Neputns | Mr. Serge

7 lietas par mani (chainblogging)

Iepriekšējo reizi noslinkoju un biju viens no tiem ļaunajiem, kuru dēļ šis pašizdomātais termins chainblogging apstājās. Kristapa aktivitātes dēļ tomēr atļaušos to izdarīt. Aizsāka procesu šoreiz Natalie.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Vajadzētu uzpīpēt.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Stāja. Kārtīgam skuķim ir jābūt kārtīgai stājai. Ja ir sakņupusi mugura, tātad sakņupusi ir arī domāšana.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Paciņu Lucky Strike mīkstajā iepakojumā. Vēlams oriģinālais ASV ražojums. Un ja būtu kaut minimālas iespējas izvēlēties otru produktu, tad tas noteikti būtu Famous Grouse Black. Izcila manta. Es pat domāju, ka man būtu šausmīga dilemma, kurš no šiem abiem man būtu būtiskāks. Paķertu to, kas tuvāk atrastos.

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Piranijas picērijas picu ar anšoviem. Edžiņš atvēris lieliskāko picēriju ja ne visā Latvijā, tad Rīgā pavisam noteikti. Ir bauda ēst picu, kas nav plātsmaize. Nē, meloju, pēc tam vēl bija burgeris Statoil, bet tas jau neskaitās.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Kaut kur esmu padirsis blendi no objektīva. Apzvanīju te dažus elementus, kas no manis to objektīvu bija ņēmuši. Pagaidām bez rezultātiem.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Vakar noskatījos lielisku dokumentālo filmu par latviešu kaitotājiem — Kaitpanki. Filmas prezentācija notika pie manis kafejnīcā Leningrad, bet man ļoti gribējās izgulēties, tāpēc pēc Inokentija Mārpla puskoncerta paklausīšanās filmu noskatījos mājās gultā. Pirms tam kaut kad nesen skatījos Bonded by Blood. Ļoti nekāda un katrā ziņa ne tuvu nestāv Krusttēvam, ar kuru daži labi kinokritiķi šo britu darbu ir salīdzinājuši.

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Šobrīd sēžu pie vairākām. Pārlasu jau otro reizi Edvarda Tuftes «The Visual Display of Quantitative Information». Ar šo ir grūti, jo patiesībā viņu var lasīt arī desmit reizes un tāpat būs simtiem lietu, ko nebūsi piefiksējis. Ļoti sajūsmina. Ziemassvētku pasta sūtījumu sarakstā pirms jaunajiem Dombrovska nodokļiem līdz manim atnāca Jana Vaita «Editing by Design» trešais izdevums. Izcila, vienkārši izcila grāmata, ļoti viegli uztverams domu gājiens. Salīdzinot ar krievu tulkojumu, kura skenēto versiju nesen palasījos, oriģinālais ir tūkstots reizes labāks. Sabiedriskajā transportā tiek izvilkts Neputna izdotās Latvijas mākslas vēstures sērijas «Pilsēta. Laikmets. Vide», kuru uz gada nogales atlaidēm iegādājos par pāris latiem grāmatnīcā pretim viesnīcai Rīga. Nekad nevaru atcerēties, kuram no grāmatizdevējiem tā pieder.
Man ikdienā ļoti daudz sanāk lasīt arī visādu muļķīgu literatūru grāmatu apjomos, tāpēc nožēloju, ka tik maz laika labai literatūrai.

—

Tagad stafeti jānodod tālāk. Svilpe, Renārs, Normis. Jūsu kārta atbildēt uz septiņiem jautājumiem.

Sergejs Kruks. «Par mūziku skaistu un melodisku!»

Kārtējais patīkamais pārsteigums no izdevniecības Neputns—Sergeja Kruka grāmata «Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964».

Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).

Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).

Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.

Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.

Raimo Lielbriedis. «Kā fotografēt?»

Iegādājos Neputna redakcijā kaut kad šogad iznākušo Raimo Lielbrieža grāmatu «Kā fotografēt?» un esmu sajūsmā par to, ka kaut kas tik labs latviski beidzot ir izdots.

Grāmata nebūt nepretendē uz fundamentālu fotogrāfijas apmācības kursu. Tā ir pietiekami plāna, lai varētu nīkuļojošo mūsdienu jūtūbīgi—tviterīgo jaunatni kaut cik noturēt pie drukāta izdevuma, tai pat laikā izskatot pietiekami daudz pamatjautājumu, lai feisbūkos varētu ieraudzīt arī kādu sakarīgu fotogrāfiju. Samērā viegla lasāmība, distancētība no tehniskās terminoloģijas un dzelžu aprakstiem arīdzan ir ļoti pozitīva.

Pēc pusotras stundas ilgas lasīšanas, skatoties uz pēdējo vāku un priecājoties par patērēto laiku, pie sevis nospriedu, ka šis izdevums būs jāievieto ja ne Ziemassvētku/dzimšanas dienu/brauc mājās, nekad nerādies svētku obligāto dāvanu sarakstā, tad vismaz noteikti jāpiešķir tiem cilvēkiem, kas ir izbesījuši ar taujāšanu «kā lai es šito tagad nofotografēju?» Vēl jo vairāk, papildinot katru nodaļu ar praktiskajiem uzdevumiem, Raimo ir lieliski ticis galā ar galveno — piespiedis svaigi izceptos fotoaparātu īpašniekus padomāt, pirms nospiest slēdzi.

Tai pat laikā es iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kas ar fotogrāfiju nenodarbojās pirmo dienu. Kaut vai tāpēc, ka es nevarētu atstāt bez uzmanības avīzes fotografēšanu (ļoti izplatītā sarunu tematika Latvijas fotogrāfu aprindās) un tās mazās niansītes, kas seko pēc vārdiem «man šķiet», «es parasti», un tamlīdzīgām. Galu galā, Raimo piespieda mani beidzot izvilkties ar savu fotoaparātu ārpus mājām un pablandīties stundiņu mežā.

Grāmatas teksts ir pietiekami labi izkoriģēts, salīdzinot ar vidējo mūsdienu latviešu daudzlapušu izdevumu. Un arī ilustrācijas ir patiesi iespaidīgas un motivējošas. Kas attiecās uz grāmatas vizuālo noformējumu, tad grāmatas māksliniekam Edgaram Groševam gribētos pa muti sadot pastāstīt, cik ļoti neērti ir lasīt tekstu, ja tas ir novietots centimetra attālumā no līmēto lapu iekšmalām. Tieši tikpat daudz, cik nesaprotama ir pārspīlēta tekstu spiešana dažu paragrāfu beigās un visnotaļ absurda, no aizpeļķes izdevumiem neveiksmīgi nozagta atsauču un fotogrāfiju aplaušana. Bet nu tas lai paliek mana profesionālā kretīnisma varā.

«Kā fotografēt?» noteikti iesaku visiem iegādāties, kaut gan man šķiet, ka Raimo varētu atkārtoto izdevumu nedaudz pārstrādāt, uztaisot daudz lielākas fotogrāfijas un palūdzot redakcijai, lai izņem ārā muļķīgās lapas «Piezīmēm» grāmatas beigās.

Kopējais vērtējums: 4,2 balles no 5.