Iegriezties valstī, kur vidējā alga ir 80 ls vienmēr ir patīkami. piedevām, atšķirībā no galvaspilsētas Kijevas, Lucka, kas atrodas stipri tālu no jebkādas realitātes, ir patiess ceļojuma gardumiņš īstam post-padomju cilvēkam.
Viss sākas ar Rīgas autoostu, protams. Un gleznas «Čigānu saule» ceļojumu uz Lucku.
Kontrolšāviņš tiek izdarīts arī Viļņā pie lošu nama.
Tad sākās ilgais ceļš kāpās autobusā cauri atlikušajai Lietuvas daļai un Polijai, līdz nokļuvām Ukrainā. Interesanti — ja mēs brauktu caur Blatkrievijai, būtu daudz tuvāk, bet tad ir vajadzīga tranzīta vīza, kuru ilgi jākārto un kura dārgi maksā.
Urā, товарищи! Esam ar laika mašīnu aizceļojuši 20 gadu senā pagātnē. Vienīgais, kas liek atskart par mūsdienām, ir reklāmas, kas mēdz būt izpildītas tehnikā, kas līdz tam nebija pazīstama.
Piemēram, šīs.
Un šī.
Kā arī šī.
Kas attiecās uz izkārtnēm, tad par tām ir atsevišķs stāsts. Galvenais, ka uzsvars vienmēr tiek likts uz karoga krāsām.
Vai arī izmantojot vienu no tām.
Un par ceļu satiksmes drošību, šķiet, te vairāk uztraucās tikai formāli, jo satiksmes dalībniekiem ir savi noteikumi un zīmes.
Toties ir arī tādi apskates objekti, ko attāli atceramies arī mēs, iebraucot Rīgā.
Un var pat satikt pa kādam cilvēciņam, kas satērpies tautastērpos un pārvietojās ar Žiguli ar savu sievu.
Ir arī pavisam skaidrs, ko atbildēt uz jautājumu: «Где ближайшая библеотека?».
Bet automašīnu garāžu dizains man atgādina par vēl vienu krievu kino klasiku.
Kredītus Luckā izsniedz tirgus bodītēs.
Un pastāv arī fantastiskie salikteņi, kuru nozīmi bieži vien ir grūti saprast, bet citkārt atkal liek pasmaidīt.
Bet par šādu aparātu eksistenci es jau vispār biju aizmirsis, līdz ar to bija fantastiska iespēja samainīt vienu glāzi viskija pret vienu iespēju pašam nospiest podziņu.
Ak jā. Redz kur arī «Čigānu saule» ar mani uz Luckas pilsētas mēru.
Visā visumā lielākā daudzumā bildes ir šeit:
Rīga — Lucka — Rīga. 3. daļa (2007-10-23)
izkataas ka jautrs pasaakums bijis ;)
наш город Луцьк – наш клуб Волынь!
nash jogurt shampanskoje
nasha karova virietis
jauki.
Ha, jaukas bildes no postpadomju pasaules. Mēs arī taisāmies pavasarī Ukrainu, tik uz Černobiļas monstru. :P
P.S. A kāds sakars ar turienes mēru? O_o
Svilpei — nu tā sagadījās, ka latvieši bez mēra pieņemšanas uz pilsētām nebraukā, hi hi.