Mr. Serge

Birka: Latvija

  • Par konferenci «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai»

    Neatcerēšos pirmavotu, bet informācija šur tur ir pavīdējusi. 1. oktobrī BT1 Starptautisko izstāžu centrā Ķīpsalā norisināsies konference «Dizains konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai», ko organizē Latvijas dizaineru savienība. Pirmajā brīdī biju pozitīvi pārsteigts, ka tāds pasākums tiek rīkots, jo dizaina, it īpaši funkcionālā dizaina joma Latvijā ir ārkārtīgi zemā līmenī un šāda veida pasākumi ja nemaina, tad vismaz virza uz pozitīvām pārmaiņām.

    Pietiks ar ievadiem un ķeramies pie daļas «Mr. Serge atkal visu apdirš».

    Ieeju konferences mājaslapā, lai izpētītu, kas tad tur notiks un ko man ir iespēja uzzināt jaunu, ar ko komunicēt.

    Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.
    Dizainakonference2010.lv Pirmās lapas brīnumi.

    Nerunājot par šausmīgu teksta noformējumu, ar īpašu tizlumu izceļas navigācija. Pietiktu papildus izcelt izvēlēto sadaļu, un nebūtu jādiršas un vēl vienu reizi jāraksta, kur tad šobrīd mājaslapā mēs atrodamies.

    Valodas izvēlne ir izcili muļķīga. Ja es esmu tipisks eiropietis, kuram nav ne mazākās nojausmas par Latvijas karogu un kur nu vēl latviešu rakstību, es nekad mūžā neizdomātu, ka sānu slejā pirms logotipu grēdas ir noslēpta valodu izvēlne (kas strādā tikai dažās lapās).

    Turpinot vazāties pa lapu es saprotu, ka navigācija iekārtota muļķīgi absolūti visur: uzbraucot uz «Lektori» paveras vaļā izvēlne ar trīs lektoru vārdiem, bet aktīva ir arī saite uz uzrakstu «Lektori», uz kuru uzklikšķinot atvērsies tukša lapa ar saturu:

    Lektori

    Viss par visiem.

    Lai ko tas arī nozīmētu, šāda laža ir absolūti visā navigācijā, kur ir iebāztas apakšsadaļas. Tos pašus lektorus varēja elementāri samest vienā lapā.

    Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.
    Dizainakonference2010.lv Mr. Serge variants par lektoru sadaļas maketu.

    Iegūstam normālu, pārskatāmu lapu ar publicētajiem lektoriem.

    Un tagad seko kolosālākā daļa, kas bija par pamatu šī raksta rakstīšanai — sadaļa «Pieteikšanās».

    Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».
    Dizainakonference2010.lv sadaļa «Pieteikšanās».

    Šausmas būtu maigi teikts. 2010. gadā, kad visa pasaule runā tikai un vienīgi par elektronisko komunikāciju, web 2.0, 3.0 utt., mēs redzam šausmīgi samestu tekstu, kurā ir aicinājums lapas saturu pārkopēt sava e–pasta klienta logā un nosūtīt papildinātās rindiņas uz e–pastu (kuru maketētājs paslinkoja ielikt kā saiti). Bļa.

    No Twitter komunikācijas:

    @mrserge: @onkulis Cik ilgu laiku aizņem WordPress uztaisīt 10 lauku reģistrācijas formu, kuras aizpildītais saturs nosūtās uz e-pastu?

    @rolandinsh: @mrserge 2-3 min! :)

    @onkulis: @mrserge 15 min

    15min no sava dārgā laika dizaineri ir pažēlojuši, lai aplaimotu ar normālu, pašsaprotamu pieteikuma formu.

    Un tā vēl nav visa katastrofa. Dodamies uz sadaļu «Karte». Divi *.jpg bilžuki ar Google kartēm. Un tie paši greizi, jo norādīts ir nevis tas, kā nokļūt no lidostas līdz Ķīpsalai, bet gan atpakaļceļš. Nezinu, kā ir pārējiem Latvijas dizaineriem, bet vismaz mani parasti interesē, kā uz nezināmu vietu nokļūt, jo atpakaļceļu vienmēr var vai nu atcerēties, vai noskaidrot uz vietas. Un ielikt interaktīvu karti arī sastādīja problēmas, man tas aizņēma minūti.

    Nu un punktu visam pielika aptauja, kas ir pieejama lapā. Es nemaz nesākšu stāstīt par to, ka tādu anketu negribēs pildīt 80% cilvēku brīdī, kad būs nokļuvuši līdz trešajam jautājumam. Par pašu formātu: links uz *.doc formāta failu, kas ir jāaizpilda rociņām — arī failā nepietika pacietības uztaisīt ķekškastes klikšķināmas, tā vietā simbols ir jāaizvieto ar citu simbolu, savukārt «cits variants» gadījumā, jāiezīmē visi specsimboli, kas domāti kā līnija un jāraksta tad savs teksts. Vislielākā jautrība sākas brīdī, kad ir jāatzīmē vērtību skala no 1 līdz 5. Kā, ibio, man to ciparu iezīmēt? Treknu pataisīt, fonu likt? Un jebkuram vidusskolas beidzējam Latvijā tas, kā formas Word dokumentā taisīt, būtu bijis skaidrs jau gadus atpakaļ, bet te tak mēs runājam par profesionāliem dizaineriem!

    —

    Tā, un tagad par to, kāpēc es tieši uz šo lapu tagad izlēju savu žulti. Man ir savi uzņēmumi, kas ir saistīti ar klientu apkalpošanu. Tai skaitā arī nelielos daudzumos ņemos ar dizainu. Un uzsvaru arvien vairāk es lieku nevis uz vizuālo dizainu, ar ko Latvijā saprot vārdu «dizains» lielākoties gadījumu, bet gan tieši ar funkcionālo pusi. Sākot ar to, cik lielam ir jābūt bāra galdam, kā visefektīvāk nodot pašvaldības informāciju sabiedrībai un beidzot ar izvēli starp Google Maps vai Jāņa sētas risinājumiem elektroniskajām kartēm mājaslapās.

    Man vemt gribās, ieraugot so called dizainerus un viņu superasociācijas, ja viņi nespēj uztaisīt funkcionējošu, lietotājam draudzīgu konferences mājaslapu, kas maketētājam aizņēma maksimums 30 minūtes praktiska darba. Ja es rīkotu konferenci, kuras pamatmērķis ir veicināt dizaineru sadarbību ar uzņēmējiem, es pie tās mājaslapas būtu nopisies diennaktīm ilgi, lai radītu reprezentablu produktu, kas tiešām aicinātu apmeklēt konferenci.

    Šajā gadījumā ir skaidri redzams, kā absolūti bezjēdzīgi ir iztērēta Latvijas Kultūrkapitāla fonda, Latvijas investīciju attīstības aģentūras un vēl dažu labu organizāciju nauda.

  • Rokdarbi. Uzņēmumu reģistra mājaslapas sīkumi

    Dažu pēdējo dienu laikā sanāk kaut kā biežāk apmeklēt Uzņēmumu Reģistra mājaslapu. Un mani šausmīgi tracina daži absolūti triviāli sīkumi, kas šajā mājaslapā ir ārkārtīgi nolaisti greizi.

    Navigācija

    www.ur.gov.lv navigācija. Esošā un risinājums.
    www.ur.gov.lv navigācija. Esošā un risinājums.

    Man šķiet absolūti neiespējami esošajā variantā orientēties un kaut ko saprast. Pirmkārt, ir absolūtā putrā salikts viss iespējamais, sajaucot vienādā nozīmē ar Eiropas Savienību saistītos normatīvos aktus un iespējas strādāt Uzņēmumu Reģistrā. Principā es piedāvātu manu variantu vēl vairāk strukturēt, jo es ļoti labi zinu, ka tas ir iespējams.

    Neizprotamu iemeslu dēļ navigācijā katrai sadaļai ir pievienota viena un tā pati, absolūti bezpersoniska un tizla ikoniņa, tas viss ir ierāmēts un vēl pa virsu nemākulīgi akcentēts ar krāsu pāreju.

    Bet būtiskākā problēma ir tas, ka kārtējais asprātis ir izdomājis dizainā izmantot tikai augšējā reģistra burtus, bonusā vēl saliekot ārkārtīgi šauras rindstarpes un neizretinot burtstarpas. Līdz ar to visa navigācija ir saplūdusi vienā lielā čupā, kurā nekas nav saprotams. Lai nu nebūtu jāmoka acis ar papildus pasvītrojumu tekstam, varam atdalīt sadaļas ar nemanāmu līniju, izmantojot līdzīgu paņēmienu, kā ir bijis lapā sākotnēji, tikai ne tik raibu.

    Meklēšana

    www.ur.gov.lv Meklēšana. Esošais un piedāvātais variants.
    www.ur.gov.lv Meklēšana. Esošais un piedāvātais variants.

    Ir pavisam skaidrs, ka šīs mājaslapas izstrādātājs ir absolūti pārfanojies par ikonām. Šajā gadījumā ir mēģināts panākt to, ka izveidotos latviska teikuma struktūra, bet aizmirsts par to, ka oranžs kvadrātiņš ar bultiņu latviešu valodā absolūti neko nenozīmē.

    Ikonas galvenē

    www.ur.gov.lv Ikonas galvenē. Esošais un piedāvātais variants.
    www.ur.gov.lv Ikonas galvenē. Esošais un piedāvātais variants.

    Absolūts sīkums, bet tā kā nebija neko daudz jāmokās, šķita svarīgi parādīt arī šo. Vēl te var ļoti labi redzēt, cik nemākulīgi ir izmantots pārnesums un cik ilgi vēl būs jāmācās dizaineriem Latvijā lietot normālas pēdiņas, nevis mērvienības apzīmējumus.

    Viss kopā

    www.ur.gov.lv navigācijas labošana.
    www.ur.gov.lv navigācijas labošana.

    Uzklikšķinot var apskatīt pilnā izmērā. Mazos sīkumus nebīdīju, jo patiesībā raksta tapšanas iemesls bija tieši navigācijas apskatīšana. Bet tā jau, pielabojot mazos sīkumus, iegūtu samērā glītu lapu. Glītāko Latvijas administratīvajās struktūrās. Ar lielāko prieku sagaidītu, ja kādas prasmīgās rociņas piedāvātu arī savus variantus. Varbūt kāds vēlētos līdz galam izlabot arī pārējās kļūdiņas?

  • Laikapstākļi Silakrogā

    Vot šoreiz nenoslinkoju un pamēģināju to ķēmu noķert. Zibens virs Silakroga meža no manas mājas balkona. Ropažu novads dimd uz vella paraušanu.

    Silakrogs. Lāzeršovs virs meža.
    Silakrogs. Lāzeršovs virs meža.

  • Gudrās pakaļas no Swedbank

    Es jau gadiem esmu Swedbank klients. Par to, ka pēdējā laikā viņi sāk uzvesties ārkārtīgi cūciski pret saviem klientiem, es domāju, man jau sen nevienam nav jāstāsta. Tad nu rekur jauns stāsts, mans mazais draudziņ, par to, cik viņi ļoti «rūpējas» par saviem klientiem.

    Pirms kādām pāris dienām uz uzņēmuma internetbanku saņēmu no viņiem ziņojumu pastkastē:

    Ziņojums no Swedbank iekš business.swedbank.lv
    Ziņojums no Swedbank iekš business.swedbank.lv

    Ļoti labi, padomāju es, ka banka rūpējās par mani un atsūta man šādu ziņojumu. Un linku vēl pieliek klāt, kur es varu iepazīties par šīm un citām izmaiņām noteikumos, stājoties spēkā Eiropas Savienības direktīvai. Bet te nu tev bija, links ved tieši tur, kur to var redzēt no ziņojuma — uz Swedbank sākumlapu. Huiņa voina, kā saka krievi, glavnoje maņevri. Nu tad pameklēsim, kur tad šajā visnotaļ informatīvajā lapā ir kaut kas minēts par izmaiņām, lai var klik, un atrast.

    www.swedbank.lv pirmā lapa 2010. gada 1. jūlijā.
    www.swedbank.lv pirmā lapa 2010. gada 1. jūlijā.

    Te nu tev bija. Nekur pat nav iepīkstēts par tām izmaiņām, toties kaut kāds frukts vārdā Dainis var pastāstīt, ka «maksājumu bilances tekošais konts uzlabojas», lai ko arī tas nozīmētu. Sāku pamatīgāk pētīt mājaslapu. Labajā pusē atradu kluci, kurā tie noteikumi ir ielinkoti. Sadaļā «Pakalpojumi privātpersonām» saite ved uz vienu versiju, savukārt sadaļā «Pakalpojumi uzņēmumiem» — uz citu noteikumu versiju. Un kam man tagad ticēt?

    Ja meklējam ar mājaslapas meklētāju frāzi «izmaiņas darījumu noteikumos», tad mums atrod trīs ļoti nesaistītus notikumus, no kuriem viens ir datēts ar 2004. gadu.

    Protams, nākamais solis ir Google:

    izmaiņas vispārējo darījumu noteikumos site:swedbank.lv

    Otrā saite, ko izmet, saucās tieši tā, kā man vajag: «Swedbank AS Vispārējie darījumu noteikumi» un satur *.pdf failu (lokālā kopija) ar četrām sīkiem burtiem piepihņītām lapām, kuras skaidrā neviens cilvēks nespēj izlasīt, saprotot kaut daļu no tās patiesības, kas aiz tā visa slēpjas. Datēts ar 2009. gada 17. martu. Značit ņe to.

    Skatamies tālāk un atrodam kaut ko interesantāku: ««Swedbank» AS Vispārējie darījumu noteikumi» ar saiti uz citu *.pdf failu (lokālā kopija), par ko es spriežu pēc tā, ka atšķiras faila nosaukums. Šis saucas VDN_final_21062010.pdf. Aleluja, domāju es. Nu tad tagad varēšu skatīties, kas ir izmainījies, jo droši vien tas būs kaut kā atzīmēts vai kā savādāk izcelts vai vismaz būs kāda atsauce, kā likumdošanā, par to, kādas izmaiņas ir un kad stājušās spēkā. Un ko es tur redzu? Tos pašus sīkos burtiņus. Tikai šoreiz tie suņu murgi ir sarakstīti jau uz septiņām lapām.

    Paldies tev, Swedbank. Jūs tiešām rūpējieties par saviem klientiem. Man tagad ir absolūti skaidrs, kādas izmaiņas tad ir ieviestas un kā tas mani ietekmēs turpmāk.

    —

    Vēl vienu interesantu figņu atradu Elektronisko sakaru direkcijas mājaslapas sadaļā «Informācija potenciālajiem klientiem».

    www.esd.lv Informācija potenciālajiem klientiem.
    www.esd.lv Informācija potenciālajiem klientiem.

    Izrādās, ka «skat. internetā» nozīmē aktīvu saiti uz *.doc dokumentiem. Vēl latviskāk nevarējāt? Un vispār, man krīt uz nerviem, ka visādi mudaki saīsina vārdus tikai tāpēc, ka kaut kad sen kaut kas to viņiem ir samācījis. Ja būtu ar galvu domājuši, tad šo megakluci varētu ierakstīt vienā rindiņā un nebūtu jālieto debīli saīsinājumi.

    Tai pat laikā tur, kur nav jāatkārtojas, tur tiek ielikts pilns nosaukums un papildus iekavās norādīts uz saīsināto variantu. Ja jau Elektronisko sakaru direkcijas mājaslapā es esmu, tad gan jau es sapratīšu, ka ar ESD ir domāts tieši tas (galu galā, visā mājaslapā tā ir vienīgā lieta, kas parādās lapas nosaukumā).

    Tālāk vispār seko pērle. Tur, kur būtu jābūt saitei uz veidlapu, tiek ielikts plain text: «veidlapu var saņemt ESD vai izdrukāt no ESD mājas lapas internetā».

    Lūdzu, varat droši nokopēt HTML kodu, cienījamā Elektronisko sakaru direkcija.

    Lai uzsāktu skaņas vai televīzijas apraidi, atbilstoši «Radio un televīzijas likumam» un LR MK 2006. gada 6. jūnija noteikumiem nr. 435 «Noteikumi par radiofrekvences piešķīruma lietošanas atļaujām», ESD jāiesniedz sekojoši dokumenti:

    1. pieteikuma vēstule brīvā formā,
    2. Nacionālās Radio un Televīzijas Padomes lēmums par uzvaru konkursā,
    3. Uzņēmējsabiedrības reģistrācijas apliecība,
    4. Uzņēmējsabiedrības statūti,
    5. aizpildīta pieteikuma veidlapa.

  • Par smēķēšanām un dzeršanām

    Domāju tas nav nekāds noslēpums, ka man ir ciešs sakars ar krogu biznesu. Tieši tāpēc man šķita debīli komentāri, kas sekoja pēc Mika Latvja atbildes raksta «Kāpēc valsts saka, ka smēķēt ir slikti, bet dzert ir labi?» publicēšanas Kažes prātuļojumiem rakstā «Kur te ir sāls?».

    Smēķēšana

    Tajā dienā, kad aizliedza smēķēšanu bāros un krogos, visi krogu un bāru īpašnieki atviegloti nopūtās, jo tieši viņi bija tie, kuriem tas sagādāja vislielākās problēmas:

    1. uzkopšana (pelnutrauki, izsmēķi un pelni uz grīdas un galdiem);
    2. papildus darbinieks/darbinieki, lai šo uzkopšanu veiktu;
    3. ventilācijas sistēmas, kas nodrošinātu pietiekamu gaisa apriti;
    4. iespēja netirgot tabakas produkciju (uz vienu paciņu krodzinieks vidēji nopelna no 1 līdz 5 santīmiem, tādējādi krogā pārdodot paciņu cigarešu un pieņemot kā maksājumu kredītkarti, krodzinieks principā piemaksā smēķētājam);
    5. nav nepieciešamība dalīt telpas un/vai galdiņus smēķētāju un nesmēķētāju zonās.

    Un tieši tajā pašā dienā valsts (un tās iedzīvotāji, kas šai gadījumā visskaistāk izskatīsies tieši vienā maisā ar valsts problēmām) ieguva kaudzi ar neatrisināmiem jautājumiem, ar kuriem tā nekad nespēs tikt galā:

    1. Ja krogs/kafejnīca/klubs atrodas apdzīvotā vietā (kā tas ir lielākoties), tad smēķētāji pilnīgi noteikti traucē ar savu esamību uz ielas dienā — garāmgājējus un naktī — māju iemītniekus. Kad jums būs 1,5 gadus jauns rokenrols, ar ko vēlēsieties pastaigāties Vecrīgā pēcpusdienā, varēsiet izbaudīt, ko nozīmē, kad visiem jāsmēķē uz ielas (un nošausmināties par to, cik lieli mudaki sēž politiskos krēslos arī pāris plauktus augstāk par Latvijas valdību).
    2. Vietējai municipalitātei vai mājas apsaimniekotājam tagad divtik ir jācīnās par tīrību uz ielas, jo viņi pārņem tās funkcijas, ko līdz šim veica atpūtas vietas darbinieki telpās.
    3. Pastiprinātu municipālo drošības un kontroles iestāžu darbu, kontrolējot, vai tiek pildītas likumos noteiktās normas (Piemēram, uz Tērbatas ielas pie skolas ir sargs, kura pamata funkcija ir skatīties, lai sīkie nepīpē pie skolas. Ar to pašu nodarbojas arī Saeimas Drošības dienests.), kas sadārdzina šo iestāžu budžetus un novērš no svarīgāku funkciju izpildes.
    4. Plašākai publikai slēgtu vai daļēji slēgtu atpūtas vietu veidošanās (visādi tur kaljānu bāri, ap in smouki, un tamlīdzīgi), kurās ir ne vien atļauta smēķēšana atpūtas vietas telpās, bet arī tiek tirgotas smēķējamas narkotiskas vielas.

    Nav jābūt īpaši attapīgam, lai saprastu, ka godīgiem krodziniekiem tā smēķēšanas aizliegšana publiskā telpā neko īpaši kaitējusi nav. No zināmākajiem man uzņēmumiem, kuriem kaitīgums tomēr ir bijis vērā ņemams, ir īru un britu pabi, kuros pēc definīcijas ir jābūt piepīpētam gaisam un alus dvingai. Bet arī viņi sāk aklimatizēties.

    Galu galā, ne jau smēķēšana nogalina, dzīve nogalina.

    Alkohols

    Par šo tēmu vispār var mūžīgi diskutēt. Galvenais, ko vajadzētu apzināties, ir tas, ka alkoholu cilvēks ir lietojis vēl pat tajā laikā, kad dzīvoja kokos.

    Patīkamai atkāpei. Kaut kad uz pohām skatījos National Geographic pie drauga mājās un tur stāstīja par pērtiķiem, kuri pirms pārošanās kaut kādas figņas no kokiem rauj un ēd. Nu lūk, tajās speciāli meklējamās figņās iekšā ir sarūgusi sula un pērtiķi, sadzeroties šo sulu kļūst apmierināti ar dzīvi un skatās pozitīvāk uz savām ne pārāk pozitīva izskata mātītēm. Un tas ir pavisam nopietni (ja atradīšu, pateikšu, kur var šito stāstu nopumpēt). Bet tas tā, lai nesāktu domāt tā, kā amerikāņu zinātnieki, kas tagad popularizē, ka šmiga ir parādījusies tikai 4000 gadus pirms mūsu ēras, kad Ēģiptē pirmo vīnu uzmeistaroja.

    Pie Mika komentāros minētais Zviedrijas variants ar, it kā, tikai specializētajiem veikaliem ir buļļu kakas. Vienīgais, ko Zviedrija gribēja, ir 100% pārvaldīt alkohola tirgu savā valstī un to arī panāca. Tieši tāds pats variants ir arī Somijā. Tikai abas šīs valstis izdarīja arī foršu štelli, lai paši (ko tad jūs domājiet, valdībā neviens nemīl viegli iereibt un papriecāties) varētu arī šos likumus apiet.

    Patīkamai atkāpei. No Tallinas uz Helsinkiem iet prāmis. Visi somu cūkas brauc uz Igauniju piedzerties vai arī sapirkt šmigu. Kā tas notiek? Mēs taču esam Eiropas Savienībā un mums nav īpašas atšķirības, kur tu pērc šmigu veikalā — cenas būs +/- līdzīgas, ja vien neiepērk veselas cisternas. Huj tjebe v glaz, darogoj čitateļ. Kopš brīža, kad Igaunija ir Eiropas Savienība (vai varbūt nedaudz ātrāk, tik smalki neesmu iedziļinājies), Somijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka viena somiem piederoša sala, kas atrodas kuģu ceļā uz Helsinku ostu, tiek pasludināta par īpašā ekonomiskā režīma zonu, tāpēc katram prāmja klientam ir 30 — 60 minūtes, lai ieskrietu tax–free veikalā un sapirktos šmigu un tabaku uz nebēdu, ko pēc tam ievest atpakaļ no īpašās ekonomiskās zonas Somijas parastajā ekonomiskajā zonā, par to atsevišķi nepiemaksājot, jo netiek šķērsota nevienas valsts robeža.

    Es nemaz nerunāšu par īpašajiem diplomātu veikaliem, kas ir katrā valstī un vairāk vai mazāk lielā pilsētā (arī Rīgā, starp citu) un, kuros tirgo augstas raudzes kontrabandas preci ar vienu vienīgu atšķirību — šī kontrabanda ir diplomātiski apstiprināta, ļoti lēta un sasodīti kvalitatīva.

    Labi, miedziņam es jums pastāstīšu vēl stāstu par vietējo viskija izplatītāju, kuram ir ekskluzīvas tiesības piegādāt un izplatīt vienu Latvijā ekstrēmi populāru viskija marku. Viss būtu kārtībā līdz brīdim, kad viņš tieši šo viskiju ierauga Maxima tirdzniecības tīklā. Ehh, nu labi, ja jau Maximu pieminēju, pieminēšu arī viskiju — runa ir par Tullamore Dew (starp citu, šausmīgs sūds). Tad lūk, atgriežoties pie stāsta. Katrai Tullamore Dew pudelei (tas, starp citu, ir sastopams ļoti daudziem produktiem, bet ne par to ir šis stāsts) ir īpašs, ražotāja izstrādāts marķējums uz etiķetes aizmugures (tā, lai caur šķidrumu to varētu no sāniem salasīt). Ciparu rindiņas, kas tur atrodas, norāda gan valsti, kurā alkohols ir ražots, gan valsti, kurā tas ir saliets pudelēs, gan arī specifisku informāciju par mucām un fasētāju Taņu, kas lipināja etiķeti. Un ziniet, kas ir rakstīts uz šī marķējuma Maxima tīklā? Ka viskijs ir ražots, es uzsveru, ražots Arābu Emirātos. Un tas tiešām nav trakākais variants, kaut gan šobrīd mēs runājam par vienu no patērētākajiem stiprajiem ārzemju alkoholiem Latvijā pēdējos gados.

    Un pēc šī visa jūs gribat man vēl tagad kaut ko sākt ļečīt par to, ka vajadzētu beigtu aknu fotogrāfijas karināt uz pudelēm? Go fuck yourself. Negribi, nedzer. Negribi, nepīpē. Bet nepis man mozgas, cienījamais Kaže un visi klāt stāvošie. Es gribu dzert un dzeršu, gribēšu pīpēt — pīpēšu. Un ja es maksāju par vienu labu pavadītu vakaru pie viskija pudeles ar draugu sešdesmit latus, tad es gribu skatīties uz foršu viskija pudeli, no kuras es dzeru, nevis beigtām aknām. Tieši tāpat kā es gribu un piemaksāju par skaisti izstrādātu un ar visādām aizsardzībām noklātu pudeles dizainu kaut vai tāpēc, lai man nav legāli veikalā jāpērk pretīga Marlboro Lights paciņa, kurā iekšā ir sastūķētas Lietuvā smalcinātas avīzes (kā pavisam nopietni šobrīd šķiet).

    Man ir pamats uzskatīt, ka labāk šajā valstī aizliedz hokeju, kas ir cilvēka ķermeni iznīcinošs sporta veids (cik mums pie prāta esošu veterānu ir palicies no Latvijas hokeja pirmsākumiem, teiksim, proporcionālā salīdzinājumā ar Latvijas leģionā esošo skaitu), un kas tieši un atklāti proklamē vardarbību, nevis alkohola izstrādājumu iepakojuma dizainu. Vēl jo vairāk, ja šajā valstī vēl vairāk ierobežos alkohola apriti (kā piemēram, 1. septembrī taisās to darīt), es pavisam nopietni aizvākšos dzīvot uz Roņu salu un vienošos ar Igaunijas valdību, lai šai salai piešķir neatkarību.

    Diskusijai drīkst pievienoties arī tā tantiņa, kas bērniem nepārdeva kvasu kaut kad pagājušajā gadā, jo arī tā taču ir šmiga, jopcik.

  • Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņu vizualizācija

    Neko daudz šoreiz nestāstīšu, pameklējiet iepriekšējos ierakstus par grafiku veidošanu. Uzzīmēju pāris minūtēs un iespējams satur kļūdas kā arī varēju piestrādāt pie krāsu kodējuma, bet tas nebija šoreiz galvenais.

    Ģenerālās piezīmes:

    • nevienu, izņemot pētījumu veicējus neinteresē, kādi ir reitingprocenti, interesē attiecība pret pārējiem tirgus spēlētājiem
    • vienkāršs cilvēks, aplūkojot šo grafiku, var nonākt bez iespringuma līdz apgalvojumam «Oo! Paskat’ tik — RTR Planeta Baltija jau otrajā gadā ir tikusi vienādās reitingu pozīcijās ar 3+. Izskatās, ka dažas galvas Viasat valdē ripos…». Pamēģiniet to pašu izdarīt oriģinālajā grafikā.
    • Krāsu kodējumam ir jābūt attiecībā pret mērāmajiem objektiem, nevis laika posmiem (it īpaši, ja tās ir vienkārši iterācijas).
    Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.
    Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.

    Oriģinālu es atradu Jāņa Kļaviņa rakstā «Digitālā televīzija – nāve augsta reitinga TV raidījumiem?» Inspired blogā.

  • Par jauno DJ licencēšanas kārtību Latvijā (papildināts)

    Artūrs Mednis pirms kāda laika iemeta sociālajā īsziņu izgāztuvē informāciju par to, ka ir mainījusies DJ licencēšanas kārtība Latvijā. Ar aizrautību gaidīju, kad būs kāda papildus informācija par to, tomēr vēl joprojām nedz AKKA/LAA mājaslapā, nedz LaIPAs mājaslapā nav nekādu oficiālu paziņojumu par to. Un tas, bez šaubām, nav nekāds brīnums, jo abas organizācijas mājaslapas ir atvērušas, šķiet, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams savs domena vārds e–pastu adresēm.

    Neskatoties uz to, es atradu AKKA/LAA un LaIPA kopīgi sadzejoto vēstuli (pdf, 148KB), kas tika nosūtīta masu medijiem no abām šīm organizācijām.

    No šī gada janvāra mainījusies licenču saņemšanas kārtība un licenču veidi, ko diskžokeji var saņemt, lai veiktu fonogrammu reproducēšanu profesionālām vajadzībām. Tagad diskžokeji var saņemt licenci, kas ļauj kopēt un ierakstīt neierobežotu skaitu fonogrammas jebkādos datu nesējos – līdz tam diskžokejs varēja saņemt licenci, kas atļauj viņam pārrakstīt fonogrammas tikai vienreiz ierakstāmajos kompaktdiskos (CD-R). Jaunās licences ir ērtākas diskžokejiem un ļauj legāli izmantot arī visus jaunākos datu nesējus.

    Neskaidrs paliek vien jautājums, kādā veidā tas ir nostiprināts valstiskā līmenī. Vai varbūt abas šīs organizācijas ir tiesīgas darīt jebko autortiesību un blakustiesību jomā, neiespringstot uz saskaņošanu ar valsts institūcijām?

    Artūrs Mednis plašāk par licencēšanos uzrakstīja portālā Delfi.lv, kur minēja arī konkrētas darbības, kas būtu jāveic, lai licenci saņemtu.

    Jaunās licences iegādāšanās process ir ļoti vienkāršs, izņemot to, ka jums jāiegādājas divas licences – viena no AKKA/LAA, otra no LAIPA. Katras licences cena – 50 Ls (kopā 100 Ls par abām). Vispirms jāzvana uz AKKA/LAA pa tālr. 67506422 un jālūdz, lai uz jūsu e-pasta adresi jums nosūta licences pieteikuma anketu un līgumu. Līdzīgu lūgumu izsakiet arī LAIPA pa tālr. 67605023.

    E-pastā saņemsiet pieteikuma formu licences saņemšanai. Rūpīgi iepazīstieties ar materiāliem, aizpildiet dokumentus un sūtiet materiālus atpakaļ. Jums tiks sagatavots un atsūtīts rēķins, pēc kura apmaksas varēsiet doties saņemt licenci personiski gan vienā, gan otrā organizācijā (vai arī saņemot abas licences pa pastu). Jā, tas tiešām ir tikai divu dienu jautājums!

    Vēlāk vajadzēs sūtīt atskaites par izmantotajām fonogrammām uz abām organizācijām. AKKA/LAA tās prasīs reizi ceturksnī, bet LAIPA to plāno darīt ik mēnesi. Atskaites nepieciešamas, lai varētu pareizi sadalīt saņemto naudu starp tiem māksliniekiem, kuru skaņdarbus DJ atskaņojis. Pretējā gadījumā nauda tiks sadalīta starp radiostacijās populārāko skaņdarbu autoriem, pieņemot, ka arī pasākumos DJ atskaņo šos pašus skaņdarbus.

    Teorētiski arī šeit šķiet viss samērā vienkārši un saprotami — sazvanamies, aizpildam anketiņu un esam megalegāli. Rodas iespaids, ka, piemēram, VIPP Basbočka, Tanku dūre, Mazie smirdīgie kociņi un citi Latvijas pagrīdes mūzikas darboņi beidzot varētu saņemt arī kādu naudiņu par saviem muzikālajiem skaņdarbiem (lasi — es reģistrēju AKKA/LAA un LaIPA to, ko uzskatu šajā mēnesī/ceturksnī par ievērības cienīgu naudas iegūšanai). Jautājums ir par ko citu — vai neveidojas jauns konglomerāts, šai gadījumā, Latvijas DJ asociācija (vai kā viņu tur sauc), kas biedru starpā vienosies par to, kuriem mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība no abām organizācijām, jo mehānisms tak ir gatavs.

    Kas mani uztrauc daudz vairāk par to, ir vaimanāšana par pirātisma legalizēšanu ar šādu noteikumu pieņemšanu. Ir jābūt bezsmadzeņu pajoliņam, lai domātu, ka tādā veidā plauks un zels pirātisms.

    Piemērs. Artūrs Mednis atrod savā plašu kolekcijā ārkārtīgi kolosālu kādas aizpeļķes sievietes kliegšanu mikrofonā, savukārt es savā kolekcijā atrodu čoma iespēlētu ģitāras laušanas partiju. Abus šos gabalus iedodam skaņdarbu iznīcinātājam Grēviņam, lai uztaisa miksli. Grēviņš iemet šo gabalu pēc tam kaut kur internetā publiski pieejamu nokačāšanai (kas būtu samērā loģiski). Kad Mednis un es nokačājam šo gabalu, lai spēlētu diskotēkās, mums ir praktiski nereāli to legāli izdarīt, jo tas nav nedz nopērkams, nedz pārdodams (man nav reģistrēta ģitāras laušanas partija, Grēviņš nezina, kas ir tā aizpeļķes kleidzēja, utt.). Kā lai, biti tavos matos un kājas aukstā sniegā, es to gabalu vispār legāli uzlieku diskotēkā?

    Saldajam ēdienam vēl iemetu informāciju par DJ licencēšanas kārtību Lielbritānijā un Īrijā.

    Papildinājums. Rodas cits jautājums — kaut kur pavīdēja informācija par kaut kādu licences veidu, kas ir piemērojams tiem cilvēkiem, kas spēlē diskotēkas tikai reizi pāris mēnešos. Varbūt kādam ir info par to?

    Papildinājums nr.2. Man ir jautājums tiem, kas ir DJ. Vai nešķiet negodīgi, ka DJ, kura darbs lielākoties arī ir performance, nesaņem neviena feniņa par savu darbu. Galu galā, viņam arī būtu jāsaņem kaut kas. Vai arī es kļūdos?

  • Latvijas interneta resursi, kas šobrīd ir aktuāli

    Gribēju nedaudz iepazīstināt ar pēdējā laikā iekrātajiem resursiem Latvijas interneta vidē, kuriem noteikti ir vērts pievēst uzmanību.

    Izdevniecība Santa. Mani žurnāli. Logo.
    Izdevniecība Santa. Mani žurnāli. Logo.

    Izdevniecība Santa beidzot ir sapratusi, ka digitalizācijai ir būtiska nozīme ne tikai aizpeļķē, bet arī pie mums un piedāvā visu savu žurnālu elektronisko versiju abonēšanu servisā Mani Žurnāli. Vismaz pagaidām noteikumos ir atrunāts, ka reģistrējoties un abonējot kādu no žurnāliem (kaut gan man šķiet, ka pareizāk būtu teikt — nopērkot kādu no žurnāliem), tas lietotājam būs pieejams neierobežoti ilgu laiku. Softs, kas tam visam ir apakšā, kaut kur jau ir testēts un pie normāliem interneta ātrumiem strādā uz urrā. Īpašs bonuss — kolosāla meklēšanas iespēja, lai varētu nopirkt tieši tos žurnālus, kuros es esmu atradis kaut ko mani interesējošu.

    Viens no šobrīd visinteresantākajiem latviešu blogeriem ir Mārtiņš Štāls. Viņš ne tikai diskutē par ļoti aktuāliem sociālpolitiskiem jautājumiem, bet padziļināti izpēta katru no tēmām, piedāvājot savus variantus. Man, kā valsts līmeņa ekonomikas un politikas virspusējam zinātājam šajā vietnē arvien uzrodas daudz interesantu tēmu, ko pastudēt. Tā kā viņa pamatnodarbošanās ir Axapta, tad arī sarkanačaino cilts pārstāvji atradīs arī sev šo to interesantu.

    Kaut kad sen man prātā tapa doma, ka vajadzētu uztaisīt bloku, kurā publicēt informāciju par aktuālo Latvijas dizaina vidē. Par laimi Dizaini.lv ir pacentušies pagūt pirms manis un es varu turpināt neko nedarīt. Viņiem pulciņā vēl nāk arī Plikums.lv un Shout.lv. Šie abi publicē tiešām īsas, bet svarīgas aktualitātes par to, kas tad Latvijā notiek un atšķirībā no Dizaini.lv vispār neaizskar to, kas notiek pāri mūsu robežām. Visus trīs visvienkāršāk ir lasīt, iemetot vienā čupā RSS lasītājā, jo ziņas mēdz pārklāties.

    1188.lv ir pievienojuši starppilsētu satiksmes autobusu sarakstiem manis jau sen gaidīto papildinformāciju. Tagad var ne tikai redzēt, kādas pieturas ir izvēlētajā maršrutā, bet arī apskatīties kartē (Google Maps risinājums), kur katra no pieturām atrodas. Tagad man beidzot ir saprašana, kas ir Juglas iecirknis un kur tas atrodas.

  • Kā mārketings uzraksta un kā patiesībā bija jābūt

    Kāda uzņēmuma mājaslapā ir atrodams šāds šedevrs:

    Uzņēmuma tapšanas mērķis bija pilna servisa pasākumu aģentūras radīšana, kas ņemot vērā ilggadējo pieredzi darbojoties gan skatuves, teātru, televīzijas un pasākumu organizēšanas jomā, varētu piedāvāt profesionālus pakalpojumus no A līdz Z.

    Jau septiņus gadus darbojamies pasākumu organizēšanas biznesā un esam sevi pārbaudījuši dažādās pasākumu jomās – korporatīvo klientu pasākumi, tiešā marketinga/ lojalitātes stiprināšanas aktivitātes, pasākumi uzņēmumu darbiniekiem, konferences, izstādes, modes skates, publiskie pasākumi, privātpersonu pasūtījumi u.c.

    No citām aģentūrām atšķiramies ar augstu profesionalitātes un operativitātes līmeni, kas iegūts daudzu gadu darbošanās laikā un paplašinot klientu loku nevis ar pašreklāmu, bet gan klientu ieteikumu veidā.

    Mūsu sekmīgo partnerattiecību modelis ir savstarpēja cieņa un patīkamu – draudzīgu attiecību veidošana ne tikai ar klientiem, bet arī ar sadarbības partneriem un izpildītājiem. Rezultāts ir savstarpēja uzticēšanās, kas iegūta smaga un ļoti atbildīga darba rezultātā. Mūsu prioritāte ir klienta apmierinātība – no draudzīgas aģentūras pakalpojumus saņemt vieglāk!

    Mūsu darbības mērķis ir radīt klientam komfortablus un patīkamus sadarbības apstākļus, kuru rezultātā veidojas noturīgas ilgtermiņa sadarbības attiecības. Uzticēšanās un paļaušanās ir labākie komplimenti, ko esam saņēmuši un turpinām saņemt gan no ilggadējiem, gan no jaunajiem klientiem.

    Kaut gan patiesībā bija jābūt rakstītam:

    Mēs likām lielu treknu kluci uz to, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc apmeklē šo mājaslapu.
    Tie, kam mēs esam vajadzīgi, paši par mums zina.

    Starp citu, par to pašu tēmu. Ja ļoti aizdomājas par būtību, tad ātri kļūst skaidrs, kāpēc par franču bagetēm raksta: «nav nekā labāka, kā svaiga maize no rīta», savukārt par rupjmaizi: «gatavota pēc sentēvu tradīcijām». Franču bagetēm tracīcijas ir kudiš’ senākas, taču kvalitatīva rudzu maize ir ēdama arī pēc mēneša.

  • AKKA/LAA — go fuck yourself

    Par Kultūras ministrijas anulēto atļauju mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai

    2009.gada 8.oktorbrī Kultūras ministrija ar 2010.gada 1.janvāri ir anulējusi 2007.gada 12.marta atļauju nr.3.1.-7.1 biedrībai “Autortiesību un komunicēšanās aģentūrai/Latvijas Autoru apvienībai” veikt mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu attiecībā uz autoru darbu nomu un īri, kā arī uzdevusi minētajai biedrībai līdz 2010.gada 1.janvārim veikt visas nepieciešamās darbības atlīdzības sadalei par autoru darbu nomu un īri un tās pievienošanai 2010.gada sadales plānam.

    No Latvijas vēstneša mājaslapas.

    Tagad man ir tikai viens jautājums: vai LAIPAs direktore nevēlas uztaisīt arī AKKA/LAA alternatīvu? Es būtu sasodīti priecīgs par to.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    —

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €—35,00 €—
    Diena159,99 €—169,00 €—
    Ievas Padomu Avīze55,00 €—59,99 €—
    Kas Jauns Avīze39,99 €—43,99 €—
    Kultūrzīmes19,99 €—29,88 €—
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €—20,00 €—
    Lauku Lapa——12,00 €—
    Meža Avīze24,00 €—28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €—15,00 €—
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    —

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]