Lai nu kā, bet es nekad, nekad nevarēšu pateikt, ka Latvijas blogosfērā ir kādi vērā ņemami pērkamie blogeri. Tas, ka kādam iedeva dāvanu karti 10 latu vērtībā vai arī lika pastāstīt par jaunāko mobilā telefona modeli, ir absolūti un vienīgi normāli. Cilvēks iegulda savu darbu, savu spēju piesaistīt cilvēku uzmanību un, galu galā, savu potenciālu ietekmēt auditorijas reakciju.
Pavisam kas cits ir par to, kam es ticu un to, kā es pieņemu sabiedrību. Manā skatījumā lielākā daļa šo teorētiski pērkamo blogeru ir vienkārši gļēvuļi.
Veselu saprātu zaudējušie jau bija pamanāmi Latvijas un ne tikai Latvijas interneta vidē vairākus gadus atpakaļ. Varbūt pat desmit gadi ir riņķī. Toreiz megamānija bija tie mazie, tizlie banerīši, ko kabināt visās iespējamajās lapās, ar kuru administrēšanu tev bija kāds sakars. Atšķirība bija tikai sīkumā — tie, kas lietoja internetu ikdienā (kas tam laikam varēja būt vidēji 8 – 10 stundas nedēļā), bija pieraduši zināt, ka tie sūdi gar lapas malām, mājaslapu galvenēs un kājenēs ir nekas cits kā reklāma, ar kuru lapas īpašnieki ir izpalīdzējuši saviem čomiem, kas arī ir mājaslapu īpašnieki. Un nekas vairāk.
Šobrīd, līdz ar megastilīgā public relations un mārketinga parādīšanos absolūti visās dzīves sfērās (nebrīnīšos, ja vienu dienu atverot konservus ieraudzīšu tur reklāmas laukumu), mēs paši sevi sākam uztvert par reklāmas laukumiem un, kaut kāda vēža iespaidā esam iedomājušies, ka ar to mēs varam gūt sev kādu vērā ņemamu labumu. Es stipri šaubos, vai man būtu jāpaskaidro, ka šādi pieņēmumi, it īpaši mūsu megalielajam pīļu dīķim, ir nekas vairāk kā slimas iedomas.
Mans manifests visiem tiem (arī pērkamo blogeru potenciālajiem pircējiem), kas iedomājušies, ka kaut ko, kaut kad un kaut kur varētu reklamēt caur saviem lojālajiem klientiem ir sekojošs: lūdzu skaidri un gaiši norādiet to pirms reklāmas teksta. Tas var būt ļoti vienkāršs skaidrojums, no sērijas «Šo reklāmu apmaksāja Jānis Bērziņš» vai «Samsung man iedeva jaunu telefonu iztestēt. Paldies SIA «Mobilie sakari visiem pokemoniem» mārketinga nodaļai». Bet tas ļaus skaidri un gaiši saprast, kāda veida sūdi tuvāko minūšu laikā būs jāpatērē lojālajam lasītājam.
To, starp citu, ļoti sen jau piekopj gan drukātie mediji (veidojot laukumus «apmaksāta reklāma» vai «apmaksāts reklāmrasts»), gan arī šo mediju elektroniskās versijas. Tas jau ir iegājies arī lielākajai daļai ārzemju vērā ņemamo portālu un blogu redakcijām. Man šķiet tikai godīgi un pareizi, ka, tērējot savas lojālās auditorijas laiku, bloga autors vai redakcijas darbinieks saprastu, ka cilvēks var neatgriezeniski aiziet projām un vairs neatgriezties.
Mazs pēcvārdiņš. Manā Google Reader kontā ir 600 RSS ziņu lentas. Pirms gada bija uzkāpis līdz 1000. Un tieši dēļ vairāku vērtīgu resursu pārspamotā satura es izmetu ļoti daudz ziņu lentas ārā. Vēl man ir viena ziņu lentu grupa, kas saucās «Var noderēt», kurā es glabāju RSS padeves no blogiem vai mājaslapām, par kuru saturu man vēl nav īsti pārliecības. Ja dienas laikā galīgi nav ko darīt, tad es to grupu apskatos, bet pēc garākām (3 – 4 dienas) brīvdienām bez interneta es šo grupu vienkārši atzīmēju kā izlasītu un vairs nekad pat neapskatos, kas tajā bija minēts vai par ko. Līdz ar to, pavisam iespējams, es palaižu garām ļoti daudz vērtīgus ierakstus, toties atbrīvoju sev laiku uztaisīt tēju/uzpīpēt/palasīt grāmatu. Ja megaspams ir pārāk uzkrītošs, es resursu vienkārši izmetu ārā un par to aizmirstu.
Līdz ar to pērkamie blogeri, it īpaši Latvijas mērogā, ir nekas vairāk kā avantūristi, kurus īstenībā nav nemaz jāpērk, viņi jau tāpat atdodas. Un tieši ar tikpat vieglu roku no pērkamajiem blogeriem atbrīvojas viņu lasītāji.
