Tradīcijām bagātas cilvēku grupas slimo ar hronisku nespēju paskatīties uz sevi kritiski. Turklāt slimo gan nacionāli noskaņots miests Pierīgā, gan starptautiska līmeņa uzņēmumi, gan zivju tirgus sētnieki. Jo acīmredzamāks ir absurds, jo grūtāk to ieraudzīt.
Eksperimentējot ar smēķēšanas atmešanu, viena no pirmajām jocīgajām sajūtām bija pastiprināta oža. Pēkšņi varēja sajust gan to, kā Raiņa parkā dārznieki maina apstādījumos puķes, gan to, ka pelnutrauka smaka ir ne vien tikko smēķējušiem cilvēkiem, bet arī teju katrai ieejai jebkurā ēkā.
Tieksme novietot lietas tur, kur tām nebūtu jāatrodas ir saprotama — klišejiska domāšana, kas balstīta uz senču «viedo pieredzi». Tieši tāpat vēl pāris paaudzes centīsies brūces ārstēt ar ceļmallapām, krāmēs šīfera lauskas uz grants ceļiem seguma stiprināšanai un meklēs dzeguzes dziedājumā privātā kapitāla pieaugumu.
Un tad ik pa brīdim mēs sastopamies ar negaidītiem risinājumiem, kas bez iedziļināšanās pat nešķiet ievērības cienīgi. Tai pat laikā kaifs no šo triviālo risinājumu pielietojuma ir milzīgs.
Paliek neatbildēts jautājums: kāpēc tad tas tā vispār ir noticis? Kāpēc miskastes atrodas pie soliem un pelnutrauki atrodas pie ieejas durvīm? Tāpēc, ka labiekārtojot autobusa pieturu, solu ar miskasti uzzīmēt blakus bija vienkāršāk. Tāpēc, ka atkritumu urnu pie ieejas publiskā ēkā apvienot ar pelnutrauku ir vienkāršāk par divu atsevišķu objektu uzstādīšanu. Nedomāt un darīt kā parasti — tas vienmēr ir vienkāršāk.
