīgu teksta noformējumu, ar īpašu tizlumu izceļas navigācija. Pietiktu papildus izcelt izvēlēto sadaļu, un nebūtu jādiršas un vēl vienu reizi jāraksta, kur tad šobrīd mājaslapā mēs atrodamies.
Valodas izvēlne ir izcili muļķīga. Ja es esmu tipisks eiropietis, kuram nav ne mazākās nojausmas par Latvijas karogu un kur nu vēl latviešu rakstību, es nekad mūžā neizdomātu, ka sānu slejā pirms logotipu grēdas ir noslēpta valodu izvēlne (kas strādā tikai dažās lapās).
Turpinot vazāties pa lapu es saprotu, ka navigācija iekārtota muļķīgi absolūti visur: uzbraucot uz «Lektori» paveras vaļā izvēlne ar trīs lektoru vārdiem, bet aktīva ir arī saite uz uzrakstu «Lektori», uz kuru uzklikšķinot atvērsies tukša lapa ar saturu:
Lektori
Viss par visiem.
Lai ko tas arī nozīmētu, šāda laža ir absolūti visā navigācijā, kur ir iebāztas apakšsadaļas. Tos pašus lektorus varēja elementāri samest vienā lapā.
Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.
Iegūstam normālu, pārskatāmu lapu ar publicētajiem lektoriem.
Un tagad seko kolosālākā daļa, kas bija par pamatu šī raksta rakstīšanai — sadaļa «Pieteikšanās».
Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».
Šausmas būtu maigi teikts. 2010. gadā, kad visa pasaule runā tikai un vienīgi par elektronisko komunikāciju, web 2.0, 3.0 utt., mēs redzam šausmīgi samestu tekstu, kurā ir aicinājums lapas saturu pārkopēt sava e–pasta klienta logā un nosūtīt papildinātās rindiņas uz e–pastu (kuru maketētājs paslinkoja ielikt kā saiti). Bļa.
No Twitter komunikācijas:
@mrserge: @onkulis Cik ilgu laiku aizņem WordPress uztaisīt 10 lauku reģistrācijas formu, kuras aizpildītais saturs nosūtās uz e-pastu?
@rolandinsh: @mrserge 2-3 min! :)
@onkulis: @mrserge 15 min
15min no sava dārgā laika dizaineri ir pažēlojuši, lai aplaimotu ar normālu, pašsaprotamu pieteikuma formu.
Un tā vēl nav visa katastrofa. Dodamies uz sadaļu «Karte». Divi *.jpg bilžuki ar Google kartēm. Un tie paši greizi, jo norādīts ir nevis tas, kā nokļūt no lidostas līdz Ķīpsalai, bet gan atpakaļceļš. Nezinu, kā ir pārējiem Latvijas dizaineriem, bet vismaz mani parasti interesē, kā uz nezināmu vietu nokļūt, jo atpakaļceļu vienmēr var vai nu atcerēties, vai noskaidrot uz vietas. Un ielikt interaktīvu karti arī sastādīja problēmas, man tas aizņēma minūti.
Nu un punktu visam pielika aptauja, kas ir pieejama lapā. Es nemaz nesākšu stāstīt par to, ka tādu anketu negribēs pildīt 80% cilvēku brīdī, kad būs nokļuvuši līdz trešajam jautājumam. Par pašu formātu: links uz *.doc formāta failu, kas ir jāaizpilda rociņām — arī failā nepietika pacietības uztaisīt ķekškastes klikšķināmas, tā vietā simbols ir jāaizvieto ar citu simbolu, savukārt «cits variants» gadījumā, jāiezīmē visi specsimboli, kas domāti kā līnija un jāraksta tad savs teksts. Vislielākā jautrība sākas brīdī, kad ir jāatzīmē vērtību skala no 1 līdz 5. Kā, ibio, man to ciparu iezīmēt? Treknu pataisīt, fonu likt? Un jebkuram vidusskolas beidzējam Latvijā tas, kā formas Word dokumentā taisīt, būtu bijis skaidrs jau gadus atpakaļ, bet te tak mēs runājam par profesionāliem dizaineriem!
—
Tā, un tagad par to, kāpēc es tieši uz šo lapu tagad izlēju savu žulti. Man ir savi uzņēmumi, kas ir saistīti ar klientu apkalpošanu. Tai skaitā arī nelielos daudzumos ņemos ar dizainu. Un uzsvaru arvien vairāk es lieku nevis uz vizuālo dizainu, ar ko Latvijā saprot vārdu «dizains» lielākoties gadījumu, bet gan tieši ar funkcionālo pusi. Sākot ar to, cik lielam ir jābūt bāra galdam, kā visefektīvāk nodot pašvaldības informāciju sabiedrībai un beidzot ar izvēli starp Google Maps vai Jāņa sētas risinājumiem elektroniskajām kartēm mājaslapās.
Man vemt gribās, ieraugot so called dizainerus un viņu superasociācijas, ja viņi nespēj uztaisīt funkcionējošu, lietotājam draudzīgu konferences mājaslapu, kas maketētājam aizņēma maksimums 30 minūtes praktiska darba. Ja es rīkotu konferenci, kuras pamatmērķis ir veicināt dizaineru sadarbību ar uzņēmējiem, es pie tās mājaslapas būtu nopisies diennaktīm ilgi, lai radītu reprezentablu produktu, kas tiešām aicinātu apmeklēt konferenci.
Šajā gadījumā ir skaidri redzams, kā absolūti bezjēdzīgi ir iztērēta Latvijas Kultūrkapitāla fonda, Latvijas investīciju attīstības aģentūras un vēl dažu labu organizāciju nauda.
Nu jau laikam gadus divus vai trīs internetā pie visām kolekcijām ar kolosālām vizītkartēm ir atrodams arī šis garadarbs.
Pola Nilsena vizītkarte.
Ja jūs arī esat starp tiem, kas uzskata, ka šī vizītkarte ir kreativitātes kalngals, tad varu pavisam droši apgalvot, ka kreativitātes jomā jums nav ko darīt.
Man būtu ārkārtīgi interesanti skatīties, kā viens cilvēks mēģinātu Polam piezvanīt, no šīs vizītkartes mēģinot nolasīt numuru un ievadīt to telefonā.
Dažu pēdējo dienu laikā sanāk kaut kā biežāk apmeklēt Uzņēmumu Reģistra mājaslapu. Un mani šausmīgi tracina daži absolūti triviāli sīkumi, kas šajā mājaslapā ir ārkārtīgi nolaisti greizi.
Navigācija
www.ur.gov.lv navigācija. Esošā un risinājums.
Man šķiet absolūti neiespējami esošajā variantā orientēties un kaut ko saprast. Pirmkārt, ir absolūtā putrā salikts viss iespējamais, sajaucot vienādā nozīmē ar Eiropas Savienību saistītos normatīvos aktus un iespējas strādāt Uzņēmumu Reģistrā. Principā es piedāvātu manu variantu vēl vairāk strukturēt, jo es ļoti labi zinu, ka tas ir iespējams.
Neizprotamu iemeslu dēļ navigācijā katrai sadaļai ir pievienota viena un tā pati, absolūti bezpersoniska un tizla ikoniņa, tas viss ir ierāmēts un vēl pa virsu nemākulīgi akcentēts ar krāsu pāreju.
Bet būtiskākā problēma ir tas, ka kārtējais asprātis ir izdomājis dizainā izmantot tikai augšējā reģistra burtus, bonusā vēl saliekot ārkārtīgi šauras rindstarpes un neizretinot burtstarpas. Līdz ar to visa navigācija ir saplūdusi vienā lielā čupā, kurā nekas nav saprotams. Lai nu nebūtu jāmoka acis ar papildus pasvītrojumu tekstam, varam atdalīt sadaļas ar nemanāmu līniju, izmantojot līdzīgu paņēmienu, kā ir bijis lapā sākotnēji, tikai ne tik raibu.
Meklēšana
www.ur.gov.lv Meklēšana. Esošais un piedāvātais variants.
Ir pavisam skaidrs, ka šīs mājaslapas izstrādātājs ir absolūti pārfanojies par ikonām. Šajā gadījumā ir mēģināts panākt to, ka izveidotos latviska teikuma struktūra, bet aizmirsts par to, ka oranžs kvadrātiņš ar bultiņu latviešu valodā absolūti neko nenozīmē.
Ikonas galvenē
www.ur.gov.lv Ikonas galvenē. Esošais un piedāvātais variants.
Absolūts sīkums, bet tā kā nebija neko daudz jāmokās, šķita svarīgi parādīt arī šo. Vēl te var ļoti labi redzēt, cik nemākulīgi ir izmantots pārnesums un cik ilgi vēl būs jāmācās dizaineriem Latvijā lietot normālas pēdiņas, nevis mērvienības apzīmējumus.
Viss kopā
www.ur.gov.lv navigācijas labošana.
Uzklikšķinot var apskatīt pilnā izmērā. Mazos sīkumus nebīdīju, jo patiesībā raksta tapšanas iemesls bija tieši navigācijas apskatīšana. Bet tā jau, pielabojot mazos sīkumus, iegūtu samērā glītu lapu. Glītāko Latvijas administratīvajās struktūrās. Ar lielāko prieku sagaidītu, ja kādas prasmīgās rociņas piedāvātu arī savus variantus. Varbūt kāds vēlētos līdz galam izlabot arī pārējās kļūdiņas?
Ļebedjevs palaidis tirgū jaunu savu produktu un, kā reiz, pamatīgi mani pārsteidzis ar to, ka īpaši izcelts ir šī jaunā devaisaabsolūti kretīniskais izpildījums, kas tik ļoti krita uz nerviem skolas gados.
ArtLebedev lineāls
Foto no studijas mājaslapas.
Lieta tāda, ka, gadījumos, kad tev vajadzēja novilkt normālu līniju pret 90 grādu leņķi (ņemot kā palīgierīci, piemēram, vēl vienu lineālu), tu to nekad nevarēji izdarīt sakarīgi—traucēja tas, ka pirmais milimetrs ir noapaļots. Tieši tāpat bija, kad vilku līniju, kas ir garāka par lineālu—stulbs robs vietā, kur lineālam tas noapaļojums. Bet šie, nez kāpēc, tieši to izcēla savā lapā.
dinamika -as, s.; parasti vsk. 1. Mehānikas nozare, kas pētī ķermeņu kustību tiem pielikto spēku ietekmē. 2. Attīstības gaita, izmaiņa dažādu faktoru ietekmē.
Dinamikas rinda — statistisko rādītāju secīga virkne, kas skaitliski raksturo kādu parādību laikā. 3. Spraigums (norisē, kustībā). 4.mūz. Spēka gradācija (skaņām).
Tieši otrais skaidrojums mani interesē visvairāk, vizualizējot tādu lietu kā Latvijas interneta lietotāja skaita dinamiku — ja dinamika ir acīmredzama, tad kāpēc to tā arī neparādīt?
Interneta lietotāju skaita dinamika Latvijā
Tiem, kurus interesē šo pabeigt līdz galam (jo es tikai mēģinu vizualizēt ideju, ieliekot vairākus grafikas attēlošanas variantus), var parotaļāties ar izejas PDF failu. Lai būtu vieglāk, paskaidrošu: dublējas procenti mērījumu sākumā un beigās ar dinamikas izmaiņām (būtu loģiski atstāt vai nu vienu, vai otru), ir vai nu jāsadala gadi kvartālos, vai atsevišķi jāpaskaidro kritisko vietu (piemēram, ieliekot atzīmi tikai 2008. gada vasarā un 2010. gada ziemā), jo viss periods ir izskaidrots jau virsrakstā un būtiski ir tikai saprast mērogu.
Būtiskākās nianses:
Ja 9 vienību rindā gala izmaiņa ir 10%, to vajadzētu sasodīti labi pamanīt.
2008. gada vasarā bija būtisks lietotāja skaita kritums, vai tas ir redzams no TNS Latvia grafika?
Tieši tikpat būtisks kritums ir 2010. gada sākumā reti internetu izmantojošās auditorijas daļai (un tai pat laikā nav pieaugums internetu bieži izmantojošai auditorijas daļai). Rupji piemetot, mēs runājam par aptuveni 20 000 interneta lietotāju.
Ja gribētos bakstīties vairāk, tad es varētu paskaidrot, ka cilvēks, kas datus izmanto sava vai sava uzņēmuma finansiālā labuma izmaiņai ir pieradis, ka astronomiskos gadus dala kvartālos, bet gadalaikus māca bērniem mājās.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
